Jūens Makgregors: "Būt tētim, būt vīram, būt aktierim un būt dzērājam – tas neiet kopā"

Tēvoča pēdās

Par ko gan citu sapņot puikam no Skotijas mazpilsētas, ja ne par Zvaigžņu kariem, kurā ne liela, bet pietiekami nozīmīga loma bija viņa mātes brālim Denisam Lausonom? Izlauzties no Krīfas pelēcības šķita teju neiespējami, bet no vecākā brāļa Kolina izcilības – gandrīz nereāli, jo tieši viņš bija Kerolas Daienas Lausones un Džeimsa Čārlza Skota Makgregora gudrais un talantīgais zēns ar izcilām sekmēm skolā un panākumiem sportā. Puiku vecāki iepazinās vēl skolā, kāzas svinēja 1966. gadā un, izmēģinājuši veiksmi Skotijas galvaspilsētā, tomēr atgriezās Krīfā un strādāja skolā – Kerola ar bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, Džeimss par fizkultūras skolotāju.

Jūens Gordons piedzima 1971. gada 31. martā. Rudais, zilacainais puika regulāri iekūlās nepatikšanās. Uzvest uz pareizas takas viņu nespēja nekas – ne bāršanās, ne sodi, ne visnotaļ bezcerīgas nākotnes izredzes. Bet, kad ciemos pie māsas ģimenes ieradās tēvocis Deniss, kurš izskatījās kā no citas pasaules – tērpies ādas žaketē, basām kājām, ataudzētiem matiem (jo tā taču piedien aktierim no slavenas Holivudas franšīzes!), Jūens saprata, ka recepte, kā izkļūt no Krīfas, ir aktiera karjera. Un jau deviņu gadu vecumā viņš pieņēma lēmumu kļūt par aktieri. Makgregors atveidojis vairāk nekā 90 lomas visdažādākajos žanros, un nu viņš atgriezies pie karjeras pirmsākumiem un – tāpat kā daudzi kolēģi – atdevis mazo pirkstiņu televīzijai.

Taču sākās viss necili – ar mazām lomiņām skolas teātra iestudējumos un pamatīgu aizraušanos ar Holivudas mūzikliem. Visvairāk Jūenam pie sirds gāja nu jau leģendārais Breolīns – 1978. gada filma ar Džonu Travoltu un Olīviju Ņūtoni-Džonu dziedošo mīlnieku lomās. Improvizēdams smilšu kastē, viņš pat atveidoja abas galvenās lomas, bet skolas solā, nespēdams noturēt uzmanību, vaļā acīm sapņoja, ka atvērsies durvis un notiks brīnums – pa tām ienāks Olīvija.

Par mācīšanos labāk viņam patika skriet un peldēt, jāt ar zirgu, dejot un muzicēt – Jūens spēlēja mežragu, sita bungas, apguva ģitārspēli, bija skolas kora solists un spēlēja orķestrī, sacerēja dziesmām vārdus un fanoja par Elvisu Presliju. Makgregori bija ļoti muzikāla ģimene, turklāt ne tikai amatierlīmenī – viņus aicināja uzstāties gan uz Ņujorku, gan Monako, taču, izsvēruši visus par un pret, Kolina un Jūena vecāki nolēma turpināt darbu skolā un dzīvi – Krīfā, kas nozīmēja stabilitāti un mieru, un puikām – normālu bērnību.

Taču aizraušanās ar mūziku no Jūena dzīves nav pazudusi – savā pirmajā lomā seriālā Lūpukrāsa uz tavas apkaklītes (1993) viņš dzied Elvisa dziesmu, Spožajā zelta dzīslā (1998) kāpj uz Londonas glemroka skatuves, Mulenrūžā (2001) ir dziedošais dzejnieks. Viņš ir stāvējis uz vienas skatuves ar Robiju Viljamsu un smej, ka skolas laikā dibinātajā grupā Scarlet Pride bijips vairāk nekā briesmīgs un bezcerīgs. Viņi gan uzstājās skolas pasākumos, kairinot skolasbiedreņu uzmanību, taču entuziasms noplaka, un laikam jau labi, ka tā. Bet, kad pēc Mulenrūžas panākumiem viņam pavaicāja, kad gaidāms dziedātāja Jūena Makgregora albums, aktieris retoriski atvaicāja: “Vai es esmu Dženifera Lopesa?”, un tēma bija izsmelta.

