Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Purva bridēja mīlestība. Atklāti stāsta Ulda Pūcīša sieva Olīvija 254

Intervijas
2014. gada 8. februārī 05:40 2014. gada 8. februārī 05:40
Prieks un gaisma, smagums un grūtums, literatūra un teātris, abpusējas rūpes un raksturu sadursmes, svētki un sadzīve, iztikšana un maztikšana, nebeidzamas sarunas, spēle un dzīves svinēšana, kaislība un mīlestība, un mīlestība. Tas viss kā spoži, krāsaini dzīves gabaliņi sakrīt neatkārtojamā rakstā, grozot Olīvijas Pūcītes un viņas vīra, izcilā latviešu aktiera un režisora Ulda Pūcīša piecpadsmit kopdzīves gadu kaleidoskopu.

Olīvijas kundzi iepazinu, gadiem ilgi iepērkoties viņas individuālajā uzņēmumā Āgenskalna tirgū. Turpat, kur mūža pēdējos gadus kopā ar viņu strādājis arī Uldis Pūcītis. Fakts, ka slavens aktieris tirgo pīrādziņus, nedeva mieru daudziem. Pārmijot pa vārdam ar Pūcīša kundzi, atlika vien pabrīnīties, kā ikdienas maizes darbā tik aizņemts cilvēks pagūst būt lietas kursā par interesantākajām publikācijām, teātra izrādēm, sabiedriski politiskajiem procesiem un literatūras jaunumiem. Visvairāk saistīja spriedumu trāpīgums, oriģinalitāte un humors, ne mirkli nezaudējot dziļi cilvēcisku stīgu. Noslēgta un atturīga, izteikti introverta, viņa nespēj paiet garām neēdušam bomzim (arī sunim), to nepabarojusi, vai vecai tantītei ar zili nosalušām rokām, nenopirkusi tai cimdus. To neminu, lai patētiski jūtinātos, bet tāpēc, ka tā ir Olīvijas ikdiena, ko viņa neafišē. Nevis kampaņveida pasākums ap Ziemassvētku laiku kā lielākajai daļai no mums.

Cilājot atmiņu un pārdomu fragmentus (jāpiebilst, ka uz sarunu ar Olīviju gaidīju piecus gadus), savādā kārtā šķiet, ka kaut kur tepat, Olīvijas tuvumā, arvien ir Uldis Pūcītis. Ka nekur jau viņš nav palicis...

Klišeja – provinces pārdevēja

Par mani bija gatava klišeja – provinces pārdevēja (vispār jau esmu dzimusi, augusi un dzīvojusi provincē Rīga). Kā gan viņa dabūja to Pūcīti?! Mēs, skaistās, talantīgās aktrises, nedabūjām, bet viņa! Dažai tā bija liela sāpe. Viena no Ulda paaudzes aktrisēm pat atļāvās man pajautāt: “Kāds viņš ir gultā? Pie mums runāja, ka viņam esot kādas psihiskas novirzes...” Es kļuvu mēma. Cik ļoti gan tev gribējies tai gultā nokļūt, bet tu netiki, ka tagad, pēc tik daudziem gadiem, tu vēl mēģini to izdibināt. Dažam bija drosme jautāt, bet pārējiem interesentiem spriedums bija gatavs tāpat: stulbā provinces pārdevēja laikam viņu uztur – tāpēc... Tādas runātājas pašas domā, ka ir lielas personības, bet faktiski – prastas bābas (Ulda traktējums). Cik daudz gan atkarīgs no iekšējās inteliģences! Vienmēr esmu brīnījusies par tiem, kas ar vieglu roku otram piekabina birku. Ja tevi interesē mana persona, varbūt mēģini ar mani iepazīties! Tu neko par mani nezini – ne par manu iekšējo pasauli, ne vērtībām, vispār neko! Bet tev ir gatavs viedoklis. Laikam jau cilvēki vispār ir tendēti uz ķēzīšanos, jo, apķēzot otru, tu pacel sevi. Redzu, kā tie, kas nevar nociesties, par sevi neizlasījuši komentārus internetā, no izlasītajām šausmām iedzīvojas visādās neirozēs un distonijās. Bet nelasi taču!

Dažas dienas pēc Pūcīša nāves man tirgū žagata uz astes atnesa ziņu, ka tautā runā – es esot Pūcīti noslīcinājusi vannā. Kāds ir šīs idejas teorētiskais pamatojums, man nav ne jausmas. Acīmredzot tas ir vienīgais, ko provinces pārdevēja var izdarīt ar novecojošu skatuves mākslinieku, lai tas nekļūtu par nastu. Protams, ar novecojošiem skatuves māksliniekiem ir grūti. Īpaši, ja viņš nespēj atrast darbu un pieņemt to, ko rāda spogulis, jo iekšēji jūtas tāds pats, kā bijis. Īpaši, ja viņš brīžiem joprojām dzīvo tēlā.

