Manieru zinātāja Aija Strautmane: "Man ir sajūta, ka vārds "piedodiet" no leksikas ir izņemts"

Lai arī nākamvasar Aija svinēs 65 gadu jubileju, viņa nav ierakstāma senioros. Šarmanti sirmiem matiem, dzīves spara pilna, priecīga un pati allaž kaut ko jaunu apgūt griboša, viņa māca jaunos. Un ne tikai par etiķeti, bet dzīvi vispār. Aiz šīm krāšņajām tapetēm droši vien slēpjas arī zaudējumi, bet par tiem Aija ļauj tikai nojaust.

Bērnība esperanto valodā

– Vai gads pirms jubilejas tev ir kā dzīves pārskatīšanas, atskaites punkts?
– Tāds ar mani notika 60 gadu jubilejā. Kādā pasākumā Vairai Vīķei-Freibergai teicu – ziniet, es 60 gados beidzot sajūtos pieaugusi (smejas), un viņa atbildēja: es teikšu kā psiholoģe – citi nepieaug nekad. Esmu nonākusi pie atziņas, ka pie mums jaunus cilvēkus māca pilnīgi ačgārni. Daudzi 18 gados izvēlas profesiju, kas viņus nesaista. Esmu par to, ka vajag pamatus visos priekšmetos, kas tiek skolā mācīti, taču, piemēram, vēstures eksāmenā 12. klasei pamanīju jautājumu: “Kurā gadā iznāca komunistiskā avīze "Cīņa"?” Nu, pasaki – kam tas vajadzīgs? Vai tas viņam dod kādu māku dzīvot?
– Kāda bija tava bērnība?
– Nav tā, ka es būtu skrējusi kaļimbambu...
– Ko tad tu Saulkrastos darīji?
– Biju vienīgais bērns ģimenē, tēvs ar māti bija darbā, bet esmu cilvēks, kurš māk ar sevi arī viena pati. Tēvs bija labs esperanto valodas pratējs un man jau divos gados to iemācīja. Tā kļuvu par pasaulē jaunāko bērnu, kurš runāja esperanto. Bērnudārzā negāju, un kaļimbamba pārvērtās par braukāšanu pa Padomju Savienību ar smalkām lidmašīnām, smalkā sabiedrībā ar profesoriem, vēstniekiem.

– Kas bija tavi vecāki?
– Tēvs – viens no slavenākajiem fotogrāfiem Aleksandrs Strautmanis, kurš pirmais Latvijā ieviesa krāsu foto. Mamma strādāja par notāri un 12 gadus ar mani braukāja apkārt. Es, mācoties vidusskolā, Pionieru pilī vadīju esperanto kursus un arī sarakstīju grāmatu. Man bija rūtiņu klade, piemeklēju zīmējumus, līmēju, apakšā rakstīju gramatiku, vārdu sakot, pa smalko. Reiz pasākumā Kijevā satikos ar ukraiņu akadēmiķi, kurš par manu grāmatu bija sajūsmā. Viņš gribēja to apskatīt, man, protams, bija tikai viens eksemplārs, bet es iedevu un tā vēl tagad neesmu saņēmusi atpakaļ. Pēc gadiem dzirdēju, ka viņš esot izdevis mācību grāmatu, pēc nostāstiem – ļoti līdzīgu manējai.
– Intelektuālā zādzība.
– Jā, bet tie bija citi laiki, un, kad to uzzināju, ar esperanto vairs nenodarbojos, man bija jāmācās, jāstrādā augstskolā un pat īsti nepārdzīvoju. Esmu astoņas grāmatas uzrakstījusi, un, ja tagad kāds kādu no tām izdotu par savējo, laikam būtu nepatīkami.
– Esi stāstījusi par pazudušajiem briljanta gredzeniem – nu, bija, bija...
– To, lūk, arī esmu sapratusi – ka dzīvē manta ir pilnīgi nekas. Ja man remonta laikā, kā atzinos, pazūd trīs briljanta gredzeni... un tad? Tā ir tikai manta. Man tagad ir citi pirkstos – un kas? Man nav mašīnas, bet tāpēc nejūtos sliktāka, nabagāka, pazemota. Tieši otrādi. Dzīvoju Rīgas centrā un patiesībā esmu laimīga, jo nav jāņemas ar mašīnu. Ja vajag, piezvanu firmai, ar kuru braucu jau 10 gadus, un man mašīnu pieved pie durvīm. Dzīvokli īrēju un jūtos ļoti labi, jo man nekas nepieder. Jā, man patīk skaistas lietas, man ir Prieka Buda un viesistabā – divi interesanti ziloņi, ļoti skaistā mīlestības pozā, tādi erotiski. Tos ieraugot, pat nejautāju, cik maksā, uzreiz sapratu, ka tie būs man.

