Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Aijas Kukules pēkšņā aiziešana no lielās skatuves daudzus pārsteidza.

Estrādes leģenda Aija Kukule: "Cilvēkam ir tik, cik viņam vajag" 140

Intervijas
2014. gada 4. maijā 06:15 2014. gada 4. maijā 06:15
“Velns lai parauj tādu dzīvi!” tā astoņdesmitajos gados dziedāja Aija Kukule, ieskandinot latviešu estrādi ar savu latgalietes temperamentu. Padomju puritānisma laikmetā viņa ar savu zēngalviņas frizūru, košiem tērpiem, kailiem pleciem un bez krūštura pamanījās pārsteigt ne vienu vien. Daudzi pārsteigumā nošausminājās, kad dziedātāja nolēma slēgt rēķinus ar dzīvi un izlēca no septītā stāva.

Zinātāji teic, ka jaunībā Aija bijusi dumpīga un trakulīga. Izteikta sava ceļa gājēja. Tiem, kas pūlējušies viņai kaut ko iemācīt, nav gājis viegli. Arī Raimondam Paulam. Ja dziesma nav patikusi, varējusi mierīgi pateikt – es to nedziedāšu. Dziedātājai bijušas augstas prasības pret mūzikas materiālu un tekstu. Viņas raksturiņš nav bijis viegls, reizēm uzvedusies pat ļoti šerpi. Atbildot uz nepatīkamu jautājumu, varējusi kā ar cirvi noskaldīt. Atklāta un godīga. Nekad nav liekuļojusi, vienmēr teikusi, ko domājusi. Bieži vien šokējusi ar savu tiešumu. Daudzus arī pārsteidza viņas pēkšņā aiziešana no lielās skatuves.

Šausmas pirmajā koncertā

Aija Kukule dzimusi 1956. gada 1. oktobrī Rēzeknē. Bērnību pavadījusi Atašienē, blakus milzīgajam Teiču purvam, kur apkārtējā vide gluži kā tundrā. Kur vien skaties, kilometriem tālu tikai sūnām un sīkiem bērziņiem apaugušas ūdens lāmas. Tēvs bijis dzelzceļa stacijas priekšnieks, mamma strādājusi bērnudārzā. Ģimenes nostāsti vēsta, ka Aija vispirms iemācījusies dziedāt un tikai tad runāt. Viņa atceras, vecāki vienmēr dziedājuši visādos koros un ansambļos, ģimenē vienmēr skanējušas jautras un sentimentālas latgaliešu tautasdziesmas. Kad meitene pēc astotās klases paziņoja, ka vēlas mācīties Rēzeknes mūzikas skolā, vecāki sākumā pat šaubījās – vai tad dziedāšana vispār ir kāds darbs? Vecākā māsa Velta jau studēja juristos, arī Aijai vajadzētu ko praktiskāku. Tomēr meitene uzstāja uz sava, un vecāki piekāpās. Rēzeknes mūzikas vidusskolā viņai tika ielikti muzikālās izglītības pamati. Tur darbojās arī estrādes orķestris, kur Aija tika izraudzīta par solisti. Tas bija laiks, kad viņa piedalījās dažādos muzikālajos konkursos. Piemēram, uzvarēja skolēnu jaunrades konkursā Ko tu proti? un saņēma ceļazīmi uz Vissavienības pionieru nometni Arteks.

Iespējams, mums nebūtu stāsta par talantīgo Latvijas estrādes dziedātāju Aiju Kukuli, ja vien viņu nebūtu pamanījis Raimonds Pauls. Maestro viņu ieraudzīja kādā no Liepājas dzintariem, kur viņa uzstājās ar Audriņu rokgrupu. Kad pēc gada notika festivāla laureātu koncerts Sporta manēžā, sekoja Maestro uzaicinājums pievienoties viņa ansamblim Filharmonijā. Toreiz Aija vēl bija pavisam jauna meitene – mācījās Rēzeknes mūzikas skolas trešajā kursā. “Protams, šis piedāvājums man bija ļoti nozīmīgs, jo tajā laikā neko citu negribēju, kā tikai dziedāt,” saka Kukule. “Un dziedāt pie Raimonda Paula bija augstākais, uz ko dziedātājs vispār varēja tiekties.” Pirmais lielais koncerts notika līdzās Norai Bumbierei, Viktoram Lapčenokam, Margaritai Vilcānei un Ojāram Grinbergam, Aija izpildīja dziesmu Caurvējā. Viņa atceras, ka toreiz viņu pārņēmis mežonīgs lampu drudzis. “Visiem dziedātājiem bija jāsēž uz skatuves milzīgos augstos krēslos. Kad man bija jāiet dziedāt, es no šausmām neko vairs neapjēdzu.”

