Plastmasas traukus vai vērtīgas porcelāna lietas - ko aiz sevis atstās mūsdienu paaudze? Ciemojamies pie keramiķes Miera ielā

Ejot pa hipsteru pasaules centru Miera ielu, šķiet, ka pat rudens novakares migla ir radoša. Kādreizējo nomales ielu, kas veda uz kapiem, ik pa laikam satricina lielgabala šāviena troksnis. Tramvajs. Te radošā inteliģence patveras no urbānās histērijas.

Jaunais Rīgas teātris ar filozofisku skatījumu uz dzīvi, mazi alternatīvi uzņēmumi, kafejnīcas, no kurām plūst marcipāna, kanēļa un ceptu ziedkāpostu aromāts. Tomēr mierieliešu bohēma nav laiska un izlaidīga – kvartāla dzīve ir dinamiska, miers tikai šķietams. Darbnīcas te ir uz katra soļa, bet man jāatrod īstā – keramiķes Elitas Taubes māla darbnīca. Nospiežu zvana pogu un iekšā esmu. Ir sajūta, ka telpā neviena nav; cilvēki iegrimuši procesā. Pār galdu noliekušās galvas, rokas virpina bālgana māla pikas. No malas izskatās, it kā rullētu mīklu un virpinātu smalkmaizītes. Māls valda pār pasaulīgo kņadu. Divvientulībā ar mālu ikviens var iejusties Dieva lomā un radīt savu pasauli. Silta gaisma krīt uz plauktiem ar dažādas gatavības pakāpes traukiem un figūriņām. Daži ir īsti mākslas darbi.

Porcelāna bālais vaigs

Īstenībā manā priekšā ir divi plastiski materiāli, kas dzimšanas brīdī izskatās līdzīgi, – māls un porcelāns. Elitas darbnīcā strādā nevis ar lejamo, bet tā saukto veidojamo porcelānu. Ja pienu varētu raksturot kā cēlu, tad porcelāns būtu cēls piens – aristokrātiski bālu vaigu ar blāvi pelēcīgu vai zilganu atspulgu.

Porcelāns ir keramikas karalis. Savukārt keramiku iedala porcelānā, fajansā, mālā, akmens masā un šamotā. “Dabā porcelāna nav – tas ir maisījums,” skaidro Elita. Pamatā porcelāns sastāv no kaolīna jeb baltajiem māliem, laukšpata un kušņiem, bet tā sastāvā var būt desmitiem elementu. Mūsdienās porcelānam ir plašs lietojums – no tā rada ne vien traukus, flīzes, mākslas objektus, skulptūras, bet izmanto arī ar kosmosa izpēti saistītās tehnoloģijās, enerģijas ražošanā, un, protams, stomatoloģijā. Visi taču zina, ka ir porcelāna zobi.

Porcelāna dzimtene ir Ķīna. Kad 14. gadsimtā portugāļu jūrnieki smalko materiālu atveda uz Eiropu, eiropieši tajā iemīlējās uzreiz un uz visiem laikiem. Sākumā tas bija ārkārtīgi rets materiāls un maksāja pasakainu naudu – porcelāns bija zelta vērtībā. Visā Eiropā alķīmiķi meklēja porcelāna formulu, radās cēlās keramikas pakaļdarinājumi, bet nevainojamais materiāls eiropiešiem rokās nedevās. Beidzot netālu no Meisenes tika atklāti balto mālu krājumi. Prūsija uzgavilēja.

Zinātnieku, kurš radīja Eiropas porcelānu, ieslodzīja cietumā, lai viņš nevienam nevarētu atklāt porcelāna ražošanas noslēpumu. Masveidā porcelānu sāka ražot 18. gadsimtā, kad Anglijā uzcēla vairākas fabrikas. Eiropas turīgo ļaužu mājās iešķindējās trauki, balti kā sniegs un maigi kā zīds. Porcelāns mainīja galda kultūru. Lielisku porcelānu sāka ražot Vīnē, Berlīnē, Sevrā.

