Patriotam Valdim mūža nogale pansionātā izvēršas murgā prokrieviska istabiņas biedra dēļ
Paralizēts un runas spējas zaudējis sirmgalvis dzīves nogalē spiests pārcelties uz sociālās aprūpes centru – pansionātu. Viss jau būtu jauki – cilvēks vecumdienās ir pienācīgi aprūpēts, taču viņam dzīvi nepanesamu padara istabas biedra ideoloģiskā gaume.
Otrs istabas iemītnieks teju visu dienu neizslēdz televizoru, kur Kremļa pārraides nemitīgi vēsta par fašistiem Ukrainā, Baltijas valstīs, slikto dzīvi Eiropā. Kaut arī Valdis ir teju paralizēts, viņam nav atņemts prāts, un bezspēcībā nākas visu laiku klausīties svešu un melīgu ideoloģiju. Tā nu Valdim dzīves nogale pārvērtusies murgā. Agrāk viņš stāvējis uz barikādēm un cīnījies par Latvijas neatkarību, bet nu jāklausās, cik slikti tas viss bija.
Jāvēršas pie vadības
Valdim nav tuvu radinieku, kas varētu aizstāvēt viņa tiesības uz mieru un psiholoģisku komfortu. Reizēm viņu apciemo bijušie kaimiņi, kuri stāsta: “Cilvēks nevar parunāt, knapi kustas roka, nevar vienoties un pat izslēgt televizoru. Esam pārliecināti, ka viņš šajā situācija smagi morāli cieš. Dzīves nogalē sirmgalvim radīta baisa kultūrvide. Kādas iespējas ir novērst šādu situāciju un panākt pansionātā nonākušā cilvēka labsajūtu, lai viņam netiktu traumēta nervu sistēma?”
Ginta Ozoliņa, Rīgas domes Labklājības departamenta Iedzīvotāju informēšanas nodaļas galvenā speciāliste, saka: “Šajā gadījumā būtu nepieciešams vērsties pie attiecīgās iestādes administrācijas un izskaidrot situāciju.” Šādi varētu panākta situācijas maiņu, uzskata Ozoliņa.
Ierēdne aicina runāt, kaut runas spēju nav
Elvīra Grabovska, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā referente: “Sociālās aprūpes institūcijās nonāk cilvēki ar dažādu dzīves pieredzi, ar dažādu izpratni par vērtībām un lietu kārtību. Turklāt ir jāņem vērā, ka pamatā tie ir cilvēki ar dažādām slimībām, kuru radītās sekas var būt ietekmējušas psihi un uzvedību. Līdz ar to sociālās aprūpes institūcijas uzdevums ir ne tikai nodrošināt nepieciešamo aprūpi katram klientam, bet arī veidot pēc iespējas draudzīgu un drošu vidi. Nav noslēpums, ka arī sociālās aprūpes institūcijās klientu starpā veidojas konflikti, kas, ja tos laikus nerisina, var izraisīt ļoti bēdīgas sekas.
Taču katra institūcija iespēju robežās meklē labāko risinājumu, tikai šajā gadījumā ļoti svarīga ir arī pašu klientu izpratne un līdzdarbošanās. Aprakstītajā situācijā viens no iespējamajiem risinājumiem ir sameklēt katram klientam tādus istabas biedrus, ar kuriem ir līdzīgākas intereses un uzskati.
Šajā gadījumā ir svarīgi, lai arī pats klients izteiktu savu viedokli un vēlmi (vietā atgādināt, ka Valdis ir teju paralizēts un nespēj runāt! – Red.), ar ko labprātāk dzīvotu kopā. Klientam nevajadzētu baidīties runāt par esošajām sadzīves problēmām ar darbiniekiem. Ja darbinieki netiks informēti, piemēram, par konfliktsituācijām, viņi arī nevarēs iesaistīties to risināšanā, un esošās problēmas tikai samilzīs.”
Varbūt var izmantot austiņas
Ir institūcijas, kas var piedāvāt arī vienvietīgas istabas, tiesa gan, šajā gadījumā cena par pakalpojumu varētu būt mazliet augstāka.
“Diemžēl institūcija nevarēs nodrošināt tieši tādus pašus apstākļus, kādi bija mājās. Iespējams, ka klientam būs jāpierod pie cita dienas ritma (kad ceļas, ēd brokastis, pusdienas, vakariņas, kad dodas gulēt). Būs arī lielāka cilvēku kustība, un nez vai ir iespējams pilnīgs klusums.
Sarunās ar darbiniekiem varbūt izdodas sameklēt arī citus aprakstītā gadījuma risinājumus – vienoties par to, ka tiek noregulēts abiem klientiem pieņemams skaļums, par raidījumu skatīšanās laikiem un izvēli. Nav jau noslēpums, ka nereti raidierīces ir ieslēgtas visu dienu, kait arī neviens tās neklausās un neskatās. Varbūt var izmatot austiņas,” iesaka Grabovska. “Būtiskākais ir runāt ar darbiniekiem, lūgt viņu iesaistīšanos, ja neizdodas panākt saprātīgu vienošanos pašiem klientiem.”
Īslaicīgas situācijas
Ainārs Judeiks, Rīgas sociālā aprūpes centra "Mežciems" direktors, stāsta, ka viņa vadītajā iestādē cenšas ņemt vērā klientu dažādību: “Mūsu institūcijā cenšamies salikt kopā vienas tautības cilvēkus. Tāda situācija, kā minēta, var būt, bet tikai īslaicīgi, kamēr tiek piemeklēts piemērots kaimiņš. Institūcijā tomēr vairāk svarīga ir ikdiena (ēdiens, aprūpe, medicīniskā palīdzība un tā tālāk), nacionālās intereses ļoti reti aktualizējas, jo dzīves nogalē prevalē aprūpes vajadzības, kuru mums, veseliem un jauniem, nav (piemēram, kā paēst, nomazgāties, uzvilkt zeķes un tamlīdzīgi).”