Jau vēlāk Aija stāstīja, ka patiesībā viņas un Raimonda Paula pirmā tikšanās notikusi stipri senāk. Kad viņai bijuši gadi divpadsmit, Jēkabpils kultūras namā noticis tolaik populārā Rīgas estrādes orķestra koncerts. Uzstājušies REO jaunie solisti – Nora, Viktors, Margarita un Ojārs. Pusauga meitenei tas bijis liels un skaists piedzīvojums. Kultūras nama foajē viņa nopirkusi Filharmonijas solistu bildītes un pēc koncerta skrējusi pēc autogrāfiem. Bijusi ziema, mākslinieki jau devušies uz autobusu, bet Aija  īsā zilā kleitiņā skrējusi viņiem pakaļ. “Vēl tagad atceros, kā Pauls man teica: meitenīt, jūs taču nosalsiet...”

Rīga–Rēzekne–Rīga

Sākot profesionālas dziedātājas karjeru, krasi mainījās Aijas dzīves ritms. Tas bija ne tikai iedvesmas, bet arī lielas aizņemtības un noslogotības laiks. Viņa mācījās Rēzeknē, bet dziedāja Rīgā. Nemitīgi bija jākursē no vienas pilsētas uz otru. Nakts vilciens no Rēzeknes uz Rīgu devās trijos naktī, bet desmitos sākās mēģinājums. Pusnaktī ar ātrvilcienu Aija atgriezās Rēzeknē un mācījās nākamajai dienai. Reizēm jaunajai dziedātājai pie sevis Rīgā ļāva pārnakšņot Nora Bumbiere. Dziedādama un muzicēdama Aija pamanījās piedalīties vai visos nozīmīgākajos Latvijas jauno dziedātāju pasākumos, kurus tolaik sauca par komjaunatnes un jaunatnes dziesmu konkursiem. Par vienu no nozīmīgākajām viņai kļuva uzvara Vissavienības padomju dziesmu jauno izpildītāju konkursā 1976. gada rudenī, kad Aija jau pusotru gadu bija soliste Raimonda Paula vadītajā ansamblī Modo. Toreiz godpilno vietu viņa dalīja ar kādu baltkrievu puisi, ar kuru vēlāk devās koncertturnejā pa Padomju Savienību, abus pavadīja slavenais Jurija Silantjeva orķestris.

Sadarbība ar Maestro turpinājās teju visu Aijas Kukules profesionālās dziedāšanas laiku. Trīs gadus viņa strādāja Latvijas Valsts filharmonijā, pēc tam viņa kļuva par Latvijas Radio un televīzijas vieglās un estrādes mūzikas orķestra solisti. Tas bija dziedātājas ražīgākais laiks. Tolaik Raimonds Pauls daudz rakstīja, un viņai bija iespēja izpildīt un ierakstīt daudzas viņa dziesmas. Sadarbībā ar Maestro astoņdesmito gadu sākumā tapa soloprogramma Atgriešanās, cikli ar Plūdoņa, Raiņa, Austras Skujiņas vārdiem. Pēdējais Aijas personību lika saistīt ar dzejnieces traģiskā likteņa pieskārieniem.

Jāatzīst gan, Raimonds Pauls piedāvāja Kukulei diezgan sarežģītas un filozofiskas dziesmas – kā nevienai citai. Tās nebija no repertuāra, kas dungojams pie kāzu galda. Bet ne jau tikai Raimonds Pauls bija Kukules komponists. Viņa izpildīja arī Stabulnieka, Sildega, Savicka, Zaķa, Birkāna, Goldšteina, Vambūtes, Freidenfelda un Maskata dziesmas. 1985. gadā viņa saņēma vienu no sava laika spožākajiem goda nosaukumiem – LPSR Nopelniem bagātā skatuves māksliniece. Togad tika izdota Kukules pirmā un vienīgā skaņuplate.

