Kad gribas kaut ko jaunu... 5 stāsti, kā pārraut apburto loku "mājas-darbs-mājas"

Pilnīgs „crazy”

Ieva (37) pēkšņi attapās, ka viņai ir tikai mājas un darbs. Nekas cits dzīvē vairs nenotiek. Bet kur lai skrien? Ko lai dara? Smadzenes sauc pēc svaiga gaisa, bet kurā virzienā meklēt skābekli, ja pārlieku nekas neaizrauj?

„Pilnīgi nejauši no frizieres uzzināju, ka psiholoģiju centrā notiek visādi kursi. Skatos – sāksies lekciju cikls par dažādiem meditācijas veidiem. Pirmajā brīdi šķita – pilnīgs „crazy”, bet kāpēc gan nepieteikties? Vismaz vienu vakaru nedēļā izvēdināšu galvu. Neko vairāk pat negaidīju. Sapratu vien, ka ar kaut ko būtu jāsāk. Kaut kad senāk biju mēģinājusi uz savu roku pēc draudzenes padoma meditēt, bet man nekas nesanāca. Varbūt šoreiz sanāks?

Jau pirmajā nodarbībā es ņēmu un „aizpeldēju”. Pat savu ķermeni nejutu, kur nu vēl visus kreņķus un domas par darbu. Iekšā bija tāds vieglums, it kā manis vispār nebūtu. Kā tagad atceros – pēc pirmās nodarbības mājās nevis gāju, bet lidoju. Nevarēju vien sagaidīt nākamo pirmdienas vakaru, kad atkal varēšu no visa atslēgties. Nevarētu teikt, ka tagad šo pieredzi baigi izmantoju. Bet šie kursi mani burtiski iepūta otru elpu. Pēc kāda laika atkal mēģināšu kaut ko uzsākt.”

13 meklējumu gadi

Jolanta (43) saka – katrs cilvēks agrāk vai vēlāk nonāk pie jautājuma, kāpēc dzīvē ar viņu notiek tā un ne citādi. Viņu šie jautājumi sāka interesēt ap gadiem 30. „Sākumā pusgadu godprātīgi gāju pie psihoterapeita. Vienīgais labais, ko ieguvu, bija tas, ka uzzināju kaut ko par zemapziņu un sapratu, ka tikai no manis ir atkarīgs, kā rīkojos un domāju. Ārpasaule – tā teikt – nav vainīga. Pārstāju apmeklēt psihoterapeitu, kad jutu, ka prāts terapijā sāk izspēlēt savas smalkās spēlītēs. Vairs nesapratu, cik patiesa esmu. Atskārtu, ka pašai būs vien jāmeklē atbildes uz saviem jautājumiem.

Izgāju cauri dažādām praksēm un semināriem, šamanismu ieskaitot. Gāju uz teātriem, aizrāvos ar dārzu, daudz ceļoju, saprotama lietu – devos arī uz Indiju. Sapratu, ka sevis iepazīšana tomēr nozīmē iet garīgu ceļu. Jo viss, ko darīju līdz šim, bija vērsts uz ārpusi. Bet atkal – ja nemēģināsi, kā zināsi, kas tev vajadzīgs? Manuprāt, ir jādara tik ilgi, kamēr izdodas atrast to, kas patīk.

Tā es arī – lēnām un pamazām 13 gadu garumā nonācu līdz hatha jogai. Izrādījās – tikai tā man bija vajadzīga! Tikai tā spēj sakārtot manu veselību, domas un enerģiju. Atgriezās līdzsvars, pasauli redzēju citām acīm, sāku saprast cilvēkus. Es ticu, ka dzīve mums katram piespēlē pārbaudījumus. Neesmu gļēva, man pietiek drosmes pieņemt izaicinājumus. Taču, lai sveikā tiktu tiem cauri, man pašai ir jābūt līdzsvarā. Man jācīnās ar savām bailēm, šaubām un neticību. Bez jogas to nevarētu. Tikai, pateicoties tai, varu augt un pilnveidoties. Burtiski baudu savu ķermeni, man galva pilna jaunām un labām domām.”

