Irbene - vieta, kur galaktikas tiekas
Ventspils Starptautiskajam Radioastronomijas centram (VSRC) – Irbenes lokatoram - jūlijā apritēs 15 gadi. Tas varētu kļūt par vienu no nozīmīgākajiem kosmosa izpētes centriem Ziemeļeiropā.
Jupiters un Venēra, melnie caurumi galaktikā un mūsu zemes vēsturē, baravikas un māksla - tas viss kopā atrodams joprojām maz izzinātā vietā netālu no Ventspils.
Ventspils starptautiskais radioastronomijas centrs (VSRC) Irbenē varētu kļūt par vienu no nozīmīgākajiem kosmosa izpētes centriem Ziemeļeiropā.
Izzudusī civilizācija
Objektu militārās spiegošanas vajadzībām 20.gs. septiņdesmitajos gados cēluši padomju militāristi un, lai gan šobrīd Irbenē jau izveidota nopietna zinātniski pētnieciskā bāze un mācību centrs, tuvējo apkārtni joprojām apņem dīvaina slepenības gaisotne. Kosmosā no Irbenes raugās divas acis - milzīga 32-metru pilnīgi grozāma paraboliska antena (RT-32), kā arī otra -mazāka 16-metru antena (RT-16). Pēc aukstā kara perioda beigām šis ir viens no retajiem piemēriem Eiropā, kad iepriekš slepena militāra bāze pārvērsta civilā izpētes institūtā.
Visapkārt piejūras mežs. Par norādi, kurp doties, noder vien divi dzelzsbetona stabi ceļa abās pusēs - noskretuši, tomēr draudīgi, it kā vēl uzticīgi kalpotu bijušajiem saimniekiem un censtos nosargāt padomju militāros noslēpumus.
Bijusī armijas pilsētiņa, kur savulaik mituši ap trim tūkstošiem iedzīvotāju (salīdzinājumam, Ances pagastā, kurā ietilpst Irbene, šobrīd ir ap 800 iedzīvotāju), tagad uz mums noraugās aklām logu acīm. Posts un pamestība te piesegts vien ar vējā plandošām sarkanbalti svītrotajām lentītēm, kas vēsta par bīstamību. Padomju laiku mantojums Irbenē ir unikāls ar to, ka līdz pat deviņdesmitajiem gadiem par slepenās pilsētiņas eksistenci zināji vien nedaudzi vietējie, iekļūt tajā bez īpašas atļaujas nevarēja. Tā bija autonoma pasaule, no kuras cilvēki neizgāja, kā runā, gadiem. Pussagruvušās ēkas atgādina izzudušu civilizāciju. It kā ļaudis būtu nokāpuši pazemē vai iesēdušies kosmosa kuģī un devušies uz citu planētu. Prātā ataust ainas no bērnības, kad no televīzijas ekrāniem ļaudis biedēja ar auksto karu un atombumbu. Spilgtu kontrastu vieta.
Ceļojums debesīs
Mūsu galamērķis ir lielākā no divām radio teleskopa antenām 49 metru augstā, kas galvenokārt tiek izmantota, lai uztvertu radiostarojumu no planētām, Mēness, Saules, citām zvaigznēm un ārpus mūsu Galaktikas esošajiem avotiem, tai skaitā iespējamajiem melnajiem caurumiem. Laikā, kad antena netiek darbināta un zinātnieki savus pētījumus veic kabinetos, ēka atvērta visiem interesentiem.
