Kapusvētku fotogrāfs Grauds: "Bez pīrādziņa prom neesmu laists"
Nevēloties būt uzbāzīgs, režisors un fotogrāfs Mārtiņš Grauds, bildējot kapusvētkus, izvairījās tvert cilvēku portretus, taču ar laiku saprata, ka tāds pats latvieša portrets ir arī soliņš, kas novietots pie kapa kopiņas. Tas kā mazā arhitektūra, vēlmju un praktiskuma apvienojums, par mums pastāsta ļoti daudz.
Ikdienā Mārtiņš dara daudz nopietnākas lietas – viņš ir liela uzņēmuma reklāmas klipu režisors. Arī tā, protams, ir cilvēku psiholoģijas izpēte, tāpēc varbūt aizraušanās ar kapu kultūru un tās dokumentēšana nav nekādā pretrunā. Jau pirms diviem gadiem vajadzēja iznākt Mārtiņa veidotajai grāmatai par kapusvētkiem, savu kārtu apkopojumā gaida arī 600 bilžu ar kapu soliņiem.
Kapos uzaudzis
– Vai tu atceries, kad tev radās interese par kapu kultūru?
– Vienmēr esmu bijis kapos, īstenībā es tur uzaugu. Dzīvoju Ļeņina ielā, pie Gaisa tilta, un Lielie kapi bija zaļā zona, tur mani veda staidzināt. Tie vēl bija diezgan mežonīgi, un mātei cilvēki, garām ejot, pat vaicāja – vai jums nav bail bērnu šurp vest? Patstāvīgi šo teritoriju apguvu vēlāk, pusaudža gados, tā man bija ļoti tuva.
– Ar savu nepieradinātību?
– Jā, ar tādu savdabīgu mežonību. Un vēl būtiski, ka mana vecmāmiņa bija latviešu valodas un literatūras skolotāja, viņa mani jau ļoti agrā vecumā mācīja lasīt no kapu pieminekļiem, daudz laika tur pavadījām. Viņa stāstīja par kultūras darbiniekiem, kuri tur apglabāti, – par Baronu, Valdemāru, Pumpuru, citēja viņus. Pieļauju, ka arī mana pirmā cigarete varētu būt nomēģināta kapos. Tur notika izbraucieni ar riteni, spēlēti kariņi, tā vide bija ļoti... dzīva. Mēs, protams, no bērnības tikām mācīti, ka kapos nedrīkst gānīties, pat paši aizrādījām dzērājiem. Mums mācīja izturēties ar cieņu, bet tajā pašā laikā – tā teritorija bija ļoti sava un tika uztverta kā dabas parks, savdabīgs rotaļu laukums.
Es salīdzinoši agri zaudēju tēvu, man bija desmit gadu, un māte mani bieži veda uz Meža kapiem, negribēja vienu atstāt pilsētas dzīvoklī. Zināju par svecīšu dienām rudenī, bet par kapusvētkiem uzzināju tikai tad, kad sāku interesēties, ko filmēt Alūksnes rajonā.
– Jā, nule kā biju beidzis meistarklasi režijā un meklēju materiālu dokumentālajai filmai. Aizbraucu parunāties ar tuvu draugu, luterāņu mācītāju Ati Grīnbergu, bijušo kursabiedru, kuram tolaik bija Alūksnes draudze. Viņš teica, ka Alūksnes kapusvētki esot plašākie Latvijā. Uz tiem pirmoreiz aizbraucu 2008. gadā – ar domu paskatīties, kas tas ir, pafotografēt, iespējams, savākt materiālu filmai. Pētot tālāk, bija skaidrs, ka šī tradīcija jādokumentē. Taču tajā visā bija arī kas ļoti privāts, un es izšķīros par labu fotogrāfijai.
