foto: Oļegs Zernovs
"Es biju 18 gadu veca meitene, kas aizbēgusi no mājām" - rakstniece Kristīne Ulberga stāsta par dzīvi komūnā
Pēc Visuma kartes, ar kuru piedzimusi, Kristīne nevar nerakstīt, nevar būt “parasta kotlešu mamma”, nevar dzīvi iemest stūrī.
Intervijas
2018. gada 20. februāris, 05:32

"Es biju 18 gadu veca meitene, kas aizbēgusi no mājām" - rakstniece Kristīne Ulberga stāsta par dzīvi komūnā

Sandra Landorfa

Žurnāls "OK!"

“Bijām daži laimīgi trūkumcietēji,” dzīvi komūnā atceras rakstniece Kristīne Ulberga. Viņas romāns "Tur" ir par grupiņu cilvēku, kuri, bēgot no padomju ikdienas, patvērās meža vidū. Viņi ir dēvēti par narkomāniem, disidentiem, varoņiem un apskaidrotajiem... Pēc Visuma kartes, ar kuru piedzimusi, Kristīne nevar nerakstīt, nevar būt “parasta kotlešu mamma”, nevar dzīvi iemest stūrī.

Kā ir būt rakstniecei mūsdienu Latvijā?

Diezgan savdabīgi. Gan jau citās valstīs rakstnieki dzīvo labāk, Latvijā bieži vien ir attieksme – viņš pārtiek no nodokļu maksātāju naudas. Tas ir mazliet aizvainojoši, jo katrs dara to, ko prot. Kā teica mana gleznošanas un dzīves skolotāja Biruta Delle – laba glezna veidojas tad, kad pareizā krāsa ir pareizajā vietā.

Lai cilvēks būtu pareizajā vietā, viņam jādara tas, ko viņš prot. Visu cieņu Latvijas rakstniekiem, ka viņi tomēr raksta. Mēs esam ļoti maza tautiņa, valoda, rakstniekiem iegūt lielāku atzinību ir grūti, jo naudas tulkojumiem nav daudz.

Ar “maza valoda” tu domā valodas bagātību?

Par to var spriest tikai tad, ja prot citas valodas. Tā kā labi protu gan angļu, gan krievu, varu teikt, ka tās, protams, ir daudz bagātīgākas. Bet latviešu valoda ir ļoti skaista un ļoti grūta. Es mācīju latviešu valodu holandiešu režisoram, kurš Dailes teātrī iestudējis vairākas lugas.

Janam Vilenam van den Bosam?

Jā! Pilnīgi atšķirīgas valodas, fonētiski cits skanējums. Bija sarežģīti iemācīt pat skaitīt līdz 10. Tiem ārzemniekiem, kuri iemācījušies latviešu valodu, tiešām jāpaklanās.

Kā tu saprati, ka nevari nerakstīt?

Nu, var jau nerakstīt, bet tas nebūtu godīgi pret maniem dotumiem. Katrs cilvēks piedzimst ar savu Visuma karti. Kādam tajā atzīmēts, ka viņam jābūt ārstam, un, ja viņš par to kļūst, tad ir ļoti labs. Ja ne, varbūt visu mūžu par to sapņo.

Esmu rakstījusi, cik sevi atceros. Rakstīju un liku atvilktnēs. Saprašana, ka tas kādam noder, rodas, kad uzzini – izlasītais cilvēku mainījis, iepriecinājis vai skumdinājis. Tad saproti – ja tu tā vari... Pabeidzu 50. vidusskolu, mums bija jālasa vairāk nekā citiem. Domāju, valodas izteiksme veidojas no tā, cik esi lasījis un ko dieviņš tev devis.

foto: Oļegs Zernovs

Man gadījās būt radošās rakstīšanas pasniedzējai, pie manis nāca jaunieši un teica: “Mēs tagad rakstīsim!” “Forši, bet kāpēc?” Ai, nu patīkot... Tad jautāju nevis: “Ko jūs esat uzrakstījuši?, bet: “Ko esat lasījuši?” Daudzi – gandrīz neko. Tīņiem jau nevar teikt: “Tas ir jādara!”, efekts būs pretējs. Saku: “Jālasa kaut vai tādēļ, lai neatkārtotos. Uzrakstīsiet otrreiz Purva bridēju – ko tad? Darbs postā.”