Spogulim, aizsedzot sauli, antena kopā ar nelielo ēku atgādina lielu sēni - saulsardzeni. Saimniecības daļas vadītāja Vita Auziņa pirms vienpadsmit gadiem ierosināja atvērt militāro pilsētiņu apmeklētājiem un rīkot ekskursijas pa antenas labirintiem. Ienākumi nav lieli, tomēr paliek pašu vajadzībām. Padomju laiku šarms vilina un telefons zvana nepārtraukti: „Vai varam pieteikt ekskursiju?” Vita stāsta, ka tikai apmēram 10% cilvēku interesējas par zinātnisko darbu, pārējos kā magnēts pievelk nezināmā pagātne. „Irbene joprojām ir maz zināma vieta. Savulaik visa piekraste bija slēgta. Netālajās Lūžņās bija raķešu bāze. Ja pavaicāsiet ventspilniekiem, ne visi varēs atbildēt kur ir Irbene. Militārais ciemats tika saukts par „Zvaigznīti”. Tā šo vietu cilvēki sauc vēl tagad. Par „Zvjozdočku” iesauca tāpēc, ka teritorijā izvietotie objekti veidoja padomju varas simbolu - piecstaru zvaigzni. Irbenē ietilpst vairākas ēkas, kas šobrīd dokumentos minētas ar tiem pašiem padomju laikos dotajiem nosaukumiem, piemēram, Kristāls un Tehniskais centrs.” Vita atzīst, ka par to kas savulaik te darīts, kā ritējusi dzīve, varam tikai minēt, klausoties nostāstus, jo tik stingri apsargāts kā Irbene bijis reti kurš objekts. Turklāt daudzi, kas te strādājuši no paša sākuma, vairs nav starp dzīvajiem. Neizbrīna tas, ka Krievijā klusē vēl šobaltdien. Zināms, ka antenas būvniecība sākusies ap 1969.gadu un četru gadu laikā pabeigta. Šķīvis jeb spogulis uzlikts 1974.gadā. Padomju laikos bijusi arī trešā antena, bet, armijai promejot, tā sabojāta, noņemot virsējo daļu.
Uzliekam koši oranžas aizsargķiveres un pa stāvajām kāpnēm ienirstam torņa iekšienē. Ceļojums kosmosa izpētes stacijā ir sācies! Nav ieteicams doties tiem, kuriem bail no augstuma un slēgtām šaurām telpām. Patiesi, kāpnes ir stāvas, paredzētas zaldātu militāri plašajam tvērienam - atrast vietu kur pieturēties nav viegli. Telpās pārņem dīvaina sajūta - it kā mēs atrastos zemūdenē vai kosmosa kuģī. Nonākot līdz pirmajai atklātajai vietai, tālumā skatam paveras otra mazākā antena, mežs un centra infrastruktūra - gan glīti atjaunotie nami, gan monstrozās pussabrukušās ēkas. Lejā kustas un klaigā skudras lieluma cilvēciņi un autobuss ir kā sērkociņu kastīte. Vējš purina aizvien stiprāk, bet malas nožogotas vien ar metāla stieņiem. Gadās, ka cilvēki bezbailīgi kāpj, sarunājas, smejas un te pēkšņi ar vēderu pieplok kāpnēm - nobīstas un nespēj turpināt ceļu ne uz priekšu, ne atpakaļ. Visnelāgāk ir, ja sākas histērija - cilvēks kļūst kā paralizēts no bailēm.
Aizejot padomju armija zinātniekiem atstāja skaudru mantojumu. Objekts netika uzspridzināts tikai tāpēc, ka tas radītu pārāk lielu troksni un pievērstu plašākas sabiedrības uzmanību. Tomēr padomju armija saņēma pavēli - neatstāt pēdas un izdarīt visu iespējamo, lai antenas nekad vairs nevarētu iedarbināt. Un tā - viss iespējamais tika iznīcināts, sabojāts vai noslēpts. Mehāniskajās ierīcēs bija samesti metāla gruži, motoros salieta skābe, kabeļi pārcirsti, pārzāģēti vai tajos sadzītas naglas, nolaužot galus, lai nevarētu atrast. Vadības pults bija sabojāta.. Radio teleskopu restaurācija un saglabāšana izvērtās par visai dramatisku procesu vairāku gadu garumā. Latvijas zinātņu akadēmija meklēja un arī atrada speciālistus, kas spēja atjaunot antenu darbību.