– Tev likās, ka filmēt būtu mazliet neētiska ielaušanās...– Pat nē, bet filmēšanai vajag vismaz trīs cilvēku komandu. Turklāt man tas bija kas jauns, un es izlēmu mazliet papētīt, mēģinot veidot fotostāstus. Ziemā, runājoties ar labiem draugiem no Jaunā Rīgas teātra, uzzināju, ka viņi turpina "Latviešu stāstu" sēriju, un Gundars Āboliņš arī ir vācis stāstus par kapusvētkiem, iespējams, izrādei. Kad satikāmies, prieks bija neviltots – mēs visu vakaru norunājām par novērojumiem un daudzajām šķautnēm. Man bija tāda kā pirmatklājēja sajūta. Protams, ka kapusvētki bijuši gadu simtiem, tikai es tajos līdz šim nekad nebiju bijis. Un tad jau nāca piedāvājums no Alvja Hermaņa veidot izrādi, kurā liela vieta būtu fotogrāfijai. Alvis vēlējās, lai tās ir scenogrāfijas sastāvdaļa. Pirmizrāde bija Vīnē.
– Vīnes skatītāji saprata?
– Jā, austriešiem arī kapu kultūra ir augstā cieņā.
Vilks un cukuroti galvaskausi
– Un tāda kopā sanākšana?
– Mirušo piemiņas dienu atzīmē visā pasaulē. Tas ir rudens, tiek grābtas lapas. Austriešiem ir specifiski vainadziņi, ko viņi pin, arī acīmredzot tradīcija. Bet tas ir citādi nekā latviešu kultūrā, kur tā vairāk ir ģimeniska radu kopā sanākšana, prieks par atkalredzēšanos, sastapšanās ar dzīvajiem, kurus liktenis izmētājis pa visu pasauli. Ko tādu novēroju arī Meksikā, tikai vēl krāšņāk, jo viss savijies kopā ar inku un maiju tradīcijām.
– Tā vairāk ir meksikāņu tradīcija – cukuroti, nelieli galvaskausi, uz kuriem māte uzraksta bērnu vārdus, un viņi mainās saldumiem.
– Uz cukurotā galvaskausa uzraksta bērna vārdu?!
– Jā, tā ir savdabīga aizsardzība un nav tik biedējoši, kā varbūt izklausās. Drīzāk kā mūsu šūpuļdziesmās tiek pieminēts vilks – lai atbaidītu ļaunos garus. Tās ir rūpes par veselību, labklājību. Nevar noliegt, ka tas izskatās ļoti jautri.
– Vai meksikāņu kapos arī ir soliņi?– Viņi gan vairāk ļoti cenšas izveidot savas kapličas. Tās mazās mājiņas ir ļoti kliedzošās krāsās, un aiz stikla tiek novietots tas, kas personificē aizgājēju. Ja cilvēks bijis futbola fans, sekojis nacionālajai komandai, tad tur ir visa kluba atribūtika – no šalles līdz pat iecienītajam alum un tekilai. Tāds altārītis ar savdabīgu kolekciju, kas savākta par aizgājēju.
– Kā mazs memoriālais muzejiņš? Un tur var iet jebkurš?
– Kapličas ir vaļā tajā dia del muerto dienā, un tur iekšā vai ārā sēž visa ģimene, bieži ņem līdzi atvāžamus krēslus, marijači spēlē aizgājēja iemīļotākos skaņdarbus, tas notiek līdz pat vēlai naktij, ar salūtu.
– Mēs pat skaļāku vārdu kapos neatļaujamies.
– Tā ir mentalitātes iezīme – kuš, nepacel galvu. Ja pacelsi, biežāk dabūsi pa ausīm – ar to mūsu tauta ir diezgan bieži saskārusies. Tikko skaļāk ko pateiksi, tevi paraus karā, uzliks lielākas klaušas vai aizsūtīs uz Sibīriju.