Ko tu dod viņiem lasīt?

Ko paši grib, kaut ko arī iesaku – klasiķus, ko tādā vecumā varētu sagremot. Taču sagremot ir grūti.

Selindžeru?

Viņš, manuprāt, ir viegli sagremojams. Vienmēr iesaku savu mīļāko grāmatu Meistars un Margarita, tā vēl nav pārspēta. Varbūt viņiem nav saprotams padomju fons, bet tajā ir viss – gan maģiskā reālisma elementi, gan vēsturiski fakti.

Bulgakovs ģeniāli parādīja Padomju Savienībā aizliegtā Dieva esamību. Nevis stāstot, ka Dievs pastāv, bet izmantojot pretstatu – ka pastāv nelabais. Iesaku arī Džonu Steinbeku. Ja viņi grib rakstīt stāstus, sāku ar O’Henri – lai saprot, kā veidot sižetu. Beidzu ar Kafku. No desmit bērniem paliek divi trīs, tie, kuri tiešām grib. Pastāstu, ka nekādas peļņas rakstniekam nebūs, mājiņu pie jūras nopirkt nevarēsi, ja pats sevi nereklamēsi. Tad viņi: “Ā, bet kā tad jūs nopelnāt?” Nu, tā arī dzīvojam – no rokas mutē.

Kā tu nonāci līdz Tur?

Vispirms tapa stāstu krājums Mēs. XX gadsimts, tad radās doma, ka visi, kas tur rakstījuši, stāstus pārvērtīs romānos. Tā ir liela iecere, daudzi atteicās. Man nekad nav bijis viegli pateikt - nē.

Tev ideja jau bija?

Nekā! Piekritu, nezinot, par ko rakstīšu. Astoņdesmitie gadi – grūts posms. Cilvēkam, kurš rakstījis par 20. gadsimta sākumu, neko nevar pārmest, jo to neatceras, taču par astoņdesmitajiem, nedod dievs, viena neprecīza detaļa, un visi saka: “Tā Ulberga galīgi neko nezina!” Un es jau arī nezinu, biju maza meitene, sāku iet skolā. Bet noskaņu jau nevar nepamanīt. Iespējams, ar to pietiek, lai kaut ko uzvērptu. Sākotnējā iecere bija cita, bet no tās nekas nebūtu iznācis. Iecere, kuru izmantoju grāmatā Tur, ir reālistiska, izdomātā ļoti maz.

Pat nēģeris Džīma ir dzīvs tēls, kurš tapa kopienā meža vidū; veči izdomāja pastāstiņus. Kaut manuskripts ir pazudis, cilvēki, kas to rakstīja, vēl ir, kā saka mans labs draugs, uz šā apaļā bumbuļa. Džīmu iekļāvu tīšuprāt – kā atgādinājumu, lai taču viņi velk ārā tos brīnišķīgos stāstus. Tos, kurus pazinu, apzināti neiekļāvu grāmatā, tas nebūtu ne īsti godīgi, ne precīzi.

foto: Didzis Erra
Māja pie Vadaiņu purva, kurā mitinājās komūna, kas bija nosaukta par Vadaiņiem. Līdz tai varēja nokļūt tikai savējie, pārējos savā varā pārņēma vadātājs.

Šķiet, cilvēkam jābūt mazliet vecākam, lai rakstītu par komūnas dzīvi un gaisu, ko viņi elpoja.

Es biju astoņpadsmitgadīga meitene, kas aizbēgusi no mājām. No 1997. gada dzīvoju Arkādijas komūnā, bijušajā kinoteātrī, kas vēlāk nodega. Tur līdz 2000. gadam bija Vides aizsardzības kluba nodaļa, tad viss sabruka.