Viņš gribēja strādāt. Pūcītim bija sapnis izveidot filmu par Latvijas plostniekiem, un viņš par to gribēja aprunāties, bet toreizējais TV šefs Tjarve paziņoja, ka Pūcīti nepieņems. Kāpēc? Nepieņems, un viss! Tas bija pamatīgs blieziens. To viņš aprakstījis arī savā dienasgrāmatā. Kaut kas tika solīts, viņš brauca, darīja... Varbūt viņš sevi pārvērtēja, tā grūtā dzīve tomēr cilvēkam kaut ko nodara. Varbūt viņš tikai domāja, ka var, bet patiesībā nevarēja. Vai varbūt neviens vairs neticēja, ka viņš vēl kaut ko var. Tur, kur roku rokā iet alkoholisms ar talantu, vispār ir ļoti grūti. Viņš dzēra periodiem – kad viens periods bija nodzerts, iestājās miers. Pēc zināma skaidrā pavadīta laika iestājās klasiskās pazīmes – nervozitāte, neiecietība.

Beigu posmā, ja bija cerība uz kādu darbu, viņš spēja ilgstoši noturēties skaidrā. Protams, kad nāk vilšanās, alkohols ir pierastais glābiņš. Apzinoties, kas būs pēc tam, un viņš labi zināja, kas būs. Pirmām kārtām domājošam cilvēkam taču ir kauna sajūta, fiziskās mokas nāk pašas par sevi. Vistrakākā ir apziņa – ko es atkal esmu sadarījis... Uzraujies naktī augšā – ārprāts! Kad dzīvojām kopā, dažnedažādi mēģināju to slāpēt, jo Uldis nebija pelnījis visu laiku just kaunu par sevi. Allaž domāju – vai tiešām, tiešām jābūt tā, ka tik lielam talantam, tik lielam cilvēkam vajadzētu just par sevi tādu kaunu. Vai tādam jābūt finālam.

Pats ar savu vēju

Uldi ievēroju izrādē Ivanovs. Tas mani tā pārņēma, ka nespēju paelpot. Gan Šapiro uzvedums, gan Pūcīša aktiermeistarība – tu ne mirkli nedomā, ka viņš tur kaut ko spēlē. Aktiera profesija, manuprāt, cilvēku sagrauj visvairāk. Agrāk teica, ka aktiera darbs esot no vella. Tā laikam tas ir. Dzīvot citu dzīves, lai liktu zālei sastingt – kā sevi ir jāmaļ.

Mūsu iepazīšanās bija interesanta. Kā jau padomju laikos, kad bija kolektīvās dzeršanas tradīcijas. Mēs nejauši sakritām vienā kompānijā. Nāku iekšā, un – ko es redzu? Jau zināmo galvas pagriezienu. Tāda liela majestātiska statuja ar pareizā leņķī izkārtotu profilu. Purva bridējs visā godībā. Bija 1983. gads, bet tad vēl nekādas simpātijas nerosījās. Saskatījāmies citā reizē un citā sabiedrībā. Man tikko ar dziļu vilšanos bija beigušās attiecības, arī viņš bija brīvs vīrietis, atņēmusi nevienam neko neesmu. Pūcītis paņēma mani ar to, ka bija īsts vecis, viņš rīkojās ļoti izlēmīgi. Uldim bija tas tvēriens uz rokām, apgrieziens riņķī – tu būsi mana, un viss! Kura sieviete pret to spēj palikt vienaldzīga? Manam bijušajam, kurš mēģināja mūs draudzīgi apciemot, Uldis lika pa aci uzreiz, tikko viņš parādījās durvīs. Ko tu te meklē, tā ir mana sieva! Ja kādreiz kopējie draugi mēģināja kaut vai uzlikt man uz pleca roku, tūlīt atskanēja – negrābājies! Tajā ziņā viņš bija privātīpašniecisks. Uldis bija par mani krietnus 20 gadus vecāks, bet to nejuta – viņš bija vēja dēls. Tāds nāk pats ar savu vēju, straujš... Kad Uldis sāka mani apciemot, ja netika pa durvīm, kāpa pa logu. Beidzot viņš durvis nemaz nemeklēja – varēja negaidīti iekāpt pa logu, sagriezt virpulī... Tā mēs ņēmāmies diezgan ilgi, viņš nebija ātri pieradināms.