Ja es ar jums dzertu šņabi...

– Tevi interesēja vēsture, ka aizgāji to studēt?
– Man bija ļoti labas vēstures skolotājas. Jā, vēsturnieki man ir tā enerģētiski piesaistījušies. Universitātē esmu lasījusi lekcijas vēsturē, filozofijā, politoloģijā gandrīz trīsdesmit gadu. Kad izšķīros, iemanījos strādāt vairākās darbavietās.
– Tu aizgāji atpakaļ savā uzvārdā?
– Nē, man visu mūžu ir bijis mans uzvārds. Kad precējāmies, vīrs pārnāca manējā. Arī manas meitas ir Strautmanes. Vīru uzvārdi ir piekabināti mazbērniem – lai ir godīgi, tēta un mammas. Tas nav mans nopelns, neesmu izvirzījusi noteikumus, jo uzskatu – ja reiz precas, tad ir pieauguši, un vecākiem jāsaprot, ka jānoiet malā un nekādas teikšanas vairs nav. Bet es biju klāt, kad dzima pirmā mazmeita, tas bija Arābu Emirātos. Es visus mazbērnus esmu redzējusi teju pēc dzimšanas. Viņi meitām dzima gandrīz vienā laikā, bet viena dzīvo Kopenhāgenā, otra – Arābu Emirātos... Ja atgriežamies pie tā, ko skolā vajadzētu mācīt, tad savstarpējo saskarsmi – sagatavot cilvēku dzīvei.
– Sagatavot dzīvei – tas ir, attiecībām ar citiem cilvēkiem, gan tuvākiem, gan tālākiem?
– Jā, esmu ārkārtīgi pateicīga Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas direktoram Andrim Priekulim un Izglītības un zinātnes ministrijai, ka ļāva ieviest manu autorprogrammu. Etiķeti šajā skolā pasniedzu jau deviņpadsmito gadu un pirms pieciem atvēru jaunu programmu, valsts apmaksātu, 10.–12. klašu ģimnāzistiem – starptautiskās attiecības un komercdiplomātija.

Mūsu goda patronese ir Vaira Vīķe-Freiberga, pirmā sieviete prezidente, un es esmu šīs programmas kuratore – pirmā ģenerālkonsule Latvijas vēsturē, arī sieviete. Daudzi cilvēki grib kļūt par diplomātiem, bet aplaužas, jo saprot, ka tas nav viņam.
– Kāpēc – rakstura vai spēju dēļ?
– Dažādi. Skaidrs, ka cilvēks, kas vicina dūres un sit kājas pret zemi, nevar būt diplomāts. Ne komerciālais, ne politiskais. Bet 3. ģimnāzija, atļaušos teikt, ir elitāra mācību iestāde, un mums tādu, kas kājas sit, īsti nav. Varbūt kādam ar saskarsmi nav pārāk. Teikšu, ka tie, kas izgājuši manu programmu, ļoti atšķiras no citiem. Smejos, ka mana publika ir no trīs līdz simtu trīs gadiem. Bieži vien lekcijās viens sēž un kājas tirina, otrs lauž pildspalvu, klabina, taisa troksni, trešais košļā gumiju. Ļoti bieži nodarbību laikā grib dzert kafiju, jo tā notiek kursos pie citiem pasniedzējiem.

