Kristiāna aizgāja no darba, pameta dzīvokli un iesaistījās trakā piedzīvojumā kopā ar diviem puišiem

Kristiāna stāstīja: “Es ar Rūdolfu un Ričardu iepazinos tikai pavasara beigās. Pirms tam Ričardu zināju no šova, kurā viņš piedalījās, tāpēc sekoju viņam sociālajos tīklos. Es sakontaktējos ar viņiem un iepazinos. 

Aizgāja no darba un atstāja dzīvokli 

Viņi izstāstīja par savu plānu doties trīs mēnešu ceļojumā pa Eiropu. Es viņus līdz tam biju pazinusi tikai aptuveni divas nedēļas, bet mani tik ļoti aizrāva viņu plāns, jo man pašai arī ļoti patīk piedzīvojumi un ceļošana, ka es izdomāju: vienkārši došos viņiem līdzi.  

Es aizgāju no sava darba, atstāju savu dzīvokli, izīrēju to draudzenei, un mēs kopā devāmies šajā ceļojumā.” 

Sametām mantas mugursomā un izgājām pa durvīm

Jauniešu ceļojums sākās 7.jūnijā no Liepājas. “Mūsu lielākais mērķis šajā pasākumā bija neko neplānot. 7.jūnijā mēs sametām savas mantas mugursomā, jo tas ir viss, ar ko mēs ceļojam, un vienkārši izgājām pa durvīm. Katram līdzi ir tikai viena mugursoma!” Rūdolfs ieskicēja ceļojuma sākumu. 

Kristiāna piebilda: “Man kā meitenei sākumā bija diezgan grūti izdomāt, ko ņemt līdzi un kā salikt visu savu trīs mēnešu iedzīvi vienā mugursomā. Bet īstenībā nav tik traki, kā man likās sākumā. 

Vienkārši dosimies uz priekšu 

Mēs sākām ceļojumu, nezinot neko. Vecāki un draugi vaicāja, kāds ir mūsu aptuvenais plāns, kāds ir pirmais pieturas punkts, kur mēs paliksim. Atbildējām: “Mēs nezinām. Mēs vienkārši dosimies uz priekšu! Tad jau redzēs, kā būs!” 

Ir ļoti interesanti ceļot šādi, pa dienu nezinot, kur tu atradīsies vakarā, kur tu paliksi, ko tu ēdīsi un vai vispār sanāks nokļūt līdz kaut kādām naktsmājām.”

Atsaucās ļoti daudz latviešu 

Ričards pastāstīja, ka ceļojuma sākumā trijotne sadalīja aptuvenos pienākumus un ievietoja pirmo ierakstu soctīklos par savu ideju apceļot Eiropu. 

Kristiāna papildināja: “Es nebiju gaidījusi tik lielu atsaucību. Vienkārši ieliku postu, un daudz latviešu, kas dzīvo citās Eiropas valstīs, atsaucās un rakstīja mums: “Ja jūs esat nonākuši līdz konkrētai valstij, jūs varat droši rakstīt mums un mēs jūs izmitināsim.”” 

Vienā dienā trio saprata, ka atbalsta piedāvājumu ir tik daudz, ka jāatver karte un jāatzīmē vietas, kurās dzīvo atsaucīgi latvieši un kur vajadzības gadījumā varētu apmesties. Protams, jāņem vērā, ka ne vienmēr izdodas gludi nokļūt no vienas vietas uz otru. Tad viņi improvizē.

Par drona lidināšanu draud 50 000 eiro sods 

Nesen viņi palika pa nakti kā populārā Vācijas nacionālajā parkā, kurā ir Basteja tilts, no kura paveras brīnišķīgs skats. “Tas bija viens pieturpunkts, par kuru zinājām, ka tas obligāti jāapskata. Es to jau iepriekš biju apmeklējis ar savu ģimeni,” Rūdolfs sacīja un atzina, ka vēlējās parkā esošo skaistumu parādīt arī pārējiem ceļabiedriem. 

“Mēs uz turieni aizbraucām un palikām tur pa nakti, kaut arī tas ir aizliegts. Mums līdzi ir drons. (..) Mēs palidinājām dronu, staigājām tālāk pa taku un ieraudzījām zīmi, uz kuras bija rakstīts: “Par dronu lidināšanu ir 50 000 eiro sods.” Mēs saskatījāmies un domājām, ko darīt.” 

Trijotne apsvēra dažādus rīcības variantus, līdz izšķīrās žigli pamest nacionālo parku. 

Nakšņošana uz klints malas 

“Bet, kad pienāca vakars un mums joprojām nebija naktsmāju šajā apvidū, izdomājām: lai piepildītu ceļojumu maksimāli, mēs dosimies atpakaļ uz parku un gulēsim uz tā klints malas.”