Man ir diezgan šerps poļu raksturs, un mana uzvedība reizēm viņu šokēja. Piemēram, reiz, staigājot pa Daugavmalu, Pūcītim galvā bija neizprotami tizla, viņam nepiedienoša (turklāt vēl brūna!) kepka. Pilnīgi debila! Es to norāvu un iemetu Daugavā. Tad gan viņš bija dusmīgs! Kā vispār kāds uzdrīkstējies tā izdarīties!? Ar VIŅU! Bet pa galvu nesita. Reizēm, kad bija kaut kur jāiet, bet viņš nevarēja vien izčammāties, teicu – vai nu tu tagad nāc, vai nenāc! Un pagriezos un aizgāju. Pieļauju, Uldis bija pieradis, ka viņam visi karājas bikšu starā un mirdzošām acīm lūkojas mutē, bet te pēkšņi viss notiek diametrāli pretēji. Arī tas varēja viņu saistīt. Turklāt mums labi saskanēja garīgajā plānā. Izpratne par literatūru, dzeju. Viņam šķita interesants mans teātra redzējums. Mums vienmēr bija par ko runāt. Ja diviem cilvēkiem nav par ko runāt, tādus nekādi kaislību viļņi ilgi kopā nenoturēs.

Ulda iekšiene neatbilda šķietamajam ārējam skarbumam. Skaisti, ja vīrietis var teikt – re, kādi putniņi, vāverītes... Viņš ļoti mīlēja savu mazo sunīti, spanielu, ar milzu ausīm un acīm kā pogām. Viņš nebija vienaldzīgs, viņš bija jūtīgs un maigs cilvēks. Domāju, Uldis bija ļoti viegli ievainojams, viņam nebija bieza āda.

Uldis ļoti negribēja 50 gadu jubilejas atzīmēšanu, lūdzās, lai neko nerīko. Neviens neklausījās. Un iznāca tā, kā iznāca. Uzreiz pēc jubilejas Šapiro bija spiests viņu atlaist; tur vairs neko nevarēja notušēt. Viņš uzkāpa uz skatuves pārdzēries – nevis iedzēris, nevis salāpījies, bet pārdzēries. Brīnos, kāpēc visi apkārtējie, kas taču redzēja, kā ar viņu ir, neatcēla izrādi, tad vismaz nebūtu jāpiedzīvo tāds kauns. Tad nāca periods, kad nebija nekā. Vispār nekāda darba. Protams, asi izjutām attieksmes maiņu, arī no kolēģu puses – gulošos tak vienmēr sit. Sevišķi tie, kas nespēj paciest par sevi talantīgākus. Un te tāda izdevība!

Pēc kāda laiciņa viņu štatā paņēma Dailes teātris, viņš vēl nospēlēja lomu Mūžības skartajos. Domāju gan, ka viss labākais viņam tolaik jau bija aiz muguras. Arī no Dailes teātra Uldim nācās šķirties, droši vien to pašu iemeslu dēļ. Par laimi, viņš nebija nedz dzīves sarūgtināts, nedz žultains. Manuprāt, viņš visu jau bija pateicis, bet dzīvot tāpat vien, tukšgaitā, viņam bija garlaicīgi.

Tādu īstu draugu viņam nebija. Domubiedri, sarunu biedri – jā. Ar to pašu Bērziņu Andri viņi bieži pazuda Bruņinieku ielas stūra kafejnīcā. Uz radošām sarunām... Būtībā jau šņabi ar sarunām var savienot. Es nedragāju kā fūrija ar slotas kātu pa visām vietām, kur viņš varētu būt devies, lai viņu no tā atrautu.

Sīknauda, miljards un kopības izjūta

Periodā, kad gāja ļoti grūti, Uldis atnāca un teica – man piedāvā filmēties desu reklāmā. Kā tu domā? Atbildēju – zini, ja tu esi bijis Edgars, tu nevari reklamēt desas, kaut tev maksātu miljonu! Reņģes mums ir? Ir! Cepsim un ēdīsim! Sadzīvē Uldis bija ļoti vienkāršs, nebija izlepis, kas bija, to ēda. Viņš vienmēr teica – vai, tu gatavo tieši tā kā mana mammīte – tikpat garšīgi!