Pote pašapziņai

Inese (25) ir kļuvusi par Perfect lady, jo tieši šāda nosaukuma apmācības kursus labprātīgi, tikai un vienīgi pašas vajadzībām izgāja Bogomolova imidža skolā. „Kad dēliņam palika gads un bija jāatgriežas darbā birojā, es sapratu – tas krampis, kas man bija agrāk, ir kaut kur pazudis. Vairs nebiju tā sieviete, kas ar baigo pašapziņu strādāja ar klientiem.

Sapratu, lai atgrieztos ierindā, vajag sevi kaut kādā veidā uzfrišināt. Jo esmu no tiem, kas daudz var dabūt gatavu, ja vien labi un pašapzinīgi jūtas. Taču pēc bērna biju kļuvusi mazliet resnāka, šķita, nekas vairs nepiestāv. Vispār – beigas dzīvei. Un tad radio dzirdēju reklāmu.

Pēc tām 13 nodarbībām jutos kā no jauna piedzimusi. Stilists gāja kopā ar mani uz veikalu, es iemācījos pareizi krāsoties, sapratu, kāds svārku garums un krāsas ir manējās. Kad saviesīgā pasākumā kārtīgi „uzcērtos”, visi mani pamana. Un pašai tāds prieks, ka nenoslinkoju, bet kaut ko savā labā tomēr darīju!”

Vajadzēja pasauli ieraudzīt citām acīm

Laura (26) klusībā jau labu laiku domāja par brīvprātīgo darbu. Līdz beidzot, uz sarkanas lapas ar zelta pildspalvu rakstot visu, ko grib piedzīvot nākamajā gadā, saņēmās un tā arī atzīmēja: „Gribu darboties kā brīvprātīgā.” „Sajūtai, ka šis varētu būt mans izaugsmes ceļš, nebija nekāda loģiska izskaidrojuma. Vienkārši šķita – es taču arī varu darīt kaut ko, lai pasaule kļūtu labāka.

Jau pēc nedēļas (!) radās izdevība pieteikties brīvprātīgo darbam „Dardedzē”. Vajadzēja aizpildīt anketu un paskaidrot savu motivāciju. Sēdēju kā uz adatām, gaidot, vai izrādīšos gana laba. Beidzot sekoja trīs mēnešu apmācību kurss Eņģeļu akadēmijā. Mēs, 25 meitenes, tikām gatavotas darbam ar sociāli nelabvēlīgajām ģimenēm. Pēc apmācības – atkal pauze. Un tieši šajā laikā man pašai viss sāka jukt un brukt. Darbā tika mazinātas algas, papilddarbi atkrita, un visam pāri – nemainīgi liels kredīts par dzīvokli. Biju gatavais nervu kamols, un vēl dodos palīdzēt citiem (smejas).

Mistiskā kārtā tā pusgada laikā manī iemājoja miers, kaut naudas tāpat nebija. Dzīvojot līdzās ģimenei, kurā nokļuvu, sapratu, ka stresoju par sīkumiem. Viņiem tiešām bija slikti dzīves apstākļi – netīrība un nabadzība, bet viņi bija iemācījušies dzīvot šodienai. Tas iedvesmoja. Viņi var, es – ne? Patiesībā šis pusgads man bija kā terapija, jo ieraudzīju pavisam citu dzīvi. Pazuda niķis uztraukties par to, kas varbūt nekad nenotiks. Kļuvu iecietīgāka. Mana izaugsme nav nekādā veidā aptaustāma (smejas). Pašlaik pat sajūta, ka nākotnē es varētu aiziet no savas profesijas un strādāt šajā lauciņā.”

Radošums pret snobismu

Anda (34) ir juriste un, bēgot no sajūtas, ka stāv uz vietas, jau pusgadu mācās gleznot. „Kaut kas visu laiku manī kņudēja. Tāda neapmierinātība ar dzīvi. Kaut kādas nesaprotamas ilgas. Lielāko dzīves daļu pavadu darbā, sēdēdama birojā. Tur viss tāds korporatīvs un snobisks. Tikvien, kā vakarā aizej uz sporta zāli vai kino. Gribējās kaut ko citādāku. Kaut ko atšķirīgu no ikdienā darāmā.