Desmit rubļi par koncertu

Atceroties aizgājušo laiku, Aija teic, ka sākumā publikas attieksme bijusi diezgan vēsa. Pirmo īsto atsaucību viņa sajutusi ar dziesmu Kā caur pelniem, kad dziedājusi: “Tu bez manis, es bez tevis – mūžam nodzīvojām...” Dziedātājas bijušies kolēģi zina teikt, ka Aija vienmēr bijusi ļoti paškritiska, tāpēc zvaigžņu slimību nav piedzīvojusi. Pat, ja kaut kas izdevies veiksmīgs, vienmēr pamanījusi kādas nepilnības. Arī tagad viņa nejūsmo par savām padomju laika dziesmām. Kad 2005. gadā iznāca ilgi gaidītais izlases albums, dziedātāja uzsvēra – tā bijusi izdevēja, nevis viņas griba. Aija rēķina, ka iedziedājusi kādas 200 dziesmas, bet visas nemaz nav ierakstītas.

Dziedātāja publiku pārsteidza ar saviem tērpiem, kas padomju puritānisma apstākļos šķita izaicinoši. Vairāki mākslinieces Beatrises Dunskas darinātie tērpi bija ar tievām lencītēm, kur nebija vietas krūšturim. Avangardistiska bija arī Aijas frizūra. Līdz tam uz latviešu estrādes skatuves bija pieņemts redzēt dziedātājus standarta izskatā, bet tad uzradās Kukule ar zēngalviņu un panteras kustībām. Dziedātāja neslēpj, ka ceļš uz atzinību bijis pārāk ērkšķains. Uz skatuves bijis nepieciešams atkailināt dvēseli, kas ne vienmēr bijis viegli un patīkami. Skatītāji zālē redzējuši vienīgi estrādes spožo pusi, bet tās rūgto garozu Aija grauzusi vienatnē. Kad Aija veiksmīgi un daudzsološi bija sākusi profesionālas dziedātājas karjeru, daudziem šķitis, ka viņa ir zvaigzne, kurai nekā netrūkst. Patiesība bija cita. Tolaik viņa dzīvoja ļoti pieticīgi un uzturējās kopmītnē. Samaksa par koncertu – desmit rubļi. Nereti pēc koncertiem nakšņojusi turpat Filharmonijas noliktavā uz maisiem vai naktī kratījusies vilcienā uz Rēzekni. “Tolaik es ļoti gribēju kārtīgi izgulēties,” saka Aija. “Es ātri vien sapratu, ka estrādes soliste nebūs mana mūža profesija.”

"Dāvāja Māriņa" izpildītājas Aija Kukule un Līga Kreicberga kopā ar dziesmas autoru Raimondu Paulu.
Liktenīgais lidojums

Paziņas stāsta, ka tīņa gados Aija bijusi bravūrīga un puiciska. Vēlāk kļuvusi sievišķīga un skaista. Jaunībā viņai tuvs bijis hipiju stils. Daudzviet staigājusi basām kājām, bet uz Filharmoniju braukusi puscaurās kurpēs un kļošenēs ar kniedītēm apakšā. Bijusi komunikabla un labdabīga attiecībās ar paziņām un draugiem, taču – ļoti piesardzīga un uzmanīga saskarsmē ar svešiem cilvēkiem. Pēc savas dziļākās būtības viņa bija savrupa un tāda palikusi līdz pat šodienai. Kaut agrāk viņas darbs paģērēja atrasties daudzu uzmanības lokā, ne vienmēr tas bijis patīkami. Kādā intervijā Aija atzīst, ka bieži vien pēc koncertiem, atrodoties sabiedrībā, gribējies nolīst maliņā, lai neviens viņu neredz un nelien iekšā dvēselē. Dziedātāja atzīst, ka vislabāk jūtas savās mājās, turklāt ļoti sargā savas privātās dzīves teritoriju.

Zinātāji teic, ka Aija Kukule vienmēr bijusi sieviete ar krampi. Strādājot uz skatuves, viņa attīstījusi patstāvību un mērķtiecību. Bijusi ļoti principiāla. Būdama radiofona soliste, nekad nav dziedājusi tā saukto obligāto padomju repertuāru. Aija atceras: “Kad bija jādzied dziesmas, kas man nepatika, es vai nu saslimu, vai bija kāds eksāmens. Mākslinieka sirdsapziņa vienmēr pasaka priekšā, ko darīt vai nedarīt. Pret to nekad neesmu gājusi.”