Tie vairs nebija padomju laiki, bet brīvā, skaistā Latvija.

Jā, bet man tā vienmēr bijusi laimīgo ganu zeme Arkādija. Atvēri vārtiņus un nokļuvi pilnīgi citā pasaulē. Noskaņu, gaisotni mēs uzvērpjam ar savu enerģētiku. Tur cilvēki bija uzvērpuši pasauli. Tā bija pirmā komūnas pieredze, nodzīvoju tur divus gadus, gulēju uz grīdas.

Draudzene joprojām atgādina: “Redz, tu man toreiz zvanīji...” Viņa dzīvoja ģimenē, es – nekur. Teicu, ka pārtieku no sausas rupjmaizes, aplietas ar eļļu. Bieži nebija ko ēst, bet tur iemācies dalīties. Bijām daži laimīgi trūkumcietēji, zaļie aktīvisti.

Nevajadzēja neko daudz. Protams, bērnu nebija gandrīz nevienam. Dažiem bija, bet tā atdeve… Cilvēki ar bērniem nodarbojas maz, jo neprot sadalīt spēkus, tāpēc ģimene apēd enerģiju (lai gan, protams, tu to atdod labprātīgi). Ja ģimenes nav, vari enerģiju izlietot citur. Zinu daudzus no ezoteriskām aprindām (tā idiotiski skan), kuriem ar to ir sarežģīti. Saka, ka tiem, kuri nodarbojas ar mistiskām praksēm, bērnus nevajadzētu.

foto: Didzis Erra
Krauklis Rama, kuram izdevās ataudzēt spārnus un aizlidot.

Savā ziņā taisnība, jo tādā praksē enerģija jāatdod pilnībā. Tad rodas iztrūkums. Taču – bērnu dzemdēšana un audzināšana pati par sevi ir ezoteriska prakse, ko mums, sievietēm, devis Dievs. Ne sūfiju dejas, ne meditācija netuvina Dievam vairāk.

Kad bērni ir izauguši, meklējam citus veidus, kā būt tuvāk Dievam. Vismaz manā pieredzē tā lielā, nesavtīgā laime tik tīra ir, esot kopā ar bērniem, nevis meditējot. Bet toreiz man bērnu nebija, izmēģināju visu ko. Nesapratu, ko viņi Arkādijā dara – viens mālē, otrs muzicē...

Rīko talkas, performances…

Jā, it kā mehāniskas darbības, bet ar gaisotni. Vieta, kur stāvēja Arkādija, joprojām nav tukša, tas ir enerģētiski uzlādēts laukums. To nevar nodedzināt. Bulgakovs ir teicis, ka manuskripti nedeg. Tas jau arī ir manuskripts, tikai ierakstīts kaut kur gaisā.

Tava grāmata ir par cilvēkiem padomju laikā, kuri izvēlas alternatīvu dzīvi. Kā par viņiem uzzināji?

Pateicoties manam brīvajam, interesantajam dzīvesveidam, man ir daudz paziņu ar dažādu pieredzi. Viens tuvs draugs ir dzīvojis tieši tajā komūnā.

foto: no Kristīnes Ulbergas privātā arhīva
Gaidot Austru. Ar dēlu Emīlu un māsīcu žurnālisti Eviju Hauku.

Pie Smiltenes, Ziemeļvidzemes mežos?

Jā, tajā nav ne kripatiņas melu, tā māja, vecs mežsarga nams, tur tiešām bija. Kad Vides aizsardzības klubs rīkoja akciju, lai apzinātu vecās, pamestās mājas, to atrada mūziķis Andris Černovs ar savu kompāniju, bet nepierakstīja, jo gribēja tur izveidot to, ko jau sen bija iecerējis. Tā viņi tur nobāzējās. Černovs audzēja magones, galvenokārt sev.