– Kapa taisnstūrveida forma un soliņš paši par sevi veido savdabīgu kompozīciju. Radi starp tiem sakārtojas tā, ka pēc subordinācijas vecākie sēž, jaunākie un vīrieši stāv kājās, un viņi jau izskatās kā atnākuši pie fotogrāfa uz salonu. Pieļauju, ka arī tur viņi tāpat izvietotos. Un tajā vidē tas ir tik sirsnīgi – kā taciņas, kas izveidojas pašas no sevis. Vienā brīdī sapratu, ka kapu soliņi ir savdabīgs latviešu portrets, un tieši tā man ir trūcis kapusvētku grāmatā. Skatoties uz vienu, otru, trešo – katram var ieraudzīt savu seju, rokrakstu. Kā cilvēkam grumbas – katrai sejai savs raksturs. Ar kādiem materiāliem, rūpību, izdomu saimnieks ir veidojis soliņu. Reiz manu uzmanību pievērsa milzīgs, pamatīgs guļbaļķu sols, un es sāku domāt, cik gan iespaidīgi liela ir šī ģimene, kas atnāk uz kapusvētkiem, un visi sēž. Taču varbūt tā nemaz tik liela nav, bet soliņš ataino vēlamo. Un bija interesanti domāt par cilvēkiem caur soliņu prizmu. Tad sāku tos ievērot, fotografēt, krāt.
Īpašs raksturs ir metāla soliņiem, kam bieži vien kājas izliektas vinjetēs. Soliņš ar kājām it kā atspēries zemē un izskatās izbrīnījies. Ir praktiskie – kā atvilktnīte, kurā tiek glabāti grābeklīši vai vāzītes. Tad ir tādi eksemplāri kā aizvāžamā atvilktne, kuru var aizvērt pret lietu. Ir arī romantiskās amatniecības izpausmes – baraviciņas. Tad ir īpaši pārsteigumi – kāds uz kapiem atvilcis daļu no kultūras nama soliem – stāv divi atvāžami krēsli no tumši sarkana dermatīna. Un vēl krāsu kombinācijas, sākot ar gaumīgiem melnbaltiem risinājumiem līdz pat košajiem – pārpalikumiem no verandas remonta. Izdomas bagāts bija soliņš, kas darināts no keramiskajiem bunduļiem, kādus izmanto augstsprieguma līnijās. Un tad vēl ir tādi soliņi, par kuriem nav skaidrs, kā vispār uz tiem var apsēsties. Kapusvētku grāmatā būs pamatīgs tekstuālais materiāls un aptuveni 40 melnbaltās fotogrāfijas no trim intensīvām vasarām, pārsvarā Ziemeļvidzeme un Latgale.
– Varbūt soliņš ir ne tikai vieta, kur apsēsties, atpūsties, paslēpt grābeklīti vai somiņu nolikt, bet arī brītiņu padomāt, kad viss ir sakopts.
– Tur notiek arī dialogs, bet bieži vien, izsakot ko skaļi vai domās, sakārtojot vārdos, mēs paši tiekam pie kāda risinājuma. Kapu videi ir liela nozīme – tā ir vieta, ne gluži baznīca, kur sakārtot galvu. Tur ir tavi tuvinieki, daba, un kapu kalniņš kalpo par savdabīgu meditācijas, domu sakopošanas vietu.
– Man vienmēr ir šķitis, ka tā ir nomācoša vieta, tikai varbūt esam mazliet mazohisti, tāpēc mums tas patīk.
– Nezinu, man nekad tā nav šķitusi nomācoša. Man tā ir klusa, vēsa, patīkama vieta, kur nesteidzīgi būt. Jau kopš bērnības man būšana kapos ir šķitusi... absolūti vietā. Citiem šķiet dīvaina mana interese – kāpēc par kapiem? Bet man tas ir kaut kā ļoti dabiski. Un pastaiga pa kapiem vienmēr ir veselīga – gan galvai, gan ķermenim.
