Vilinošie un biedējošie purvi - kādus noslēpumus tie glabā. Savs stūrītis ir gan zinātniekiem, gan raganām

Purvi mums līdzās ir bijuši vienmēr, savā ziņā tie bijuši neuzticami, neuzmanīgākie tajos zaudē dzīvību, to īpatnējā smarža gan vilina, gan biedē, augu valsts atšķiras no visa cita, jau senais cilvēks saprata – tur valda citi spēles noteikumi. Ja tos saproti, nojaut, tad vari no purva gūt ne tikai materiālu labumu, bet arī paslēpties; purvs nāk palīgā cīņā ar ienaidnieku.

Pašu purva vārda etimoloģiju valodnieki visbiežāk skaidro ar sakni, kas indoeiropiešiem nozīmē – dubļi. Interesanti, ka krievu vārdam boloto – purvs – ir viena sakne ar pirmbaltu bolt – spīdēt, atstarot gaismu. Valodnieki uzskata, ka tas ir baltu vārda pamatā. Vēl tagad saulē mirdzošs ezers aiz Krāslavas nes skaisto Bolta vārdu, tas turas pretī nolemtībai – pārpurvoties.

Robeža, kur baidīties

Savs stūrītis purvam ir arī latviešu mitoloģijā. “Purvs simbolizē bīstamu pāreju, tuvību pirmatnējā haosa telpai. Būdams pildīts ar valgmi, purvs iemieso arī dažādas iespējas, kas saistītas ar transformāciju,” stāsta folkloriste profesore Janīna Kursīte.

No purva vakarā ceļas migla – divdabīgs veidojums, kuram sakars ar auglību, bet arī ar šķērsli ceļā uz nokļuvi kosmizētā telpas daļā:

Visi purvi vakarāja
Miglu laida pasaulē;
Lec, saulīte, šorīt agri,
Noņem miglai vaiņadziņu.

Kaut arī purva augus lopu barībai uzskata par mazvērtīgākiem nekā ar pļavu augi un tādi tie arī ir, to klātbūtne tiek pieļauta – atšķirībā no purva avota, kas uzlūkots ne tikai par duļķainu, bet arī par rituāli netīru, saistītu ar pazemes divdabīgajiem gariem:

Ēdat, govis, pura zāli,
Nedzer't pura ūdentiņu:
Velna bērni piebradājši
Spalvainām kājiņām.

Par purvu mitoloģiju ir interesējies arī folklorists Sandis Laime. Purvu ainavā tiek lokalizēti tautas priekšstati par nelabo. Plašāk ņemot – stāvoši ūdeņi, vietas, kas atrodas ārpus saimnieciskās vai cilvēku apgūtās telpas, tiek atvēlētas dēmonisko būtņu plejādei. Ne velti Latvijā ir pat vairāki simti Velnu un Raganu purvu.

“Velna mitoloģiskais tēls ir daudzslāņains kā sīpols,” saka Sandis Laime. Senākajā nozīmē nelabais bieži mīt purvos. Brīdī, kad velns sāk iegūt kristiešu sātanam raksturīgās iezīmes, tā dzīvesvieta seno latviešu priekšstatos kļuva par elli – kā kristiešiem. Diezgan daudz ir arī Elles purvu. Sandis Laime, kurš pētījis raganu prāvu protokolus, stāsta – laikos, kad no cilvēkiem izspiesta atzīšanās, ka viņi ar velnu noslēguši līgumu, bijis jānoskaidro, kur tā elle atrodas un kur tas ticis parakstīts. “Pāris gadījumos 16. gadsimta otrajā pusē tiek minēti konkrēti purvi.

Mūsdienās tos grūti atrast, jo senie vietvārdi nav saglabājušies. Protokolos latviski ierakstīts Zeķu purvs starp Siguldu un Mālpili – tur cilvēki esot devušies uz elles ieeju. Skaidri redzams, ka velna senākā izpratne pamazām sātanizējas, un tad arī purvi tā kā ellišķojas,” spriež Sandis Laime. Pie Talsiem kāds ezers tiek minēts kā velna dzīvesvieta, kur notiekot raganu sabati.