Narkomāni tur bija tikai trīs – Černovs, viņa meitene un vēl viens puisis. Pārējie narkotikas nelietoja, arī neko daudz nedzēra. Tā nebija prasta brandža, kas nolīdusi nost no acīm, lai nodzertos.

Kāpēc viņus nenoķēra? Pirmkārt, tas bija dziļi mežā, piebraukt nevarēja, bija jāiet pa taku takām, cilvēki baidījās purva. Otrkārt, milicija bija pārliecināta, ka tur savākušies narkomāni, kurus nav lielas jēgas dzenāt.

Andris Černovs bija liels patriots, padomju varai viņš nepatika. Viņa mūzika nav visiem saprotama, bet es kā mūzikas mīļotāja varu teikt, ka tajā bija dvēsele. Viņš radīja noskaņu, līdzīgi Pink Floyd. Daži viņā redzēja kaut ko vairāk par parastu cilvēku. Černovā tiešām bija liels spēks. Esmu viņu pāris reižu satikusi, man no viņa bija pat bišķiņ bail. Nezināju, kā uzvesties. Viņš bija ļoti tiešs, tas biedēja.

foto: Didzis Erra
Krauklis Rama.

Viņi lasīja īpašu literatūru, garīgus tekstus, piekopa ezoteriskas prakses?

Jā, manuprāt, mēģināja saprast, kas viņi ir. Pamata jautājums – kas es esmu un ko šeit daru? Protams, viņi bija aizbēguši nevis tādēļ, lai to saprastu, bet gan no drausmīgās padomju īstenības.

Bet, redz, viens nodoms noved pie nākamā. Černovs viņus veda pa mazliet citu ceļu, arī mūzikā. Tur visi mācēja spēlēt kādu instrumentu, kurš neprata – iemācījās. Daļu no romānā minētajām meditāciju un sūfiju praksēm esmu paņēmusi no cita sava dzīves posma, kad dzīvoju domubiedru grupā ar tiešām lielu un stipru cilvēku priekšgalā. Tur mēs drīzāk nodarbojāmies ar sevis atrašanu. Es zinu, kā tas ir.

Ar Vladimiru Stepanovu?

Jā! Grāmatā bija aprakstīta prakse ar aizsietām acīm. Esmu izbaudījusi, kā tas ir – ilgstoši būt tik nevarīgam. Lieliska pieredze, visiem iesaku.

Pazemības skola, sevis atrašana, ieklausīšanās...?

Viss tajā iekļaujas. Tu esi bez maņas, uztici sevi citiem, vairs neesi tu. Jebkura sevis atrašana ir iepriekšējā sevis iznīcināšana. Aptuveni tā – no rīta pamosties, nošaujies (tēlaini izsakoties) un tagad esi cits. Bet tev jāiepazīst tas, ko iznīcini, nevar iznīcināt savus “es” bez to iepazīšanas. Tas ir ļoti sarežģīts, grūts, sāpīgs process.

foto: no Kristīnes Ulbergas privātā arhīva
Visbijā pie jūras, rakstot Zaļo vārnu.

Mūsdienu tā sauktā ezoterika ir tāda – aizej uz grāmatnīcu, nopērc kaut ko, izlasi, izdari to, kas tur aprakstīts... Bet tas nav nekas, tas ir sūds uz kociņa! Vispirms jāiznīcina sevi, tikai tad vari sākt kaut ko darīt, meklēt Dievu. Kristieši saka: “Daru labu, tas Dievam patīk!” Nē, Dievam patīk, ja tu zini, kas esi, tikai tad vari darīt labu, jo tikai tad tas nāk no tevis. Citādi tas nāk no egocentrisma. Ego iznīcināšana ir darbs visam mūžam.

Pa kripatiņai vien.

Jā. Stepanova vadībā rakstījām dienasgrāmatas – sapņu un ikdienas, pierakstījām apziņas stāvokļus. Cilvēks jau nav viena personība, viņā ir pilns ar subpersonībām, to aprakstījis Roberts Berns un daudzi citi. Sevis atrašana ir visu personību savelšana vienā bumbā, atpazīstot, kas ir kas.

