Unikāls atklājums Nīcas pusē: dīķī atrod 8000 gadu vecus darbarīkus
Nīcas novada Otaņku pagasta zemnieks Ādolfs Miķelis Embutnieks, tīrot savas saimniecības dīķi, atradis unikālus arheoloģiskus priekšmetus – mezolīta (vidējā akmens) laikmeta aļņa raga kapļus. Šī ir nozīmīga liecība par akmens laikmeta apmetnēm tagadējās Latvijas teritorijā.
"Streņģu" māju saimnieks Embutnieks apmēram 8000 gadus vecos kapļus uzgāja, tīrot savu piemājas dīķi. Savā dzimšanas dienā viņš ar dīvaino atradumu palielījās sabraukušajiem viesiem, arī savai meitai Ingai Rošānei. Jubilāra meitai, ieraugot unikālo atradumu, pēc pašas vārdiem, palika mute vaļā – viņa saprata, ka rokās tur ko ļoti īpašu.
Lai pārliecinātos par savām aizdomām, viņa atradumu aizveda uz Rīgu - Latvijas Nacionālo vēstures muzeju. Muzejnieki atzina, ka tie ir aļņa raga kapļi, kas izgatavoti ap 6000. gadu pirms mūsu ēras. Tā kā Embutnieks bija atradis divus kapļus un, kā pats saka, līdzās atraduma vietai bija vēl vairāki kaula fragmenti, tas varētu liecināt, ka tur – Liepājas ezera dienvidgalā pirms daudziem tūkstošiem gadu bijusi cilvēku apmetne. Liecības, ka Dienvidkurzemē varētu būt mezolīta laikmeta cilvēku apmetnes mūsu vēsturniekiem pagaidām nav. Streņģu saimnieki atrastos mezolīta laikmeta kapļus uzdāvinājuši Nacionālajam vēstures muzejam.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta vadītājs Jānis Ciglis portālam Kasjauns.lv pastāstīja:
„Jebkurš atradums ir unikāls, tas papildina mūsu zināšanas par konkrēto laikmetu. Šādi mezolīta laika raga kapļi Latvijā nav uzieti daudz, tādu ir ap 20, bet ne Dienvidkurzemē. Lielāki mezolīta laika cilvēka apmetņu atradumi ir bijuši pie Lubāna un Ludzas ezeriem, Kurzemē – Vērgalē un Užavā pie Sises upes, bet ne Dienvidkurzemē. Tā kā Otaņķu pagastā tika atrasti divi kapļi, un, pēc atradēja teiktā, tur bija vēl vairāki akmens vai raga fragmenti, tad tas varētu liecināt par apmetni Liepājas ezera dienvidgalā.
Mezolīta laikā Latvijas klimats jau bija diezgan līdzīgs mūsdienu, varbūt vienīgi mazāk bija platlapju koki- ozoli un liepas. Tolaik cilvēki savas apmetnes ierīkoja upju un ezeru krastos. Tā kā šie cirvji ir kapļveidīgi, tad var pieņemt, ka tie tika izmantoti pārtikas iegūšanai, jo tolaik lietoja daudz sakņu. Metālu tolaik nepazina, tad šos kapļus varēja izmantot arī kā sitamos, piemēram, medībās. Katrā ziņā koku ciršanai tos neizmantoja”.
Drīzumā uz "Streņģiem" dosies Latvijas Vēstures institūta pētnieki, lai tuvāk apzinātu atraduma vietu. Tad arī būs vairāk skaidrs, par ko liecina raga kapļu atrašana. Pašreiz lauks, kurā izlīdzināta no dīķa rakšanas iegūtā zeme, ir apsēts ar labību. Rudenī, kad raža būs novākta, arī Embutnieku ģimene nolēmusi rūpīgāk apsekot savus laukus – varbūt tur ir vēl kādas unikālas arheoloģiskas liecības.