Pasaules ceļos

Četrpadsmit gadu vecumā Makgregors sāka strādāt – viņš mazgāja traukus kādā viesnīcā un bija tik apzinīgs, ka ar laiku kļuva gan par oficiantu, gan bārmeni. Vasarā viņš strādāja foreļu dīķī, un sapelnītā nauda ļāva realizēt sapni par paša auto. Tas nekas, ka viņa “vabolīte” bija galīgi sagrabējusi, tā piederēja viņam un kļuva par liecinieci pusaudžu trakulībām, kā arī lika pamatus Jūena – auto kolekcionāra – sapnim. Nu viņš to ir piepildījis un ir lepns daudzu spēkratu, arī antikvāru, īpašnieks, to vidū ir arī motocikli. Pārcēlies uz Losandželosu, viņš meitas uz skolu veda ar Rolls-Royce Silver Cloud II – ar to pašu, ar kuru filmā Mortekajs (2015) brauc Džonija Depa varonis –, bet, kad vēlas izvēdināt galvu, kāpj sava dzelzs rumaka mugurā.

Trīs tālus braucienus – pa Āfriku, Eirāziju un Dienvidameriku – viņš veica kopā ar draugu Čārliju Būrmanu, un tie visi pārvērsti piedzīvojumu šovos.

Ar Čārliju Jūens iepazinās filmas Čūskas skūpsts (1997) uzņemšanas laukumā, un abus satuvināja kopīgais hobijs – motocikli. Pirmoreiz nofilmējies Zvaigžņu karu franšīzes daļā kā Obi Van Kenobi (1999), Makgregors saprata – filmēties uz zaļā ekrāna nepavisam nav vienkārši, bet dzīvesveids, kādā viņš jau gadiem atrodas, ir jāpārtrauc uz visiem laikiem. “Būt tētim, būt vīram, būt aktierim un būt dzērājam – tas neiet kopā. Vienīgais, no kā es biju gatavs atteikties, bija alkohols. Un es tā arī izdarīju,” viņš pēc daudziem gadiem atzīsies, atklājot arī mazliet no Mulenrūžas tapšanas laika. Toreiz bijis tik traki, ka viņa karjera atradās zem jautājuma attieksmes dēļ, un tas nekas, ka meitenes visā pasaulē vēlējās nokļūt viņa atveidotā Kristiāna skavās.

Pēc Zvaigžņu kariem Makgregors pazuda Kanādā, kur filmējās dokumentālajā projektā par leduslāčiem, un tur gadījās ļoti satraucošs brīdis, kad caur guļbaļķu mājas logu uz Jūenu noraudzījies baltais kažokainis. Glābiņu pie dabas, dažas dienas dzīvojot teltī, filmēšanas starplaikos Makgregors meklē regulāri. Tā, piemēram, jau otrreiz izvicinājis luminiscējošo zobenu Zvaigžņu karos, Makgregors attapās Hondurasā, kur katru viņa soli apdraudēja rāpuļi un indīgi kukaiņi. Sapratis, ka darbā jānospiež bremzes, viņš savam hobijam piešķīra konkrētas aprises un devās uz garu sarunu pie Čārlija Būrmana.

Draugs piekrita izaicinājumam, un 2004. gada aprīlī, aprīkoti ar visām iespējamajām tehnoloģijām, abi uz motocikliem pameta Londonu un nākamo 115 dienu laikā nobrauca 35 960 kilometrus, šķērsoja trīs kontinentus un izbrauca cauri 15 valstīm: Mongolija, Krievija, Aļaska, Kanāda un galapunkts Ņujorkā. Makgregors izbaudīja, ka ir vienkārši Jūens, nevis Holivudas aktieris. Liktenīga izrādījās Mongolijas šķērsošana – viņa sirdī iekrita kāda četrgadīga meitenīte, kuru aktieris vēlāk adoptēja. Publiski par šo notikumu viņš neizsakās un vispār krasi nodala privāto dzīvi no profesionālās darbības.

Otrajā braucienā – 2007. gada vasarā – Makgregors un Būrmans izbrauca no Skotijas, un viņu galamērķis bija Dienvidāfrika, kurā pieredzētais vēl ilgi no viņiem neatstājās: nabadzība, bērni, kurus māca nogalēt... 2019. gada rudenī viņš piepildīja trešo sapni un elektriskā Harley Davidson mugurā no Patagonijas Argentīnā devās Kalifornijas virzienā, šķērsojot vairāk nekā 13 valstis un nobraucot vairāk nekā 13 tūkstošus jūdžu. Šis piedzīvojums ar nosaukumu Long Way Up, satilpināts 10 sērijās, Apple TV+ pirmizrādi piedzīvoja pagājušā gada septembrī.

