Strenču novadā sveic pirmo simtgadnieci Vilmu Miksīti. FOTO

Vilma Miksīte dzimusi, augusi un lielāko daļu mūža aizvadījusi Plāņu pagasta „Pulkās” – skaistā viensētā pie Gaujas. Nelielu pārcēlāja namiņu gleznainajā vietā Latvijas laikā piešķīra Vilmas vecāku – Pētera un Zentas Miksīšu ģimenei. Vilmas kundze uzauga septiņu bērnu kuplā ģimenē, un bija viena no jaunākajiem bērniem. Kā jau vairums lauku bērnu, Vilma ar brāļiem un māsām gan čakli strādāja vecāku saimniecībā, gan gāja ganos pie kaimiņsētu saimniekiem. Pieaugot Vilma daudzus gadus nostrādājusi par sanitāri Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā, līdztekus saimniekodama mantotajā lauku sētā, kopjot plašu dārzu un mājas priekšā audzējot krāšņas puķudobes.

Vēl pirms pārdesmit gadiem Vilmas spēku, izturību un stipro veselību apbrīnoja ikviens, kas viņu redzēja rosāmies laukos. No Strenčiem uz aptuveni septiņus kilometrus attālajām „Pulku” mājām Vilma pat sirmā vecumā minās ar velosipēdu, vasarās viņa viena tika galā ar visai plašo dārzu ravēšanu un laistīšanu, ūdeni pat puskilometra attālumā stiepdama spaiņos no akas, bet rudeņos pēc kartupeļu ražas novākšanas tos aizgādāja līdz ziemošanas bedrei, kurā tos sabēra. Kad radās vajadzība pēc kartupeļiem, viņa pa kāpnītēm nokāpa bedrē, pielasīja spaiņos, ko braši izcēla laukā.

Vilma nebija precējusies, un bērnu viņai nebija. Viņa gādīgi palīdzēja māsai Elzai mazmeitu audzināšanā. Bez vecākiem palikušās 9 un 11 gadu vecās meitenes neskaitāmas vasaras pavadīja „Pulkās” pie Vilmas, iepazīdamas dabu, apgūdamas darba tikumu un skaistākās latviešu tautasdziesmas. Vilma bija liela dziedātāja ar skanīgu balsi. Sēdēdama Gaujas krastā, viņa pieskandināja visu ieleju. Meitenes viņai dziedāja līdzi.

Viens aiz otra Vilmas tuvinieki ir apmiruši. Māsa Marta traģiski gāja bojā jau jaunībā, nokrizdama no kūtsaugšas, brāļi Jūlijs un Ādolfs mira Austrālijā, Jāni smaga slimība pieveica Strenčos. Vilmas māsa Anna Miksīte, kas bija zobārstes asistente Rīgā, viņsaulē aizgāja pirms 20 gadiem. Pirms 15 gadiem 89 gadu vecumā aizsaulē aizgāja Elza Prauliņa, pēdējā no Vilmas māsām. Pāris gadus pēc tam Vilma atvadījās no savām lauku mājām un apmetās Elzas īrētajā dzīvoklī Strenčos. Lauku darbus viņa nomainīja pret rimtāku ikdienu.

Lielāko prieku simtgadniecei sagādā māsas Elzas mazmeitu Intas un Martas Mengišu un viņu atvašu apciemojumu. Rīgā dzīvojošās māsas, kuras Vilmu mīl tāpat kā aizsaulē aizgājušo omīti, apraudzīt Vilmastanti cenšas vismaz pāris reižu mēnesī.

Par savu veselību Vilma saka: “Jūtos labi, tikai spēka nav.” Tāpēc ikdienā rūpes par gaviļnieci uzņēmušies kaimiņi, kuri gan parūpējas par gardām maltītēm, gan palīdz ar mājas uzkopšanu. Jo īpašu paldies Vilmas māsas mazmeitas teic skolotājai Annai Leitei, kura bieži ienāk parunāties, rītos simtgadnieci lutina ar smaržīgām pankūkām un iepriecina ar ziediem no sava dārza.

Simtā jubileja Vilmas kundzei izvērtās priekpilna un krāšņa. Priecēja gan no Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa saņemtais apsveikums, gan Strenču novada domes priekšsēdētāja Jāņa Pētersona apciemojums. Taču lielākais aizkustinājums viņai bija, kad pusdienlaikā ieradās sveicēji no Rīgas – māsas mazmeitas - Inta ar dzīvesbiedru Mairi Lāci un savām trejmeitiņām Lauru, Maiju un Elzu, kā arī Marta ar dēlu Danielu, kam tai pašā dienā bija 13. dzimšanas diena. Ciemiņi Vilmai atveda brīnišķīgu jubilejas torti ar uzrakstu "Vilmai 100”, kā arī pasniedza skaistus ziedus, kuru starpā bija arī gaviļnieces iemīļotās dālijas. Pēc brīža, skaņi dziedot “Lai dzīvo sveiks!” sveicējiem piepulcējās skolotāja Māra Larionova un Strenču domes bijusī priekšsēdētāja Velga Graumane. Dāmu pasniegtās rozes Vilmas kundze cieši piespieda pie krūtīm, pēc tam pateicīgi apskaudama arī pašas sveicējas. Ar sajūsmā mirdzošām acīm jubilāre noskatījās, kā plaiksnī un dzirksteļo tortēm saspraustās salūta sveces. Viņa savā manierē vēlēja viešņām dūšīgi cienāties no svētku galda, cienāja ar torti un teica lielu paldies par apciemojumu.

Simtgadnieces tuvinieces Inta un Marta ir žurnāla “Kas Jauns” žurnālistes. Viņas atzīst, ka ir ļoti pagodinātas sveikt mīļo Vilmastanti tik ievērojamā jubilejā. “Mūsuprāt, Vilmas dzīvesspara un garā mūža noslēpums ir dzīve pie dabas, savā skaistajā Gaujas krastā. Viņa nekad nav slimojusi ne ar angīnu, ne klepu, ne iesnām, par nopietnākām vainām pat nerunājot. Viņas strādīgums un pozitīvais skats uz pasauli ir mums lielākais paraugs. Vilmastante ne vienu pašu reizi nav sūdzējusies vai žēlojusies, ka ir grūti. Pat tagad, kad vecums ir mazinājis spēkus, viņa vienmēr mūs sagaida ar smaidu, sirsnību un bezgalīgu mīļumu,” saka Inta un Marta Mengišas.

Kasjauns.lv/ Foto: no privātā arhīva