Janīna Kursīte atsaucas uz senu latviešu valodas īpašības vārdu pekls ar nozīmi dziļš.

Tautas mani pāri veda
Par purviem, par peklēm,
Lai es ceļa neattapu
Pie māmiņas sērst atnākt.

“Šajā tautasdziesmā pekle minēta kā dziļa, staigna vieta un saistās ar precībām kā nozagšanu,” stāsta folkloriste. Taču pekle ir arī lietvārds, elles sinonīms. Iespējams, kāda saistība ar purva demonizāciju nolasāma arī šajā sakarībā.

Sandis Laime pētījumā par nakts raganām norāda, ka purvs ir viena no to dzīvesvietām. Reizēm tās iznākot malā, lai ķemmētu savus garos, zeltainos matus. Vientuļu vēlīnu gājēju tās var ievilināt purvā, no kurienes tas neatgriežas vai arī maldās visu nakti un mājupceļu atrod vien tad, kad uzaususi rīta gaisma. Nakts raganas ir mirušo gari, kas mīt vietā, kur gājuši bojā. Tā ka purvā daudzi pazuda, ir saprotams, kāpēc tur mīt nakts raganas. Šādi nostāsti saglabājušies arī Vārkavā, Preiļu pusē, kur Sandis bijis ekspedīcijā. Skaidrs, ka purvā mīt arī blūds jeb vadātājs – tāds varot apmaldināt, ievedot arī kādā akacī jeb cakumā. Ne viens vien tur pazudis, citam traktors noslīcis vai govis iekritušas.

Čūskas pudelē

Par spīti briesmām, vietējie tomēr dodas purvos, jo viņiem tur sava vajadzība, un ne jau tikai dzērvenes, bet arī nūmaukas – čūsku ādas. Jauns puisis Mārtiņš atceras, kā pusaudžu gados ar draugu piepelnījušies, ķerot čūskas purvos pie Preiļiem. Kā ārstniecisks līdzeklis taipusē populārs ir tuorps buteļē – čūskas (parasti pavasarī, kad tikko modušās) ar īpašiem paņēmieniem tiek ievilinātas vai citādi dabūtas pudelē, kur tām uzlej spirtu. Vietējie Sandim Laimem par to diezgan daudz stāstījuši, viņš arī redzējis tādas tuorpu buteļes latgaliešu māju plauktos. Folklorists domā, ka šo uzlējumu biežāk izmanto ārēji kādu augoņu, iekaisumu dziedēšanai, bet pa karotītei varētu lietot arī iekšķīgi; kā zināms, inde mazās devās ir ārstnieciska.

Ļaudis stāstījuši arī par tuorpu karali – visticamāk, zalkti, kuram esot kronis galvā. Ja tādu dabūnot nomaitāt, tad ar tā miesu varot brīnumu lietas darīt, visu izārstēt. Sandis domā, ka, iespējams, riesta laikā zalkšu tēviņiem esot spēja dzeltenās ausis tā kā piepūst, un tā varētu būt radusies līdzība ar zelta kroni. Interesanti, ka par bīstamiem vārkavieši uzskatot tieši zalkšus, tie esot dusmīgie, bet zigzagainās – tātad odzes – neesot nopietni ņemamas. Zinātāji teic, ka sava loģika tajā ir. Aizstāvoties zalkši varot iekost stiprāk, jo viņiem nav tāda dabiska aizsarglīdzekļa kā indes.

Gan Sandis Laime, gan Janīna Kursīte piemin dziednieci Annu Dzeni, kura uz purvu dodoties pēc dažādām eksotiskām zālītēm. Viena no tādām esot gribumzālīte – tā veicinot seksuālo varēšanu. Īstie zālīšu nosaukumi tāpat kā buramvārdi netiekot atklāti – iespējams, ticot, ka tā tie zaudēs savas īpašās spējas.