Lai cilvēki ātri saprastu, saku – ja jūs atnāktu pie narkologa ārstēties no alkoholisma, tad es būtu zemē metams ārsts, ja ar jums dzertu šņabi. Un, ja es lekciju laikā ļaušu jums dzert kafiju, mani no šīs vietas būtu jāizmet trīs kilometru attālumā. Un cilvēki saprot. Vainīgi ir paši lektori, mums ir tā perversā demokrātijas sapratne... Man ir priekšlikums – izlasiet, ko sauc par demokrātiju, par Periklu, viņa sievu Aspaziju, izlasiet skaistos Grieķijas klasiskās demokrātijas pamatnoteikumus. Izlasiet bērnu tiesības un pienākumus. Visiem ir tiesības – man šķērmi metas, kad klausos šīs absolūti nodrāztās frāzes!

Es joprojām kā vieslektore strādāju augstskolās un pirmais, ko, ieejot auditorijā, saku – neapvainojieties, es jums neko sliktu nemācīšu. Bet mani būtu jāizsviež no skolas, ja es neaizrādītu, ka darāt kļūdu. Ir jāprot atšķirt – mājas, iela, mācību iestāde... Vidusskolā bieži vien jau ir attiecības ar pretējo dzimumu, bet skolotājs ar viņu nēsājas kā ar mazu bērnu. Manā diplomātu skolā vidusskolēnam trīs gados jāiemācās komunicēt ar jebkura rakstura cilvēku un jebkurā situācijā.

Ja neiemācīšos kādu algebras formulu, mana dzīve no tā nemainīsies, bet saskarsme jāmācās, lai nenodarītu pāri sev un apkārtējiem. Bet, protams, ir otra galējība – pārāk liela pieklājība vairs nav pieklājība.
– Tā var kļūt apgrūtinoša.
– Jā. Nesen biju ļoti smalkā restorānā Rīgas centrā, un viesmīle vai ik piecas minūtes nāca pie mūsu galdiņa – vai jums ir labi? Vai jums tā forelīte...? Labi, cilvēks atnāk, ielej vīnu, vienreiz atnāk pajautāt... beidzot liku manīt, ka – paldies, mēs paši, jo mums jāparunājas. Bieži vien cilvēki pārspīlē un domā, ka tā ir etiķete, bet pieklājība nav liekuļošana, iztapība. Atceros dāmu, kura privāti nāca pie manis mācīties. Reiz sākām runāt par dāvanām, un viņa par desmit gadu senu notikumu stāstīja kratīdamās, tātad psiholoģiski nebija tikusi pāri, ka viņai četrpadsmitajā dzimšanas dienā uzdāvināts kāmis. Bet viņai visi tie riebjas. Protams, dzīvība, bet es neteikšu, ka, ieraugot čūsku, skriešu viņai pakaļ un mīļošu.

Skaista sieviete un lamas

– Kā īsti nokļuvi ģenerālkonsula amatā?
– Universitātē strādāju vakaros, ar neklātniekiem. Vienpadsmit gadu nostrādāju Medicīnas institūtā, tur sāku rakstīt disertāciju. Divdesmit deviņu gadu vecumā man piedāvāja strādāt PSKP vēstures katedrā. Nevarēja jau izvēlēties, kur būsi, un tas bija ūnikums, ka vēsturnieks ir bezpartijisks.
– Tevi nelika iestāties?
– Piedāvāja. Man vajadzēja aizstāvēt disertāciju partijas vēsturē, bet, pat ja tā būtu matemātikā, man vajadzētu būt partijā. Un tā ārpus rindas mani uzņēma. Es PSKP biju deviņus mēnešus. Kad iestājos, man jau pēc nedēļas piedāvāja lielus amatus, bet es teicu – lielākais darbs, ko dzīvē veicu, ir divu brīnišķīgu, inteliģentu meitu audzināšana. Tā es divreiz pateicu, bet tad jau partija beidzās (smejas).
– Tomēr – tev bija sakari ar partijniekiem, un tu pa to taciņu tiki uz Sanktpēterburgu?
– Nē. Lomu nospēlēja Valdis Birkavs, kurš mani jau sen pazina. Vienu gadu nostrādāju Policijas akadēmijā, biju rektora vietniece zinātniskajā darbā, man ir apliecība numur 001.