Citādi ir – viena tante man teica... Un viņa regulāri kaut ko izvemj, un tad nesaproti, kāpēc cilvēki apvainojas vai kāpēc dzīve veidojas tā. Kas tas bija, kas runāja? Tas ir baigais process. Vladimirs Stepanovs cilvēkos atvēra godkāri, teica: “Vai, kāds tu esi foršs, superīgs, kā tu proti...!” Salēja medu ausīs, un tad izveidojās situācija, kas to visu sagrāva. Tas ir drausmīgi. Ja spēj no tāda stāvokļa piecelties, vari sākt strādāt.

Kas viņš bija, no kurienes uzradās? Vai psihologs?

Viņš bija tāda mistiska persona – nevis guru vai sektants, bet cilvēks, kuram bija liela pieeja, neteiksim, Akašas hronikām, bet Visuma informācijai. Viņš bija kā atvērta lāde, kurā bija viss.

foto: no Kristīnes Ulbergas privātā arhīva
Kristīne saņēmusi Jāņa Baltvilka balvu par vēl neizdotas grāmatas pusaudžiem "Es grāmatas nelasu" manuskriptu. Fonā - viņas draudzene no Austrālijas, meitiņas Austras krustmāte Vineta Lagzdiņa.

Daudz lasījis, bijis pie skolotājiem Austrumos?

Nē, pirmkārt, viņš bija harismātisks, otrkārt, viņam bija potenciāls, lai strādātu ar sevi. Par viņu bija zināms ļoti maz. Viņš aizgāja salīdzinoši nesen, bija jau arī gadi.

Viņš bija Latvijas cilvēks vai atbraucis no Krievijas?

Viņš nebija ne latvietis, ne arī tīrs krievs. No kurienes nācis, kā sauc vecākus – to prašņāt sāc tad, ja cilvēkā nav nekā cita interesanta. Ja cilvēks ir zināšanu pilns, tas kļūst nesvarīgi, tu viņu sāc uztvert... kā iespēju. Un iespējai tu neprasi, cik tai gadu.

Vai tu pēc laika ar viņu kļuvi laimīgāka?

Noteikti nē, darbs ar sevi nenes laimi, bet sāpes un grūtumu, jo tu vairs nevari būt tas, kas biji pirms tam. Tu vairs nevari būt parasta kotlešu mamma, kas sēž mājās ar bērniem un domā tikai par sadzīvi. Tevī dun jautājumi, tu kaut ko sevī redzi, šo to – arī citos.

Tā nav nekāda laime. Laime vispār ir izdomāta. Protams, ir tāda tīra, patīkama sajūta, kad zini, ka esi izdarījis visu, ko varēji. Es vēl neesmu izaudzinājusi bērnus, lai zinātu, vai esmu izdarījusi visu. Skatoties atpakaļ, bijuši arī daudzi fēleri. Ja tu audz, tad katru dienu esi cits cilvēks. Ja ne, paliec tas pats.

foto: no Kristīnes Ulbergas privātā arhīva
Emīls ar suni uz lauku ceļa.

Tu kļūsti ar katru dienu labāka?

Labāka nē. Nav tāda labāka vai sliktāka.

Tomēr – ja reiz tu audz, tātad ej uz kādu pilnību?

Jā, un ceru reiz saprast, kam tuvojos. Jautājums – kāpēc mums vispār vajadzētu kaut ko sevī mainīt? Jo mēs šeit neesam tāpat vien, lai piekakātu zemeslodi, nomirtu un satrūdētu. Ir vēl kaut kas – iespēja saklausīt to tīro “es”, kas nāk no Dieva. Tas ir visos cilvēkos, pat pašos neģēlīgākajos. Lai gan neģēlīgu cilvēku principā nav.

