Dzirdes pārbaudes: audiologs skaidro, kā tas īsti notiek

Attīstītās valstīs dzirdes profilaktiskās pārbaudes, līdzīgi kā redzes pārbaudes, veic regulāri katru gadu. Jo sevišķi, ja jāstrādā profesijās, kurās nepieciešams komunicēt ar cilvēkiem. Dzirdes izmaiņas ir vidēji katram piektajam pieaugušajam, taču pēc 60 gadu sasniegšanas dzirdes problēmas ir vidēji katram trešajam.

Iepriekš sarunātā laikā ierodos Labākas dzirdes centrā. Pirms dzirdes pārbaudes administratore mani lūdz aizpildīt anketu un atbildēt uz jautājumiem.

Tad mani aicina audiologa kabinetā. Vispirms audiologs ielūkojas manās ausīs ar videootoskopu, un es datora ekrānā savā priekšā varu redzēt savas auss ejas.

„Labā bungplēvīte neizskatās labi, jums vajadzētu doties pie kakla, ausu, deguna ārsta,” saka audiologs.

Pārbaude kamerā

Tad mani aicina uz īpašu skaņu necaurlaidīgu kameru, kas līdzinās lielam ledusskapim ar lodziņu. Man lūdz noņemt auskarus, uzliek austiņas un iedod rokā stienīti, kura galā ir poga, kas jānospiež ik reizi, kad dzirdu kādu skaņu.

Durvis tiek aizvērtas, un pa skaņu izolējošās kameras lodziņu varu redzēt audiologu, kas veic man pārbaudi un viņa teikto dzirdu austiņās.

Vispirms pārbauda vienu ausi, tad otru. Skaņas, ko saklausu austiņās, ir ļoti dažādas – gan zemas, kā liela kuģa miglas taure, gan vidējas, gan smalki sīcošas. Dažāda augstuma skaņām audiologs atrod to pašu klusāko robežu, ko varu saklausīt. Dažkārt skaņas ir teju tikai nojaušamas, bet dažkārt viss, ko saklausu, ir tikai klusums.

Kad mērījumi ir veikti, audiologs izdrukā rezultātus (audiogrammu) un apsēžas līdzās, lai pārrunātu tos. Gadījumā, ja cilvēkam ir traucēta dzirde, audiologs pirms sarunas ievieto viņam ausīs dzirdes aparātiņu, kas jau ir atbilstoši kalibrēts. Manā gadījumā tas nav nepieciešams.

Runas banāns

Tālākā saruna jau ir par tā saukto runas banānu un modernām dzirdes tehnoloģijām. Proti – audiogrammās parasti attēlo arī to zonu, kas nepieciešama runas uztverei. Burti – s, š, f – skanēs augstākās frekvencēs, bet – m, n – skanēs zemākās. Lai cilvēks spētu normālā skaļumā uztvert visas runā izmantotās skaņas, viņa audiogrammas līknēm jābūt virs runas banāna vai tā augšējā daļā.

Ja cilvēks dzird vismaz 20 decibelu stipras skaņas, viņa dzirdi var uzskatīt par normālu. Tomēr dažāda augstuma skaņas cilvēks mēdz dzirdēt atšķirīgi. Zemākās skaņas, piemēram, patskaņus un dobjos līdzskaņi vārdos, kā māja, bumba, dzird ļoti labi, bet augstākās skaņas (svelpeņi, šņāceņi, t un f, kā vārdos seši, sveši, sēne) – slikti. Tas nozīmē, ka būs traucēta atsevišķu burtu sadzirdēšana tekstā, un nesadzirdētās skaņas būs daļēji jāuzmin. Otra cilvēka runāto gan varēs dzirdēt, bet grūtības būs ar teksta saprašanu.

Pastiprinātāju vai dzirdes aparātu?

Lētie dzirdes pastiprinātāji nebūs risinājums, bet pat otrādi – var bojāt dzirdi. Proti – pastiprinot visas skaņas vienādi, vienas beidzot varēs sadzirdēt, bet citas jau būs tik skaļas, ka bojās dzirdi. Tieši tāpat nav risinājums skaļāk uzgriezts radio vai televizors.

Mūsdienīgi dzirdes aparātiņi atbilstoši katra dzirdes traucējumiem pastiprina tikai tās skaņu frekvences, kuras cilvēks sliktāk dzird. Pēc būtības tie līdzinās miniatūram datoram, un to nelielie izmēri fascinē – mazākie ir ieliekami auss kanālā un no malas nav pat redzami.

Kad jautāju par lētākajiem risinājumiem, Labākas dzirdes centrā man skaidro, ka būtiskāk par cenu ir katram cilvēkam vispiemērotākais risinājums, rūpes par to, lai aparātiņš labi, precīzi un komfortabli kalpotu gadiem. Kopā ar audiologu šķirstot dzirdes risinājumu katalogu, atliek vien brīnīties, ko spēj izmēros nelielie dzirdes aparātiņi, kas skaņu apstrādā 24 frekvenču kanālos un kā tie var sadarboties ar mūsdienu tehnoloģijām – mobilo tālruni, televizoru un citām. Protams, cenas nav lētas, bet Labākas Dzirdes centrs cer, ka viņu pārstāvētās ASV firmas Starkey dzirdes aparāti arī būs starp tiem, kurus Latvijā apmaksā valsts.

Pie ausu ārsta

Pēc šīs dzirdes pārbaudes, paklausot audiologa ieteikumam, dodos pie savas kakla, ausu, deguna ārstes. Viņa apskata manas ausis, iztīra tur sakrājušos ausu sēru. Ar speciālu aparātiņu timpanometru man pārbauda bungplēvītes un vidusauss daļu kustīgumu un secina, ka viss ir kārtībā. Tad manas ausis pārbauda ar kamertoņiem, un arī šī metode neatklāj neko ārpus normas. Intereses pēc man veic arī audiometriju, bet, atšķirībā no Labākas dzirdes centra, divos veidos – gan uzliekot austiņas gaisa skaņas vadāmību, gan pēc tam uzliekot vibrējošu oscilatoru – kaula skaņas vadāmību. Rezultāti sakrīt. Lai arī vienai ausij uz augstākajām frekvencēm audiogrammas grafika astītes nedaudz nošļukušas uz leju, tomēr dzirdes aparāts nav nepieciešams. Ārste izstāsta, kā manā gadījumā būtiskākā ir asinsvadu veselības uzturēšana, aterosklerozes profilakse un rūpes par veselīgu mugurkaulāju.