Tiesībsargs atklāj, ka Igaunijā ir noteikts maksimālais gaidīšanas laiks rindā pie ārsta

Birojs norāda, ka Igaunijā tiek aktīvi meklēti risinājumi, lai ierobežotu gaidīšanas laiku problēmu, ieviešot atbilstošu regulējumu.

Atsaucoties uz Pasaules veselības organizācijas ziņojumu par Igauniju, birojs izceļ, ka Igaunijā ir noteikti maksimālais gaidīšanas laiks, piemēram, ambulatoro speciālistu aprūpe jānodrošina sešās nedēļās, bet stacionārā aprūpe - astoņu mēnešu laikā. Gaidīšanas laiku ievērošanu cieši uzrauga īpaša padome, kas var veikt profilakses pasākumus, piemēram, ierosinot izmaiņas finanšu pielikumos, lai nodrošinātu veselības aprūpes pieejamību.

Savukārt Latvijā, ja gaidīšanas rindas ir garas un ir pārsniegts apmaksāto pakalpojumu apjoms atbilstoši to līgumiem ar Nacionālo veselības dienestu, pacientiem ir iespēja pašiem tieši samaksāt vai izmaksas sedz caur brīvprātīgo veselības apdrošināšanu.

Igaunijā darbojas Veselības apdrošināšanas likums, Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas likums, Sabiedrības veselības likums un Garīgās veselības likums. Savukārt Latvijā ir Ārstniecības likums, ko "balsta" valdības noteikumi par veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību.

Tiesībsarga birojs arī akcentē, ka no starptautiskā ziņojuma secinājumiem izriet, ka "pacientam būtu grūti iegūt informāciju par pakalpojumiem, kuri viņiem pienāktos, kā arī tiesībām tos saņemt bez gaidīšanas rindā". Šī sistēma var pakļaut pacientus pakalpojuma sniedzēja mēģinājumiem likt samaksāt par pakalpojumiem.

Jau ziņots, ka Ieva Liepiņa trešdien Tiesībsarga birojā prezentēja pētījumu "Latvijas valsts garantētā medicīniskās palīdzības minimuma atbilstība cilvēktiesību standartam".

Pētniece uzsvēra, ka ne diagnoze, ne rinda, nevar būt iemesls šķirot pacientus, kurš saņems valsts apmaksātu palīdzību un kurš nē. Lielu daļu principiālu jautājumu Latvijā regulē Ministru Kabineta noteikumi, "kuros pasaka, ko būs ārstēt un ko nē, kam būs stāvēt rindā un mazliet maksāt, nestāvēt rindā un maksāt visu pašiem". Tādējādi tiesību garantēšanā zudis līdzsvars, ka katrā valstī izriet no varas dalīšanas principa.

Pētījumā atzīts, ka cilvēkam nav garantiju, ka sarežģītos veselības problēmu gadījumos neskaidrie normatīvie akti netiks interpretēti viņam par sliktu. Latvijā mēģinājums likumdevēja līmenī regulēt valsts garantēto medicīniskās palīdzības minimumu ir nepamatoti iekavējies, parāda pētījums, kas tiks nosūtīts Saeimai un valdībai.