foto: Juris Rozenbergs
Irēna Pulkinena neslēpj, ka viņai drīz jau 70: "Es no vecuma nebaidos"
Neraugoties uz miljonāres statusu, Irēna Pulkinena ir vienkārša un patīkama sarunu biedrene. Dāvidu viņa ciemos uzņem savā lauku īpašumā Skultē.
2018. gada 22. oktobris, 06:02

Irēna Pulkinena neslēpj, ka viņai drīz jau 70: "Es no vecuma nebaidos"

Inta Mengiša

Žurnāls "Kas Jauns"

Nekustamo īpašumu uzņēmēja Irēna Pulkinena modes māksliniekam Dāvidam atzīstas, ka skatās ziepju operas, un pastāsta, kāpēc katru ziemu pārlaiž citā pasaules malā.

foto: Juris Rozenbergs
Dāvids priecājas sastapt Irēnu. „Vienmēr esmu tevi apjūsmojis!” atzīstas dizainers.

Rēķinu, ka pazīstu tevi jau vismaz 20 gadu. Tu droši vien to neatceries... Bet kādā pasākumā tieši tu mani iepazīstināji ar Raimondu Paulu. Un vēl atceros, ka tev bija lauzta kāja. Vienā smalkā pasākumā izskatījies kā laupītāja – vajadzēja vēl tikai papagaili uz pleca. Sēž tāda eleganta kundzīte – kāja ģipsī, galvā milzīga platmale...

Man uz to bankas klientu balli nācās obligātā kārtā ierasties – bija norunāta svarīga biznesa tikšanās. Sapucējos un gāju, štrunts par kruķiem.

Bet šovasar pat atkal piedzīvoju līdzīgu gadījumu. Atkal bija jādodas uz ļoti svarīgu pasākumu. No rīta pošoties dzēru nupat izspiesto biešu, burkānu un ābolu sulu no pašas dārza. Un šajā sulā bija tikusi lapsene. Labi, ka nenoriju. Bet viņa man iekoda apakšlūpā. Ak Dievs, kā es izskatījos! Atcerējos, ka viens dakteris man bija teicis, ka koduma vietai fiksi vajag likt klāt melnzemi. Pagrābu sauju, piebāzu pilnu muti ar zemi. Paturēju 15 minūtes, pēc tam uzliku ceļmallapu, un vakarā jau izskatījos normāli. Bet žēl, ka bildi neuztaisīju. Pēc iedzelšanas mana lūpa bija tāda, ka neviens botokss klāt nestāv! Un mute ar melnzemi.

foto: Juris Rozenbergs

Man ir pārsteigums, ka tu tā dzīvo – pa laukiem. Līdz šim esmu vienmēr tevi zinājis kā smalku pilsētas dāmu. Tev ir pat dārzs. Govs tev nav?

Vēl nav. Bet, ja tu zini, kur var dabūt, ved šurp. Te ir mana naturālā saimniecība. Vai, jānoņem no šņores grīdas lupata! (Pieceļas kājās un taisās steigties uz pagalmu.)

Ko nu stāsti! Gan jau tas ir galdauts. Kā tad pie naudas tiksi, ja taupīgi nedzīvosi?!

Tieši tā. Sadzīvē es tiešām nekad neesmu bijusi izšķērdīga. Visus vecos palagus pārvēršu lupatās – vai nu grīdas mazgāšanai, vai mašīnas noslaucīšanai. Linu lupatas vispār ir ideālas: labi uzsūc mitrumu, turklāt – jo vecākas paliek, jo mīkstākas kļūst.

Starp citu, Skultē dzīvojot, esmu ievērojusi, ka laukos labāk jāuzmanās ar jokošanu. Man ir bijis tā: pajokoju; tas, ar ko pajokoju, pasaka tam, par ko jokoju, ko par viņu pateicu... Rezultātā ar mani trīs cilvēki nerunā.

foto: Juris Rozenbergs

Pirtī arī ej?

Jā, man dikti patīk. Slotiņas arī paši taisām.

Es vēl sienu klāt pelašķus, piparmētru, raudeni, vībotnes, vērmeles – visu, kas pie mājas aug.

Tas gan man ir jaunums. Būs jāizmēģina nākamvasar!

Zini, tu izskaties labāk nekā Laima Vaikule. Lai gan viņa savos gados arī ir ļoti smuka.

Paldies. Laima gan ir jaunāka par mani.

Es tev uzdošu vienu dikti riebīgu jautājumu. Vari neatbildēt, ja nevēlies... Tev nav bail palikt vecai?