Gribu uzsvērt, ka Pūcītis sevi sīknaudā neizmainīja. Un nečīkstēja. Ja bija jācieš, cieta vīrišķīgi. Kas man pēdējā laikā nepatika pie Pāvula – viņa čīkstēšana par maizīti. Nav par ko maizīti nopirkt... Nu, kādas maizītes tev nav?! Nevajag vaimanāt par to, kas nav tiesa! Tāda sevis žēlošana jau kļūst smieklīga.

Nezinu, kam grūtāk – tiem, kam par maz, vai tiem, kam par daudz. Lasīju par amerikāņu miljardieri, kurš, sargājot sevi no pasaules, mūžu beidzis aiz nez cik augstām teju vai piecdesmit metru biezām sienām piecdesmit suņu ielenkumā. Nodomāju – vai tiešām tas ir tas, ko tu gaidi no naudas? Ar lielu cieņu izturos pret tiem, kuri pirms nāves naudu novēl talantīgiem studentiem, tomēr lielai naudīgo daļai vienīgais dzinulis ir arvien jauna mantiņa. Manuprāt, vissvarīgākais ir – kāds tu aizej no šīs pasaules. Jo vecāks kļūsti, jo vairāk domā – kas galu galā tur ir... Un uznāk eksistenciālas bailes no nezināmā, kurā tu ieiesi. Patiesībā jau neviens neko nezina. Ja tu esi tikai grābis... Ne velti budisms saka – ja tu esi dzīvojis tikai sev, tavai dzīvei ir nulles vērtība. Mans stūrītis, manas mantiņas, mana ģimene, bet no pārējā es distancējos. Domāju, nevar distancēties ne no citu sāpēm, ne ciešanām, jo mēs visi esam vienoti. Tu nevari palīdzēt visiem, bet kaut vienam taču vari. Piemēram? Vienai vecai mammītei nopirkt cimdiņus, jo viņai tam nav naudas.

Mēs neesam aristokrāti, mums paaudzēs ir bijis saimes galds un māla bļodiņa. Kopības izjūta. Mums nav raksturīgi aizvest mammu uz dārgu pansionātu. Es nerunāju par teroristu, kurš par galveno uzdevumu izvirzījis pārējo ģimenes locekļu terorizēšanu. Diemžēl pa vienam tādam ir gandrīz katrā ģimenē. Bet, ja māte bijusi riebīga, vai tagad, kad viņa ir veca un nevarīga, vajadzētu viņai atriebties, izsūtot trimdā uz pansionātu nomiršanai? Nezinu gan. Runāšu kā veca tante, bet ļoti gribētos, lai vecāki bērniem iemācītu ne tikai grābšanas, bet arī došanas prieku. Tas pamazām izzūd. Mani ārkārtīgi aizkustina, kad lasu – pēc ugunsnelaimes daudzi cilvēki nesavtīgi ziedojuši, un atklibojusi arī 90 gadu veca māmiņa ar štoku, teikdama – man ir divas jakas, vienu varu dot tev. Kas cilvēku ceļ? Ne jau skriešana ar lielām kulēm pa lielveikalu.

Aizlauzta gulta ar aizlauztu ģēniju

Jaunībā Pūcītis ilgus gadus dzīvoja Jaunatnes teātrī jumtistabiņā, arī tur bija vesela epopeja. Dienasgrāmatā viņš tolaik rakstījis – kā gribas ēst, visu laiku gribas ēst, bet ēst nav ko... Blaktis, neērtības. Ļoti smagi. Pēc apprecēšanās ar Milenas māti viņš pārcēlās uz sievas dzīvokli Sarkandaugavā. Tomēr viņiem nesapasēja. Es saprotu pirmo sievu – jo tas nav iespējams! Ja vīrietis nāk mājās piedzēries un sākas bezgalīgas nakts sarunas par sasāpējušām problēmām, emocijas, bet tev ir mazs bērns... Kad viņš bija zem grādiem, varēja runāt nepārtraukti. Sākums bija labs – radošās ieceres, plāni, kā to īstenot, kamēr pēdējā fāze jau bija gānīšanās, kad cilvēks kļūst neadekvāts un nāk virsū ļaunuma lēkmes.

