Princeses Diānas kurpēs: Kristena Stjuarte un viņas seksuālās atklātības cena

Ko teiktu Diāna?

Par Velsas princesi Diānu ir tik daudz viedokļu, ka “es jutu – vēlos viņu aizstāvēt”, uzsver Kristena Stjuarte. Nu aktrise vēlas, kaut būtu iespējams Diānai pavaicāt, ko viņa domā par filmu "Spensere" (filmējoties viņa katru dienu prātojusi, ko par notiekošo teiktu princese), un nespēj tikt vaļā no nožēlas, ka nav spējusi pilnībā izprast varones emocijas, jo “vēl neesmu mamma”.

Viņa četrus mēnešus apguva valodas smalkumus, lai iemācītos tik aizrautīgi smieties un runāt tā, kā to darīja Diāna. Kādā no intervijām Stjuarte gan ieminējās, ka esot teju neiespējami improvizēt, kad jādomā par šādām niansēm, taču darbu viņa paveica godam, un pirmo reizi savas karjeras laikā, kas ilgst jau vairāk nekā 20 gadu, tika nominēta Zelta globusam kā labākā aktrise.
Kristena nominēta arī Oskaram, un jāpiebilst, ka šī ir vienīgā nominācija, ko Spensere saņēmusi.

Čīliešu režisors Pablo Laraīns, kurš 2016. gadā uzņēma biogrāfisko drāmu Džekija par Žaklīnu Kenediju ar Natāliju Portmani titullomā, ilgi nedomāja, kurai aktrisei piedāvāt Diānas lomu. “Diāna bija ļoti noslēpumaina personība, un es jutu, ka Kristena varētu šo noslēpumu notvert. Protams, pateicoties grimam un garderobei, Kristena Diānai varēja līdzināties fiziski, taču vissvarīgākā ir viņas pievilcība.”

“Mūsu filma ir par atbrīvošanu – viņa ļoti smagi cīnījās, lai atgūtu noteikšanu pār savu dzīvi,” par savu varoni teic Stjuarte un uz lielā ekrāna izdzīvo fikciju – psiholoģisko trilleri par princeses dzīvi, kas ietilpināta trīs dienās, ko karaliskā ģimene 1991. gada Ziemassvētkos pavadīja Sandringemas īpašumā Norfolkā. Strikts protokols, izolācija no pasaules, paparaci, attiecību musturi, ēšanas traucējumi, neveselīgs psiholoģiskais fons un dāvana, ko Čārlzs iegādājies divos eksemplāros, lai vienu pasniegtu sievai, bet otru – mīļākajai. Un Annas Boleinas, kurai pēc vīra Henrija VIII pavēles nocirta galvu, rēgs, no kura neaizbēgt labirintam līdzīgajos gaiteņos – Laraīns bija sajūsmā, kad kāds intervētājs norādīja uz līdzību ar Stenlija Kubrika Mirdzēšanu (1980) un, simboliski runājot, uz domām, kas šaudījās Diānas prātā.

Dejas un kleitas

Spensere netapa kā milzīgas komandas kopdarbs, un itin bieži filmēšanas laukumā – kādā pilī Vācijā, kas ideāli “nospēlēja” Norfolkas īpašumu, – Kristena bija kopā vien ar Pablo un godalgoto operatori Klēru Matoni. Stjuarte neslēpj, ka šajā lomā baidījās dejot – Diāna bija laba dejotāja, un ziņa par viņas un Holivudas zvaigznes Džona Travoltas priekšnesumu Baltajā namā dziesmu no Sestdienas vakara drudža (1977) pavadījumā savulaik apskrēja visu pasauli. Tobrīd Kristena pat nebija dzimusi, taču atceras laiku, kad Diāna nomira. “Viņa bija fascinējoša sieviete,” aktrise apgalvo, “taču mēs joprojām viņu nepazīstam.”

