Jauna Talantu fabrika? Ne jauni vēži, ne jauna kulīte
Sapucēti jaunieši uz skatuves atnāk, nodzied, sagaida verdiktu un aiziet. Kas sniedz verdiktu? Ironiski, bet to dara tās pašas personas, kuras jaunos censoņus arī trenē.
Viedokļi
2013. gada 26. augusts, 23:49

Jauna Talantu fabrika? Ne jauni vēži, ne jauna kulīte

Jauns.lv

Jauniešus TV ekrānā pieklājas ekspluatēt visu laiku, pusaudži kadrā ir kā garants attiecīgajai auditorijai pie ekrāniem. Izmantojot teju 10 gadus veco brendu "Talantu fabrika", tiek piedāvāts jaunais bērnu iesaukums – Jaunā Talantu fabrika. Līmenis? Tas ir bēdīgs.

Kad nomatāms rudens, TV ekrānos sākas dziedāšanas šovi. Sliktas, sliktākas un vēl sliktākas kvalitātes, taču ar cēlu misiju – atrast jelkādu pērli pelavu kalnos. Latvija ir maza valsts, bet radošu talantīgu cilvēku – vairāk nekā jebkur citur, un tas ir objektīvi. Latvieši ir ļoti talantīgi ļaudis, un latvieši ir dziedātāju tauta.

Jaunajā TV sezonā skatītāju labsajūtai piedāvā svaigāko bērnu iesaukumu, kuriem mēnešus nāksies dzīvot visnotaļ barbariskos apstākļos, reizi nedēļā ļaujot justies kā zvaigznēm, jo TV pārraidīs viņu dziedājumu koncertā.

Pirmdienas vakarā jaunais “Jaunās Talantu fabrikas” grupējums iznāca Latvijas priekšā. Pēcgarša, jāteic, visai sāja.

Pirmkārt, šovam nav nekāda pompa, attiecīgi tas zemapziņas līmenī neliek domāt, ka tur uzstājas kādas nebūt potenciāli ievērības cienīgas personības, potenciālās zvaigznes. Nelielā studija Elijas ielā 17, dekorācijas – acīmredzams mazbudžeta variants. Labs gaismotāja darbs,  bet visa pārējā “obstanovka” atstāj sētas šova iespaidu. Par to, ka šis dziedāšanas šovs nebūt nav televīzijas sezonas lokomotīve, stāsta arī balva, kas pienāksies sarīkojuma laureātam, – tas ir viens vienīgs ceļojums, kuram netiek pat cena piesaukta. Ej nu sazin, Hurgadas kūrortiņš vai Maldivu salas, tomēr tie vairs nav desmit tūkstoši naudiņas, kā bija pierasts iepriekšējos “jauno talantu” dziesminieku pasākumos.

Absolūti pozitīvais aspekts: Ilze ir Ilze, nevis Ilzy Candy vai kā tamlīdzīgi. Tas ir apsveicami, ka jauniešiem nav pēc vecā Ozoliņa modes jāizdomā sev idiotiski pseidonīmi, lai skanētu angliskāk. Personvārds ir spēks, un šajā šovā, paldies Dievam, tas tīņiem ir viņu vecāku dotais.

Tātad. Sapucēti jaunieši uz skatuves uznāk, nodzied, sagaida verdiktu un aiziet. Kas sniedz verdiktu? Ironiski, bet to dara tās pašas personas, kuras jaunos censoņus arī trenē. Žūrijas 4 cilvēku sastāvā, kā noprotams, turpmāk mainīsies tikai viens, tātad tikai viena cilvēka vērtējumam un objektivitātei turpmāk varēs ticēt. Visi pārējie – Dons, Jolanta Paškēviča, Edgars Kramiņš – uz cilvēcisku simpātiju un profesionālu kritēriju pamata kaut neapzināti, tomēr objektīvi būt nespēs. Jo viņi ir insaideri, viņi par algu spēlē šo visu blefu. Jācer, ka naudiņa ir laba, jo klausīties šīs nenobriedušās šausmas... nu, tur jābūt motivācijai.