Smalki ļaudis Latvijā vienmēr mīlējuši porcelānu. Fajanss – tas bija strādniekiem, bet porcelāns raksturoja inteliģenci. Sekcijā aiz stikla stāv smalka, balta servīze zeltītiem rožu rakstiem, ko uz galda liek tikai īpašos svētkos. “Tā ir porcelāna. No Kuzņecova,” lepni saka vecmāmiņa. Latvijā porcelānu sāka ražot 1841. gadā, kad vecticībnieki Kuzņecovi Dreilingbūšā (tagadējā Ķengaragā) atvēra fabriku. Krievu fabrikantiem pa pēdām sekoja vācietis Jakobs Karls Jesens, kurš 1886. gadā Mīlgrābenā (Jaunmīlgrāvī) atvēra otru lielāko porcelāna fabriku.

Prese tolaik rakstīja, ka apjoma ziņā Jesens no Kuzņecoviem atpaliek, toties izstrādājumi ir tikpat smalki kā frančiem un sakšiem. 1940. gadā Kuzņecova fabriku nacionalizēja un pārdēvēja par Rīgas keramikas fabriku, bet 1968. gadā – par Rīgas porcelāna rūpnīcu. Deviņdesmitajos gados tur saimniekoja Latelektrokeramika, kas izčākstēja, un beigu beigās ēkas tika nojauktas.

Kņudoņa pakrūtē

Tomēr  pavisam porcelāna izjūtu mēs neesam zaudējuši – aizvien vairāk mākslinieku un amatieru strādā ar smalko, niķīgo materiālu. Raksturīgus porcelāna traukus ražo Piebalgas porcelāna fabrikā.

Elita Taube rāda karalisko angļu porcelānu. Tas ir blāvs kā piens, skan dzidrāk nekā stikls, bet, man par pārsteigumu, ir smagnējs. “Priekšstats, ka porcelāns ir plāns un trausls, ir maldīgs. Tas var būt arī pamatīgs un izturīgs. Senajā Ķīnā no porcelāna veidoja zivju baseinus, milzīgas vāzes, apsildāmas taburetes un kāju paliktņus. Tajā pašā laikā bija arī ļoti plāns – rīsu porcelāns, kuram cauri spīdēja gaisma,” meistare atklāj porcelāna pasauli.

Lai porcelāna figūra atdzīvotos un iegūtu glancētus pabeigtības vaibstus, priekšmetam jāiziet vismaz trīs ugunskristības. Biskvīts – tā dēvē porcelāna darinājumu, kas izgājis pirmo dedzinājumu 900 grādu temperatūrā. Pēc tam tas tiek noklāts ar glazūru un dedzināts 1250–1300 grādu temperatūrā. Pēc tam porcelānu noklāj ar virsglazūru vai apglezno un dedzina 800 grādu temperatūrā. Ja darinājumam uzklāj zeltu (īstu), to dedzina atsevišķi.

Porcelāns mēdz pievilt sava radītāja cerības – nonācis krāsnī, tas ņem un deformējas vai saplīst. Gaidītā brīnuma vietā iznāk ķēmrausis – pagalam darbs, materiāls un dzīves plāni. Elita darbu ar porcelānu salīdzina ar Lieldienu olu krāsošanu.

Iznākums vienmēr izbrīna. “Pat tad, ja tu orientējies tehnikā, visu esi izdarījis labi un pareizi, katru reizi, verot vaļā krāsni, pakrūtē ir kņudoņa.” Līdzīgi ir ar māla traukiem, īpaši, ja tos dedzina malkas krāsnī. “Uguns pati par sevi ir māksliniece, kas rada tik pārsteidzošu efektu, kādu nevar pat nosapņot.” No cepļa podi tiek izņemti gluži kā bērni no mātes klēpja. Kādi iznāks, iepriekš nevar paredzēt.

Elita rāda porcelāna krāsas. Zelta triepieni sastāv no īstiem zelta putekļiem. Ar porcelāna zeltu ir tāpat kā ar pipariem – ja pievieno par daudz, labi nav. “Sākumā visiem gribas uzklāt daudz zelta, un tad izstrādājums zaudē vērtību. Ir jājūt, cik daudz vajag,” skaidro Elita. Man patīk kičīgais bronzas spīdums, kas atgādina Ziemassvētku eglīšu rotājumus. “Daži mājās izdomā motīvu un darbnīcā apzīmē vāzi vai krūzi.” Palūkojos uz krūzi, no kuras dzeru tēju. Vienā zeltā. Redzams, ka mākslinieks dāsni šķiedies.