Bērnībā Kristenai bija papīra lelle, kas veidota pēc Diānas līdzības, un komplektā ietilpa arī kāzu kleita, jāšanas kostīms, plaša garderobe un bērni. Filmā – epizodē, kurā Diāna skrien, – viņai mugurā ir apģērbs, kas dažādu iemeslu dēļ kļuvis par viņas dzīves spilgtu mirkļu liecinieku; jokainas sajūtas aktrisei sagādājusi kāzu kleitas replika. Savukārt Spenseres plakātā redzamais tērps ir 1988. gada Chanel Haute Cuture kleitas kopija, kuras izgatavošanai bija nepieciešamas 1034 darba stundas, no kurām ap 700 stundu pagāja, lai taptu sarežģītie izšuvumi. Un tā nav nejauša sakritība, ka arī Venēcijas pirmizrādē Stjuarte bija tērpusies Chanel – zaļā zīda tunikā ar mežģīnēm un pieskaņotās biksēs, jo jau kopš 2013. gada viņa ir šī modes nama seja. Pirmo fotosesiju bildēja neviens cits kā pats Karls Lāgerfelds, bet ierosmi sadarbībai deva Kristenas dalība Olivjē Asajasa drāmā Zils-Marijas mākoņi (2014), ko daļēji finansēja Chanel un pirmoreiz rādīja Kannu konkursā, par kuru Kristena saņēma franču Oskaru jeb Cēzaru. Šīs balvas vēsturē viņa ir vien otrā amerikāniete, kurai izrādīts tāds gods.

Filmējoties Diānas lomā, Kristena skaudri apjautusi, cik maz ietekmējusi pasauli un cik Diāna – daudz, un visu filmēšanas laiku jutusi morālu atbildību par to, kas tiks parādīts uz lielā ekrāna, kā reaģēs abi prinči: Viljams un Harijs. Lai cik daudz informācijas par Diānu filmēšanā iesaistītie būtu savākuši, to, kas notika patiesībā, zina tikai klātesošie. Bet nešķīstie paparaci nekad nav mācējuši cienīt privātumu, un par to uz savas ādas pārliecinājās kā Diāna, tā arī ikdienā ar to spiesta sadzīvot Kristena, kaut arī viņai ir labs rūdījums un šovbiznesā ir kopš bērnības.

Grimētavā ar Džodiju Fosteri

Kristena Stjuarte piedzima Losandželosā 1990. gada 9. aprīlī un uzskata sevi par kalifornieti. Savas mīļākās Eņģeļu pilsētas iniciāļus LA viņa ietetovējusi plaukstas locītavā. Laimīgā bērnība ar brāli Kameronu un adoptētajiem puišiem – Deinu un Teiloru – pagāja Vudlandhīlzā, Losandželosas piepilsētā, Sanfernando ielejā. Tētis bija menedžeris teātrī, mamma strādāja ar scenārijiem. Vecāki bieži dalījās ar stāstiem par pieredzēto, un, to iespaidota, Kristena jau 2. klasē nolēma savu dzīvi saistīt ar izklaides industriju. “Nekad neesmu vēlējusies atrasties uzmanības centrā – tā nebija, ka vēlējos būt slavena, kļūt par aktrisi – bērnu,” viņa, vaicāta par bērnības sapņiem, reiz atklāja intervijā.

Toreiz Stjuarte bija pārliecināta, ka kļūs par scenāristi vai režisori, taču liktenīgs kļuva viņas lūgums mammai apmeklēt kursus, kuros mazajiem aktieriem iemāca, kā uzvesties, lai iegūtu lomas kino un TV projektos. Drīz vien Kristena sāka kandidēt uz lomām reklāmās, taču šajā jomā īsti nejutās savā ādā. 2001. gadā viņu apstiprināja Patrīcijas Klārksones varones meitas lomā kādā neatkarīgajā filmā, un jau pēc gada viņa filmējās kopā ar Džodiju Fosteri Baiļu istabā. Filmā Kristena ir dumpīga meita, bet aiz kadra viņa dalīja vienu grimētavu ar Fosteri un klausījās krietni vecākās kolēģes pieredzē, kura savu karjeru arī sākusi bērnībā.

Pieaugušie Kristenas tēlojumu novērtēja atzinīgi, bet klasesbiedri – gluži pretēji. Patiesību sakot, viņas dzīve skolā nudien nebija super. Pamazām piedāvājumu spēlēt kino kļuva arvien vairāk, un Stjuartes ģimene pieņēma lēmumu, ka meita mācīsies mājmācībā – tobrīd mācības skolā nebija iespējams apvienot ar viņas filmēšanas grafiku.