Nē! Es, starp citu, neslēpju savus gadus – janvārī man būs 70. Par vecumu vispār nedomāju. Kā vecāks cilvēks jaunākam cilvēkam es tev došu vienu padomu – nevajag koncentrēties, gruzīties un maitāt sev garastāvokli ar lietām un apstākļiem, kurus nevari ietekmēt. Tu vari domāt vai nedomāt, bet ietekmēt to nevari. Ne savu veselību, ne nākotni. Ej pa ielu, un tev pēkšņi mašīna uzbrauc. Kad pienāks nāve, tad pienāks. Skaidrs, ka mūžīgi jau nedzīvosi.

Tu gandrīz visu mūžu esi bagāta?

Tā nu gan nav taisnība. Man ilgstoši bija periods, kad nebija, ko ēst. Tas bija laikā, kad mācījos un strādāju...

Taču aizvien esi šausmīgi švaka!

Man nekas neturas. Man visa ģimene tāda. Vecāmamma, kura nomira 89 gados, bija tieva un smalciņa, viņai pat sirmu matu nebija. Savu tēvu nezinu, tāpēc no viņa puses radi man arī nav zināmi.

foto: Juris Rozenbergs

80. gados tu darbojies modes jomā, vai ne?

Jā, Itālijā, Milānā, nostrādāju Versace modes namā. Mode man ir hobijs. Man liekas, ka neviens cilvēks nevar darīt labi jebkuru darbu, ja viņam tas nepatīk, – vai stādi dārzu, vai strādā fabrikā.

Es varētu attiecināt uz sevi un pārfrāzēt Oskaru Vaildu: „Man ir ļoti vienkārša gaume – man patīk visskaistākais.” Man patīk skaisti tērpi, skaistas puķes, skaisti krūmi.

Biznesu sāku ar modi un beidzu ar nekustamajiem īpašumiem. Nopirku graustu un jau pirkšanas brīdī iztēlojos, ko tur uztaisīšu.

Kur gūsti iedvesmu un idejas arhitektūrai, interjeriem?

Tu smiesies, bet es mēdzu skatīties ziepju operas. Tiem, kas par to šausminās, cik gan stulbi ir tie seriāli, es vienmēr atbildu: „Zini, dzīvē ir ļoti maz lietu un vietu, no kā neko nevari mācīties. Ar seriāliem tas pats.”

Es nekoncentrējos uz saturu, kurš kuru mīl, kurš kuru nogalina, kuram cik ilgi ir amnēzija, bet skatos to vidi. Seriāli lielākoties ir uzņemti ļoti skaistās vietās – skaistos dzīvokļos, privātmājās. Tur ir tik daudzveidīgi interjeri, ir redzamas interesantas detaļas, un es no tā mācos.

Filmās un seriālos jau par vizuālo atbild vesels mākslinieku, profesionāļu departaments. Es vienmēr priecājos par tavu ģērbšanās gaumi, vienmēr ar baigo kaifu noskatos. Kur tu dabū tās kleitas?

Braucot un ceļojot jau var atrast. Tā speciāli ar domu, ka eju kaut ko pirkt, ielās nekad nedodos. Bet, ejot pa ielu Londonā, Milānā, Romā, pēkšņi ieraugu kaut ko skaistu vitrīnā, un tā arī salasu to, kas mani īpaši uzrunājis. Man ikdienas kleitas patīk no Chloe, vakarkleitas no Lanvin – tur ir 100% dabīgais zīds. Nekad nepavelkos uz to, kas ir modē katrā sezonā. Mans stils ir tāds, ka izvēlos pēc principa – tas ir mans vai nav. Uzreiz redzu, man nav pat jāuzmēra. Vairāk saista klasika. Starp citu, man Rīgas dzīvoklī ir arī dažas tevis dizainētās drēbes.

foto: Juris Rozenbergs

Cik patīkami! Tu esi arī gudra. Cik valodās runā?

Vienlīdz labi latviski, krieviski un angliski. Diezgan labi somiski un mazliet igauniski.

Ar tavu finansiālo varēšanu tu varētu dzīvot vellsviņzinkur! Tomēr pa vasaru dzīvo Latvijā. Mani tas pārsteidz.

Jau desmit gadus no oktobra līdz maijam neesmu Latvijā. Un nevis tāpēc, ka man nepatīk sniegs, bet gan tāpēc, ka man ir astma. Tikko sākas lietus, man uzrodas tāds klepus, ka burtiski iekšas rauj ārā. Pat zāles un inhalatori nepalīdz. Līdz janvārim dzīvoju Spānijā, kur man ir apartamenti, bet, kad tur sākas lietavas, laižos tālāk vai nu uz Karību salām, vai Āziju.