– Mmm, nē... Tā sāpe, kas bijusi par tēva zaudējumu, tas ir noticis tur, un tur tas palicis. Bet es jūtos... tā ir droša vide. Arī izzinoša, kur, lēnām pastaigājoties, var lasīt uzvārdus un, skatoties uz gadskaitļiem, izdomāt likteņstāstus.
– Matsam Trātam ir brīnišķīga grāmata Haralas dzīvesstāsti, kura sastāv tikai no epitāfijām – teksta, kas rakstīts uz kapu plāksnēm kāda igauņu ciema kapsētā. Viņš to, protams, ir izdomājis...
– Jā, bet manā gadījumā dokumentalitātei ir milzīga nozīme. Man tas ir tik ļoti tuvs, ka tur pat neko tā īpaši nesanāk inscenēt. Lai fiksētu fotogrāfijā, mēģini būt pacietīgs un pie viena domā līdzi tam, ko dari.
– Man bērnībā tika rādīts – re, kur Austra Skujiņa apglabāta, viņa dzīvi beidza pašnāvībā, re, kur Jānis Zābers – aizgāja ar audzēju galvā, re, Anta Klints – stāstīja pasakas, nodzīvoja garu mūžu... un tev nākas domāt par nāvi. Tagad arī Grūtupa kaps – vēl viens liktenis.
– Par nāvi domāt ir vēlams. Iespējams, mēs pārāk maz par to domājam.
– Un ko tas maina?– Tas ir neizbēgami.
– Tu esi vairāk domājis par citiem – sava darba sakarā?
– Grūti zināt, cik to dara citi. Iespējams, jau kopš bērnības – šīs kapu vides dēļ – man ir nācies domāt biežāk, vairāk. Ko tas ir mainījis? Es varbūt mierīgāk to uztveru. Kaut kā dabiskāk – bez aizspriedumiem. Ne tik jūtīgi. Bet sarunas par nāvi ir ļoti plašs temats.
– Ļoti intīms.– Arī. Mēs mēģinām par to daudz nepļāpāt. Mani jau agri interesēja dažāda literatūra. Un, kad, piemēram, padsmit gados uzduries Monteņam un izlasi viņa rakstīto, cik sakarīgi ir arī ikdienā domāt par nāvi, kā viņš ir atsaucies uz dažādām kultūrām – par zārka ienešanu kāzās vai jubilejās. Kā atgādinājums man tas šķiet prātīgs un liek padomāt par citām vērtībām, cilvēciskām. Tas kaut kā sakārto visu pārējo – gan domājot par mantu, gan to, kas tev vispār svarīgs. No citas puses sanāk paskatīties uz sevi.
Kapusvētki bija projekts, darbs, bet reizē arī vaļasprieks. Nu man kādam laikam pietiks. Bet – ja būšu kādā Latvijas nostūrī, kur notiek kapusvētki, es noteikti iešu skatīties. Tāpat kā, iespējams, apstādināšu mašīnu un mierīgi pastaigāšos vietā, kur neesmu bijis – Latvijā vai citā zemē. Uzzināt par tautas kultūru var ļoti daudz, aizejot uz tirgu vai kapiem.
– Es fotografēju uz filmiņas un negatīvos neko tādu neesmu pamanījis. Nezinu, vai nu man nav veicies, vai arī veļi ir apspriedušies – kas tas tāds, kas te tagad vazājas (smejas). Maltas kapos man noplīsa fotoaparāts, bet tur vairāk vainoju savu neveiklību. Taču svešā vietā, svešos kapos es piedomāju par to, piesakos tai vietai. Un pasaku paldies arī, ejot prom. Bet līdzīgi es, piemēram, daru arī viesnīcas istabās. Ne tikai sakrālā vietā. Jā, saku paldies vietai, ka tur esmu bijis. Tās ir manas attiecības ar telpu, vidi.