Kristiāna atklāja, ka jaunieši ceļo bez teltīm. “Lai būtu mazāks mugursomu svars, mums līdzi ir tikai guļammaisi. Arī uz klints malas mēs gulējām tikai guļammaisos. Skats, pamostoties no rīta uz klints, bija vienkārši pasakains!” 

Bija brīnišķīgi pavadīt nakti tieši zem zvaigznēm un apzināties, ka pavisam netālu no viņu guļammaisiem beidzas klints mala un ir aptuveni 300-400 metru kritums. “Tiešām burvīgi!” 

Miljons zvaigžņu viesnīca 

“Ceļojuma laikā galvenais ir visā atrast pozitīvo. No vienas puses, mēs bijām bez naktsmājām un gulējām uz klints malas, bet man patīk skatīties uz situāciju tā: es uzskatu, ka mēs gulējām miljons zvaigžņu viesnīcā,” Ričards atklāja savu skatījumu uz ceļojumā notiekošo.

Balanss starp ielu un mīkstu gultu 

Kristiāna turpināja: “Ir dienas, kad mēs paliekam vienkārši kaut kur uz ielas, bet ir dienas, kad mēs paliekam pie latviešiem [viņu mājās]. Ir balanss. 

Tajās dienās, kad paliekam kaut kur uz ielas, mēs izkāpjam no savas komforta zonas un pielāgojamies apstākļiem. Bet ir arī dienas, kad guļam ērtās gultās un izbaudām visas ekstras: gan dušu, gan gultu, gan visu pārējo.” 

Nakts mazpazīstama onkulīša pagalmā  

Interesanta bija arī jauniešu ceļojuma pirmā diena. Tā sākās Liepājā, no kurienes viņi devās uz Klaipēdu Lietuvā. “Mūs izlaida Klaipēdā, kur ir zoo parks. Kristiāna teica: “Jā, es tur netālu pazīstu vienu onkulīti, es viņu pirms gada satiku. Iespējams, viņš varēs mūs uzņemt.” 

Bet, kad mēs ieradāmies, pulkstenis jau bija pāri pusnaktij un viss bija pilnībā tumšs. Loģiski, mēs negribējām iet un modināt onkulīti, lai gan zinājām, kur viņš dzīvo. Kristiāna teica: “Paliksim tepat, viņa pagalmā, un no rīta viņš mūs vienkārši sagaidīs.” 

Tā arī bija. Mēs ielīdām guļammaisos un apgūlāmies turpat zālē viņa pagalmā. Nākamajā rītā mēs iepazinām Džeimsu,” Rūdolfs stāstīja. No rīta sirmais onkulītis iznāca ārā no savas mazās mājiņas un pēc sarunas ar Kristiānu priecājās par jauniešu ierašanos. 

Divas dienas pie atsaucīga lietuvieša 

“Kā es viņu biju satikusi pirms tam? Es viņu pat īsti nepazinu. Vienkārši viņš dzīvo blakus zoo dārzam, un pirms laika mēs ar draudzeni gribējām apmeklēt šo zvērudārzu. Tā kā toreiz parks bija ciet, es netālu ieraudzīju šo onkulīti un piegāju pie viņa parunāties par parka darba laiku. 

Pēc tam es viņu atcerējos. Kad mēs ieradāmies Klaipēdā, es izmantoju iespēju, ka viņš bija ļoti atsaucīgs. No rīta viņš iznāca no mājiņas un mums kā tūristiem piedāvāja tēju un kafiju. Mēs parunājām, viņš atcerējās mani. Mēs pie viņa nodzīvojām divas dienas.” 

Milzīgs atbalsts no latviešiem 

“Tas bija labākais ceļojuma sākums, kādu vien mēs varējām vēlēties,” Ričards teica un atzina, ka arī pēc tam piedzīvojumi paši nāca viņiem pretī. “Mēs tikai fokusējamies tālākai virzībai uz priekšu un nezināmajā.”

“Šajā ceļojumā jūtams ļoti liels atbalsts no latviešiem [kas dzīvo citās Eiropas valstīs]. Mēs esam satikuši tik daudz cilvēku!” Kristiāna pauda prieku. Ceļojumā piedzīvotie notikumi ir ļoti, ļoti intensīvi! “Smadzenes pat nespēj tos apstrādāt, jo viss iet tik ātri uz priekšu.” 

Mēģina atrast arī sevi 

Bagātīgos piedzīvojumus, atziņas un pārdomas jaunieši apraksta arī savās dienasgrāmatās un dalās dažādās interneta vietnēs. “Man šķiet, ka īstenībā lielākais mērķis, kāpēc mēs esam devušies šajā ceļojumā, nav saistīts tikai ar interneta satura veidošanu. 