Visa tā partijas vēstures padarīšana gāja uz galu, vajadzēja meklēt, ko darīt, bija lielas pārmaiņas. Un tad sākās pirmais diplomātu iesaukums. Meklēja cilvēkus, kurus pazina. Tā no pirmā iesaukuma Jānis Peters aizgāja uz Maskavu. Vēlāk Birkavs kādā intervijā teica, ka Strautmane bija tā, kura Krievijā likvidēja rindas pie konsulārās nodaļas. Viss jau nebija tik vienkārši, es nepiedzimu par ģenerālkonsuli, man arī nebija diplomātiskās izglītības.

– Jānis Jurkāns par to laiku saka – mēs mācījāmies, kājās stāvot.
– Es pilnībā piekrītu. Varu godīgi teikt – kad aizbraucu uz Pēterburgu strādāt par ģenerālkonsuli, ne tikai es nezināju, kas tas ir, bet neviens Latvijā nezināja, kas ir mani pienākumi. Varu pateikties tam, ka man bija izcilas attiecības gan ar Sobčaku (Anatolijs Sobčaks, tā laika Sanktpēterburgas mērs. – Red.), gan viņa vietnieku Putinu, gan Ārlietu ministrijas cilvēkiem, kas atbildēja par attiecībām ar Baltiju, Latviju.

Tas bija traģisks laiks. Mani uztvēra kā fašisti. Vienu rītu, kad gājām uz darbu, uz ģenerālkonsulāta durvīm bija rakstīts “mauki” (smejas). Daudzi skatījās uz mani un domāja – ko tad viņa kā neprofesionāla diplomāte mums te, Krievijā... Ha ha ha. Bet ar visiem, kas bija tādi, kļuvām par labiem draugiem.
– Tu māki draudzēties?
– Vispār horoskopā rakstīts, ka labāku draugu par mani grūti atrast. Man dzīvē vienmēr tā ir – ja sanāk kāda saķeršanās, tad skaidrs, ka viņš būs viens no mūža labākajiem draugiem. Pirmā tikšanās ne vienmēr ir perfekta, bet joprojām mācos draudzēties, saskarsmi. Pēdējo divu gadu laikā pašvaldības policists Vecrīgā man divreiz uzskrēja virsū, neuzskatīja par vajadzīgu pagriezt ceļu uz šaurās ietves. Es nekad nevienu neprovocēju, bet, ja mani ļoti ilgstoši aizskar, es zobus parādu. Neko neteicu, bet, ja policists tev vienkārši tā ar plecu uzskrien virsū...
– Pat neatvainojās?
– Man ir sajūta, ka vārds “piedodiet” no leksikas ir izņemts. Laikam tikai dinozauri atvainojas. Bet policists – kur nu! Lai gan viņam jābūt pirmajam, kurš tev pasmaidīs, parunās, bet tur bija skaidri redzams – viņš nāk, Personība.

Līko gurķu metode

– Vai tad, kad paliki ar divām mazām meitām, tu ieņēmi stingru pozīciju, sakodi zobus un cīnījies pa dzīvi? Tas mainīja tevi kā cilvēku? Kļuvi mazliet par haizivi?
– Nē, vārds “haizivs” šeit nebūs vietā.
– Es pārspīlēju, protams.
– Nē, nē, teorētiski viss pareizi. Es kļuvu par mājas monarhu, jo 29 gados tik krasi mainīt dzīvi... Man bija divus gadus ilgs nepatīkams, skandalozs šķiršanās process. Un tad es bišķi apjuku, uz mēnesi, ne ilgāk. Jo pēc dabas neesmu tāda, kas nesaprot – skriet durvīs vai pa logu ārā. Protams, tas ir pārbaudījums – dzīvot ar māti, tēvu, vīru, bērniem, visu mūžu ģimenē un pēkšņi tā...