Stāstu meklējumos Sandis Laime nonācis kādā sētā, kur trīs norūpējušies vīri sēdējuši pie akas. Viņi teikuši, ka kaut ko pastāstīšot vien tad, ja no akas tur iekritušo alu izvilkšot. Sandis, nemācēdams ar vindu rīkoties, ar pūlēm bamsi ārā dabūjis. Tad vajadzējis pa četriem to izdzert. Neko daudz vīri gan nav pastāstījuši, norādījuši nākamās mājas virzienā… Sandis domā, ka grūtākos laikos šie saulesbrāļi mierīgi varētu arī tuorpu buteļē iztukšot.

Vieta nelabvēļiem un erotikai

Ir dzirdēta tautas recepte, ka Latgalē, alu brūvējot, tam piešāvuši arī purva vaivariņus; pēc tādas dziras gan trīs dienas nevarot attapties. Lai vilnas drēbes pasargātu no kodēm, sievietes purvā plūca vaivariņus – līdzot tikpat labi kā naftalīns. Ļaudis ar ezoterikas zināšanām stāsta, ka vaivariņš esot augs, kas nojauc robežas, tādēļ cilvēks sāk redzēt to, ko parasti nesaskata. “Īpaši tvanīgs purvs ir maija beigu un jūnija karstajās dienās, galva var kļūt dulla gan no vaivariņiem, gan purva gāzēm, un tad visādi var gadīties,” piekrīt Sandis Laime.

Ja cilvēks labi saprot purvu, viņš tajā var ievilināt savus nelabvēļus. Kā atzina biologi, tā ir vieta, kas pasauli attīra no nevēlamā. Kāda sieva var novēlēt tumšam akacim paņemt viņas vīramāti – vellamāti. “Purvs veļu valsts veidolā figurē buramvārdos,” piekrīt folkloriste Janīna Kursīte. “Auguma pēlēju un nelabvēli Laimai lūdz iemest dziļā dūņu purviņā. Izbaiļu un slimību novēršanas vārdos parādās htoniskais fantoms – melna čūska vai melna cūka, kas brien pa purvu.”

Purvs var pagriezt pret cilvēku savu biedējošo un kaitējošo seju, bet var arī pasargāt no briesmām. Purvs tautasdziesmās iezīmēts kā čūskām un citiem mošķiem piederīga telpas daļa. Buramvārdos pret burvjiem un zagļiem vēršas ar neizpildāmu uzdevumu jeb priekšlikumu:

Bur man būri, zūg man zagļi,
Navar mans izpūstēt.
Tys vīn mani izpūstīs,
Kas nu purva pupas škeis;
Kas nu purva pupas škeis,
Nu akmeņa vilnu cirps.

Cirpt no akmeņa vilnu nozīmēja radīt sniegu, snigšanu. Kaut kas līdzīgi nereāls cilvēka spēkiem droši vien bija domāts arī ar pupu šķīšanu no purva. Tie ir pārdabiski uzdevumi, kas pa kaulam tikai dievībām, nevis burvjiem vai zagļiem.

Daudzus gadus pēc šo buramvārdu rašanās savā Purvciema dzīvoklī dzejnieks Klāvs Elsbergs uzrakstīja Kretīnu deju – manā sētā ir purvelis maziņš, noslīkst jau tajā kretīni daži… Vēsturnieki un būvnieki apgalvo, ka uz purva ir uzcelts ne vien Purvciems, bet visa Rīga. Vēl tagad gandrīz pašā galvaspilsētas centrā, pie Latvijas Universitātes Zinātņu mājas Torņakalnā, plešas slīkšņaina, purvaina vieta. To ir iemīļojuši ne vien dēkaiņi – topošie biologi un kinematogrāfiski izteiksmīgu vietu meklētāji –, bet arī raibs bariņš lidoņu un rāpoņu.

Kas var būt stiprāks par purva raganu? Tā retoriski filmā Dokumentālists iesaucas režisoram Ivaram Zviedrim par draudzeni, bet Latvijas sabiedrībai par leģendu kļuvusī Purva Inta. Viņas lāsti skan pāri un atbalsojas majestātiski skaistajā purva ainavā, kurā sīkpriedīšu zari kā austrumnieku zīmējumos grafiski iezīmējas pret krāšņajām debesīm. Tikai viņa varot purvā ievest un, ja būs labs prāts, no tā arī izvest. Mutīgā sieva dzīvoja pēc dabas, ne cilvēku likumiem.