Gāju pa Ģertrūdes ielu un ieraudzīju – var mācīties gleznot. Kāpēc ne? Tas varētu būt forši. Vienreiz nogāju studijai garām, otrreiz, trešo reizi. Vajadzēja krietni saņemties, lai atvērtu durvis un ieietu. Turklāt nekad dzīvē nebiju jutusi piemītam šādu talantu. Citreiz jau uznāk gražošanās, ka man nekas nesanāk, bet mākslinieks Ralfs māk uzmundrināt, un viss atkal sanāk (smejas).

Jūtu, ka mani aizrauj šī mākslinieciskā vide. Tā ir kā cita pasaule, kas reāli ieviešas arī manā dzīvē. Esmu kļuvusi brīvdomīgāka, snobiskais vairs nepatīk. Līdz tam manā skapī bija neskaitāmas blūzes un kostīmiņi. Tagad varu uzvilkt legingus un īsāku kleitiņu. Draudzenes, rokas berzēdamas, domā, ka nu es zinu visu par krāsām, varēs manas zināšanas izmantot, veicot remontu mājās. Bet tik tālu „apgreidojusies” vēl neesmu. Es vairāk tādā emocionālā ziņā pilnveidojos.”

Kad gribas jaunus apvāršņus

Psihoterapeite Irēna Goluba mums atgādina – attīstība nav no nāves. No nāves ir izdzīvošana.

• Izdzīvošana ir svarīga, bet tā dod jēgu dzīvei tikmēr, kamēr tev ir ļoti slikti vai ļoti smagi. Tikko izdzīvošana ir garantēta, tā uzreiz gribas domāt par dzīves jēgu. Un kolīdz gribas to atrast, tā bieži parādās paša attīstības jautājums. Cilvēkam gribas jaunos apvāršņus, gribas sajūtu, ka dzīve nepaiet garām, ka notiek kaut kas jauns.

• Zināt, kas attīstībai nepieciešams, var tikai mēģinot un provējot. Dažkārt cilvēki mēģina sēdēt uz dīvāna un pārliecināties, ka tagad es gleznošu un zināšu, ka tas man ļoti patiks. Bet tā nevar. Kamēr neesi pamēģinājis, tikmēr nevari pārliecināties.

• Vēl svarīgi apjaust, ka attīstība pa pusei ir spēle, jo nopietnība bieži nomāc. Dabiskais eksperimentu laiks, protams, ir pusaudžu gadi un jaunība. Bet jauki, ja dzīvīgo avantūrismu – es tomēr mēģināšu – cilvēks spēj saglabāt arī tad, kad viņam ir vairāk gadu. Īstenībā ap 30 gadu vecumu cilvēkam kļūst skaidrs – kurš attīstās, tas attīstās, kurš sēž uz vietas, tas arī sēž uz vietas.

• Impulsi attīstībai ir dažādi. Dažreiz tie nāk no iekšējās sajūtas, dažreiz – no sabiedrības, dažreiz no tā, ka vajag kaut ko konkrētu, bet dažreiz no apnikuma. Dažkārt pašattīstība ir bez skaidri noteikta racionālā mērķa. Proti, gribas kaut ko, nezin ko. Vienkārši gribas. Un šis ir tāds interesants impulss. Jo var taču arī putru apēst, bet vajag uzcept pildīto līdaku. Bet cilvēce jau kā reizi tā attīstās – izgudrojot ko tādu, kas nav tieši nepieciešams un kam nav skaidra un pragmatiska mērķa.

• Lai attīstītos, cilvēkam vajag kaut cik brīvo resursu (laiku/spēku). Viņam vajag atpūtu. Ne velti tieši pēc atvaļinājuma cilvēks pievēršas pašattīstībai. Ja esi nostrādājusies, skaties vienā punktā un ar spriedzi domā – kur attīstīties – ir ļoti grūti iegūt atbildi.

• Maldīgi būtu domāt, ka attīstība nozīmē tikai ko garīgu, smalku. Tā drīzāk ir kompensējošā reakcija, ka cilvēks ar pašattīstību mēģina sevi šķirt no citiem un pierādīt, ka ir labāks. Katram ir kaut kas savs, kā dzīvē pietrūkst.

Kasjauns.lv / Foto: Shutterstock