Uzvedies kā gājputns!

Tieši tā. Pavasarī atgriežos Spānijā, bet no maija vidus atkal parasti dzīvojos te.

Ko dari, ārzemēs dzīvojot?

Daudzi man to jautā, kā varu nodzīvot tik daudz nedēļu, piemēram, Spānijā. Pat nevaru tā īsti atbildēt. Pieceļos, padzeru kafiju, aizeju gar jūru pastaigāt, paēdu brokastis, tad kaut kur aizbraucu. Spānijā ir ļoti skaista daba, un gandrīz visur esmu pabijusi jau nez cik reižu. Tad atbrauc ciemos kādi draugi, paziņas, kuri iepriekš nav bijuši.

foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
Pulkinena kādā no saviem nesenajiem Āzijas ceļojumiem.

Aizbraucu viņiem parādīt vienu, otru, trešo vietu. Tad paēdu pusdienas, aizeju uz pirtiņu, nopeldos, un vakars jau klāt. Un tā gandrīz katra diena paiet, līdz atjēdzos, ka ir jau jābrauc mājās, jo ir klāt pavasaris un jau ir silts. Izklausās droši vien pēc tādas laiskošanās. Bet tā ir patīkamā daļa. Vēl jau arī esmu biznesā. Tiekos ar mākleriem, skatos īpašumus, kas ir piedāvājumā, kārtoju darījumus. Nekustamo īpašumu tirgus Spānijā pēc lielās krīzes nupat strauji atgūstas.

Man liekas, ka Latvijā visi tevi apskauž. Tu dzīvo nudien kā dīva no Holivudas filmām.

Neuztraucies, arī man ir savas problēmas, kas jārisina. Aizvien man arī ir bizness, ko regulāri, arī atpūtas režīmā esot, risinu pa tālruni. Tās jau nav nekādas tukšas pļāpas.

Tev ir kāds sapnis, ko gribētu piedzīvot vai izdarīt? Vai tagad plūsti vienkārši pa straumi?

Draugi – gan manos gados, gan jaunāki – mani nesaprot tādā ziņā, ka man ļoti patīk kruīzi. Esmu jau izbraukusi visu pasauli riņķī apkārt. Pat nenāk prātā vieta, kur neesmu bijusi. Draugi un paziņas brīnās, vai man nav garlaicīgi. Nu nav!

foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
Uzņēmēja neslēpj – ceļošana un pasaules apskatīšana ir viņas kvēlākais vaļasprieks. Dodoties kruīza braucienos, Irēna ir redzējusi gan krāšņus dabas skatus, gan eksotiskus dzīvniekus.

Tu visu laiku dzīvo viesnīcā, kas peld, katru rītu esi citā pilsētā, citā salā, aiz loga ir cita ainava. Izkāp ārā un dari, ko gribi, – sauļojies, ej pastaigā un apskati salu vai paliec uz kuģa. Ja vēlies, vari paēst pusdienas, bet vakarā uz kuģa sākas koncerti, šovprogrammas, var spēlēt biljardu, iet uz kazino. Tā ir lieliska forma, kādā apskatīt pasauli. Vienīgais, ko vēl gribētu pieredzēt, – izbraukt kruīzā, kas iet visapkārt pasaulei. Tie ilgst apmēram 180–190 dienas. Pāris reižu esmu satikusi cilvēkus, kas vispār dzīvo uz kuģa.

Amerikāņiem tas ir ļoti izplatīti pensionāru vidū.

Es sastapu aptuveni 50 gadu vecu sievieti no Norvēģijas, kurai nomira vīrs. Viņa pārdeva māju un tobrīd jau trešo gadu dzīvoja uz kuģa. Kāda vaina?! Katru dienu uzkopj numuru. Ēd, kurā no trim restorāniem gribi.

foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
Irēna Pulkinena pirms dažiem gadiem kopā ar ekspremjeru Valdi Birkavu.

Tev ir daudz draugu?

Redzi, draudzība jau prasa laiku un uzmanību. Tev vajag komunicēt, piezvanīt, aiziet ciemos, uzaicināt pie sevis. Man – varbūt tāpēc, ka pa to dārzu tik daudz pletēju, – neiznāk tam diez ko laiks. Uz vecumu arī apgriezieni vairs nav tādi... Nu nevaru visu paspēt. No rīta izveidoju sarakstu ar to, ko šodien izdarīšu. Izeju dārzā, un dienas beigās esmu paveikusi tikai pusi. Draugiem jau tas pats – arī savas lietas. Daži ir vēl palikuši, ko pazīstu jau gadiem, kam varu kaut naktī piezvanīt.