Krēslas Bella

Noskatījusies Šona Pena biogrāfiskās drāmas Savvaļā (2007) melno montāžu, Kristenu Stjuarti topošajai filmai pēc Stefanijas Meieres grāmatu motīviem izraudzījās režisore Ketrīna Hārdvika. Kādā no epizodēm Hārdvikas uzmanību piesaistīja Stjuartes sejas izteiksme – viņasprāt, tā bija tieši tāda kā galvenajai varonei Bellai – dusmas un ilgas vienlaicīgi, un, kā viņa pārliecinājās, Kristena ar abām kājām stāvēja uz zemes, un tas bija vairāk nekā nepieciešams arī Bellai. Steidzoties notikumiem pa priekšu, jāpiebilst, ka Krēsla lika grūti izkustināmus pamatus priekšstatam par Kristenu kā kokainu tīņu filmu zvaigzni, un internetu pārpludināja memes no sērijas “piecas filmas, viena sejas izteiksme” un “es nesmaidu vienmēr, bet, kad smaidu, nesmaidu”.

Ketrīna nolēma sāgu būvēt ap Kristenu, un, kad jaunā aktrise pastāstīja, ka augusi kopā ar vilkiem – ne jau īstiem savvaļas mežoņiem, bet piejaucētiem, no kuriem Stjuartu ģimenei gan nācās atvadīties pēc kādas negantas kaimiņienes sūdzībām, – loma viņai bija rokā! Pārējos aktierus lomām apstiprināja vien tad, kad režisore bija pārliecinājusies par viņu saskaņu ar Kristenu. Lai gan Roberts Patinsons, ieradies no Lielbritānijas, demonstrēja apzinātu vienaldzību, gaisā bija jaušama savstarpēja patikšana. Un tā 2008. gada 17. novembrī Losandželosā pirmizrādi svinēja pirmā no piecām Krēslas sāgas filmām, kas iekasēja vairāk nekā trīs miljardus ASV dolāru.

Kļuvusi par Bellu, Kristena iebarikādējās aiz slēgtām durvīm, taču nereti darīja, ko vēlējās: “Uz brīdi iedomājos, ka varu būt normāls cilvēks.” Vienkāršās meitenes Bellas un dažādu domu un emociju plosītā vampīra Edvarda Kallena attiecību virpuļiem sekoja visa pasaule, līdz 2012. gadā sāgai tika pieliks punkts.

Pēkšņā slavas viļņa pārsteigtā aktrise žurnālistiem atbildēja pat uz visnepieklājīgākajiem un netaktiskākajiem jautājumiem. „Jocīgākais, kas pavada slavu, ir tas, ka nav iespējams par sevi radīt pirmo iespaidu. Visiem jau pirms iepazīšanās par tevi ir viedoklis,” viņa secināja, taču nu, veroties uz Krēslu ar krietnu laika atstarpi, apzinās, ka toreiz bijusi f*** jauna un stulba.

Sāgas beigas

Vampīrsāgas filmēšanas laikā viņa saņēma vidusskolas diplomu, taču par izglītības koledžu uzskata dalību šajās filmās. Tā bija skarba pieredze, jo publicitātes mašinērija nežēloja un nenoklusēja neko. Bellas seja noraudzījās no plakātiem, kas rotāja miljoniem jaunu meiteņu guļamistabas, bet vistrakākais bija zaudēt privātumu. “Cilvēki domā, ka pazīst tevi, taču tā nav, un kā aktrise es varu izdarīt daudz vairāk,” viņa stāstīja kādam intervētājam, taču ne jau to visi vēlējās dzirdēt. Publika gribēja zināt, kā klājas Kristenai un Robam, kuri Krēslas filmēšanas laukumā kļuva par pāri. Īsi sakot, pāra bildes un video ar viņiem bija visur. 2010. gadā kādā intervijā aktrise apgalvoja, ka par saviem mīļajiem nebildīs ne pušplēstu vārdiņu, jo citādi pasacītais kļūst par daļu no izklaides – tā bija viņas izdzīvošanas stratēģija.

Nākamajā gadā, vaicāta par attiecībām ar Patinsonu, Stjuarte apgalvoja: “Nekad nepadarīšu lētas mūsu attiecības, par tām runājot.” Aktrises retoriskie jautājumi, kāpēc viņai jāpakļaujas Holivudas mašinērijas noteikumiem, pazuda kosmosā, un viņa bez jebkādiem izskaistinājumiem runāja, kā tas ir – būt slavenībai; nekas iekārojams, tāpēc, lai nepazaudētos, “tu ap sevi uzbūvē perimetru no cilvēkiem, kuri tev ir patiešām svarīgi”, protams, daļa dažādu iemeslu dēļ atbirst, bet paliek tie, kuriem patiešām var uzticēties.