Reiz mistiķim Gurdžijevam viņa skolnieks Uspenskis jautāja: “Kāpēc cilvēki karo – viņi ir ļauni?” Atbilde skanēja: “Nē, viņi dzīvo mehānisku dzīvi. Kamēr viņi nedomās, ko dara, neapzināsies savas ikdienas darbības, tikmēr tā būs. Viņi arī neapzinās, ka tas ir slikti, jo neapzinās neko.”

Iznāk, ka nav ne laba, ne ļauna, ir tikai apzināts un mehānisks. Tas bija viens no Vladimira Stepanova mērķiem – nedzīvot mehāniski, jo tikai apzināta dzīve var būt dzīve.

Kāpēc astoņpadsmit gadu vecumā aizmuki no mājām?

Mēs ar manu ģimeni bijām ļoti dažādi, viņi dzīvoja mehānisku dzīvi un tā turpina joprojām.

Tev ar viņiem nav kontakta?

Mamma ir mirusi. Viņa no manis aizgāja, kad man bija divpadsmit gadu, jo tad pakārās mans brālis. Tas stāsts ir tāds smags. Bet es pēc mammas īpaši nealku, vairākus gadus dzīvoju ar vecmāmiņu, tad – ar tēti un viņa sievu. Bērns, kas ienāk ģimenē, ne vienmēr ir piederīgs šiem vecākiem. Viņš tikai caur viņiem ir ienācis.

foto: no Kristīnes Ulbergas privātā arhīva
"Mans pirmais un vienīgais mocītis." Kristīne kādu laiku to turējusi Rakstnieku mājas pagalmā.

Ienācis ar kādu savu ziņu?

Protams! Ar savu mērķi. Vienīgais, ko vari, klusiņām pateikt vecākiem paldies. Toreiz to neizdarīju, biju dusmīga uz to situāciju, man tomēr bija tikai astoņpadsmit. No mājām aizgāju diezgan nejauki, nesmuki pazudu, ko ļoti nožēloju. Kā magnēta pievilkta aizgāju pie cilvēkiem, kuri var man kaut ko dot.

Sajuti dvēseles radniecību?

Štrunts par to dvēseli! Tajā laikā par to nedomāju. Acīmredzot mans uzdevums šeit ir meklēt cilvēkus, kas man palīdzētu kaut ko saprast. Starp tiem bija Ingrīda Indāne, Kārlis Logins. Kad ienācu tajā pasaulē, šķita – kā tad tā, neviens nesaka, ka nedrīkst pīpēt! Sāc ar sīkumiņiem, kamēr palēnām saproti, cik foršas ir pasaules rokas, kas tevi ieskauj un palīdz. Ne vienmēr tās rokas ir vecāki.

Tavi bērni nav tev svešinieki? Viņi ir laimīgi piedzimuši tev līdzinieki?

Neesmu apņēmusies viņus izaudzināt par kārtīgiem sabiedrības locekļiem – nekad mūžā! Vienīgais, ko esmu varējusi dot dēlam, – siltu sirdi. Protams, izskatā viņš līdzinās man un, tāpat kā es, ir spītīgs, zinātkārs un ietiepīgs. Redzēs, kur dzīve viņu aiznesīs. Viņam jāiegūst pieredze ar saviem cilvēkiem. Dod dievs, lai viņi būtu vecāki un gudrāki. Mana dēla tēvs ir ateists, kurš netic nekam, tikai mantai un naudai.

Kā tādu cilvēku satiki?

Ar ko tik deviņpadsmit gados tiksies! Arkādijas laikā jau viss bija forši, bet tur bija arī bezatbildīgie, kas pametuši savas ģimenes. Tas radīja otru iespaidu – ko viņi tādi jocīgi, pretrunīgi... Skatījos, vērtēju, un vienā brīdī satiku sava bērna tēvu. Viņš bija ģimenes cilvēks, bet šķīrās. Viņš bija paredzams, saprotams.

Es, gluži kā Hermejs, gribēju palūkoties aiz Visuma priekškariņa – tālāk, augstāk, bet dabūju kritienu atpakaļ. Deviņus gadus ar bērna tēvu nodzīvoju mehānisku, neinteresantu, sāpīgu dzīvi.