Man vēl ir tāda daba, ka nespēju ne ar vienu cilvēku ilgi atrasties tuvumā. Ja kāds man ir blakus divas nedēļas, es jau kļūstu nervoza. Tad uz nedēļu, divām kaut kur aizlidoju, un atkal kādu laiku varu dzīvot tālāk.

Droši vien tāpēc arī liktenis visu sakārtoja tā, ka man nav ģimenes, nav bērnu. Apbrīnoju sievietes, kas strādā, kam ir vīri, bērni. Es nevarētu. Ja man būtu bērni, vienam jādod ēst, otram – dzert, jāgatavo uz skolu, drēbes, vīrs, kas te paēdis, te neēdis... Es pakārtos!

foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
Par stila un gaumes izjūtu Pulkinenu apjūsmo daudzi smalko aprindu ļaudis.

Piedod, bet tas izklausās pēc ārprātīga egoisma.

Laikam tā ir, es nezinu. Man ar sevi ir tik labi. Es staigāju pa dārzu un runāju ar puķēm. Stādu un saku: „Tev te ir jāaug, un tu nekaprizējies, te ir laba zeme. Iepriekšējā dārzā bija slikta zeme.” Un man patiešām viss aug. Es bieži pat nezinu, kā to puķi sauc, ko stādu, nezinu, kāda zeme katrai ir vajadzīga – skāba vai neskāba –, bet man viss aug.

Es zinu, cik man tomātu ir dobē. No rīta skatos – o, tomāts ir kļuvis sarkans, o, pa nakti gurķi ir izauguši. Vispār tas man ir atklājums, ka gurķi pa nakti aug. Vakar iestādīju hortenziju.

Lasīju, ka februārī hortenzijas vajagot apgriezt. Jo īsāk griež, jo dažādākos laikos tās zied. Ja griezīsi pavasarī, ziedēs tikai vēlā rudenī.

Tu gribi, lai es februārī atlidoju no siltajām zemēm, nogriežu hortenzijas un aizlidoju atpakaļ?!

foto: Juris Rozenbergs
Dāvids Irēnai iesaka februārī apgriezt hortenzijas, lai tās nākamvasar krāšņāk un ilgāk ziedētu. Irēna nopūšas, ka to nevarēs izdarīt, jo pārziemot parasti dodas uz siltajām zemēm.

Nu vai tu tās mīli vai nemīli?!

Es tevi varētu deleģēt.

Tev ir arī ūdensrožu kolekcija.

Tās ir pirktas, tās ir pirktas (rāda ar izstieptu roku), bet tās – tumši rozā – ir zagtas no prokurora. Godīgi saku!

Ak Dievs, kā vēl neesi ķurķī?!

Tas bija vesels trādirīdis! Es stāvēju uz vakti, Oskars ar kaimiņu zaga. Kaimiņam vēl iekrita telefons dīķī un noslīka, bet Oskaram nogrima grābeklis. Kādreizējā prokurora Zālīša īpašums ir tepat kaimiņos. Bijām sarunājuši, ka viņš iedos kādas ūdensrozes, bet tad viņš ilgu laiku te nerādījās, un es sapratu, ka jāiet pašai pakaļ.

foto: Juris Rozenbergs
Irēna Dāvidam rāda nu jau nelaiķa Āra Audera sarakstītās dārzkopības grāmatas.

Tev vēl dzeltenas nav. Man ir, atbrauc nākamvasar pie manis!

Labi, es mierīgi izzagšu arī tavu dīķi!

Ēst vispār māki taisīt?

Teikšu godīgi – tikai tagad sāku apgūt gatavošanas prasmes. Jaunībā, kad vēl dzīvoju Rīgā, kur Liepājas ielā manai audžumammai bija māja, to, ko es taisīju, suns neēda... Melnais pūdelis pasmaržoja, nošķaudījās un aizgāja...

Tomēr nu man tas process sāk iepatikties, un kā par brīnumu – izdodas arī. Gandrīz katru nedēļas nogali pie manis brauc ciemiņi, un manas draudzenes un kaimiņienes visas fantastiski gatavo. Atbrauc ar savu pārtiku, jau iepriekš izdomājušas, ko taisīs, paņem līdzi pat garšvielas. Tad nu es pašpikoju. Viņas pastāsta, pierakstu. Tagad jau zinu, piemēram, kā gurķīšus iemarinēt.