Mēģināju atrast veidu, kā ar to tikt galā. Var iet pie psihologiem, zintniekiem, burvjiem, bet es izdomāju, ka jāmeklē rokā Bībele. Ja tas ir palīdzējis tik daudziem, iespējams, palīdzēs arī man. Sāku lasīt. Pirmā reize bija tāda galīgi... tu neuztver, nesaproti, kas tas ir. Tomēr es pacietīgi lasīju, lasīju, lasīju, kamēr tas sāka iet caur sirdi. Tad mēģināju stāstīt viņam. Ulda atbilde bija – es neticu mācītājiem! Teicu, ka nav jātic mācītājiem, bet lai pamēģina ticēt, ka ir kaut kas stiprāks, pie kā vērsties. Jo tu pats sevi gan uzskati par stipru, tomēr viens galā netiec. Pūcītim nebija ticības, jo klāt bija par daudz prāta. Tic ar sirdi, bet prāts spiež domāt, ka visgudrākais esi tu pats. Soli pa solim, ar viltībām, pamazām, pamazām... Ieminējos – vai tu negribi vienai kristīgai organizācijai ierunāt Bībeli? Lai vismaz iepazīstas ar tekstu. Nevis cīnoties ar viņu, bet cīnoties PAR viņu, arī pati esmu ieguvusi zināmu spēku.

Viegli ar Uldi nebija, bija grūti. Bet cik daudz laimes tad cilvēks var gribēt. Nevar visu laiku atrasties nepārejošā eiforijā. Jābūt pateicīgam, ja ir laimes mirkļi. Tomēr skaidri apzinos – ja mums būtu kopīgi bērni, man pirmajā vietā noteikti būtu bērns, un diez vai es turpinātu tādu cīņu. Tas gan nebija nekas Kristīn-veidīgs, drīzāk sevis pārbaudīšana, meklējumi – kā? Kā risināt problēmu? Vieglākais ir pamest. Aizgāji, un – viss.

Tomēr katram cilvēkam ir robeža, cik viņš var izturēt. Kolīdz tu sāc iekšēji trakot, tā zaudē sirdsmieru, nespēj sevi valdīt, un tā vien prasās šķelt ar putu karoti pa galvu. Gultā jau kuro dienu vaid daudz cietušais ģēnijs. No rīta slikti, vakarā slikti, visu laiku slikti. Kad, nākot no darba, tu atkal un atkal ieraugi šo vājinieku, poļu raksturs neiztur, saņem gultu aiz vienas malas un apmet riņķī ar visu ģēniju. Rezultāts – aizlauzta gulta ar aizlauztu ģēniju. Tad ģēnijs, pukstot un stenot, milzīgām apaļām acīm, nespēdams noticēt, ka ar viņu ir tā izdarījušies, tomēr slienas kājās un pamazām sāk meklēt naglas un to gultu labot, procesa gaitā piemirstot, cik šausmīgi slikti viņam ir. Līdz sāk tecēt sviedri, un notiek atdzimšana.

Ar savu nejaucību izpausmēm viņš ir licis man meklēt ceļu, un es kā cilvēks esmu tikai ieguvusi. Kad viņam bija ļoti, ļoti slikti, viņš teica – nu, nāc, pasēdi, palasi man priekšā Bībeli. Atziņa, ka jāmeklē pēc kāda stiprāka, pie Ulda laikam atnāca. Katram ir brīži, kad nevar palīdzēt ne ārsts, ne vīrs, ne tēvs, ne māte – neviens. Tu esi viens ar savām eksistenciālajām šausmām. Jo tās ir eksistenciālas šausmas, kas tevi pārņem! Galvenais, ko sapratu, – jāiemācās nebaidīties. Bailes paralizē. Man ļoti palīdzējušas lūgšanas. Citiem var būt citādāk.

Dzejnieka Ziedoņa un aktiera Pūcīša sāncensība

Par savām mīlas uzvarām Pūcītis neļurināja, viņš šajā ziņā bija vīrišķīgs (ar gadiem sarodas arvien vairāk aktrišu, kuras intervijās stāsta, ka viņas “vienīgās” Pūcītis ir mīlējis “pa īstam” – Aut.). To gan zinu, ka viņam patika Ausma Kantāne. Viņiem ar Imantu Ziedoni bija sāncensība. Reiz kādā saiešanā Ziedonis piegājis pie Pūcīša, paņēmis viņu aiz šlipses un ar šķērēm to nogriezis, teikdams: “Ausma būs mana!” Otra Ulda simpātija bija Dina Kuple. Viņā Uldis bija ieskatījies ļoti stipri.

Dina Uldim ļoti bieži zvanīja un ar viņu runājās, man arī bija gods viņu pazīt. Viņa bija ārkārtīgi taktisks un dziļš cilvēks. Pie bābām viņa noteikti nepiederēja. Teātris jau ir kā liela vistu kūts, kur visas kladzinādamas skrien, jo grib būt pirmās. Bet pirmā var būt viena vai divas. Domāju, varbūt tāpēc arī Artmanei bija tik grūta dzīve.

