Pastaiga pa radošajām teritorijām – Dirty Deal Teatro un Ģertrūdes ielas teātris

Skaistums
2012. gada 19. decembrī 09:00
Prožektoru gaismā esam iecēluši divus nevalstiskos teātrus jeb vietas, kur jaunajiem teātra profesionāļiem ļauj nodoties radošiem meklējumiem, bet skatītājiem – notvert mirkli, kad Latvijas teātra mākslas vaibstos iezīmējas jaunas grimases.

To, ka Dirty Deal Teatro un Ģertrūdes ielas teātris kļuvuši par zīmīgiem punktiem Latvijas skatuves mākslas kartē, apliecina arī abu teātru izrāžu nominācijas Spēlmaņu nakts balvām.  

Dirty Deal Teatro

Sākums

. DDT ir izaudzis no kafejnīcas Dirty Deal Cafe, ko savulaik Andrejsalā izveidoja Kristaps Puķītis. Doma, ka kafejnīcas izklaides varētu papildināt kāda deva kultūras, Kristapam radās, iepazīstoties ar Ģirtu Šoli no radošās mākslinieku apvienības Umka.lv. Sacīts, darīts – Dirty Deal Teatro audzēja muskuļus, ļaujot izpausties Umka.lv un citiem radošiem projektiem. Kad dērtīdīla un Andrejsalas saimnieku skatījums uz lietām kļuva pārāk atšķirīgs, kafejnīca un teātris 2008. gada vasarā pārcēlās uz Spīķeriem – bijušajām noliktavas telpām. Tā dērtīdīls bija ieguvis sen neremontētas telpas trijos stāvos, no kurām teātrim tika atvēlēta viena neliela zālīte. Tagad teātris izaudzis līdz trim spēles telpām.

Dirty Drama. 2008. gada septembrī notika pirmais Dirty Drama – starptautisks laikmetīgās skatuves mākslas festivāls, kura vietējo un ārvalstu mākslinieku izrāžu vienojošais elements bija nosacījums, ka izrādes dramaturģiskajam materiālam jātop izrādes veidošanas procesā. Arī šobrīd daļa DDT repertuārā esošo izrāžu iestudētas pēc šā principa – Bikts, Visi mani prezidenti, Mārupīte u. c. Šogad Dirty Drama notika jau ceturto reizi, koncepcija palikusi tā pati, vienīgi pats festivāls iekāpis augustā, lai teātris skatītājiem tiek arī vasarā.

Lobotomijas spēlītes.

Kādā brīdī teātra komandai pievienojās tagadējā DDT direktore Anna Sīle. Jaunības maksimālismā viņai Dirty Drama eksperimenti nešķita gana novatoriski, un Anna jaunajiem režisoriem radīja vēl eksperimentālāku projektu Lobotomijas spēlītes: taisi izrādi, kā vien vēlies, bet meklē teātra mākslā kaut ko jaunu. Te nebija vietas klasiskiem un šabloniskiem iestudējumiem, šis bija īstais laiks, kad jaunajiem teatrāļiem realizēt savas vispārdrošākās ieceres. Kā tagad atzīst Anna, visai sekmīgi noritējušais projekts uztaustīja DDT tālākās attīstības ceļu.

Projektu cikls Tests. 2010. gada ziemā, neizturējusi ekonomisko spiedienu, savu pastāvēšanu beidza Dirty Deal Cafe. Radās jautājums – vai šādam liktenim lemts arī DDT? Gribējās dzīvot. Risinājumi tika meklēti arī sarunās ar Nacionālā teātra direktoru Ojāru Rubeni. Tapa skaidrs, ka ne viena, ne otra vienība nevēlas pārvērsties vienotā organismā, taču izkristalizējās abpusēji interesanta sadarbības forma – projektu cikls Tests, kurā jaunajiem režisoriem DDT telpās tiek dota iespēja strādāt ar profesionāliem Nacionālā teātra aktieriem. Jaunie režisori tādējādi tiek pie pieredzes, bet Nacionālā teātra aktieri – pie ne mazāk svarīgās vides un apstākļu maiņas. Šobrīd projekta Tests ciklā iestudētas trīs izrādes: Valtera Sīļa Visi mani prezidenti ieguvusi Spēlmaņu nakts balvu kā gada latviešu autora iestudējums 2010./2011. gada sezonā, bet Vladislava Nastavševa Dzin un Jurija Djakonova Cilvēks šinelī ar vairākām nozīmīgām nominācijām gaida šo Spēlmaņu nakts balvu sadali. Projektu ciklam Tests paredzēts arī turpinājums.

Dramaturgu lasījumi 10 minūtes slavas.