Aplūkojam vietas no kurām ar milzu pacietību speciālisti savulaik izvilkuši iesprūdušās naglas. Atšķirībā no mūsdienām, padomju laikā antena darbojās nepārtraukti - spiegošanu nevarēja pārtraukt, tāpēc vajadzīgās iekārtas ir divos eksemplāros - ja viena iziet no ierindas, otra turpina darboties. Beidzot esam nonākuši pašā augšā. Vou, izsaucos! Tas tikai ir ko vērts! Alumīnija plāksnes, kas ir nedaudz kustīgas, veido milzu bļodu, kurā varu justies pasargāta kā putns ligzdā. Debesis ir pavisam tuvu, mākoņi peld rokas stiepiena attālumā. Soguļa (kustīgās antenas) iekšpusē ir savāds, mistisks klusums, ko pārtrauc meža šalkoņa, retas putnu klaigas un cilvēku sarunas kaut kur lejā. Antena vējā metāliski dobji dun. To saucot arī par debesu ausi. Laikam formas dēļ. Kad radioteleskops darbojas, šķīvis sagriežas līdz 90 grādu leņķīim, tā iekštelpu grīda pārtop griestos un antena uztver norises kosmosā.
1995. - „mi posļedņije”
Reiz militārajā pilsētiņā ritēja spraiga dzīve. Te bija vairākas daudzstāvu dzīvojamās mājas, skola, bērnu dārzs, aptieka, plašs kultūras nams un veikals, kurā varēja nopirkt parastajiem pilsoņiem nesasniedzamus labumus - doktora desu un žāvējumus, kafiju, šokolādes konfektes, importa šampūnu, veļu ar špicēm un „basanoškas”. Pa centrālo ielu ar nosaukumu „Naberežnaja” maršēja stalti, smuki zaldātiņi. Bija pat ansamblis „Zvaigznīte”, kas svētkos uzstājās arī kaimiņu kolhozā. Labi apgādātais veikals un glītie puiši šurp vilināja apkārtnes iedzīvotājus. „Pa blatu”, tātad, sarunājot, varēja iekļūt apsargātajā teritorijā. Lūkojoties uz infrastruktūras paliekām, varam iedomāties kā te dzīvoja cilvēki.
Tatjana visu mūžu nodzīvojusi dažu kilometru attālajā Rindas ciemā. Tagad viņa sargā vienu no pētniecības laboratorijām, sēžot uz soliņa pie svaigi izremontētās ēkas un apcerīgi veroties tālumā. Vēlāk redzam viņu ar velosipēdu apbraukājot pamesto teritoriju. Tatjanas kundze no jaunības gadiem Irbeni atceras pavisam citādāku, tāpēc viņai vienlaikus gan prieks par to, ka te ienāk jaunie zinātnieki, gan skumji, atceroties bijušo spožumu. Irbenē pārsvarā dzīvojuši krievvalodīgi militāristi ar sievām un bērniem. „Esmu tikai daļēji latviete, tāpēc labi sapratos ar „Zvjozdačkas” iemītniekiem. Krievu cilvēki jau tādi sirsnīgi, neko nežēlo, pēdējo tev atdos. Aicināja ciemos un pie mums uz kolhozu brauca. Atceros viņiem mājās pie sienām bija tādi lieli tepiķi un istabas izkrāsotas košās krāsās. Nebija jau tie zaldātiņi bagāti. Kad beidzās koncerts, viņi aicināja vakariņās. Parastu ūdeņainu kartupeļu putru vārīja, bet cienāja ar to no sirds. Koncerti gan te bija skaisti. Jaunajā Gadā mēs pajūgā iejūdzām zirgus un armijnieku bērnus vizinājām. Tas bija jauks laiks. Sievas lielākoties pa mājām dzīvoja, dažas veikalā, skolā strādāja. Cilvēki turēja arī lopus - tas nebija liegts. Daži gadiem nekur ārā no „Zvaigznītes” neizgāja,” stāsta Tatjana. Tagad tas šķiet neticami, bet draudzība ar militāristiem un iespēja šo to iegādāties „pa blatu” vietējo ģimenēm deficīta apstākļos, kad stundām bija jāstāv rindā pēc taukaina desas luņķa (un izstāvot rindu izrādījās, ka desa beigusies) bija liels atspaids ikdienā. 80. gadu beigu atmodas laiks tiem, kas te bija pavadījuši lielu mūža daļu, nāca kā pamatīgs trieciens. Jādodas projām? Nevar būt! Uz kurieni? Tatjana stāsta, ka daudzi līdz pēdējam brīdim nav spējuši noticēt, ka patiesi jāpamet ierastā dzīvesvieta. Mantas krāva konteineros, to allaž pietrūka, tāpēc militāristi savu iedzīvi par nieka naudu izpārdeva. Krāsainos televizorus un labas mēbeles tolaik varēja nopirkt par sīknaudu, sadzīves priekšmetus aizbraucēji tāpat vien dāvināja. Tad sākās izlaupīšana. Vita un Tatjana pikti nosaka, ka neviens cits, tie paši vietējie „bāleliņi” stiepuši projām visu, kas vien nav piesiets. Krēslus, grīdas flīzes, margas un durvju kliņķus. Tad sākuši uzdarboties krāsainā metāla tīkotāji.