“Purvs no senatnes mantotos priekšstatos ir nedrošā pārejas telpa, kas cilvēkam jāšķērso ceļā uz veļu valsti, bet arī pārejas zona likteņdievībai pirms likteņa lēmuma pieņemšanas,” stāsta Janīna Kursīte. Abos gadījumos tas ir vienlīdz bīstams ceļa nogrieznis. Rituālā dialoga formā mirējs vai nomirušais ar šausmām balsī jautā Veļu mātei, kā tikt pāri purvam – ieejai veļu valstī.

Ar purvu un tā malu saistītas arī paražas un ticējumi. Purva mala, būdama robežvieta, tikusi uzskatīta par nelabvēlīgu, lai no turienes kaut ko nestu uz mājām. Šūpuļa līksti jaundzimušajam nekad necirta purva malā, bet augstākā vietā. Nelabvēlīgu ziņu nesēju dzeguzi lūdza nekūkot māju tuvumā, bet doties uz purva malu, tādējādi cerot sliktās ziņas aizvirzīt pašā purvā. Purvs folklorā sastopams arī kā no kosmizētās telpas attālināta vieta, kurā notiek no svešu acīm slēptas (tai skaitā seksuāla rakstura) darbības, stāsta folkloriste. Šim pieņēmumam ir virkne apliecinošu tautasdziesmu: meita un puisis abu spēkiem darbojas “staiga purva maliņā”. Nerātnajās dainās tas izteikts vēl nepārprotamāk – sievietes “dārgums” tiek iemests dūksnainā purvā; kurš puisis meitu grib, tam jāvelk ārā. Krauklis pieguļ vārnu nekur citur kā purvā.

Lēnu dzīvi mācoties

Purvs ir tāds pulsējošs organisms, saka bioloģijas doktore Iluta Dauškane un divi ģeoloģijas doktori Ilze Ozola un Normunds Stivriņš. Viņi ir jauni zinātnieki, kuri nodibinājuši Purva akadēmiju un nodarbojas gan ar šīs īpatnējās ekosistēmas zinātnisko izpēti, gan cenšas purvā iemīlināt sabiedrību, vedot ekskursijās pa purva takām, stāstot, skaidrojot un pārsteidzot. Vai Latviju varam saukt par purvu republiku? Lai gan to mūsu teritorijā ir gana daudz, aptuveni desmit procentu, tomēr ir valstis, kurās šīs īpatnējās ekosistēmas ir vairāk.

“Mēs baidāmies no tā, ko nepazīstam,” saka Iluta Dauškane. Viņai tāpat kā Ilzei un Normundam ir paveicies augstskolā mācīties pie ģeoloģijas doktores Laimdotas Kalniņas – īsta purva cilvēka, kura gluži kā ar maģisko vaivariņu smaržu ir spējusi ievilināt studentus purva burvībā. Ilutas lielā interese ir purvā augošie koki – mazās priedītes un pundurbērzi. Tā ir viena no četrām bērzu sugām, kas ir mazi krūmi, bet tāpat kā purva priedes var sasniegt dižu vecumu. Tā ir īpašā purvu izdzīvošana spēja – ņemt no apkārtējās vides to, kas tobrīd pieejams. Tas atbilst šobrīd visā pasaulē populārajam slow life konceptam – lēna dzīve ir ilga dzīve.

Ieurbjot tāda sīkkociņa stumbrā, no paņemtā parauga var secināt, cik ilgs ir tā mūžs. Būtībā unikāls organisms, jo laikā, kad no Latvijas teritorijas sāka atkāpties ledāji, tas auga tiem blakus. Pēc skata varbūt kroplīgs – sīkstu miesu, zariem, kas kā daudz piedzīvojuša cilvēka rokas ir ar  raupju ādu, tumšas un mezglainas… Tam trūkst āra bērza vijīgās, staltās iznesības – allaž nepareizs, šķībs un greizs, kā dzejolī par čakārnīti ierakstījusi Vizma Belševica, bet tik ļoti ar savu spītīgo patību. Izdzīvotājs.

