Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv X
Publicitātes foto

Latvija - Holivuda. Jaunās latviešu filmas "Nameja gredzens" recenzija 30

Kultūra
24. janvārī 14:48 2018. gada 24. janvārī 14:48
Elīna
Marta Martinsone
| Izdevniecība "Rīgas Viļņi"
Nesen uz ekrāniem iznākusi Aigara Graubas, iespējams, vērienīgākā filma līdz šim – «Nameja gredzens».

Latviešu kino un lielbudžeta projektus vienmēr gaida ar skepsi. Tam, visticamāk, ir saistība ar to, ka diemžēl ar Holivudas grāvēju finansiālajiem līdzekļiem nespējam sacensties. Kā arī būsim godīgi – cik daudz saldās nacionālpatriotisma mērces viens cilvēks var izturēt? Tāpēc, protams, arī «Nameja gredzens» vēl pirms tā iznākšanas jau tviterī tiek zākāts – kāpēc angliski?

Kāpēc treileris tādā krāsā? Jo nozākāt ir viegli, bet uzņemt filmu – ne pārāk. Jāsaka, iepriekšējie Graubas darbi arī mani nav padarījuši par viņa fani, drīzāk otrādi. Turklāt arī nesenie producenta Andreja Ēķa izteikumi par to, ka jāizvēlas savs «dievs» – kritiķis vai skatītājs, samulsināja vēl vairāk.

Foto: Publicitātes foto

Taču par spīti skepsei ļoti cerēju, ka filma būs izdevusies, jo latviešu kino tik ļoti trūkst daudzveidības, ka šāda veida «kases gabali» pavisam nav peļama lieta. Protams, ja tie saglabā arī kaut kādas mākslinieciskas vērtības. Un «Nameja gredzenam» tiešām ir savs šarms, vērienīgums un brīžiem pat patiesi aizkustinošas ainas.

Par to, vai filma sasniegs arī starptautisko tirgu (kamdēļ tā arī ir angļu valodā), nebūtu tik pārliecināta, taču tas, ka, piemēram, Holivudas «Taisnības līga» šķita daudzreiz vājāka filma, manuprāt, ir labs rādītājs. Arī Aleksandra Grīna 1931. gada romāns (no kura gan esot ņemts tikai nosaukums) nepretendē uz vēsturisku precizitāti, pie kuras, cerams, neviens no filmas veidotājiem piepeši neapelēs.

Jo, tā kā esmu pētījusi Latvijas 13. gadsimta vēsturi, varu droši apgalvot – tās tur ir ļoti maz. Bet «leģendu filmai» tas nav nepieciešams, jo svarīgākais ir tas, ka ir aizraujošs sižets un interesanti varoņi, kuriem just līdzi. Un tas viss «Nameja gredzenā» ir. Un ir arī asiņainas, iespaidīgas kauju ainas, kurās (mans lielākais prieks) piedalās arī zemgaļu dāmas.

Foto: Publicitātes foto

Kas, pie velna, ir Namejs?

Zemgaļu zemes ir ciets rieksts Romas pāvestam – tās nepakļaujas krustnešiem un ir pārlieku kareivīgas. Lai beidzot tiktu ar šo problēmu galā, Romas pāvests uz turieni sūta savu emocionāli nestabilo dēlu Maksu. Kā jau tipisks Holivudas ļaundaris, viņš ir asinskārs, nodevīgs un ļoti daudz kliedz.

Lai panāktu savu (iegūtu karaļa Viestura gredzenu), Makss apvienojas ar citiem nodevīgajiem pagāniem un noindē gan Viesturu, gan viņa dēlu.

Sākas savstarpēji ķīviņi par to, kam pienākas Zemgales tronis, jo to gan vēsturnieki nenoliegs – senie latvieši nebija pārāk naski uz sadarbošanos un kopīgu cīņu. Katrs rāva vadmalu uz savu pusi, tādējādi padarot krustnešu uzdevumu daudzreiz vieglāku. Taču pirms nāves Viesturs paspēj savā vietā iecelt negaidītu pēcteci – jauniņo Nameju.

Labākajās žanra tradīcijās

Tiem, kas ir redzējuši vairāk nekā trīs Holivudas «vēsturiskos grāvējus», būs skaidri atpazīstami visi žanram piederīgie elementi – negaidīts galvenais varonis, nepamatoti vardarbīgs ļaundaris, uzticīgā mīļotā, iedvesmojošas runas un arī mistiska skaņa, kas pavada katru reizi, kad redzam Nameja gredzenu tuvplānā. Bet tieši tādēļ tie arī ir žanra noteikumi – tie strādā.

Abi galvenie pretpoli – Namejs un Makss – ir ārzemju aktieri. Edvīns Edre ir no Zviedrijas, bet Džeims Blūrs no Lielbritānijas. Manuprāt, tas ir viens no filmas lielākajiem bonusiem. Protams, ka Latvijā ir daudz izcilu aktieru, bet tie mums ir tik pazīstami, ka ir ļoti grūti viņus uztvert bez konteksta.

Piemēram, Artūrs Skrastiņš Romas pāvesta lomā man vienmēr paliks Artūrs Skrastiņš citā kostīmā. Taču Namejs un Makss uz ekrāna ir tikai savi varoņi, un tas ļoti atvieglo filmas uztveršanu un arī paaugstina ticamības līmeni.

Skaistā pasaka

Operators Valdis Celmiņš kārtējo reizi sevi pierāda kā skaista attēla meistaru. Protams, ka patiesā dzīve Zemgalē 13. gadsimtā bija daudz netīrāka un tumšāka. Taču uz ekrāna tā ir zaigojoša pasaka, kurā dzīvo un cīnās ļaunais ar labo. Vidusceļš nav pieņemams. Skaisti dabas skati, mirgojošas gaismu spēles, dzīvīga kameras kustība – tas palīdz filmai elpot.

Pasaku filmas ir ļoti skaists žanrs, un «Nameja gredzens» pilnīgi ietilpst šajā kategorijā. Vienīgi ļoti negribētos, lai šo pieskaitītu pie kārtējās «patriotismu audzinošās» filmas, jo patriotismu nedrīkst balstīt nepatiesībās un izdomājumos. Nav nekas slikts tajā, ja filmas universā mēs noticam bezbailīgajiem zemgaļiem (līdzīgi kā drosmīgajiem hobitiem «Gredzenu pavēlniekā»), bet neaizmirsīsim arī, ka lielākajai daļai senlatviešu tirgošanās ar krustnešiem un kristīgās ticības pieņemšana bija pavisam vienkārša un merkantila pašu izvēle. Tāpēc labāk paliksim pie apzīmējuma «Leģendu filma» un nepiešķirsim izklaidējošam un foršam kino kaitinoši nacionālistisku pieskaņu.

Citi šobrīd lasa

"Jāiet ārā svaigā gaisā un jāelpo ar diafragmu" - valmieriete Ieva Puķe atklāj, kur smeļas spēku dzīvei
Traģēdijā Garkalnes novadā mirusi ģimene - mamma, tēvs un viņu 16 un 21 gadu vecie bērni 31
Ekselenti un krimināli. Recenzija par jauno latviešu filmu "Kriminālās ekselences fonds" 1
Skatīt visus komentārus