Manas meitas to nav aizmirsušas un kādreiz velk uz zoba – mājas monarhs biji... Domāju, toreiz man droši vien nevajadzēja tā darīt, bet zini, kā ir, kad esi apjucis, īsti nesaproti, kā... Nolēmu – man tagad jātur māja, nauda, dzīvoklis pilnībā jāremontē, jo pirms tam tur daudzi dzīvojām un katrs izpaudās, kā nu mācēja.

Visa milzīgā jezga ar šķiršanos, kas nenāca no manas puses, – bija jāsaprot, kādu pozīciju ieņemt. Meitenes bija ļoti mazas – Terēzei divi gadi, Zaigai – četri ar pusi. Bet mums bija brīnišķīgas attiecības. Man ar viņām bija viegli, viņas palīdzēja. Es Zaigai, piecgadniecei, mācīju zupu vārīt – no universitātes pa telefonu. Nācu no vakarniekiem mājās pusnaktī, dzīvojām Pārdaugavā, un viņas bija sacepušas pankūkas, šķīvis ietīts avīzē, peldmētelī, maizītes sasmērētas. Tas ir aizkustinoši, neaizmirstami, vienkārši forši.

– Atceros, stāstīji, ka Zaigu sūtīji uz veikalu pēc gurķiem, viņa atnāca ar līkiem, un tu sūtīji atpakaļ, lai samaina pret taisniem.
– Jā, un mazākiem. Tā tas bija. Zini, kāpēc tā darīju? Dienām un naktīm gatavojos eksāmeniem aspirantūrā, no mājas neizgāju divas nedēļas. Meitenes gāja bērnudārzā, kas bija blakus mājai, un arī uz veikalu. Pateicu, ko nu vajag, pašas mācēja sev ēst pagatavot, es tajā laikā biju pilnīgi neaizskarama. Es jau sūtīju ne tāpēc, lai sodītu Zaigu, bet lai viņa iemācās, ka gurķi jāpērk mazi, bet tomāti – lieli.
– Iedarbīga metode?
– Paliek uz mūžu. Man gan nebija metodes. Piedzima bērni, un tad es skatījos... man, paldies dievam, ir diezgan laba intuīcija. Ar to arī ēst gatavoju. Vakar raidījumā pie Roberto – strauta foreli slovāku gaumē.

Mana draudzene intuīcija

– Tavas meitas redzēja, ka viņu foršā mamma tiek ar visu galā, un varēja izaugt par zilzeķēm, bet viņas ir precējušās, stabilās ģimenēs – tev ir formula, kā viņām to sievišķīgo gudrību iemācīji?
– Nav. Tikai ar intuīciju. Viena draudzene, kad meitenes bija mazas, man teica – tu jau neesi māte, bet pamāte. Pa jokam, protams. Es visiem vecākiem saku, ka bērnu nevar nosēdināt un – tagad tev mācīšu, kā uzvesties. Reiz ar mazmeitu un mazdēlu gāju pie savas mammas. Sebastianam bija trīs, Sibillai – četri gadi. Es puišukam pāris latu ieliku džinseņu kabatiņā un teicu – tu izvēlēsies puķi, jo esi vīrietis, ej pie sievietes. Pamācīju, ka zieds jātur uz augšu – tas ir skaists un jārāda visiem. Un es vienā dzīves situācijā iemācīju tik daudz. Tas nekas, ka pēc trim nedēļām, kad atkal kaut kur gājām, abi pie rokas – mamī, mamī (tā mani iesauca vecākā mazmeita), tā tante nepareizi nes puķes. Kādu laiku to paklausījos – un kas?