Kremē vai tetovējies – dari, ko gribi
– Kur dzimtas satiekas, tur vienmēr ir kāds kašķis, piemēram, cik bieži viena māsa kopj mātes kapu, cik otra, kura soliņu nopirkusi...– Šos stāstus tiešā veidā neesmu dzirdējis, jo tajā brīdī, kad fotografēju, tomēr koncentrējos vizuālajam. Man drīzāk ir novērojums – ja ir ļoti skaisti sakoptas kapu kopiņas, tad blakus kaimiņu kaps bieži vien arī ir ļoti sakopts – līdz pat sajūtai, ka tur notiek sacensība. Un tā ir dzīvi ļoti apliecinoša iezīme.
– Kā atskaites punkts – vai viņš bija baznīcā, vai kaps sakopts? Mums ir tāda atrādīšanās filozofija.
– Jā, arī Jaunā Rīgas teātra izrādē Kapusvētki izskanēja Edgara Samīša stāsts par to, ka ir kaps, pie kura gadu nav aiziets, – kam tur ir jānotiek, kas tad tas par cilvēku ir bijis? Tas, protams, latvietim sēž asinīs.
– Bet drīkst taču kremēt, izkaisīt pelnus – tu to pieņem?
– Kāpēc ne? Protams. Daudz esmu braukājis par Dienvidāziju, Indiju – tur kremēšana ir tūkstošiem gadu sena tradīcija. Latvijā tā ir tuvinieku izvēle – līdzīgi kā tetovējums – katras ģimenes iekšēja lieta. Vai aizgājēja griba – mentalitātes iezīme – neapgrūtināt ģimeni ar kapu kopšanu. Vai tieši otrādi – izvēlēties kapa vietu un parūpēties, lai tā jau būtu kārtībā, tuviniekiem atliek vienīgi lapas sagrābt. Līdz pat tam, ka iegravēti vārdi. Ārkārtīgi praktiski. Tāpat kā mūsu senči, kas turējuši zārku klētsaugšā, arī zināma parūpēšanās par to, lai nesagādātu liekas rūpes.
Ir dažādas gaumes – gan mums, dzīvajiem, gan kapos – par soliņiem, pieminekļiem. Tāpēc ir teiciens, ka par gaumi nevajag strīdēties. Varētu atstāt to cilvēku ziņā, bet bez latviešu iezīmes – aprunāšanas – neiztiek. Bet tā ir katra iekšējā kultūra – kā izturēties pret tuvinieku vai kaimiņu. To var apspriest, bet to, piemēram, var arī neapspriest. Taču tas vienmēr ir interesanti – tāpat kā mazpilsētas stāsti vai kaimiņu attiecības. Protams, tas veido mūsu pasauli.
– Nu, jā, tā atkal ir kultūra. Manuprāt, vispār zināms, ka no kapiem neko neņem – ne sēni, ne zariņu...
– Gan mūsu valsts ir daudznacionāla, gan kapi.– Es drīzāk gribētu teikt, ka citas tautības ir ļoti pieņēmušas šo kapusvētku kultūru. Satiku divas ļoti kuplas čigānu ģimenes, kuras, skaļi žestikulējot, kapusvētkos ieradās gandrīz vai pirmās, uzklāja milzīgu galdu, paguva saplūkties, salabt, iedzert. Piegāju pie viņiem, sabildēju, parunājāmies. Domāju, viņi ir pieņēmuši šo kultūras iezīmi un ar savu attieksmi to pielāgojuši. Viņiem ir milzīgi melna marmora pieminekļi, bet kaut kā viņi ierakstās kopainā, arī viņiem ir sava vieta kapos. Jā, bet tā ir latviešu iezīme – ko kaimiņš teiks. Tāpēc bieži vien sanāk interesanti un visai impozanti pārpratumi, kas aiziet pārspīlējumos – gan kapu kopšanas kultūrā, gan tajā, kā cilvēki kapusvētkos ģērbjas.