Izmīci sapņus, aizmīci bēdas

Kad pēc vairāku gadu radošā pārtraukuma Elita saprata, ka “tā vairs nevar”, un gribēja atgriezties pie mākslas, zvaigznes bija labvēlīgas – saveda kopā ar mākslinieci Ievu Grasi, kurai bija darbnīca. “Sākumā darbnīcā strādāju viena pati, bet tad aizvien vairāk cilvēku teica, ka grib pamēģināt. Tā nu es palīdzu radīt.”

Uz mazo, mājīgo Miera ielas darbnīcu nāk tie, kam galva pilna ideju, kuras gribas iemiesot dzīvē. Mammas pie rokas ved bērnus, kas mālā iemīca savus sapņus un mazās bēdas; nāk draudzenes, lai kopā pavadītu jautru vecmeitu vakaru. Pirms Ziemassvētkiem mālā un porcelānā veidotajās dāvanās tiek satilpināts tik daudz mīļuma un sirsnības, ka pietiek visam gadam.

Māla un porcelāna masas mīcīšana, meklējot tēmu un formu, kurā izpausties, ir meditatīvs pašizziņas process. Māls un porcelāns apvieno visas stihijas – zemi, gaisu, ūdeni un uguni. Spriežam, ka dabas materiālu enerģētika ir ļoti spēcīga. “Nesen zinātnieki secinājuši, ka darbošanās ar mālu palīdz ārstēt depresiju.

Mūsdienu cilvēkiem ir maz iespēju darboties ar rokām, veikt sīkas mehāniskas darbības. Un viņiem tā ļoti pietrūkst.” Kādreiz cilvēki ar rokām rakstīja, adīja, tamborēja, izšuva, mizoja kartupeļus, šķiroja zirņus, lasīja ogas. Daža saimniece caurām dienām ķimerēja un piņķerēja, bet tagad viss ir automatizēts.

Tomēr nelaime tāda, ka sīkās pirkstu kustības veicina noteiktu smadzeņu apgabalu darbību un ir vitāli svarīgas domāšanas procesa aktivizēšanai. “Neapzināti jūtam, ka vajag kaut ko darīt ar pirkstiem,” saka Elita. “Te nenāk ar mērķi kļūt par mākslinieku, bet tad, kad ir iekšēja vajadzība.” Ne mazums cilvēku darbnīcā atraduši domubiedrus un kļuvuši par labiem draugiem. Tas ir nenovērtējams ieguvums.

Kad tuvojos pusgatavajām lietām, Elita uztraucas. Ir liela atšķirība, kā traukiem pieskaras nezinātājs, bet kā – cilvēks, kurš ir darbojies ar mālu. Pirmais ķer pie osas, kas paliek rokā, vai pie malas, izlaužot robu. Plauktā sēž bērnu roku salipināti miniatūri sniegavīri, eži, zaķi, astoņkāji, pāris monstru un neizprotamas būtnes. Ir arī biedējoši tēli no zemapziņas. “Tie nav pabeigti, būtu jānoglazē, bet autoram slinkums – gribas radīt kaut ko jaunu,” stāsta Elita.

Pamanu augšup vērstas māla rokas ar atplestiem pirkstiem. Tās domātas rotu glabāšanai. Lūk, melnā porcelāna šķīvis – skaistums no tumsas dzīlēm! Man patīk mazie mērces un ziepju ķobīši, varbūt tāpēc, ka arī es tādus spētu izveidot. “Gadās, ka darbs ir ļoti labs, bet māksliniekam nepatīk, jo rezultāts neatbilst viņa vizuālajai iecerei. Ar bērniem ir tāpat. Viņi piepūš vaigus, savelk lūpas un teic, ka negrib savu zaķi vai kaķi,” stāsta darbnīcas saimniece.