Samīlējāmies, bet redzēju, ka šis cilvēks nav domāts man, jo esam ļoti dažādi. Tad paliku stāvoklī un gribēju, lai bērnam ir ģimene. Naivi domāju, ka ģimeni var izspiest ar varu. Nevarēja.

Tad vienā brīdī sajutu sevī brīvību – ka esmu stipra un varu. Paņēmu dēlu pie rokas un aizgāju. Šis cilvēks mūs nav atbalstījis, nav palīdzējis, lai gan ir gana turīgs. Bet es esmu iztikusi.

To laiku man vajadzēja, lai saprastu, ko negribu. Tagad mazais bērniņš ir Dieva dots kunkulītis. Es viņu pasūtīju un tādā diezgan īpatnējā veidā ieguvu. Jutu, ka ar dēlu bērnu audzināšanas skolu pilnībā neesmu izgājusi. Man ir iespēja kaut ko labot un piedzīvot to laimi vēlreiz.

Meitenei ir pilnīgi cita jūtu pasaule.

Jā, viņa apliek manu rokassprādzīti un, roku izstiepusi, iet... Pati neesmu izteikti sievišķīga. Man mamma neiedeva to, ko parasti meitām dod, bet es cenšos visiem spēkiem iemācīties pati un dot meitai.

Tu mēģini sevī uztaustīt sievišķību?

Ir grūti vienai ar diviem bērniem būt ārkārtīgi sievišķīgai, bet laikam gadi arī kaut ko dara. Domāju, ka ar katrām dzemdībām sievietē arvien vairāk atveras tas sievišķības zieds Austra manī ir pavērusi kaut ko vaļā.

Vai nav skumīgi izdomāt bērnu bez vīrieša blakus?

Jā, bez... Tas bija tāds iekritiens. Netīšām. Ar cilvēku... kliedējām viens otra vientulību, teiksim tā. Viņš man pat īpaši nepatika. Kad gaidīju Austru, bija ļoti grūti. Bieži sēdēju uz balkona un raudāju, domādama, ka to gan savā dzīvē nebiju gribējusi – bērnu no vīrieša, kuru nemīlu. Visādas domas pa galvu jaucās, arī nejaukas. Bet, kad viņa piedzima, uzradās ārprātīga laimes sajūta, kas nav pārgājusi un, domāju, arī nepāries. Dievs man to ir devis, jo bērni – tā ir neprātīga laime.

Vai tevi reizēm nenomāc vainas apziņa par to, ko tu viņiem nespēj dot materiāli?

Nē. Ir bijuši šaubu brīži, kad domāju – vienam ir tas, otram tas. Bet arī manam dēlam viss ir. Viņam varbūt nav...

... jaunākā aifona?

Jā, bet viņš arī nespētu to novērtēt, jo nav tehnisks cilvēks. Viņam vienalga, kādu telefonu bakstīt. Domāju, ka varu bērniem dot to, ko viņu dvēseles paņems līdzi kapā.

Kā tas ir – caur sarunām, grāmatām, piedzīvojumiem?

Caur sarunām jau visbiežāk. Saka, ka bērni no vecākiem ņemot piemēru. Sadzīviski esmu nejēdzīgs cilvēks, haotiska. Tas piemīt arī manam dēlam. Meita ir dzimusi Jaunavas zīmē, ceru, ka viņa būs citādāka. Varbūt iemācīs man kārtību, jo arī bērni māca vecākus. Man galvenais vienmēr bijis – izvērtē, vai dari ar sirdi. Es dodu viņiem sirds siltumu. Protams, esmu mācījusi arī sliktas lietas, varbūt neapzināti.

Piemēram?

Nu, es esmu pīpētāja. Esmu Emīlam teikusi, ka pīpēt nav īsti forši. Bet saku arī kaut ko citu un no tā nekaunos: “Labāk, vecīt, pīpē, tad vismaz iziesi ārā un satiksies ar cilvēkiem, citiem pīpētājiem, nevis sēdēsi un bakstīsi telefonu.”

foto: Oļegs Zernovs

Vai tev kā romāna galvenajam varonim Pāvelam kādreiz ir gribējies nosist likteni?