Patiesībā mēs mēģinām atrast paši sevi, savas lietas un vērtības šajā ceļojumā,” Kristiāna atklāja. 

Puiši īstenoja savu sapni 

Doma par Eiropas apceļošanu vispirms radās Rūdolfam un Ričardam, kuri jau pirms tam nodarbojās ar interneta satura veidošanu. 

“Jau pirms pieciem mēnešiem mēs izplānojām, ka vēlamies doties uz Eiropu. Kristiāna pievienojās tikai divas nedēļas pirms ceļojuma sākuma. Viņa atdeva savu dzīvokli un aizgāja no darba, lai tikai varētu doties ceļā kopā ar mums. Tobrīd mums jau vairs nebija izvēles iespēju viņu neņemt,” Rūdolfs smaidot sacīja. 

Izdzīvo ceļošanu laikā 

Ceļojot tik intensīvi (“Mēs biežāk mainām valstis, nekā drēbes, kas ir mūsu mugursomās.”), šķiet, ka iespējams pārvietoties arī laikā. “Mums pašiem šķiet, ka esam šeit nodzīvojuši jau vairākus gadus, jo visu laiku tik daudz kas mainās.” Patiesībā tas ir daudz īsāks laiks.   

“Ja tu gribi ceļot laikā, tad vienkārši ceļo! Tik daudz lietu notiek, tu piedzīvo tik daudz emociju un redzi tik daudz ko, ka tiešām liekas, ka pagājis ilgāks laiks un esam prom jau sen, lai gan ir pagājušas, piemēram, tikai divas nedēļas,” Kristiāna salīdzināja. 

Var pārtikt no grauzdiņiem ceļmalā 

Runājot par ceļojuma finansiālo pusi, trijotne atklāja, ka cenšas dzīvot ļoti taupīgi. “Teiksim tā: mēs dzīvojam konkrētajam momentam. 

Mums ir līdzi neliels finansējums, bet var būt tā, ka vienu vakaru mēs paēdam restorānā, bet nākamajā dienā pārtiekam no grauzdiņiem, stāvot ceļmalā,” Rūdolfs skaidroja. Ričards viņam piebalsoja: “Vai vispār neēdam!” Jā, gadās arī tā! 

Pateicīgi par latviešu atsaucību 

Kristiāna paskaidroja: “Mēs mēģinām pēc iespējas mazāk tērēt naudu, jo kopumā ceļojums ir paredzēts trīs mēnešu garumā. Parasti vienīgā pozīcija, kur mēs minimāli tērējam naudu, ir pārtika. Bet cilvēki ir ļoti atsaucīgi. Arī latvieši, pie kuriem mēs esam palikuši, ir ļoti atsaucīgi.” 

Bieži vien ārvalstīs dzīvojošie latvieši atzinīgi novērtē šo trīs jauniešu drosmi un uzņēmību apceļot Eiropu un atbalsta viņu ieceri, labi pabarojot un ērti izguldot. 

Izaicinājums iešmaukt bez maksas 

“Runājot par budžetu, mēs mēģinām izklaides un apskates vietās naudu vispār netērēt. Tā kā mēs veidojam interneta saturu, mēs esam noteikuši sev izaicinājumu paskatīties, kur varam vienkārši iešmaukt, ielauzties iekšā bez maksas.” 

Piemēram, viņi ļoti vēlējās apmeklēt The Weeknd koncertu Amsterdamā. “Mums bija sapnis aiziet uz šo koncertu, bet loģiski, ka naudas tam nebija. Mēs izdomājām veidu, kā tikt uz koncertu bez naudas.” 

Nesamierinājās ar atraidījumu 

Viņiem radās ideja piedalīties koncertā kā brīvprātīgajiem darbiniekiem, taču pie ieejas pēkšņi pateica, ka latviešu vārdi nav atrodami datu bāzēs, tāpēc neļāva ieiet koncerta norises vietā. “Mēs bijām ļoti bēdīgi, staigājām apkārt un domājām, ko darīt. Visiem [apkalpes darbiniekiem] bija uniformas, un mums likās diezgan grūti iefiltrēties.”

Ieraugot kādu vietējo sievieti un vīrieti, kas bija apvilkuši zaļās vestes, latvieši vēroja, uz kurieni viņi dodas. Pāris piegāja pie vārtiem, pieklauvēja pie tiem un nokļuva koncerta teritorijā. To redzot, jaunieši izdomāja doties uz tuvējo veikalu, iegādāties līdzīgas zaļas vestes un mēģināt klauvēt pie tiem pašiem vārtiem. 

Zaļās vestes par 5 eiro palīdzēja iekļūt koncertā 

“Mēs nopirkām vestes par 5 eiro un plānojām pieiet pie vārtiem, pieklauvēt un pateikt, ka mēs tikai izgājām uzsmēķēt.” Liels bija viņu pārsteigums, kad, pieklauvējot pie vārtiem, iznāca kāda darbiniece, kas runāja tikai nīderlandiski.