Dārgs un kaitīgs ieradums

Elitas darbnīcā visi ielīp mālos. Porcelāns mani mazliet biedē, bet māls latvieša dvēselei tikpat tuvs kā zeme. Vēss, mikls, gludens un smags. Lai mīcītu, vajadzīgs spēks. Ne velti keramiķes var lepoties ar veselīgiem muskulīšu uzkalniem.

Viens māla klucis sver 12 kilogramu, un tādu ir daudz. Tomēr tas nav nekas salīdzinājumā ar laikiem, kad Elita strādāja Daiļradē un stiepa 30 kilogramu smagus māla saiņus. Norullēju pikuci plakanu, griežu gabalos un lipinu kopā. Lai forma pakļautos autoram, jāzina visādi mazi stiķi. Es mīcos kā jau pa māliem un ar skaudību šķielēju uz ciemos grafiķi Signi Ērmani-Ļitvinu, kas veikli salipina jauku kafijas kannu.

Māls ļaujas! Ne velti saka – izmīcīt kā mālu. Tas labi saspēlējas ar citām faktūrām, piemēram, piespiests lina audumam, iegūst sīku rūtiņu rakstu. Neparastas pēdas mālā atstāj raupja virve, gliemežvāks, monēta, mežģīnes, akmentiņi. Paostu. Jēlam mālam nav smaržas, un laikam jau arī garšas nav.

“Dārgs, kaitīgs ieradums,” smejas Elita. “Vieni dzer, citi spēlē azartspēles, daži nodarbojas ar keramiku. Gleznotājs var strādāt lepnā vientulībā, bet keramiķim pretēji – jāmeklē cīņubiedrs, jo tehniskie un materiālie ieguldījumi keramikas darbnīcā ir lieli.”

Tikai retajam ir pa spēkam vienatnē pārvarēt finansiālos sarežģījumus – krāsns vien maksā trīsarpus tūkstošus eiro. Nav vairs tie laiki, kad cilvēki bija izsalkuši pēc mākslas un katrs sevi cienošs latvietis iegādājās pašmāju meistaru gleznas, gobelēnus, māla vāzes, svečturus. Tagad ir viesnīcas tipa mājokļi ar Ikea dizainu, ko vainago Kloda Monē gleznas reprodukcija. Ēst varam arī no plastmasas traukiem.

Īstas, lēnām un pamatīgi ar rokām radītas lietas novērtē retais, turklāt tam retajam maciņš caurs. Tāpēc keramiķis nevar nodarboties tikai ar tīru mākslu. Lai izdzīvotu, jārada funkcionālas lietas, ko cilvēki ir gatavi iegādāties. “Latvieši ir praktiski – viņiem vajag priekšmetu, kurā var ieliet zupu, iebērt zirņus vai ielikt puķi,” saka Elita. Dekoratīvas lietas, kam nav sadzīviska lietojuma, latvietis praktiskais nepērk.

Turklāt nabaga keramiķis pēc radošajām mokām nevar kā rakstnieks vai gleznotājs nodoties bohēmai. Ja trauks ir uzvirpots, tas noteiktā laikā jāapstrādā, jāžāvē un vispār visu laiku jāpieskata. Māls un porcelāns prasa cieņpilnu attieksmi un disciplīnu. “Arī gadījumos, kad termiņš spiež – ir izstāde vai pasūtītājs prasa –, tev jāpakļaujas procesa prasībām. Ja slapju ieliksi krāsnī, uzsprāgs.”

Balts ar zilu

“Patlaban ir māla renesanse. Daudzi pievēršas šim senajam materiālam. Keramika nav tikai Latgales podi ar košajām glazūrām, kas, protams, arī ir skaisti. Keramika ir daudzveidīga,” saka Elita, rādot savu darbu fotogrāfijas. Ai, ai, cik skaisti!

Elitas amatniecības zīmols ir Podvāze, ko raksturo balta māla priekšmeti ar zilu apgleznojumu. Zīmējumi atsauc atmiņā baltos dvielīšus un sīpolu maisiņus ar zilajiem izšuvumiem, kas pirms gadiem simts bija redzami ikvienā virtuvē.