Normunds Stivriņš ir paleoekologs – ekologs, kurš pēta pagātni. “Mēs esam kā izmeklētāji – skatāmies, kas apglabāts purvā, mikroskopiskos nogulumos atrodam vulkānu pelnus, ogles, pēc tām varam pateikt, cik bieži un kad ir dedzis,” stāsta zinātnieks. “Putekšņi var atklāt, ar ko senais cilvēks nodarbojies blakus purvam, pēc tiem rekonstruējam temperatūru. Pa gaisu purvos ir nonācis piesārņojums. Teiču purvā, piemēram, atklājām izdedžu daļiņas no katlumājām. Aizejot uz nekurieni, šķiet, ka viss ir tīrs, bet arī tur civilizācijas neredzamās rokas ir aizsniegušās, purvos mūsu ietekme paliek iekapsulēta.” Dzīvojot pie ezeriem, cilvēki atkritumus meta tajos, pārpurvotā vide šīs senatnes liecības ir labi saglabājusi, iekonservējusi – tie ir vērtīgi atradumi arheologiem.

Kūdra ir mūsu zelts

Ilzi Ozolu purvs interesē kā resursu vieta. Kūdra ir mūsu derīgais izraktenis, turklāt tas kaut lēni, tomēr atjaunojas. Kūdra palīdz audzēt augus dārzā, siltumnīcā, puķu podos. Skaņu inženieri to izmanto studijās kā izcilu absorbējošu materiālu, no kūdras bluķiem mākslinieki grebj skulptūras… Ilze stāsta – ceļojumā uz Īriju redzējusi, ka ļaudis, kas izvēlējušies dzīvot purvā 12. gadsimtā, ar kūdras slāni starp sienām esot nosiltinājuši mājvietas. Latvietis jau izsenis, ceļot ēkas no guļbaļķiem, devās uz purvu, lai saplēstu sfagnu sūnas – izcilu siltumizolācijas materiālu. Lai arī to darot joprojām, liela ļaunuma purvam nav, jo neviens jau nerauj hektāriem, nosmej Ilze.

Viņa uzskata, ka gluži otrādi – attiecībā pret purva ekosistēmu mēs esam pārāk piesardzīgi, un tā daudzi vērtīgi resursi paliek neizmantoti. Viņas zinātniskā interese ir, kā no purvā atrodamā tikt pie jauniem, vērtīgiem produktiem. Padomju laikā purvus uzskatīja gandrīz vai par dabas pārpratumu – neveiksmīgu evolūcijas eksperimentu, kur Dievam, veidojot pasauli, gluži vai roka nošļukusi: ups, sanāca šitāds nesmukums… Baltkrievu zinātnieki purvus esot salīdzinājuši ar augoņiem uz zemes miesas. Taču, ja padomā dziļāk, arī trumi ir vajadzīgi – caur tiem organisms atbrīvojas no kādas infekcijas. Purvam ir unikāla spēja piesaistīt ogļskābo gāzi, visu slikto, kas pasaulei lieks, tas pārvāra, attīra un atdod atpakaļ labo. Kā Rainis kādreiz bērnu dzejolītī rakstīja – par netīrām sievām visi baras, no viņu darba visa tīrība darās.

Ilze purvu salīdzina ar dārgumu lādi. “Tam ir ļoti skaista virskārta – tā, pa ko mums patīk staigāt un ko mums gribas aizsargāt. Tajā pašā laikā tam ir arī ļoti vērtīgs saturs. Kūdra ir svarīga ne vien no ekonomiski izmantojamā viedokļa, bet arī no zinātniskā. Tur varam lasīt kā grāmatā. Mēs, zinātnieki, varam tās lapiņas arvien tālāk pagātnē atšķirt un ar dažādām metodēm izlasīt. Varam aiziet līdz pat akmens laikmetam un paskatīties, kāda vide Latvijā tolaik bijusi. Tur īstie dārgumi vēl ir apslēpti, un mums kā tādā pirātu kartē tie jāizlasa. Man šķiet, tas ir arī nenovērtēts resurss, jo mums tā ir tik daudz, bet pārvērtēts, jo nevaram to īsti aiztikt. Mēs it kā visu laiku baidāmies par to, kā atskaitīsimies. Sanāk, ka mēs to dārgumu lādīti atveram, bet rokas iekšā bail likt.” 