Mazbērni brīnišķīgi māk ēst ar dakšiņu un nazi, salvetes aizlikt, bet man šausmīgi patīk mājās ēst pankūkas ar rokām. Kamēr bērni bija mazi, viņi tika mācīti ēst ar dakšu un nazi, un arī es tā ēdu – kā restorānā. Bet tāpēc jau ir mājas, ka varam tur atļauties to, ko ļoti gribas, un būt brīvāki. Kad Terēze bija Romā, mēs uzdzīvojām. Vecākā mazmeita cepa šokolādes kēksus, nākamajā vakarā es gatavoju pankūkas ar šokolādes putukrējumu, un tās, ziniet, mēs ēdām ar rokām.
– Vai tev pietiek ar to ģimeniskumu, kad mazbērni ir pie tevis un meitas reizēm atbrauc?
– Pirmkārt, esmu ļoti aizņemts cilvēks, un, otrkārt, dzīvē jāpieņem, kā ir, un jāpriecājas par to. Ja Zaigai ir lemts dzīvot Dānijā no piecpadsmit gadu vecuma, nu tad... Viņa ir laba advokāte, ar vīru gan šķīrušies. Viņam pieder stomatoloģijas klīnika, un ir sadalīts, ka vienu nedēļu bērni dzīvo pie tēta, otru – pie mammas. Viņi ir netālu viens no otra. Tā ir sanācis, bet nav nekādu problēmu. Kontakts ar abiem vecākiem, jo bērni mīl gan tēti, gan mammu.

Arī es tiekos ar vecāko znotu. Kad svinēju vārdadienu Dānijā, saņēmu mīļu konfekšu kasti no viņa. Tā bija nedēļa, kad Amanda un Adīna dzīvoja pie tēta, bet tas mūs netraucēja aiziet uz saldējuma kafejnīcu.

Es vienmēr esmu par to, ka attiecībām jābūt ļoti korektām. Labāk lai cilvēki šķiras, jo vai tad ir forši, ja redzi nelaimīgu tēti un nelaimīgu mammu? Ja cilvēki precas, tā ir divu svešu cilvēku kopā saiešana, katram bijusi sava audzināšana, pat nacionalitāte... Es par to 12. klasē ar ģimnāzistiem runāju. Ieviesu tradīciju, ka stundu pirms izlaiduma viņus uzaicinu uz glāzi franču šampanieša. Visi pilngadīgi, vairs nav mani skolēni, un ar to nekāda ētika netiek pārkāpta. Kad viņi šogad dāvināja manas mīļotās puķes lilijas, tad teica – ziniet, jūs mums bijāt tāda dzīves skolotāja. Jā, es ļoti daudz par dzīvi runāju.
– Par savu pieredzi arī?
– Protams. Cilvēks otram var kaut ko pateikt tikai tad, ja pats ir cauri izgājis. Man ir bijusi, kā lai saka, tāda drastiska dzīve. Vai tas ir labi?
– Manuprāt, jā.
– Tāda raita, ļoti strauja, interesanta – jau kopš bērnības ar ļoti slaveniem cilvēkiem. Bet tas, ka slavens, ne vienmēr nozīmē, ka labs (smejas). Man patiesībā vienalga – tikpat labi varu runāt gan ar prezidentu, gan apkopēju un vienādi viņus cienīšu. Lai piedod prezidents! Vari jau būt, bet, ja sēdēsi mēslu čupā, tad švaki prezidentēsies. Sētnieks, apkopējs, apkalpojošais personāls ir ārkārtīgi svarīgi, un man ir ļoti žēl, ka šos cilvēkus Latvijā neciena.

Un vēl kāda atziņa – ka cilvēki nav veci. Austrumos cilvēki ir viedi. Pie mums, Amerikā, Eiropā ir ieviesta tāda attieksme – ja tev ir sirmi mati, tad esi miskastē metams. Lai gan, protams, ne vienmēr – arī man ir sirmi, bet vēl strādāju. Taču tendence ir – firmās ir divdesmitpiecgadīgi prezidenti, menedžeri, valdes locekļi.

Patiesībā divdesmit piecos gados cilvēks nesaprot, kur atrodas, lec kā kozļiks pa dzīvi, draugiem, un viņam šķiet, ka ir ārkārtīgi gudrs. Es negribu nolikt, ļoti cienu jaunus cilvēkus, bet kozļiks ir kozļiks – viņam vienkārši kozļika gadi (smejas).

Mācieties svinēt!