Kristīnes, Matildes... Tas ir pārdomu vērts. Nesen lasīju, kā vīnu dzer francūzietes un kā – latvietes. Kā ģērbušās, kā izturas. Mūsu sieviešu pārspīlētā izrādīšanās nez cik augstos papēžos un īsos brunčos raisa žēlumu. Nu, ne jau tavas skaistās kājas būs galvenais trumpis! Protams, tādu, kuru interesē tikai uzvaras gājiens pār miesām, uz vienu nakti var dabūt, jā! Kur nu vēl bieži skandētā spožā atziņa, ka gudrai sievietei esot jāizliekas dumjai, lai iepatiktos vīrietim. Normāls vīrietis muļķi vai upuri nemeklēs. Nevesels gan – lai demonstrētu savu pārākumu pār sievieti visos veidos, jo, lai apliecinātos citādāk, ir par vāju un dumju. Brīnos – sieviete tiek nepārtraukti pazemota, bet ar visiem spēkiem turas pie tā krāniņa, pie fakta, ka viņai tas ir. Ja tevi nemitīgi pazemo, tā nav ne mīlestība, ne dzīve, ne ģimene.

Es dzīvoju Bruņinieku ielā, vakaros bieži garām gāja Artmane ar savu dzīvesbiedru – tā majestātiski, un vienreiz redzēju arī Pūcīti – kovboja kreklā, džinsos ar ādas siksnu. Viņam vienmēr bija raksturīgi pagriezta un izslieta galva – viņš zināja, kā galva jānes, lai iegūtu labāko kopskatu. Tā nu viņš pa to ielu airējās, es noskatījos... Bet tā, lai ģībtu, gluži nebija. Vēlāk viņam par to galvu uzsmēju. Nu, ar pašironiju viņam bija kā kuro reizi... Centos viņam atgādināt, ka viņš ir arī cilvēks. Vai viņam piemita pusdieva sindroms? Bija, bija! Viņš mēdza teikt, ka Latvijā ir tikai trīs aktieri – Pāvuls, Pūcītis un Liepiņš. Es bieži teicu: fiksi vāc nost to savu purva bridēju, pārslēdzies, lūdzu, atpakaļ realitātē!

Piedauzības akmens – pīrādziņi

Nekādi nespēju izprast cilvēkus, kas vaino mani par to, ka Pūcītim, re, tik zemu bija jākrīt – jātirgo bulciņas. Neviens Uldi zem automāta stobra uz tirgu neveda, viņam tirgū patika. Vairākos rakstos jaušams zemteksts – rau, līdz tam, kad viņš sāka tirgot bulciņas... Līdz tam, starp citu, bija pavisam slikti! Nebija nekā. Vienu brīdi viņš bija iestājies dūmvadu tīrītāju kantorī. Vai kāds var iedomāties, kā tu jūties, dzirdot runas, ka Pūcītis stāv stacijas tunelī un ubago? Reiz atnāca arhitekte Gailes kundze un teica – šausmas! Viņš uz skatuves ir nospēlējis Oidipu, un tagad viņam te jātirgo pīrādziņi! Līga Liepiņa TV raidījumā izteicās, ka esot ar Pūcīti bieži sazvanījusies, bet, kopš viņš sācis tirgot bulciņas, sazvanīšanās pajukusi. Nesaprotu, kāpēc gan – telefona numurs bija tas pats. Visi tie runātāji taču varēja atnākt un pajautāt – varbūt kaut ko var palīdzēt. Nav jau viņš bijis nekāds monstrs, viņš bija sirsnīgs cilvēks. Vienīgi, kad kārtīgi uzņēma uz krūts, tad gan pateica, ko par katru domā.

Man nebija viegli klausīties ķengas, bet Uldim pašam tie pīrādziņi kantes nerīvēja itin nemaz. Viņš bija optimistiski noskaņots, priecīgs, arī tā viņam bija zināma spēle. Viņš atminējās, kā tēvs tirgojis kartupeļus, un teica – tirgū ir interesanti, te es redzu cilvēkus. Uldis ar visiem parunājās, izaugušie bērni nāk vēl tagad un atceras, kā pie Pūcīšonkuļa pirkuši pīrādziņus.