Astoņdesmito gadu pirmajā pusē ar Aiju notika kas tāds, par ko ļaudis ilgi runāja un apsprieda. Viņa mēģināja izdarīt pašnāvību, izlecot no septītā stāva. Kaut par to nerakstīja prese, to zināja gandrīz visi. Notikušais skaudri iezīmēja robežšķirtni starp iepriekšējo un nākamo dzīves periodu. Slimnīcā izpaudās viņas mērķtiecība un spītība. Neklausoties uz mediķu iebildumiem, viņa ātri vien nolika malā kruķus un mēģināja patstāvīgi staigāt. Speciāliste gan teica, ka vēl pāragri to darīt, tomēr Aija turpināja staigāt ar izaicinošu spītību. Jau pēc neilga laika viņa atkal bija uz skatuves un – pat dejoja! 1984. gada pavasarī Gunāra Freidenfelda dziesma Pīlādzīt bija dziedātājas pirmais ieraksts pēc bēdīgi slavenā kritiena. Pašnāvības mēģinājums – tā ir tēma, par ko Aija vienmēr atteikusies runāt. Tas vienmēr bijis stingrs tabu visās intervijās. Ja kāds žurnālists tomēr uzdrošinājās pajautāt par liktenīgo lidojumu, viņam vajadzēja rēķināties, ka intervija momentā tiks pārtraukta. Bijušie dziedātājas kolēģi atzīst, ka Aija vienmēr sargājusi savus noslēpumus un kļuvusi dusmīga, ja kāds vēlējies rakņāties viņas privātajā telpā. Kādā intervijā viņa gan atzina, ka pēc pašnāvības mēģinājuma notikusi milzīga sevis un dzīves pārvērtēšana un apzināšanās. Un viņa tikusi tam pāri. Ne velti paziņas teic, ka Aija ir stipra rakstura cilvēks. Reizēm haotiska un nedisciplinēta, tomēr – stipra.

Laulība un koris

Vairākus gadus Aija bija precējusies ar galdniecības speciālistu Eduardu Kelpšu. Satuvināšanās notika, abiem strādājot estrādes ansamblī Inversija. Tolaik Eduards paralēli savam galdnieka darbam piepelnījies Inversijā par gaismotāju. Viņam tolaik jau bija izjukusi laulības dzīve, un arī Aija bijusi viena. Abi saskatījušies un apprecējušies. 1991. gadā piedzimusi meita Ance, kas tagad jau ir pieaugusi. Viņa beigusi Franču liceju un sākusi studēt medicīnu, bet ātri vien sapratusi, ka tas nav īstais dzīves aicinājums. Viņa tāpat kā mamma nolēmusi savu dzīvi saistīt ar skatuvi, tagad mācās Kultūras akadēmijas aktieru kursā. “Arī meita ir sava ceļa gājēja,” spriež Aija. “Vaibsti mums abām līdzīgi, bet savā būtībā esam atšķirīgas. Toties par būtisko esam vienisprātis. Es nekad neesmu klausījusies glaimos, arī Ance tāda pati.”

Diemžēl Aijas laulības dzīve izira. Tagad viņa ir oficiāli šķīrusies un atgriezusies pie sava uzvārda. Intervijā Ievas Stāstiem viņa saka: “Mana dzīve neatbilst vispārpieņemtajam laimīgas sievietes dzīves modelim. Bet tāpēc nejūtos slikti! Esmu mīlēta, esmu mīlējusi. Skaisti, ja ir plecs, pret ko atbalstīties, tomēr dzīve ir tāda, kāda tā ir. Vienīgais – es būtu vēlējusies vairāk bērnu, bet man ir viena vienīga meitiņa un esmu pateicīga par to pašu.”

Dziedātāja vienmēr alkusi mācīties un pilnveidoties. Pēc vidusskolas beigšanas viņa iestājās Latvijas Valsts konservatorijas Kordiriģēšanas fakultātē, kas deva iespēju dziedāt toreizējā rektora Imanta Kokara vadītajā kamerkorī Ave sol, kas bija tā laika etalons. “Es sapratu, ka ar Rēzeknes mūzikas skolu man nepietiks, man nepieciešama laba profesionālā izglītība,” saka Aija. “Negribēju visu mūžu mētāties pa noliktavām un kopmītnēm.”