Bet vispār pēc piecām Skultē nodzīvotām vasarām esmu sajūsmā par vietējo cilvēku sirsnību, atsaucību un draudzīgumu. Iedomājies, kaimiņiene atnāk un atnes bļodu ar debesmannu. Es, kad vāru, aiznesu arī viņai. Viņa cep ābolu plātsmaizi un man arī atnes, es atkal viņai kaut ko no sava pagatavotā. Rīgā jau reti kur vēl var ieskriet pie kaimiņiem un paprasīt cukuru, un debesmannu, visticamāk, tev neviens nenesīs. Apkārt man dzīvo forši cilvēki – slavens advokātu pāris, mēbeļu galdnieks, kurš arī man taisīja gan kāpnes, gan virtuvi.

foto: Juris Rozenbergs
Ciemiņu uzņēmēja uz savas guļbūves terases cienā ar ceptām reņģēm. „Man tās ir mīļākās zivis!” izsaucas Dāvids. „Man arī,” neslēpj Irēna.

Atļaušos mazliet novirzīties no tēmas... Nupat bija Saeimas vēlēšanas. Teikšu godīgi, es līdz pēdējam brīdim pirmoreiz mūžā nevarēju izlemt, par ko balsot.

Es arī nekad nezinu. Parasti pakonsultējos ar cilvēkiem, kas vairāk seko līdzi politiskajiem procesiem. Zinoša ir mana draudzene Māra Eglīte no Latvijas Radio, ieklausos viņas viedoklī un argumentos.

Kad Latvijā bija barikādes, es ar vīru biju ārzemēs. Sēdējām stundām pie TV, sekojām līdzi visam, kas notiek. Ar biznesa partneri Džoni atbalstījām bāreņu namus, invalīdu pansionātus. Tādā veidā es pēc saviem ieskatiem mēģināju piepalīdzēt valsti stutēt. Bija lielas cerības, ka nu beidzot esam brīvi – esam taču darbīga tauta, nu tik ies uz augšu! Bez pārspīlēšanas – biju iedomājusies, ka paies kādi desmit gadi un mēs te dzīvosim kā Šveicē – ka valsts būs sakārtota, tīra, pārtikusi.

Kad pēc desmit, piecpadsmit gadiem sapratu, ka tas tā nav... Negribu nevienu apvainot, bet, manuprāt, lielākā daļa cilvēku, kas ir politikā, – tas viņiem ir tāds darbs. Viņiem patīk, ka ir smuks uzvalks, var aiziet smuki parunāt un sabīdīt kādas lietas savās interesēs. Tas ir viņu bizness.

Tad domāju – nē, es savu biznesu esmu uztaisījusi, godīgi strādājot, katru kapeiku esmu nopelnījusi pati, un es negribu atbalstīt cilvēkus, kas dzīvo par mūsu naudu, pelna, būvē mājas, pērk mašīnas, ceļo. Manuprāt, viņiem nevajadzētu tā dzīvot. Arī ārzemēs ir politiķi, kas dzīvo nesmuki, bet lielākoties tā nav. Viņi vairākums tomēr domā par savu valsti, par saviem cilvēkiem un paši savu labklājību, kam tāda ir, vispār nedemonstrē. Bet mūsējie – paši nopelna miljonus un miljardus, bet valsts ne.

foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
Irēna Pulkinena 2007. gadā.

Brīnos, kā viņi nepadomā par saviem bērniem, mazbērniem, kam taču šajā pašā nesakārtotībā un nabadzībā būs jādzīvo. Ja tev ir laba alga, sakārto, lai arī citiem ir labas algas. Nav tā pareizi, ka tev ir viss, bet citam nav nekā.

Tie cilvēki, kas var un grib godīgi domāt, viņi pat neiet politikā. Saprot, ka neviens viņiem neļaus pat muti pavērt. Tos, kas tikai kaut ko labu grib darīt, nevis apmierināt partiju sponsoru vajadzības, ātri vien pabīda malā. Zini, es par politiku cenšos negruzīties, cik nu iespējams, vispār nedomāt. Es savu dzīvi, ikdienu vēlos dzīvot priekā. Sliktas ziņas, nomācoša informācija ir kaitīga veselībai.

foto: Juris Rozenbergs

Kāda ir tava recepte, lai diena būtu izdevusies?

Domā pozitīvi. Katru rītu pamostoties, atver acis un papriecājies – vēl viena jauka diena. Tādus vārdus kā depresija un besis aizmirsti!