Sākās ar to, ka viņš nāca man palīgā, jo bez darbošanās dzīvot nemācēja. Faktiski jau tāda līmeņa māksliniekam to nevajadzētu darīt; kad viņš pienāk par tuvu klāt, pazūd noslēpums. Tāpat kā, zinot izrādes vai filmas tapšanas virtuvi, pazūd brīnuma efekts. Bet – ko darīt, ja tāda situācija ir izveidojusies? Nereti ne bez paša līdzdalības. Latvijā vairāki aktieri strādā par sētniekiem, pastniekiem. Strādāt nav kauns – kauns ir nestrādāt, čīkstēt un parazitēt uz sievietes kakla. Vēl sliktāk būtu staigāt riņķī un diedelēt – iedod rublīti...

Protams, paēdušais neēdušo nesaprot, paliek tikai nosodījums. Pirmkārt, par to, ka izvēlējies provinces pārdevēju, otrkārt, par to, ka dzērājs. Mēs jau viņam būtu devuši lielas un labas lomas, bet, tā kā viņš ir dzērājs, neko nevaram palīdzēt...

Kad Uldim nāca sešdesmitā jubileja, viņš sāka stāstīt, ka miršot 62 gadu vecumā. Manuprāt, viņš burtiski iestatīja sev galvā programmu, kas arī realizējās. Es biju klāt, kad Uldis mira. Līdz pēdējam brīdim. Tas bija ļoti vīrišķīgi.

Uldim Jūrmalas vasarnīcā kļuva slikti. Jūrmalas ātrās palīdzības dakteris, pirmkārt, nepiedodami novilcināja Ulda vešanu uz slimnīcu, otrkārt, noteica nepareizu diagnozi. Uldim tā sāpēja, ka viņš vairs nespēja parunāt, dakteris uzrakstīja, ka esot plīsusi kuņģa čūla. Vēlāk izrādījās, ka patiesībā Uldim bijusi plaušu trombembolija. Kamēr slimnīcā līdz tam nonāca, jau bija par vēlu. Mana vaina bija tā, ka tolaik manī vēl bija liela ticība ārstiem. Kāda ir tava profesionalitāte, ja tu neredzi, ka cilvēks aiziet, bet, laizdams garām vēnai zāles (ko pats pat nepamani), sēdi un gvelz, kā tu esi atkačājis tādu politiķi un šitādu valstsvīru  un ka visus dzērājus vajadzētu nošaut, nevis ārstēt... Uldis nebija piedzēries. Vēl tas pats dakteris paziņoja, ka pašlaik slimnīcā mirstot viņa tēvs un viņš nekā nevarot palīdzēt. Izklausījās – nu, tad lai mirst arī šitādi! Kad visu epopeju izstāstīju Ulda meitai, nolēmām sniegt sūdzību. Pēcāk apdomājos – vai ar to mēs viņu piecelsim...

Ulda nāvi es nespēju pieņemt. Nez no kurienes uzradās apziņa, ka par viņu ir jālūdz. Lūdzos, lai viņš tiktu pieņemts un aizvadīts turp, kur viņam būs labi. Nožēloju, ka bērēs nebija mācītāja. Visu ziemu paliku ledus aukstajā vasarnīcā. Man bija tā – jo sliktāk, jo labāk.

Vakardiena un šodiena. Tirgus un dzīve

Es tirgū strādāju jau sen. Pēc vidusskolas tikmēr taisījos stāties mediķos, kamēr neiztaisījos. Man bija ļoti slima mamma – mēnesi mājās, mēnesi slimnīcā. Ar daktera tekstu – viņa jau nedzīvos. Man vēl nebija sešpadsmit, un nenobriedušai personībai tas tomēr sit pa psihi. Neviena cita, izņemot mani, viņai nebija. Tagad tai pašai mammai, kura “nedzīvos”, ir 90 gadu.

Tirgus ir autonoma pasaule, bet es tik ļoti esmu no visa malā, turklāt slikti redzu, ka pat nezinu, kā kuru sauc, tikai atsevišķus cilvēkus. Kā vienīgais bērns esmu radusi iztikt ar sevi, kolektīvā būtu grūti. Man jāmācās mīlēt cilvēkus. Ja kādam nepatīku, acīmredzot neesmu pietiekami laba. Nevis – es esmu laba, bet vainīgi ir tie citi.

Cilvēki, pircēji, ir bezgala jauki. Uzticamie, kas nāk gadu gadiem, reizēm raisa sāpīgas skumjas. Redzu, kā kundzīte noveco, kā iet uz leju materiālais stāvoklis, līdz kādu dienu viņa vairs nenāk, jo viņas vairs nav. Un ir jocīga sajūta, it kā tava dzīve kaut kādā veidā būtu savijusies ar viņas dzīvi. Man ir kāda pircēja, veca, veca mammīte, kā sačervelējies ābolītis, ārkārtīgi mīļa. Viņa ir mans labais piemērs. Es arī vecumdienās gribētu būt tikpat jauka, lai visiem būtu patīkami ar mani runāties.