Ģeologs Normunds Stivriņš uzskata, ka ir nepareizi kūdru saukt par fosilo izejmateriālu, jo tā gan atjaunojas ļoti ilgā laikā, bet uzkrājas. Līdzīgi kā ar kokiem – nocērtam, un aug atkal jauni. Purvu izrokam, un, ja nodrošinām apstākļus – mitrus, kā tam vajag –, tad arī tas sāk atjaunoties un atkal augt.

Iespējams, ka purvs jaunu cilvēku pārbauda tāpat kā anatomikums – ja līķu graizīšana nepatīk, tad par dakteri nevar kļūt. Ja purvā nepatīk, tad nekāda savstarpēja mīlestība neveidojas… “Viss atkarīgs no tā, kā tev to parāda,” uzskata Ilze. “Ja mazam bērnam vecāki iemāca baidīties no zirnekļiem, tad viņš arī baidās. Līdzīgi ir ar netipiskām vidēm. Glīti izkoptu mežu ar taciņu pa vidu mēs saprotam, bet arī pilnīgos džungļos var saskatīt pievilcību. Arī pie bīstamām slīkšņām ir skaisti. Man liekas, tas attiecas uz visām dzīves jomām – cik daudz esi gatavs pieņemt citādus cilvēkus.”

Disidentiem un ornitologiem

Ar savu skopo veģetāciju purvs ir pretstatīts leknajām lauksaimniecības zemēm. Sociālo rangu sistēmā tas iezīmē vai nu neražīgu, neauglīgu zemi, vai vietu, kur spiests dzīvot visu pārējo pazemots cilvēks. Savā ziņā no sabiedrības izstumta, izolējusies bija arī Purva Inta. Ģeoloģe Ilze Ozola zina stāstīt, ka tas, kuram zemes dalītāji nebija labvēlīgi, savu gabalu dabūja purva malā, kur ļoti daudz pūļu bija jāiegulda, to nosusinot un padarot auglīgu.

Interesanti, ka ļaudis, kuri padomju gados smagi strādāja kūdras ieguvē, izveidoja tādas visai slēgtas kopienas. Šādi radās viena no īpatnējākām pilsētiņām Latvijā – Seda. Cilvēkiem, pārsvarā krieviski runājošiem, kuri bija ieradušies lielajā Sedas purvā aiz Strenčiem rakt kūdru, uzbūvēja barakām līdzīgas divstāvu ēkas, un viņi paši ierīkoja pareizticīgo baznīciņu. Līdzīgs nometinājums izveidojās pie Ķemeriem, un tas nes Kūdras vārdu. Purvā pie Puikules vēl saglabājušies kūdras šķūnīši – starpkaru laikā tur ļaudīm bija vēlēts rakt un žāvēt kūdru savām vajadzībām.

Lai cik tas būtu bīstami, ir cilvēki, kuri purvu izvēlas par savu dzīvesvietu. Teiču purva Siksalā savulaik patvērumu atrada cara vajātie vecticībnieki, bet kādā vārdā nenosauktā purvā padomju gados mitinājās tie, kuri gribēja dzīvot ārpus sistēmas, – mākslinieki un disidenti. Par tādu kopienu purvā, dziļi mežā, savā romānā Tur ir rakstījusi Kristīne Ulberga. Purva akadēmijas ļaudis šādus dīvaiņus ir satikuši arī mūsdienās – cilvēki, bruņojušies modernākajām tehnoloģijām, cenšas izdzīvot purva vidū, un viegli tas nav.