Pati atceros, ka deviņdesmito gadu beigās, esot Irbenē, mani nepatīkami pārsteidza aina mājokļos - šķita, cilvēki tos atstājuši steigā, kā bēgot. Sasista porcelāna krūzīte ar kaķēna attēlu, kas piederējusi bērnam, norautas rūpīgi līmētās tapetes, papēdi gaisā kāda sieviešu kurpe ar apzeltītu siksniņu un sasists tautiskiem rakstiem izrotāts pulkstenis. Jautāju Tatjanai, vai viņai nav baisi vienai uzraudzīt tik plašu teritoriju arī naktī. Neesot viss, lai gan gājis visādi. Periodiski kādā no pamestajām ēkām sadomā padzīvoties narkomāni, nez no kurienes uzrodas piromāni, kas mēģina nodedzināt vēl atlikušās koka saimniecības ēkas. Visi stikli logiem sen izsisti vai izbiruši, bet vienmēr atrodas, ko vēl var sabojāt.
Tomēr pagaidām pat sagruvušai pilsētiņai piemīt skarbs skaistums, kas liek aizdomāties par dzīves īsumu, pārejošo un paliekošo. Tik nesen te vēl skanēja bērnu smiekli, sievu pļāpas, kņada pie veikala un kultūras nama. Šķita, ka tā būs vienmēr, bet te - viens mūžības mirklis - un nodrupušo ēku sienām aizvien ciešāk pieglaužas vien mazi bērziņi. Zilganzaļās sienas vēsta par te dzīvojošo gaumi un kultūras tradīcijām, reiz biedējoši varenā militārā simbolika, zvaigznes un ģērboņi, izskatās nožēlojami un smieklīgi. Uz sadrupušo ēku karkasu fona lēni aizpeld pūkaini balti mākoņi. Uz kāda dzīvokļa sienas ir uzraksts: „1995.- mi posļedņije”. Darbinieces stāsta, ka alņi un citi meža zvēri netraucēti tuvojas civilizācijas paliekām. Zvēru gan arī padomju laikos bijis daudz un tie nav bijušies no padomju armijas.