– Kurš lielāku puķu pušķi atnesīs?
– Arī, bet drēbes vispār ir atsevišķa pētījuma vērtas. Vēlams neiekrist ne komiskajā, ne traģiskajā. Tur, teiksim, sievām ir vīru žaketes, citreiz krietni par lielu.
– Mirušo vīru žaketes?
– Nē, tas nav tik romantiski... Un es gan nezinu, vai tas ir labs piemērs, jo tas bieži vien ir nabadzības dēļ. Protams, atsevišķs stāsts ir par jaunajām meitenēm, kas sapucējušās. Laukos kapusvētki ir nozīmīgi – ap astoņpadsmit gadiem ieiet pieaugušo dzīvē, vakaros ir balles, bet dienas laikā lieliski cits citu var nopētīt. Un tad bez augstpapēžu kurpēm neiztikt. Ir pieņemts, ka kapos vēlamais ir melnais un baltais, bet jaunām meitenēm mežģīne bieži vien aiziet... tādā diezgan erotiskā virzienā, kas kapu vidē ir vēl viens ļoti sirsnīgs elements. Turpat blakus ir košās, krāšņās sievas puķainās vasaras vidus kleitās. Viņas saplūst visā tajā raibumā – pārvietojas milzīgas masas puķu. Ar Mākslas akadēmijas Modes nodaļas studentiem, kuriem lasu lekcijas par fotogrāfiju un modes klipu un īsfilmu uzņemšanu, esam runājuši par šo fenomenu. Svarīgi ir mēģināt savākt šo vizuālo materiālu tā, lai tas atstātu kultūras liecību par laiku, kurā dzīvojam, bet neaizvainotu cilvēkus, kas tajās bildēs parādās.
– Jā, pirmās 160 sērijas.
– Kur viņi tagad skrien pa kapiņiem, nav tavs.
– Nē. Bet plauktā stāv īsfilmas scenārijs – kas notiek kapu vidē.
–
Tad tu turēji sveci zem pūra un mums nemaz visu nepastāstīji.– Daudz kas būs grāmatā, kas dienasgaismu ieraudzīs pavisam drīz. Bet, jā, kas māksliniekam Ivaram Heinrihsonam ir zirgi un klavieres, kādam citam krāsa, tā es no tiem kapiem vaļā netieku.
– Agrāk fotografēja bēres, tagad, šķiet, vairs ne. Tev tam ir izskaidrojums?
– Agrāk fotogrāfijai vispār bija cita nozīme. Tā ikdienā ir visur. Bet tas, ka bērēs nefotografē, varbūt ir ļoti labi – beidzot var nefotografēt!
– Man, nebijušai kapusvētkos, bet redzot tos uzfilmētus, ir sajūta, kā skatoties Kusturicas filmas – tāds emociju kamols, dažreiz absurdas lietas.
– Mēs ar tevi par to varam runāt no pilsētnieku pozīcijām, un tā tas tiešām ir – lauku ļaudis ir ne labāki, ne sliktāki, bet citādi.
– Ārpusē aiz žoga notiek iedzeršana?– Jā, varbūt dažās vietās ir bijuši tādi sagurušāki saulesbrāļi – kā ikvienā pasākumā, bet arī tā ir brīnišķīga tradīcija – neskriet uzreiz prom, bet pasēdēt pie galda, parunāties...
– Tu arī tiec aicināts?
– Protams. Vācot materiālu kapusvētku grāmatai, nākas sirot arī starp deķiem. Fotografēju arī ārpus kapiem, jo tā ir daļa tradīcijas. Lai saprastu, kas es par putnu, uzrunā visbiežāk tiek izmantots joks. Un, kad cilvēki saprot, ka esmu nekaitīgs, seko uzaicinājums pie galda.
– Ielejiet fotogrāfam?– Nu... bez pīrādziņa es neesmu laists prom.