Pērnajā sezonā DDT sāka rīkot jauno dramaturgu lasījumus. 10 minūtēs iepazīstinot ar savu darbu, dramaturgi izskaidroja tā kopējo ideju, izlasīja pirmās un pēdējās lugas lappuses, ļaujot skatītājiem paust viedokli un attīstīt diskusijas. Dramaturgi guva atgriezenisko saiti, bet skatītāji – priekšstatu, kāda izskatās dramaturģija bez režisora un aktieriem. Pēc veiksmīgās sezonas un pamatotiem iebildumiem, ka iespēja atvēlēta tikai jaunajiem dramaturgiem, šosezon katra mēneša pēdējā trešdienā notiks jaunās dramaturģijas lasījumi, kuros piedalīsies dažādu paaudžu dramaturgi ar pēdējos divos gados tapušām lugām.  

Skatītāji. Tā kā daļa izrāžu savā idejā ir “jaunie jaunajiem”, nozīmīga daļa auditorijas ir studenti un vecāko klašu skolēni, tāpēc repertuārā iekļautas dienas izrādes, ko klases var noskatīties kolektīvi. Taču DDT nav studentu klubiņš, un jaunas vēsmas tvert te ierodas arī inteliģences pārstāvji un citi netradicionālas pieredzes alkstošie.

Kas viņi ir?

Šobrīd DDT ir atvērta platforma jaunajiem skatuves profesionāļiem, iespēja eksperimentēt, meklējot jauno izrādes tapšanas procesā, teātra valodā vai izteiksmes formā. DDT devuši mājvietu arī dažām Teātra TT, Nomadi un Goda teātra izrādēm. Sadarbībā ar Latvijas Jaunā teātra institūtu te regulāri notiek latviešu laikmetīgās dejas izrādes, reizēm tiek organizēti arī kino vakari.

Nākotne. Viena no Annas Sīles iecerēm ir tuvākajā nākotnē teātra štatu papildināt ar teātra dramaturgu, kurš varētu izrādēm līdzēt kļūt profesionālākām, strukturētākām, sakārtotākām un veiksmīgākām. Otra – padarīt DDT aktivitātes starpdisciplinārākas, iekļaujot žanru daudzveidību, jo ne visu, kas uz sirds, var izstāstīt teātra valodā. Taču teātris te ir un paliks galvenais.

DDT direktore Anna Sīle:

“Pie mums skatītāji nenokļūst pārpratuma pēc. Visi zina, uz ko viņi nāk. Jo te nevar nokļūt garām ejot – ir sevī kaut kam jāpārkāpj, lai izietu caur Centrāltirgu un atnāktu pie mums, jāatbrīvojas no dziļi iesakņojušās domas, ka kultūra ir tikai centrā, bet tas, kas notiek ārpus, neattiecas uz mani.”

Ģertrūdes ielas teātris

Telpu vēsture.

Ģertrūdes ielas 101a namu, kas paslēpies trešajā iekšpagalmā, uzcēla 1954. gadā Remontceltniecības pārvaldei nr. 2. Kā pieklājas, ēkā bija arī aktu zāle ar skatuvi, padomju laiku ampīra dekoriem, sirpjiem un āmuriem. Krietni vēlākos gados, kad pārvalde bija likvidēta, zālē rindojās grāmatu bāzes literatūra, nesenākā pagātnē tur fotostudiju bija iekārtojis fotogrāfs Oļegs Zernovs, bet vēl pēc viņa darbojās deju studija, kas šobrīd pārcēlusies gaiteņa pretējā pusē. Savu mazliet padzīvojušo greznību zāle saglabājusi, arī nonākot ĢIT pārziņā.

Pirmā izrāde. Teātra grupa United Intimacy, ko savulaik dibināja Viesturs Kairišs un kurā bija iesaistīta arī tagadējā ĢIT direktore Maija Pavlova, Ģertrūdes ielas 101a zālē nokļuva pēc sludinājuma – 2009. gada rudenī, meklējot telpas slovēņu horeogrāfa Branko Potočana un režisora Andreja Jarovoja kopdarbam, dejas izrādei Männersache/Vīru lietas. Izrādes veiksme viena mēneša īres līgumu rosināja pagarināt uz vēl vienu. Sekoja jautājums, ko vēl varētu pasākt jaunatrastajās brīnišķīgajās telpās. Radās kopīgas intereses ar Mārtiņu Eihi un Kristu Burāni, kuri tikko bija nodibinājuši savu radošo apvienību Nomadi un meklēja telpas saviem teātra projektiem. Kopīgos meklējumos dzima jaunās vietas nosaukums – Ģertrūdes ielas teātris. Abas apvienības te turpināja spēlēt un veidoja jaunas izrādes, līdz Nomadi nolēma izmēģināt citus spēles laukumus. Bet ĢIT turpina darboties kā atvērta vide profesionālu mākslinieku un radošo apvienību ieceru īstenošanai.  

Kas te notiek?

