Gan zirga mugurā, gan pie dīdžeja pults. Paralimpiskais jātnieks Rihards Snikus iedvesmo daudzus

Nupat viņš atgriezies no Nīderlandes, Trīszvaigžņu starptautiskajām jāšanas sacensībām – ar trim zelta medaļām, vācot kvalifikācijas punktus nākamajām paraolimpiskajām spēlēm. Baldonietis šobrīd ir pirmajā vietā pasaulē, taču nevienu brīdi nedrīkst atslābt. Rihards tik tiešām ir ar īpašām vajadzībām – pēc panākumiem sportā, draugiem, mūzikas un citām aktivitātēm.

Vienmēr smaidīgs un iet sabiedrībā

Mūsu saruna norit, piedaloties Riharda vecākajai māsai Elīnai Brigmanei, kura ar lielu mīlestību un izpratni dzīvo līdzi brāļa sporta gaitām un visam viņa dzīvē notiekošajam. Rihards ir optimists, ļoti dzīvespriecīgs, darbīgs, kustīgs un draudzīgs, galva strādā labi, tomēr trieka ierobežojusi runas spējas.

“Vecāki daudz ar viņu strādāja. Atceros, bija bļodā iebērtas pupiņas, un  brālis tās ņēma ārā un lika atkal iekšā, šķiroja raibās no vienkrāsainajām,” stāsta Elīna. Māsa ir četrus gadus vecāka un bieži Riču pieskatījusi. “Vecākiem bija saimniecība laukos – kartupeļu, cukurbiešu lauki, govis, sienu gatavoja.”

Daudzi, kuriem ir kādas īpašas vajadzības, izvairās no sabiedrības uzmanības, bet Rihards allaž ir smaidīgs, ar visiem sveicinās, zinātkārs, lepojas māsa. Rihards beidzis Baldones vidusskolu un Sociālās integrācijas valsts aģentūras Jūrmalas profesionālo vidusskolu, sekmes bijušas labas.

“Ja runā par Riharda invaliditāti, tad viņam ir tikai fiziska, ne garīga. Ar brāli var sarakstīties feisbukā un vatsapā un nevar pateikt, ka viņam kaut kas kaiš. Skolā arī Ričam labi veicās, tikai matemātiku vēl gāja papildus apgūt pie privātskolotāja,” saka māsa.

“Rihards ir sabiedriski ļoti aktīvs, viņam patīk tikties ar draugiem, to ir ļoti daudz. Piemēram, dodoties uz kārtējiem mačiem, brālim ātri vajadzēja nomainīt pasi. Bija laiks, kad kovids tuvojās beigām, bet rindas pēc dokumentiem bija ļoti lielas. Atbrauca meitenes, aizveda Rihardu uz Cēsīm, kur nomainīja pasi un atkal atveda atpakaļ. Visu laiku ir vieni un tie paši draugi. Baldonē atrodas jauks viesu nams, un Rihards sev noorganizēja dzimšanas dienas svinības, uz kurām atbrauca ap 30 viņa draugu,” stāsta māsa. 

Spēlējis vijoli

Viens no viņa hobijiem ir mūzika un datori, Baldones mūzikas pamatskolā mācījies spēlēt vijoli, darbojies “Brita Band”, Zviedrijas sponsorētā stīgu instrumentu ansamblī.

Rihards darbojas arī kā dīdžejs, ja Baldonē svin jubileju vai notiek izlaidums, bieži vien cenšas uzaicināt tieši viņu, atbalstot savējo. Viņš ir spēlējis mūziku arī lielos pasākumos – uzņēmumiem visā Latvijā.

“Kad Latvijas Paraolimpiskā komiteja rīko sporta dienu, brālis spēlē mūziku. Esmu viņa istabā dzirdējusi skanam dažādus stilus, taču Ričs vienmēr pielāgojas cilvēku gaumei, iepriekš pavaicājot, ko viņi vēlas dzirdēt. Mūzika ir Riharda ikdiena ja viņš neatrodas treniņos vai sacensībās,” atklāj Elīna.

Viss aizsākās ar reitterapiju

Aizraušanās ar jāšanas sportu Rihardam  aizsākās 14 gadu vecumā, pašā sākumā bija reitterapija – ārstēšanas metode, kurā galvenais dziednieks ir zirgs – kad tas iet ritmiskās kustībās, tā siltums un viss pārējais pāriet uz pacientu. Toreiz meklēts veids, lai Rihards varētu labāk kustēties.