Pāršķirstot slepeno pagātni
Un tā - no sadzīves pie lielām lietām! Antenas RT-32 pamatos ir atrodams gada skaitlis 1971. Šī grozāmā, paraboliskā, centimetru viļņu diapazona antena ir viena no tā saucamajiem „pirmās paaudzes” radio teleskopiem, kurus Padomju Savienībā sāka būvēt 20. gadsimta 50. gados, stāsta Latvijas Universitātes Astronomijas institūta vadošais pētnieks, fizikas zinātņu doktors Ivars Šmelds. Pavisam bijušās PSRS teritorijā tika uzbūvētas apmēram 20 šāda tipa antenas. Tā kā šīs antenas Krievijā vēl joprojām ir slepeni objekti, ir tikpat kā neiespējami uzzināt precīzu informāciju, kad un kādos nolūkos tās ir tikušas būvētas. Visticamāk, ka līdzīgas antenas kā Irbenē Padomju Savienībā sākumā būvēja, lai nodrošinātu padomju kosmosa kuģus ar radio komunikācijām. Pirmo antenu uzbūvēta Krimā un tai bija uzticēta godpilna misija - 1961. gadā kosmosa ceļojumā pavadīt pirmo padomju kosmonautu Juriju Gagarinu. Pēc tam antenas sāka izmantot jau citiem - militāriem - mērķiem. Pašā sākumā 20.gs.70.gados arī Irbenes antenas, iespējams, tikai izmantotas misijām kosmosā. Taču maz ticams, ka tās tika izmantotas radioastronomijā, uzskata zinātnieks. Vēlāk lielās antenas galvenokārt tika izmantotas satelītu radio pārraižu notveršanai starp Padomju Savienību, Eiropu un Ziemeļameriku, zemūdeņu atrašanās vietu noteikšanai Baltijas jūrā un precīzu zemeslodes mērījumu veikšanai reaktīvo ieroču trajektoriju karšu izstrādes nolūkos. Tātad militārajai spiegošanai. Zināms, ka viens no Irbenes antenas vadošajiem konstruktoriem fizikas zinātņu doktors Poļaks vēl nesen strādāja Meļņikova Tērauda konstrukciju institūtā Maskavā, kur pēta un izstrādā līdzīga rakstura militārus, civilus un konstrukciju projektus. Šī vīra vadībā tika būvēts Irbenes antenas galvenais spogulis un tērauda cauruļu balstu struktūra. Lielā antena ir īpaši precīza, ņemot vērā, ka jāmanevrē ar 600 tonnu smago struktūru, šķīvja novirzīšanās no tā paraboloīdā stāvokļa notiek tikai par 0,5 milimetriem. Konstruktoriem, lai sasniegtu šādu precizitāti, bija uzmanīgi jāizpēta un jāņem vērā konkrētās vietas meteroloģiskie un ģeoloģiskie dati. Virsmas segumam pirmo reizi tika izmantotas īpašas alumīnija plāksnes un montāža notika naktī, kad temperatūra tik ļoti nesvārstās. Šķīvis ir uzstādīts uz 25 metru augsta betona torņa. Arī antenas vadības mehānisms bija pilnīgi jauna un precīza ierīce. Tā tika izstrādāta „JSC Elektrosila” rūpnīcā Ļeņingradā (Pēterburgā). Tikai 1993. gadā plašākai sabiedrībai atklātībā pirmo reizi nonāca informācija par Padomju kosmiskā komunikāciju centra „Zvjozdočka” atrašanos netālu no Ventspils. Starp citu, kopumā antenas bija trīs. Mazāko no tām - 10 metru antenu Padomju armija pirms atkāpšanās paņēma līdzi. Lielākās pārvietot nebija iespējams.
Cilvēces lielie jautājumi
Ko gan īsti šobrīd pēta VSRC, jautāju Ivaram Šmeldam. Viens no pētniecības objektiem ir saule - tā dēvētie melnie plankumi, kuru tuvumā notiek uzliesmojumi un pēc tam uz Zemes seko magnētiskās vētras, viņš paskaidro. Saules aktivitāte ietekmē gan kosmiskos, gan zemes laika apstākļus, gan cilvēku veselību. Zinātnieku uzmanības lokā ir arī asteroīdi - mazas planētas jeb lieli akmeņi, par kuriem cilvēki mēdz vaicāt: vai kādu dienu tie neuzkritīs mums virsū? Uzmanība tiek veltīta tā sauktajiem kosmiskajiem atkritumiem, kas paliek pāri no raķetēm, tām traucoties gaisā, savu laiku nokalpojušiem kosmiskajiem pavadoņiem. I.Šmelds stāsta: „Kosmiskajā telpā ir aizvien vairāk atkritumu, cenšamies identificēt visu, kas lielāks par skrūvi, lai kosmosā nenotiktu sadursmes ar šiem objektiem.” Zinātnieks saka, ka, piedaloties starptautiskajos projektos un strādājot kopā ar zinātniekiem no Eiropas, Krievijas, Ķīnas, iespējams aizvien precīzāk izpētīt kosmisko telpu.