Elitas traukos uzvēdī arī kaut kas no Rundāles pils porcelāna kolekcijas – tālas atblāzmas no studiju gados pils porcelāna kabinetos veidotajām ķīniešu vāžu kopijām. Elita ir vienīgā pašmāju keramiķe, kas uz balta fona zīmē zilus rakstus. Starp citu, Podvāze ir ne tikai Elitas zīmols, bet arī upe Jēkabpils novadā.

“Mālam piemīt daudz labu īpašību, piemēram, tas var kalpot par izolācijas materiālu. Lūk, šis trauks ir vīna dzesētājs. Ar ūdeni piesūcināts māls ļauj pudeli saglabāt zemā temperatūrā. Ideja ir aizgūta no Eiropas dienvidiem, kur nav ledus,” Elita turpina stāstīt. Interesanti, ka pirmie ledusskapji bija no māla. Viņas lauku mājas virtuvē ir debešķīga māla lampa ar ziliem puķu rakstiem un gaismas caurumiņiem.

“Lampa tā izcēla telpu, ka nācās virtuvi izremontēt,” Elita  smejas. “Labi klājas tiem māksliniekiem, kuru darbi ir komerciāli. Manējie tādi nav,” atzīst Elita, atklājot, ka naudu pelna, strādājot ar mākslu nesaistītā jomā.

Mālā domas var izplest spārnus. Nav obligāti jāveido māla putns vai vāze ar osiņu, materiāls ļauj izteikties abstrakti. “Gadās, ka mamma sāk mācīt bērnu: “Tu dari nepareizi, vajag šitā.” Mālu nevar veidot nepareizi. Mīcot mālu, katrs pats ir mākslinieks, kas materiālā ieliek kaut ko savu.” Tomēr, lai iegūtu gludu laukumu bez nodevīgajiem pirkstu nospiedumiem, ir jātrenējas.

“No mācīšanās procesa ieguvēji ir abi – gan audzēknis, gan pasniedzējs. Es daudz ko mācos no skolēniem. Jaunas tehnikas apgūstu visu mūžu. Labi, ka ir simpoziji, kuros piedalās arī tekstilnieki, stiklinieki un citu nozaru pārstāvji. Strādājot ar svešu materiālu, viņi nezina, ko nedrīkst darīt. Turpretī mums, keramiķiem, ir iedzīts: “Tā darīt noteikti nedrīkst.” Skatāmies un brīnāmies. Tehniski lieta varbūt neizdodas, bet efekti ir fantastiski. Tas bagātina un iedvesmo meklēt jaunus māla ceļus.”

Grozu rokās pamatīgu podu, kas izskatās pēc arheoloģiska izrakteņa. Neolīta stila traukos rakstus iespiež nevis ar šo to, bet ar maziem vistas kauliņiem. Kāpēc? “Tāpēc, ka mīlīgi, mīksti.”

Kas to būtu domājis! Nekad nav nācis prātā aplūkot noskrubinātos mājputna kaulus, domājot par to smalko struktūru, kas lieliski noderētu mākslas tapšanas procesā. Tehnoloģija ir autentiska, aizgūta no vēlīnā akmens laikmeta.

Mūsu ciltsmātes podu veidoja no tādām kā izveltnētām māla čūskām, ko tina citu virs citas. Sākotnēji māla trauku veidošana bija sieviešu nodarbe. Kad radās amatniecība, profesiju pārņēma vīrieši. Tagad notiek pretējs process – ziemeļvalstīs pie keramikas atgriežas sievietes, stāsta Elita.

Lai gan izstāžu zālēm Elita līkumu nemet, viņai labāk patīk rosīties mākslas tirdziņos, kuros viņas darbus skata daudzas acis. “Izstādē tu nesaņem feedback, taču tirdziņā cilvēks varbūt neko nenopērk, bet es redzu, ka viņš priecājas, pasaka paldies.

Tas, kas tiek apgalvots par algu kāpumu, neatbilst realitātei, – pirktspēja ir zema. Pamanu, ka cilvēki ļoti skaita naudu. Viss, kas maksā vairāk par divdesmit eiro, jau šķiet dārgi.” Tomēr Elitai gribas cerēt, ka mūsu paaudze aiz sevis neatstās plastmasas trauku grēdas, bet gan vērtīgas māla un porcelāna lietas.