Vidusskolēniem pirms svarīgiem eksāmeniem uzdevums izkrāsot rūtiņas

Vecākos un pašos skolēnos tas radīja lielu neizpratni – runa taču nav par mākslas skolu! Daudzi jau ir pieteikušies universitātēs, prot vadīt auto, bet tika spiesti pildīt sākumskolas uzdevumus.

Visa sestdiena pie ornamentiem

12. klases skolniece, kura jau ir saņēmusi pieteikuma apstiprinājumu no augstskolām Lielbritānijā, visu sestdienu pavadījusi mājās pie A3 izmēra rasēšanas papīra – skolotāja uzdevusi zīmēt ornamentus.

Meitenes tēvs ir pārsteigts: “Manā bērnībā zīmēšana bija tikai pamatskolā, tur tas piederas pie lietas. Bet vidusskolā? Es mācījos Bulduru tehnikumā, nespēju iedomāties, ka mēs pirms gala eksāmeniem zīmētu nevienam nevajadzīgas bildītes. Būtu labāk ļāvuši gatavoties eksāmeniem vai atpūsties.”

Viņš pilnībā atbalsta, ja jaunieši apgūtu mākslas stilus un vēsturi, dotos ekskursijā uz atjaunoto Nacionālo mākslas muzeju, bet nekas tāds nenotiek. “Uz izstādēm mūs veda tikai kulturoloģijas skolotājs, vizuālās mākslas skolās nav pat pieminēts ne Rozentāls, ne Dalī,” piebilst skolniece.

Ministrija atrakstās

Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas un dokumentu pārvaldības nodaļas konsultante Inta Stīpniece skaidro: “Skolotāji savā darbā var izmantot ļoti daudzveidīgas mācību metodes un darba organizācijas formas atbilstoši skolēnu spējām un vecumposmam, mācību priekšmeta specifikai un mācību satura prasībām.”

Ministrijas pārstāves nosauktie vizuālās mākslas kā mācību priekšmeta uzdevumi ir visnotaļ atbalstāmi ¬– sekmēt skolēnu interesi par vizuālās mākslas norisēm Latvijā un pasaulē, izpratni par vēsturiski stilistisko attīstību un vērtībām, “un, protams, jāpilnveido jauniešu radošās darbības pieredze”.

Stīpniece atzīst, ka mācību process lielā mērā atkarīgs no skolotāja, taču to esot iespējams mainīt: “Sadarbojoties ar skolotājiem par mācību formu dažādošanu, rezultāts arī būs kvalitatīvāks un patīkamāks.”

Jaunieši par to pasmaida – pieredze diemžēl liecina, ka skolotāji tādu aicinājumu bieži mēdz uztvert kā personīgu uzbrukumu, un viss parasti beidzas ar vēl lielākām problēmās skolēniem.

Labāk vēl vienu matemātiku

Skolēnu viedoklis par zīmēšanas stundām ir atšķirīgs. Deviņpadsmit gadus vecais Staņislavs, kuram uzdots krāsot rūtiņas, uzskata, ka labāk būtu papildus gatavoties centralizētājiem eksāmeniem: “Manuprāt, zīmēšanas stundas vispār nav vajadzīgas, jo darbi tiek vērtēti ļoti negodīgi. Es varu uztaisīt labāku darbu, neaizkrāsojot visas rūtiņas, bet skolotāja tik un tā augstāku atzīmi ieliks tiem, kam uz lapas nav palicis nekas balts. Saprotu, ka maziem bērniem vajag attīstīt roku kustības un koordināciju, bet ne jau vidusskolā. Kāda jēga mums no tādām stundām, ja skolotāja saka, ka nākamnedēļ nebūs, tāpēc, ja darbs pa divām nedēļām nebūs izpildīts, dabūsim divus vieniniekus. Labāk vienu stundu nedēļā papildus mācīties matemātiku.”

Jau studijas sākušais divdesmitgadīgais Niklāvs domā pretēji: “Vizuālā māksla vispār ir super. Vienlaikus dod atslodzi no citiem, nedaudz nopietnākiem priekšmetiem un arī ļauj izpausties.”

Students uzskata, ka skolēniem jāturpina attīstīties ar zīmēšanas palīdzību arī vidusskolā: “Vizuālās mākslas stundas palīdz attīstīt bērnu telpisko saprašanu, krāsu koordināciju, kontrastus un saiknes starp dažādiem priekšmetiem.”

Mamma uzzīmēja

Karīna (18), kura tūlīt pabeigs 12. klasi, domā: “No vienas puses, tas ir ļoti labs veids, kā uzlabot vidējo atzīmi, kas ir ļoti svarīga, stājoties universitātēs ārzemēs, ko mūsdienās izvēlas liela daļa jauniešu. Taču, no otras puses, tas tik ļoti apgrūtina visu mācību procesu, īpaši 12. klasē. It kā jau liekas – kas tur, izdomā, uzzīmē, izkrāso un saņem vērtējumu. Taču tas ir laikietilpīgs process, kam starp visiem pārējiem darbu kalniem – esejām, kontroldarbiem, laboratorijas darbiem – vienkārši trūkst laika, motivācijas un it īpaši iedvesmas.”

Klasē paveikt visu tam atvēlētajās 40 minūtēs bieži nevar pagūt, un rezultāts ir mājas darbs. Tādā gadījumā darbu neizpilda vispār vai izpalīdz kāds cits – māte vai māsa.

“Šādu parādību novēroju ļoti bieži – skolēns skolotājai lepni atdod it kā mājās zīmētu darbu, bet starpbrīdī draugu vidū smejas, ka mamma uzzīmēja,” pieredzē dalās vidusskolniece.

Baltās pūces piedzīvojumi

Kuriozākais šajā ziņā kādā Rīgas vidusskolā šķiet gadījums ar balto pūci. Valts, kurš skolas gaitas beidza pērn, atminas: “Bija izsludināts konkurss visai skolai – jāuztaisa balta pūce, laiks uzdevuma izpildei dots vairākas nedēļas, taisi, no kā gribi. Par savu pāris minūšu laikā uz baltas papīra lapas uzskribelēto pūci dabūju augstāko vērtējumu – 10. Klasesbiedrs, kurš savu pūci taisīja no skaņu platēm un papīra, un ieguldīja daudz vairāk laika – nieka sešnieku.”

Īpaši slavens kļuva kāds puika, kurš pūci pāradresēja mātei, bet viņa – savas kafejnīcas bārmenei. Viņa bija talantīga un ārpus pienākumiem krogā uztaisīja tik labu darbu, ka skolotāja nenoticēja puiša autortiesībām un desmitnieku atteicās likt.