– Pieminēji Austrumu kultūru – kā Terēzei kā māksliniecei dzīvojas arābu pasaulē?
– Viņa nesen pārcēlās uz Indonēziju. Vīrs ir latvietis, kurš tika komandēts strādāt ārzemēs –Arābu Emirātos, pēc tam Saūda Arābijā un tagad Indonēzijā. Ar Austrumu kultūru ir sarežģīti. Kaut Terēze bija pasniedzēja augstskolā... tur ir savas īpatnības. Turklāt – tā bija arābu kultūra. Protams, neviens brauciens, neviena saskarsme citā valstī nedod ko sliktu.
– Terēze ir tavu portretu gleznojusi.
– Jā, tas ir īpašs. Viņa jau sen to gribēja. Pagājušajā vasarā bija sākusi zīmēt... ļoti interesants – tur esmu tāda, kāda esmu patiesībā. Jo mēs jau esam dažādi, spēlējam lomas – vecmāmiņa, māmiņa, mīļākā, sieva, pasniedzēja...
– Vēl cita – stingrā etiķetes zinātāja.
– Zini, es pat neesmu stingra. Visiem šķiet, ka jā, bet es sevi sauktu par konkrētu. Jo – ja kaut ko darām, tad darām, ja laižam muļķi, tad laižam. Es māku nodalīt un mēģinu arī jaunajiem cilvēkiem iemācīt, ka diskotēka ir diskotēka, mācību iestāde ir mācību iestāde, ģimene ir ģimene. Mēs nevaram no rīta piecelties un pidžamā staigāt visur pēc kārtas.

– Drīzāk ar stingrību domāju, ka vienmēr tev prasa viedokli par apģērbiem, situācijām, un tad tas izklausās mazliet didaktiski.
– Gribu teikt tā – piedodiet, bet pie vainas ir žurnālisti. Piemēram, raksta – un skarbi par to izsakās stila eksperte... Es mācu galda kultūru, etiķeti, bet nekad nelienu modes dizainera vai vīnziņa lauciņā. Atvainojos – ja pasaki, kā ir, tad tas ir skarbi. Nu, nevajag ar to triku piesaukt klausītājus. Ko cilvēki domā – esmu stingra, maiga vai kāda... pēc rakstiem jau nevar spriest. Mēs zinām cilvēku vienīgi tad, ja personīgi pazīstam. Ja tā nav, tad tās ir klačas, tenkas... Man ir tik komiski gadījumi bijuši: sēžam pie galda, un kāda populāra sportista sieva stāsta, kāda viņai ir superīga draudzene – ģenerālkonsule Pēterburgā.

Es viņai saku – ziniet, es neatceros, ka mēs būtu draudzenes. Tajā brīdī viss galds nenormāli sāk smieties. Par to man ļoti žēl, jo ārkārtīgi gribējās dzirdēt, ko viņa stāstīs, jo esot pie manis bieži viesojusies. Tie ir pašnepietiekami cilvēki, kuriem vajag stāstīt, ko viņi pazīst... Ja es sāktu stāstīt par visiem, domāju, varbūt līdz pensijai arī pagūtu.
– Tu mazliet ar zvaigznēm arī draudzējies, astroloģiju – ko gribētu izprasīt sev dāvanā?
– Laikam manā vecumā prātīgi būtu teikt – veselību. Tas atvieglotu dzīvi manai ģimenei un arī man. Dīvaini, priekšā ir ārkārtīgi daudz darba, ko es vēl gribu paveikt. Tie, kas mani pazīst, zina, ka dāvanas uz jubilejām nav jānes.
– Kāmīti, lūdzu, nevajag.
– Nē, nē, kāmītis ir garām (smejas). Bet vispār neko. Es jubilejās apdāvinu savus viesus. Tie nav briljanta gredzeni, bet laba mūzika, dejas, dziesmas – ļoti augstas kvalitātes. Un tad mēs priecājamies. Zini, es latviešiem gribētu teikt – svētki ir jāsvin. Bet pie mums ir tā – aiziet ciemos, apsēžas pie rasola bļodas, ēd, iedzer un sāk runāt par politiku. Pēc pusstundas sakasās tā, ka viens otru negrib redzēt trīs mēnešus vai pat gadus. Es svētkus svinu un iesaku to darīt visiem.