2011. gada 3. novembrī trīs Krēslas zvaigznes – Kristena, Roberts un Teilors Lautners – atstāja savu plaukstu un pēdu nospiedumus pie Graumana Ķīniešu teātra Holivudā, bet jau nākamā gada jūlijā ASV izdevums Us Weekly publicēja materiālu, kas aplidoja visu pasauli. Kādam no paparaci bija izdevies nofotografēt Kristenu par viņu 19 gadus vecākā, precētā divu bērnu tēva un režijas debitanta Rūperta Sandersa skavās. Publiskā atvainošanās nespēja mazināt pazemojumu, kādā bija iemesta Sandersa ģimene un Roberts Patinsons. Sekas bija skaudras – Rūperta sieva iesniedza šķiršanās prasību. Kristena ar Robu vēl labu laiciņu dzīvoja “te šķirti, te kopā”, līdz 2013. gadā izšķīrās, bet Kristenai pirmā filma iecerētajā franšīzē par Sniegbaltīti kļuva par pēdējo. Viņa neslēpa aizvainojumu, taču iztaisnoja muguru un devās tālāk.

Sapnis par režiju

Kristenas Stjuartes filmogrāfijā ir vairāk nekā 50 ierakstu, taču viņa uzskata, ka savas karjeras laikā piedalījusies labi ja piecās labās filmās, bet nav tik ļauna, lai nosauktu, kurās. Dažreiz jau filmēšanas laikā viņai bijis skaidrs, ka nekas labs nav gaidāms, tāpēc darbu līdz galam nācies izdarīt ar sakostiem zobiem. Ar lielu aizrautību viņa runā par sadarbību ar Olivjē Asajasu. Zils-Marijas mākoņi (2014) un Personīgā stiliste (2016) ir divas filmas, ar kurām viņa lepojas īpaši.

Pēc franču kino dīvas Žiljetas Binošas ieteikuma Asajass Kristenu apstiprināja Holivudas aktrises lomai filmā Zils-Marijas mākoņi. Stjuarte kļuva par Binošas atveidotās Marijas asistenti, saņēma skaļus aplausus un Cēzaru piedevām. Domājot par amerikānietes talantu, Asajass uzrakstīja nākamo scenāriju filmai Personīgā stiliste. Tajā Kristenas Morīna ir jauna amerikāniete Parīzē, kura strādā par personīgo stilisti, bet viņas prātu pilnībā pārņēmušas domas, kā sazināties ar mirušo dvīņubrāli...

Aktrise izteikusies, ka turpmāk lomas izvēlēsies daudz apdomīgāk, priekšroku dodot materiāliem, kas tiešām uzrunājuši vai sniegs jaunu pieredzi. Šobrīd aktrise filmējas Deivida Kronenberga zinātniskās fantastikas trillerī Nākotnes noziegumi un gaida izdevību iemiesoties bītu paaudzes spilgtās personības Džoanas Volmeres lomā. Iecerēts, ka ar šo kinostāstu kā režisors debitēs aktieris Bens Fosters, bet Kristena atveidos sievieti, kuras dzīve aprāvās vien 28 gadu vecumā – pēc neveiksmīgas spēles, realitātē izvēršot Vilhelma Tella stāsta motīvus, amerikāņu rakstnieks un viņas partneris Viljams Barouzs kļuva arī par viņas slepkavu.

Stjuarte cer debitēt kā režisore, uz lielā ekrāna pārnesot Lidijas Juknavičas atmiņu grāmatu Ūdens hronoloģija. Šis materiāls prasa lielu krampi, bet pieredze, ko viņa guvusi kā īsfilmas Come Swim (2017) autore, ir labs atspēriens. Juknavičas tēvs bija dzērājs un varmāka, māte – pašnāvniece, viņai ir ilga atkarību pieredze un jau trīs šķirtas laulības, kā arī attiecības ar sievietēm – grāmatā aprakstīta ne viena vien tabu tēma. Kad Kristena, kura to izlasīja, pateicoties Amazon ieteikumu algoritmam, interesējās par iespēju stāstu ekranizēt, viņa autorei nosūtīja garu vēstuli, klāt pievienojot arī iespējamo vizualizāciju: asinis, baseini, drūmi 70. gadu istabu interjeri, bērnības fotogrāfijas...