Protams, ir arī cita tipa cilvēki. Dažs pienāk ar tādu sejas izteiksmi, it kā brokastīs būtu apēdis kilogramu mēslu. Tādi nāk uz tirgu ar mērķi relaksēties, izvedot tevi no pacietības. Bet man ir sava taktika. Es ar bezgala lielu laipnību un pretimnākšanu visam piekrītu. “Paldies, kundze, par ieteikumiem, centīšos visus ievērot, paldies, ka neesat vienaldzīga, paldies, ka izsakāt viedokli... Jā, jums taisnība – itin nekas nav riktīgi, viss ir sabojājies... Es labošos!”

Dusmoties neatļaujos nekad. Nesaņēmuši to, ko gaida – jo, sākot uzstāšanos, bija taču gatavi uz citu reakciju –, viņi apmulst un neturpina. Pircēji ir mani maizes devēji, man jābūt pazemīgai, tolerantai, pacietīgai, lēnprātīgai un patīkamai. Es pati arī negribu iepirkties pie pārdevējas, kas aizņemta ar pļāpāšanu vai ir īgna un nīgra. Katru rītu lūdzu Dievu, lai ļauj man būt lēnprātīgai, jo temperaments man ir – uhh!

Cenšos dzīvot askētiski, faktiski askēze ir manas dzīves norma. Tas attiecas kā uz ēšanu, tā dažādām baudām. Mazgājos tikai aukstā ūdenī un sāku jau domāt – varbūt tas ir mans baudas veids. Iespējams, tā izdalās dopamīns vai kas nu tur. Krieviem ir vārds ņežitsja. Es to nevaru atļauties. Kāpēc? Kolīdz tu sev sāc atļaut pārāk daudz baudas, tu sevi vairs nevari savākt. Baudas velk līdzi to, ka tev gribas vēl un vēl, un vēl. Ēšana, īpaši našķošanās, ir bīstama tādā ziņā, ka ievelk sevī un padara kūtru prātu. Esmu meklējusi veidu, kā neslimot – neapmeklēt ārstu, nerīt tabletes un tikt ar sevi galā pašai –, un man šis ir izrādījies pareizais ceļš. Es tā labi jūtos.

Post scriptum

Daudzi, vētījot manu un Ulda dzīvi, aizmirst kaut ko ļoti būtisku – es nedzīvoju ar aktieri, bet ar cilvēku. Cilvēku taču nemīl par to, ka viņš ir purva bridējs, viņu vispār nemīl par kaut ko, bet mīl vienkārši tāpēc, ka mīl. Domāju, visas nelaimes ceļas no tā, ka trūkst mīļuma. Vienkārši mīļuma. Ka tu tiec mīlēts tāpēc, ka tu esi, nevis tāpēc, ka esi teicamnieks. Kad tevi mīl, tu arī pats atveries. Man tas ir labi pazīstams. Mana mamma bija skolotāja, viņai bija maz laika. Atnākusi mājās, laboja burtnīcas, vakaros reizēm gāja uz teātriem. Mammai bija grūta dzīve un ciets raksturs. Tagad saka – emocionāli aizvērta. Diemžēl tieši pedagogi nereti ir vis-vis... Nu ja. Tā nu bērnībā dzīvojos viena. Man bija grāmatiņa Divpadsmit mēneši, tās aizmugurē bija bildīte, kurā ap eglīti dejo ķepiņās sadevušies zaķīši. Lai cik dīvaini šķistu, tad, kad man bija bail, es iztēlojos tos zaķīšus un sajutos drošāk, it kā mīļuma ieskauta. Tā turpināju darīt arī vēl pieaugušā vecumā, kad nāca baiļu sajūtas un fobijas. Tādu mīļuma loku vajadzētu katram. Tas palīdz.

Māra Vilde, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Citi šobrīd lasa

Irēna Pulkinena neslēpj, ka viņai drīz jau 70: "Es no vecuma nebaidos" 8
Dāvida 50 nokrāsas #2: Lieckalniņas aiziešana no vīra ar bērnu uz rokām un Kombuļu Paskvāles mistērija 12
"Nospiež neatvadīšanās sajūta…." - atmiņās par aizgājušo mūziķi Frīdenbergu dalās viņa brālis
Skatīt visus komentārus

"Любовница" Петросяна впервые прокомментировала слухи о своей беременности

Врачи пытались спасти похороненную заживо овчарку