“Zirga darbības cilvēkam veicina muskuļu kustības, cerējām, ka tas stimulēs Riharda muskuļu attīstību,” skaidro Elīna. Sākumā brālis darbojās Baldones zirgu stallī, piedalījās vietējās sacensības, tagad treniņi notiek Tīrainē, kur mīt Riharda zirgs “King of the Dance” – Dejas karalis.

Nu jau jāšana kļuvusi kā darbs. Zirga saimniece ir Irina Andrusa, viņa pilnībā rūpējas par Kingu, jebkurā diennakts laikā vienmēr būs priekšā. “Mēs viņai par to esam ļoti pateicīgi,” paslavē Riča māsa.

Rihards ir kļuvis par iedvesmas un izziņas avotu jaunajiem jātniekiem, feisbukā viņam bieži jautā pēc padoma – ar kādu barību baro savu zirgu, kur labāk pirkt zirga sviedreni un, protams, par sacensībām. “Rihardam sacensībās nav liela stresa, viņš ir ļoti mierīgs pēc dabas, un tā ir brāļa stiprā puse,” saka māsa.

Stallis lidmašīnā

Sacensībās gan jārēķinās ar zirga stresu, ko pirmām kārtām rada jau pats brauciens, bieži vien tāls. “Dzīvnieks ceļā dodas daudzkārt agrāk nekā Rihards. Visādi var gadīties,  gan ar barību, temperatūras maiņu, kaut kur, piemēram, ir ļoti karsts klimats, kaut kas var zirgu arī nobiedēt. Simtprocentīgi nekad nevar zināt, ka viss būs gludi,” pārliecinājusies māsa. “Tagad Rihards startē ar diviem zirgiem, jo to nedrīkst mainīt gadu pirms paraolimpiskajām spēlēm. Ja pēkšņi kaut kas negaidīts notiek ar Kingu, lai otrs ir rezervē.”

Arī zirgiem ir pase ar foto un daudz citu dokumentu, veselības pārbaudes ir stingras. Garajā ceļā zirgs lido ar lidmašīnu, kur iebūvēts stallis. “Riharda zirgs ļoti mierīgi pārdzīvo pārlidojumus. Citi gan atzīst, ka pirms lidojuma zirgiem dod nomierinošus līdzekļus, bet Riharda zirgam neko. Dārgākais no visa pasākuma ir zirga aviobiļete. Piemēram, uz ASV, pasaules čempionātu, tā maksāja 9000 līdz 11 000 eiro turp un atpakaļ. Vidēji zirga pārlidojums izmaksā 5000 eiro,” atklāj Elīna. “Brālim ir vairāki sponsori, kas palīdz trīszvaigžņu mačos. Jāsaka paldies dievam, valstij, ka ir šī prēmija, kuru Rihards saņem, kad atved medaļas no Eiropas čempionātiem un paraolimpiskajām spēlēm.”

Ikdienā ar metāla zirgu

Reizēm uz sacensībām Rihards brauc arī ar prāmi no Liepājas un tālāk dodas ar auto. “Ar auto brālim ir grūtāk, ļoti nogurst mugura, un pēdējos gados viņš nav daudz braucis ar mašīnu. Sēdēt zirga mugurā Ričam gan patīk, tur jūtas brīvi,” pārliecināta māsa.

Rihards ikdienā daudz brauc ar velosipēdu, kā smaida māsa, tas ir viņa metāla zirgs. Visur grib braukt pats, jo tādā veidā jūtas brīvs, pat pa dubļiem, kur auto iegrimst, izbrauc ar divriteni.

Ārpus sacensībām, treniņiem un muzicēšanas Rihards rosās arī pa mājām. “Rihards vienmēr mums ir zāles pļāvējs, un viņa istaba parasti ir pati kārtīgākā, viņš izsūc grīdas ar  putekļu sūcēju, ar elektrisko slotu izbraukā un iztīra arī virtuvi, koridoru. Brālis ir arī malku skaldījis, kas viņam tīri labi patīk,” priecājas māsa.

Elīnai arī patīk zirgi, bet pašai nekad nav sanācis nodarboties ar šo sportu. “Neesmu tik ciešā kontaktā ar šiem dzīvniekiem, un tāpēc drusciņ bailīgi. Zirgos ir kaut kas romantisks un cēls, un, domāju, arī tāpēc daudzi cilvēki Rihardam ļoti jūt līdzi. Pēc pēdējām paralimpiskajām spēlēm daži paziņas pat teica, ka viņu bērni neskatās olimpiskās spēles, bet gan paralimpiskās un tieši Riča startus. Tur ir arī nedaudz romantisms, pat ar pasakām saistīts aspekts, pats jātnieks skaistā tērpā,” pasmaida Elīna. 

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Mūsējie” saturu atbild SIA Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.