Un vēlāk – jau ar autores atļauju – trīs nedēļas nodzīvoja treilerī Juknavičas īpašumā, uz papīra apzinīgi, bet ne hronoloģiski kārtojot skaudrās atmiņas. Viņa jau atradusi galveno lomu atveidotājus – aktierus, kuri vēl nav pārāk slaveni, – un gaida, kad kāda studija, apņemoties šo projektu finansēt, dos zaļo gaismu. Ak, jā, vēl plānā ir scenārijs TV seriālam un spoku meklēšanas realitātes šovs, un visos kā scenārija līdzautore ir iesaistīta Dilana Meijere, Kristenas mīļotā, kura pērn rudenī lūdza viņas roku.

Nav viegla nasta

Par Kristenas pirmo draugu kļuva filmas Runā (2004) aktieris Maikls Angarano, un kā pāris viņi kopā pavadīja četrus gadus. Pēc attiecībām ar Robu Patinsonu Kristena bija kopā ar producenti Alīsiju Kārgailu, kurai sekoja franču aktrise un dziedātāja Stefānija Sokolinski jeb Soko un jaunzēlandiešu modele Stella Maksvela. Viņa izlikās, ka nedzird tiešās norādes – Holivuda neakceptē biseksuālas attiecības, un kopš 2019. gada ir kopā ar scenāristi Dilanu Meijeri jeb Moksiju.

Viņas iepazinās pirms teju desmit gadiem filmas uzņemšanas laikā, bet satuvinājās kādā party, kad bija “atlaidušas bremzes”. Pirmoreiz Kristena vārdus I love you Moksijai izteica kādā bārā, un pēc divu gadu kopā būšanas viņas saderinājās. Pērn rudenī intervijā pie Hovarda Sterna Kristena gan ironizēja, ka viendzimuma pāriem nav priekšrakstu, kurš kuru bildinās, taču šī bija reize, kad viņai lūdza roku, un Stjuarte, protams, sacījusi: “Jā!” Kāzās lieku personu, dzīvās mūzikas un baltu kleitu nebūšot – Kristena, kā ierasts, vilks džinsus un baltu kreklu.

Aktrise, kura vienmēr uzsvērusi, ka par privātiem jautājumiem nerunās publiski, nu to dara, taču, iespējams, viņa pacēlusi karogu jaunās pasaules vārdā, kad cilvēki nebaidās atklāt savu seksuālo piederību un runāt par to. Būt atklātai Holivudā – tā nav viegla nasta, un Kristena to neslēpj. Viņa ciena kolēģus, kuri nenoliedz savu privāto dzīvi, tomēr apzinās, ka ir tik daudzi, kuri nekad neuzdrošināsies “iznākt no skapja”.

Kad Sterns vaicāja, vai Stjuarte šādas nostājas dēļ nav zaudējusi lomas, aktrise bija noliedzoša – visticamāk, ka nē, bet, ja tomēr, tad lomu kādā franšīzē, taču “tā neesmu es”. Jau Krēslas laikā viņa turpināja atkārtot: “Es neesmu neviens cits kā vien es pati.” Nu šī mantra iegūst arvien jaunas aprises. Taču, kā ne reizi vien novērojusi Kristena Stjuarte, “Holivudai pēc definīcijas patīk niekoties, un dabiski, ka mēs stāstām stāstus, kas nav īsti”.

Par filmu Spensere

Filmas Spensere tapšanā bija iesaistīts arī Deivids Renkins-Hants, kurš 33 gadus bija nostrādājis pie karaliskās ģimenes un pārzināja protokolu. Taču Spensere nav dokumentāls darbs, bet gan gotisks trilleris bez neviena grama no seriāla Kronis glamūra, un tā muzikālajā pavadījumā savijas klasika, džezs un popmūzika, ko savirknējis Radiohead mūziķis Džonijs Grīnvuds.

Komplimentus Kristenai Stjuartei izteicis arī viens no Diānas miesassargiem – viņaprāt, Kristenai izdevies radīt vislabāko Velsas princeses lielā ekrāna portretu.

Pēc pirmizrādes Spensere saņēma skaļus aplausus, un ne viens vien apgalvoja, ka Stjuarte nospēlējusi savas karjeras labāko lomu.