Jāteic, ka dalībnieku iesaukums atlasīts ar gudru ziņu: tas ir taisni tāds, kādu mūsdienu sabiedrībai vajag, lai katram būtu, ar ko identificēties, un lai būtu arī kāds “karstais kartupelis”. Triks ar melnādainu jaunu meiteni sevi pierādīja aizpērn, kad kāda eksotiska mulate pie TV ekrāniem noturēja tūkstošiem jauniešu un savu karjeru pēcāk attīstīja erotiskās fotosesijās slaveniem žurnāliem. Līdzīga izskata būtne dzied arī jaunajā talantu sanākšanā.

Ir arī krievu puisis, kas agrākajiem TV šoviem nepavisam nebija raksturīgi. Dziedoša plašā krievu dvēsele – tas ir būtiski, lai šovam piesaistītu kādu skatītāju no mūsu divkopienu sabiedrības. Visa pārējā dziedošo bērnu masa – kā ierasts. Glītas meitenes, saprotams, pārsvarā. Resna cilvēka – neviena.

Par jaunā iesaukuma “rīklītēm” nespriedīšu, jo man ir knapa muzikālā izglītība.  Bet ausis un viedoklis - kā jau  latvietim vulgaris - ir vislabākajā kārtībā! Nu tad tā: ir balstiņas švakas, ir labākas, un ir vairākums, kurām vajadzēja aprobežoties ar karaoke draugu lokā.  

Dziesma, kas saviļņoja mani: rudmataina skaistule izjusti izpildīja Marhila “Vēl”, kuras zelts ir Jāņa Baltausa vārdi.  Jaunā meitene to darīja ar tādu viedumu acīs, ka bija skaidrs – viņa zina, par ko dzied.  Dziedāja inteliģenti, un balss negrieza ausīs. Žūrijas verdikts: čābīgi, ne to reģistru esi paņēmusi... Toties nākamo censoni, ceļu būvnieku cieši aizpogātā uzvalkā, žūrija cildināja, lai gan amatieriskais falsets pazemoja Voitišķa romantisko gabalu “Par rozēm”. Šī dziedoņa labo atzīmju pamatā, šķiet, bija žūrijas novērtētā “komunikācija ar skatītāju” – puisis kādu pantiņu ieskapēja meitenei no publikas. Lūk, cik maz vajag... Un skumjākais, ja šo gājienu viņam mācīja tie paši cilvēki, kuri sēž žūrijā.

Vai no kāda pīlēna izšķilsies gulbis, to laiks rādīs. Taču mani kā skatītāju nepamet sajūta, ka šovam kā tādam nav nekādas dvēseles, un tas pat nav profesionāli atstrādāts sarīkojums skatītāja izklaidei. Tas ir kaut kas tāds, kam vienkārši obligāti jātiek rīkotam reklāmdevēju piesaistei. Pasākums ir pusgadsimta attālumā no tamlīdzīgiem šoviem pasaulē, pat tepat Eiropā, un pilnīgi iespējams, ka “Jaunā Talantu fabrika” ir agonija – amatierdziedātāju šovu ēra tuvojas savam loģiskam noslēgumam.

Latvijas patiešām talantīgajiem jaunajiem dziedoņiem nekas netraucē doties “kastingā” uz lielākajiem Eiropas šoviem. Ja ir lietaskoks, tur tiešām vienā mirklī var tapt par zvaigzni, pat miljonāru, un neviens neliks šova labad dzīvot sasmakušā jumta stāvā mēnešiem ilgi, ciešot no producentu idejas par katru cenu taisīt intrigas. Viss atkarīgs no balss un harizmas. Ja kādam piemīt šie divi rādītāji, ir grēks tos pieteikt lokālā necilā pseidoizrādē, ir jātēmē uzreiz visaugstāk!


TV skatītāja Astrīda Bomis / Foto: publicitātes