Kā brīnumainu atradumu biologi piemin Cenas tīrelī uzietu būdeli, kuru kāds dīvainis uzcēlis tieši purvā. Zinātnieki apgalvo, ka šo īpatni pat apskaužot, jo ainava, kas no viņa mājvietas paveras, esot brīnišķīga. Iespējams, tas ir kāds putnu vērotājs, kurš gluži kā folklorists Laime uz purvu dodas meklēt retus lidoņus. Reiz Sandim laimējies sastapties ar purva pūci. Tas ir Latvijā rets putns, jo te ierodas tikai caurceļojot. Un arī nosaukums ir maldinošs, jo purva pūce ligzdo atklātās pļavās. Tikpat nepiemērots vārds esot purva ķauķim. Latgales pusē Laime purvos esot redzējis žubītes un citroncielavas, reizēm kādu zivju vai čūsku ērgli ligzdojam. Ilze Ozola uz Daugavpils zooloģisko dārzu esot braukusi skatīties purva bruņurupučus, kurus zinātnieki cenšas atgriezt atpakaļ to dabiskajā ekosistēmā – Latvijas purvos. Viena eksmeplāra cena ir neiedomājama – 20 tūkstoši eiro, tādēļ tas, tieši kur šie retie dzīvnieki izlaisti, tiek turēts lielā slepenībā. Purva bruņurupuči mīt uz sausām saliņām, un purvi ar tādām vietām esot retums. Lāci sastapt Ilzei neesot gadījies, bet, vedot skolēnus ekskursijās Planču purvā pie Staiceles, redzējusi, ka ķepainis gājis viņiem pa pēdām, pēc tam nogriezies uz meža pusi.

Tagad, kad katram telefonā ir GPS, pat purvā nomaldīties ir grūti, tikai jāuzmanās no akačiem. Tas gan neesot pareizs nosaukums – zinātnieki šīs atvērtās vietas sauc par slīkšņām vai purva ezeriņiem. Jāatceras iet pa ciņiem, nespert kāju, kur skaista zaļa zālīte, bet meklēt sārtākas, brūnākas vietas. Maldoties tie, kuri uzskata, ka purvā zivis nedzīvo; šādos ezeriņos tās ir. Un sūnās mīt sīks augs rasene, kas ēd kukaiņus. Redz, tādi ir ne tikai Amazones džungļos, bet mums pašiem savs…

Purva akadēmijas zinātnieki vai ik nedēļas nogali velk kājās purva kurpes – tādas kā platas, īsas, caurumotas slēpes, līdzīgas eskimosu sniega apaviem, tikai dzelkšņi noņemti, lai nebojā veģetāciju – un dodas ar cilvēkiem purvos. Daļēji tas ir misijas darbs, un neliela dilemma arī tajā esot – zinātniekiem vēl nākšoties pētīt, ko dabai nodara tūrisms. Lai gan purvi apdraudēti neesot, tad jau drīzāk jāuztraucas par ezeriem, kas pamazām pārpurvojas. Tas taču skaidri zināms – katrs purvs savā jaunībā bijis ezers. Normundam esot vaivariņu nepanesamība (kāds paradokss!), bet Ilze šo īpatnējo, piesātināto smaržu mīl tik ļoti, ka vaivariņu kosmētisko eļļu lietojot ikdienā. Viņas abas ar Ilutu smej – esam purva raganas! Normunds piekrīt – kolēģes viņu visādos neceļos ievedot.

Nav ko liegties – purvs ir biedējošs, bet arī pievelkošs. Ne velti tautasdziesmās pat Dieva dēls ir saukts par purva putnu un pati Saule mēdz lēkt arī purva bērza galiņā. “Mēs no purva augiem varētu mācīties, kā iztikt ar to, kas ir. Ja ūdens vairāk, koks dzen tādas saknes, lai var noturēties, ja uznāk traks sausums, purva bērzs savas lāča ķepiņām līdzīgās lapas noklāj ar īpašu vaska kārtiņu, lai nekas neiztvaiko. Tikai cilvēks, tiklīdz kaut kas nav labi, tā skrien prom uz citu vietu,” uzskata Ilze Ozola.