Tolaik Kukulei kā diriģentei daudzi īsti neticēja. Domāja – meitene mācās, jo vajag papīrus par augstāko izglītību, bet korus tomēr nediriģēs. Viņi kļūdījās. Mācoties trešajā kursā, Aija sāka vadīt vīru kori Skrundā. Un atkal sākās nemitīgie braucieni. Četros pēcpusdienā ar autobusu devās no Rīgas uz Skrundu, no septiņiem līdz desmitiem bija mēģinājums, pārnakšņoja turpat kultūras namā, bet piecos no rīta steidzās cauri kapiem uz dzelzceļa staciju, lai atkal nokļūtu Rīgā.

Lepnums par audzēkņiem

Var teikt, ka Latvijas vieglās mūzikas pirmsākumiem veltītā programma kopā ar Viktoru Lapčenoku un Inversiju pielika punktu Aijas Kukules aktīvajai koncertdarbībai. Pārtraukt koncertēt – tas bija apzināts solis, par kuru viņa izšķīrās līdz ar meitas Ances piedzimšanu 1991. gada janvārī. Kad piedzimusi meita, viņa pat nespējusi iedomāties, ka varētu ar koncertiem kaut kur blandīties apkārt. Ja vien neskaita atsevišķus projektus, viņa līdz pat šim brīdim nav koncertējusi. Var pieminēt 1993. gadā ar Nacionālā teātra aktrisi Lāsmu Kugrēnu iestudēto Austras Skujiņas dzejas koncertuzvedumu Kādēļ skumjas acis jums šovakar un 2004. gadā izpildīto Ingmara Zemzara kantāti Miserere. “Bet tas bija īpašs gadījums,” saka Aija. “Tā bija speciāli man rakstīta garīgā mūzika.”

Pēc pusotra gada meitas auklēšanas viņa sadūšojusies un aizgājusi pieteikties darbā par dziedāšanas skolotāju Rīgas Āgenskalna ģimnāzijā. Tagad atzīst, ka darbs skolā sniedzis lielu gandarījumu. “Sāku strādāt no nulles vispārizglītojošā skolā – Āgenskalna koledžā, mācot mūziku mazajiem bērniem. Kad sapratu, ka man nepietiek zināšanu, iestājos Latvijas Universitātes maģistrantūrā studēt pedagoģiju un psiholoģiju.” Pēc maģistrantūras sekojuši pieci gadi doktorantūrā, izstrādājusi zinātnisko darbu, kas ieguvis starptautisku balvu Vācijā. Zinātniskā darba temats – rūcēju problēma sākumskolā. Līdz 2005. gadam viņa mācījusi solodziedāšanu un diriģēšanu Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā.

Tomēr īsto dzīves aicinājumu un piepildījumu viņa rod savā skolā Omnes. 1999. gadā viņa nodibināja savu skolu, ka piedāvā apgūt dziedāšanu bērniem un jauniešiem vecumā no 6 līdz 16 gadiem. Aijas ieguldītais darbs nav palicis bez rezultātiem. Skolas koris koncertējis gan Latvijā, gan ārzemēs, ir daudzu starptautisku konkursu laureāts. Skolas nosaukums Omnes ir simbolisks, tulkojumā no latīņu valodas nozīmē – visi. Kukule uzskata, ka visi bērni var dziedāt, pat lieli rūcēji, ja vien nav iedzimtu fizioloģisku problēmu. “Nedomāju, ka no visiem izaugs profesionāli mūziķi. Ja viņiem patiks dziedāt, viņi varēs to darīt koros.” Viņa atzīst, ka ideja par savas skolas atvēršanu briedusi diezgan ilgi. Kad viņa strādājusi sākumskolā, bijis daudz bērnu, kas nespējuši padziedāt. Tomēr ar pacietību un uzņēmību rūcēji sākuši dziedāt arvien labāk. “Ja bērns spēj runāt, tātad arī dziedāt var,” ir pārliecināta Aija. “Jau agrāk man palaikam no malas kāds ieminējās – kāpēc gan tev neizveidot savu skolu? Tā niša bija brīva, un es padomāju: kāpēc nepamēģināt?” Darbojoties savā skolā, viņa gūst lielu prieku un gandarījumu. Skolā var uzskatāmi ieraudzīt, kā bērns pārmainās, ja pedagogs viņam tic un ar viņu regulāri strādā. Dziedātāja teic, ka kora mūzika palīdz izveidot ļoti labu kolektīvu. Pakļaujot egoismu un ambīcijas kopīgam mērķim un kopīgi strādājot, bērni spēj atraisīt savus talantus. Viņa ir lepna par saviem audzēkņiem, ar kuriem laiku pavada arī izklaidēs. Kad spēlē ar audzēkņiem futbolu, parasti stāv vārtos. Reizēm savā skolā ir gan vadītāja, gan sagādniece, gan grāmatvede. “Man visu mūžu bijis smagi jāstrādā – gan garīgi, gan fiziski. Varbūt izskatījās, ka uz skatuves es vienkārši priecīgi lēkāju, bet patiesībā tas bija smags, nopietns darbs. Jebkurā vietā, kur esmu, savu darbu daru godīgi. Savu darbu padaru līdz galam.”