Ričards tajā brīdī izvilka cigareti un sāka smēķēt, un sievietei nācās aizrādīt, ka tik tuvu pie arēnas nedrīkst smēķēt. Latvietis uzreiz nodzēsa cigareti, atvainojās un sameloja, ka nezināja par smēķēšanas aizliegumu, jo strādā šajā vietā tikai pirmo dienu. “Tā mēs kopā ar to sievieti iegājām iekšā, mums iedeva aprocītes, mēs tikām uz koncertu. Tas bija fenomenāli!” 

Izaicina paši sevi 

Kristiāna atzina, ka nav labi censties iešmaukt pasākumos un apskates vietās bez maksas. Taču Rūdolfs papildināja: “Bet mēs to uztveram kā izaicinājumu. Mēs izaicinām sevi!”

“Protams, tas nav labi, un mēs nereklamējam šādu dzīvesstilu. Bet, no otras puses, ne kurš katrs var ko tādu izdarīt, un mēs sev uzstādām izaicinājumu paskatīties, vai mēs to varam. 

Mūsu moto dzīvē ir veidot stāstus, un, mūsuprāt, stāsts par ielaušanos bez biļetes kā viltus darbiniekiem ir daudz interesantāks, nekā vienkārši samaksāt naudu, lai aizietu uz koncertu,” Rūdolfs skaidroja un norādīja, ka viņiem kā interneta satura veidotājiem ir pienākums veidot interesantus stāstus. 

Iešmauc autobusos pa vidējām durvīm 

Pārsvarā jaunieši pārvietojas ar autostopiem. “Ir pilsētas, kur var iešmaukt autobusā un nobraukt par brīvu dažas pieturas.”

Līdz Vācijai tas bija ļoti viegli, jo tur autobusos varēja iekāpt arī pa vidējām durvīm. Bet Nīderlandē pārvietošanās ar autobusiem kļuva sarežģītāka, jo iekāpšana bija tikai pa priekšējām durvīm un tikai ar biļetēm. 

Stopētājiem izmaksā arī ēdienu 

“Pārsvarā mēs stopējam. Tādā veidā mēs esam satikuši ļoti daudz interesantu cilvēku. Esam apmainījušies ar stāstiem un kontaktiem. Visi bijuši ļoti priecīgi un ieinteresēti mūsu stāstā, kā mēs esam varējuši vienkārši salikt visu vienā somā un braukt prom no mājām,” Kristiāna raksturoja sastapto ceļinieku reakciju. 

Pārsvarā ļaudis ir priecīgi dzirdēt latviešu stāstu. Dažkārt viņi pat domā: “Vajag šiem jauniešiem palīdzēt! “Bieži vien viņi aizved mūs tālāk vai uz citu vietu, nekā sākumā bija plānojuši doties. Daudz reižu bijis tā, ka viņi pat iedod naudu vai izmaksā vietas uz autobāņa. Kāds vīrietis mūs pazina tikai 10 minūtes, bet nopirka mums ēdienu 50 eiro vērtībā,” Rūdolfs pauda prieku. 

“Parasti tie ir cilvēki, kas kādreiz kaut ko tādu ir darījuši paši. Viņi mūs saprot un saka: “Jaunieši, es esmu bijis jūsu situācijā, es zinu, kā tas ir, tāpēc man gribas jums kaut ko labu izdarīt.”” 

Īpaša stopēšanas stratēģija 

Ričards atklāja viņu īpašo stratēģiju, braucot ar autostopiem. “Mēs esam divi puiši un viena meitene. Loģiski, ka lielāka iespēja, ka mašīna apstāsies ir tad, ja redzēs meiteni. Tāpēc mēs Kristiānu vienmēr liekam priekšā, jo tad vienmēr ir labāks rezultāts.”

Gadījies tā, ka autovadītājs apstājas, taču nevar uzņemt visus trīs jauniešus, jo transportlīdzeklī nav tik daudz vietu. Tāpēc reiz viņiem nācās sadalīties. “Kādu dienu mums stopēšana palika grūtāka, tāpēc mēs sadalījāmies. Es paliku ar Rūdolfu, jo negribēju palikt viena pati meitene. 

Sadalījušies mēs aizbraucām uz Nīderlandi. Viss bija kārtībā. Vienam stopētājam atrast vietu automašīnā ir ļoti viegli. Diviem arī. Saka, ka trijiem ir ļoti grūti, bet līdz šim mums kaut kā ir labi gājis ar stopēšanu. Mums ir ļoti veicies. Veiksme mums stāv klāt!” Kristiāna dalījās ceļotāju priekā.