Pērnā sezona ĢIT bija pārejas un taustīšanās periods, šosezon repertuārs ieguvis ritmu. ĢIT karalis nepašaubāmi ir teātris – dažādos žanros un dažādiem izteiksmes līdzekļiem savas ieceres te īstenojuši jaunie, bet sevi jau apliecinājušie režisori Andrejs Jarovojs, Kārlis Krūmiņš, Valters Sīlis, Inga Tropa u. c. Taču teātris ir atvērts ikvienam māksliniekam, kuram tieši ĢIT telpas šķiet atbilstošākās viņa mākslinieciskajai idejai. Būtībā ĢIT var notikt jebkas, kas šajās telpās jūtas labi, tā ir laikmetīgās mākslas skatuve teātra, dejas un starpdisciplinārām izrādēm. Arī koncertiem – ĢIT izveidojusies laba sadarbībā ar koncertu organizētājiem Skyr un tautas mūziku popularizējošo apvienību Lauska. Arī izstādēm, tematiskiem pasākumiem un izglītības projektiem. ĢIT interešu lokā ir starptautiska sadarbība, un nākotnes plānos ietilpst arvien lielāka iekļaušanās starptautiskos skatuves mākslas procesos.

Pirms izrādes. Jau kādu laiku 3. stāva zāle nav vienīgā ĢIT teritorija, tai pievienojusies plaša telpa 2. stāvā, kas dienā kalpo kā teātra birojs un radošās grupas sarunu vieta, bet vakarā pārtop par foajē, bufeti, garderobi un kasi. Šī daudzfunkcionālā vide skatītājiem atvērta stundu pirms izrādes.

ĢIT direktore Maija Pavlova:

“Nu jau laikam var teikt, ka taciņa uz ĢIT ir iestaigāta. Ja līdz šim, stāstot cilvēkiem, kur atrodamies, bija jāmin, ka pie veterinārās klīnikas jānogriežas pa kreisi pagalmā, tagad paši smejam, ka ĢIT kļuvis par orientieri veterinārās klīnikas atrašanai.”

Latvijas Jaunā teātra institūta direktore Gundega Laiviņa:

“Ģertrūdes ielas teātra un Dirty Deal Teatro auras ir atšķirīgas, jo diezgan atšķirīgas ir to telpas. ĢIT izrādes notiek zālē, kas savulaik kalpojusi par remontuzņēmuma strādnieku aktu zāli un daudzmaz atbilst teātra zāles prasībām, vismaz izmēra ziņā. Padomju laika brīnišķīgie dekori, kas saglabājušies zāles interjerā, zināmā mērā ir klātesoši visās izrādēs.

DDT savukārt ir pielāgojies bijušajām noliktavas telpām un to specifikai, kas ir krietni vien nepiemērotākas laikmetīgam teātrim. Apbrīnoju māksliniekus, kas ir gatavi tur strādāt un pakļauties šo telpu nosacījumiem – tas tiešām ir administrācijas un režisoru varoņdarbs. Protams, pie visa pierod, bet noteikti nav viegli ikvienu savu ieceri adaptēt telpas specifikai, jo brīvā, tukšā, lielā telpā varētu darboties, pilnībā koncentrējoties uz izrādes ideju. Taču tas, ka māksla dzīvo mazās kabatiņās, uz kurām var nokļūt pa šaurām kāpnītēm, arī rada DDT īpašo atmosfēru.

Ir režisori, kas strādā abās vietās, tāpēc nevar teikt, ka starp abiem teātriem mākslinieciskā ziņā būtu kāda radikāla atšķirība. DDT vairāk dod iespēju izpausties pavisam jauniem māksliniekiem un vēl studējošiem režisoriem, producē viņu pirmos darbus, tāpēc tā vairāk ir eksperimentāla zona. ĢIT repertuāra pamatu nodrošina režisors Andrejs Jarovojs, kurš tur iestudē visus savus darbus, bet tiek pieaicināti arī citi režisori. Taču nevar teikt, ka atšķirtos kvalitāte, ka vienam vai otram teātrim būtu savs izteikts virziens vai estētika, vai ļoti atšķirīgs ceļš. Ir lietas, kas pārklājas, ir lietas, kas tieši telpas dēļ katram ir unikālas. Manuprāt, abas vietas lieliski papildina viena otru.

Pirms radās DDT un ĢIT, mums nebija iespējas būt tik tuvu klāt procesam, redzēt, kā eksperimentos dzimst tas, ko pēc gada, pieciem vai desmit uzskatīsim par meinstrīmu. Lielie teātri tomēr vairāk rūpējas par rezultātu, bet šeit skatītājiem ir brīnišķīga iespēja piedalīties radošajos meklējumos un sekot tam, kā konkrēti teātra mākslinieki aug, mainās un attīstās.”

Pastaiga.lv / Foto no ĢIT un DDT arhīviem (Anna Vilnīte, Rojs Maizītis, Oskars Rozenbergs, Ģirts Raģelis)


Izlasi

Lielbritānijas visizolētākā sala meklē māsiņu par ļoooti labu algu 3
Krievu sirmgalve pasaka visu, ko domā par "debilo valsti" 25
Divas īsas laulības, trešajai nav dukas. Kas zināms par Lepēnas privāto dzīvi
Pievienot komentāru