Laikam bērna roka mani vada

“Es dzīvoju ar pārliecību, ka cilvēkam ir tik, cik viņam vajag,” teic Aija. “Pārpilnībā nekad neesmu dzīvojusi, bet laikam materiālajā ziņā man vairāk arī nevajag.”

Jautāta, vai nav par ātru aizgājusi no lielās estrādes, viņa atbild, ka nav nekāda Ella Ficdžeralda, lai uz skatuves kāptu ar spieķīti. “Es netaisījos visu mūžu dziedāt, jo nebiju tik liela zvaigzne. Turklāt Latvijas estrādes tirgus ir tik mazs, kur man dziedāt – nakts ballītēs?”

Viņa uzskata, ka jāprot laikus aiziet, it sevišķi – ja nav radošas sevis pilnveidošanas perspektīvas. Latvijā tādu nebija, bet koncertēt Krievijā viņai negribējās. “Biju sasniegusi visu, ko varēju sasniegt. Sevis atražošana uz skatuves man kļuva netīkama. No aktīvas koncertēšanas aizgāju līdz ar meitiņas piedzimšanu – trīsdesmit četru gadu vecumā.”

Viņa atceras, ka koncertdzīve bijusi pat pārāk aktīva. Vokāli instrumentālā ansambļa Modo ziedu laikos bijis pat 300 koncertu gadā. “Es vēlējos savā dzīvē kaut ko radikāli mainīt, jo sapratu, ka līdz sirmam vecumam Latvijas estrādes mūzikas tirgū sevi nekādi nevarēšu uzturēt.” Dziedātāja uzskata, ka Latvijas estrādes mūzikas augstākā virsotne bijusi Raimonda Paula sarūpētas koncertprogrammas Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka izpildījumā. Toties savu sniegumu viņa vērtē gana atturīgi un par zvaigzni sevi nesauc. “Es labi apzinājos savas iespējas, turklāt nekad nebiju īpaši laba studente saviem pedagogiem. Vai nu ņēmu pretī par daudz, vai neņēmu neko.” Kaut dzīve Aijai gājusi kā pa viļņiem – augšup un lejup, viņai nav saldsērīgu atmiņu par pagātni, viņa vienmēr skatījusies uz priekšu. Pati atzīst, ka viņu vislabāk raksturo pašas izpildītās dziesma Ilgošanās vārdi: “Laikam bērna roka mani vada,/Neatplaukstot plaucis zieds./Dziedu es un tiecos visur atrast/To, kas pasaulē šai dzied.”

Andris Bernāts, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Evija Trifanova/ LETA

,

no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Citi šobrīd lasa

Garāmgājēji uz ielas Rīgā atrod sievietes līķi - ar metāla stieni viņu nositis pašas draugs 32
FOTO: pasakaini skaistu viduslaiku pili Itālijā izīrē par neticami zemu cenu 1
Bezpajumtniekam, kurš Melburnas teroraktā metās cīņā ar uzbrucēju, dzīve mainīsies pilnībā 16
Skatīt visus komentārus

"Мамочка, прости меня за это": последние слова 5-летнего мальчика, умирающего от рака

Как молоды они были: в сети появилось фото Пугачевой и Моисеева 32-летней давности