„ Pats būtiskākais ir tas, ka esam iekļāvušies Eiropas radiointerferometrijas tīklā. Apvienojot resursus, radioteleskopu izšķirtspēja ir aizvien lielāka. Spējam redzēt daudz ko vairāk.” Irbenē ir uzstādīta un izmēģināta jauna aparatūra, ar ko pētīt tālās galaktikas. Savulaik jau bijuši mēģinājumi uztvert gan Venēru, gan Jupiteru. Zinātnieks stāsta, ka lielās antenas resursi pagaidām finansiālu apsvērumu dēļ pilnībā netiek izmantoti. Jautāju, vai antena kosmiskos signālus uztver kā „acs” vai „auss”. Zinātnieks smejas, ka antēna drīzāk ir „acs”. Tiek iegūts vai nu kosmiskā avota radioattēls, kura lietošana pieļaujama izglītības mērķiem vai publikas informēšanai, bet ne komerciāliem (bez atļaujas) vai tiek pētīti signāla raksturlielumi - spektrs, jauda u.c.. Atskaņojot uztverto radiosignālu rodas nesakarīgs troksnis.
Kāds ir praktiskais labums no radioastronomijas, tincinu. Pirmkārt, šādā zinātniski pētnieciskā iestādē ir koncentrētas jaunākās tehnoloģijas un tā ir lieliska prakses vieta studentiem, skaidro I.Šmelds. Pat, ja pēc studiju beigšanas jaunais speciālists nestrādās zinātnes labā, viņa ieguldījums jebkurā tautsaimniecības nozarē būs daudz lielāks, jo viņš būs apguvis pašu modernāko tehnoloģiju. „Dažreiz cilvēki jautā: kāpēc gan mums būtu jāpēta tālās galaktikas, ja tepat uz zemes problēmu pietiek? Atbildu, ka reiz pienāks brīdis, kad saule nodzisīs un ir jautājums: ko darīt? Filozofiski raugoties, cilvēks ir tikai primāts, visaugstāk attīstītais dzīvnieks. Tas nozīmē, ka ģenētiski mums piemīt tieksme izpētīt pasauli ap sevi, paplašināt savu izzināmības areālu. Var jautāt, kāpēc cilvēki kāpj kalnos, ja var mierīgi dzīvot tepat līdzenumā? Ja mums nepiemistu vēlme par visu pārliecināties, iet tālāk, mēs joprojām domātu, ka zeme ir plakana un dzīvojam tās centrā. Mēs aizvien cenšamies saprast, kas noticis pēc lielā sprādziena, kas bija pirms tam un kas būs vēlāk. Tie ir paši būtiskākie cilvēces esības jautājumi. Visuma vecums ir vairāk nekā 13 miljardu gadu. Mēs gribam zināt no kurienes nākam un uz kurieni dodamies. Vienu atbildi sniedz reliģija, bet vajadzīga atbilde arī no otras puses. Pretējā gadījumā cilvēkiem var viegli iestāstīt, ka aiz komētas seko lidojošais šķīvītis, kurā, izdarot kolektīvu pašnāvību, visi nonāk sveiki un veseli. Šādi precedenti bijuši vēl nesenā pagātnē. Mani biedē, ka mūsdienu cilvēkiem ir tendence noticēt pseidozinātniskiem skaidrojumiem. Astroloģijā ir sava loģika un daudz patiesību, bet, ja kāds saka, ka konkrēta debesu spīdekļa fizikālais starojums ietekmē cilvēka likteni, es iebilstu - tie ir nieki. Ir anekdote: uz ielas tirgo šampūnu un pārdevējs apgalvo, ka tajā ir ribonukleīnskabe - dubultspirāle, kas balsta matus,” stāsta I.Šmelds
Evija Hauka/foto: Jānis Mednis