Nē! Esmu ārkārtīgi pateicīga, līdz sirds dziļumiem, tiešām – par visu, kas manā dzīvē ir noticis. Par katru sīkumu, arī par to, ko varētu uzskatīt par sliktu. Tu jautāji par laimi – man liekas, ka liela laime ir vienkārši būt pateicīgam. Jebkurš var būt pateicīgs par visu, kas ar viņu noticis.

Būtībā arī tas ir darbs ar sevi.

Protams! Tāpat kā var iesviest stūrī cilvēku materiālās dāvanas, var iemest stūrī arī dzīvi. Bet, ja esi pateicīgs par to, ko tev uzdāvina, atrodi tam vietu.

Tu esi meža cilvēks?

Ah, jā! Es varētu mežā dzīvot, mežā mirt, mežā dzimt, darīt jebko – gan fiziski, gan citos plānos. Mežs man dod spēku. Man pie mājām ir tāds mazs parks. Reiz pēc kājas operācijas nevarēju paiet, ilgstoši sēdēju četrās sienās viena pati ar dēlu. Tad sapratu – vai nu sajukšu prātā, vai kaut ko darīšu. Tad ar drausmīgām pūlēm, uz kruķiem, jo nevarēju kāju pielikt pie zemes, lēcu pa trepēm lejā uz parku.

Tur, atspiedusies pret koku, apsēdos, un tā bija mana brīvlaišana. Jutu, ka varētu tur sēdēt ļoti ilgi. Bija agrs pavasaris, slapja, auksta zeme, tāda, kas saldē dibenu, bet man bija vienalga, jo zināju, ka koks dos spēku izdziedēties arī tam manam dibenam.

Kraukli esi satikusi?

Protams, lai gan tā pavisam tuvu ne. Es vārnu bērnībā audzināju. Viņai spārns bija beigts, izdevās izārstēt un palaist. Černovs paņēma kraukli no zoodārza, cilvēki bija noķēruši, nogriezuši spārnus, kaut kā viņš bija nonācis palīdzības centrā, un Andris nolēma viņu adoptēt uz mežu. Uz grāmatas vāka ir tieši tas krauklis. Viņš ataudzēja spārnus un aizlidoja. Tā notiek ļoti reti. Domāju, tajā meža namā bija tāda noskaņa, ka spārnus varēja ataudzēt. Tur nebija naida, ļaunuma, drausmīgās propagandas. Tā bija īpaša vieta.

Vai rāgānas esi redzējusi?

Tās jau ir visur! Rāgānas varbūt ir domas, riktīgās un neriktīgās, kas zog paradīzes ābolus, un tad varbūt kādu pienes klāt. Ar rāgānām ir jādraudzējas, viņas ir labas – ja jau var aiznest pāri okeānam.

Viņas tev palīdz rakstīt?

Ne gluži. Biruta Delle ir teikusi: “Man nekur nav jābrauc, es zinu, kā tur ir.” Tā arī ir. Rāgānas cilvēku var aizvilkt uz otru pasaules malu, viņam nav jābrauc fiziski. Biruta ir bijusi vairāk vietās, nekā es esmu bijusi fiziski, par to esmu pārliecināta. Bet līdz tam jāaug.

Tu raksti jaunu grāmatu?

Jā, šo to, pa brīvu brīdi. Romāna nosaukums ir Pirmais sniegs, par dzīves un nāves tēmu, varbūt bišķiņ uz fantastikas pusi. Tad jau redzēs. Vairāk par pusi ir, ceru drīzumā pabeigt. Tas ir par salu, kur cilvēki nonāk un uzzina savu nāves datumu. Kā pases zīmogu. Un jautājums ir – kas nosaka to, kad es aiziešu? Es pats? Ja kāds cits, tad – kurš?