Bohēma Londonā

Kad Kolins pabeidza skolu, Jūens nolēma, ka arī viņam pienācis laiks doties pasaulē, un pēc sarunas ar māti pameta skolu un sāka strādāt Pērtā. Skatuves strādnieka alga teātrī bija 50 mārciņas nedēļā, taču ar to pietika, turklāt tā bija iespēja arī pašam nonākt uz skatuves – kā masu skatu dalībniekam un aktierim epizodiskās lomās, saņemot apkārtējo komplimentus un iedrošinājumus doties uz Londonu, lai aktierprasmes izkoptu profesionālā līmenī. Jūens kļuva par Londonas Mūzikas un drāmas skolas studentu, taču arī šo mācību iestādi nepabeidza, jo viņam piedāvāja lomu seriālā Lūpukrāsa uz tavas apkaklītes. Tas nav šedevrs, taču ļāva viņam ampelēties ieslēgtas kameras priekšā, un – par Makgregoru runāja kā par jaunu un daudzsološu aktieri, bet viņš pats pirmoreiz sniedza interviju. Paies gadi, līdz Makgregors sapratīs, kā tas darāms, lai pēc tam pašam nav jākaunas. Un, lai cik ļoti viņam dergtos publicitātes pasākumi, Makgregors saprot spēles noteikumus un nekad vairs nekļūdīsies, slikti izrunājoties par kādu no saviem varoņiem.

Seriāla Lūpukrāsa uz tavas apkaklītes panākumu spārnots, viņš metās bohēmā, ja ar šo vārdu iespējams apzīmēt apstākļus, kādos Makgregors tobrīd dzīvoja. Kopā ar tādiem pašiem cerību pilniem jaunajiem aktieriem – Džūdu Lovu un Džoniju Lī Milleru – Jūens īrēja miniatūru dzīvokli, kas bija viņu draugu un paziņu uzmanības lokā. Ciemiņi nāca un gāja, kad vien vēlējās. Gaisā nereti varēja pakārt cirvi, jo iztukšotās pudeles krājās un izsmēķi pelnutraukus bija padarījuši par savdabīgām instalācijām, taču uz uzkopšanas darbiem Makgregoru pierunāt nekādi nevarēja. Šajos kritiskajos brīžos viņš vienkārši devās Londonas ielās...

Pārrunās kino producenti dumpīgajā Makgregorā saredzēja talantu, kas bieži bija paslēpts aiz skaļiem vārdiem un bravūrīgas izrādīšanās. Viņš filmējās televīzijā – tur tapa Stendāla romāna Sarkanais un melnais (1993) ekranizācija –, debitēja kino un iepazinās ar režisoru, kas ielika Makgregora karjeras visstabilākos pamatus. Anglis Denijs Boils savu apmātību ar kino jau bija realizējis vairākos televīzijas projektos, viņam bija režisora pieredze arī Karaliskajā Šekspīra kompānijā un neapturama vēlme debitēt uz lielā ekrāna. Žurnālista Aleksa lomu trillerī Seklais kaps (1994) viņš piedāvāja Makgregoram, un tā bija veiksmīgā loze gan aktierim, gan režisoram, turklāt komercpanākumi gāja rokrokā ar kinokritiķu atzinību, un tas jau pārspēja jebkādas cerības.

Bet kā gan varēja būt citādāk, ja Alekss ar saviem dzīvokļa biedriem iekuļas nepatikšanās, kad tukšo istabu izīrē vīrietim, kurš nākamajā dienā ir miris, bet zem gultas paliktais koferis ir pilns ar naudu? Bez ilgas minstināšanās Alekss & co ķermeni sadala ērtāk pārvietojamos gabalos, norok mežā un tad saprot, ka nelaiķim pa pēdām seko slikto puišu bars. Kaut arī togad par britu mīluli pēc komēdijas Četras kāzas un vienas bēres kļuva Hjū Grānts, Jūens ieņēma otro vietu, tika pasludināts arī par otru seksīgāko skotu – protams, piekāpjoties Šonam Konerijam –, bet producentu kabatās nauda ripoja šķindēdama.

Boila un Makgregora nākamā kopīgā filma Vilcienvakte (1996) ļāva runāt par lielisku britu kino radošo tandēmu, un abi stāvēja slavas prožektoros. Ērvina Velša romāna ekranizācija kļuva par kulta filmu, nu to vērtē kā laikmeta simbolu, kas par Lielbritāniju deviņdesmitajos atklāj tikpat daudz kā Keitas Mosas neskaitāmās fotosesijas un Oasis mūzika. Lai sagatavotos no heroīna atkarīgā Rentona lomai, Jūens zaudēja 13 kilogramus svara un iepazinās ar Edinburgas narkomāniem. Pēc pirmizrādes zvaigžņu blāzma krita arī pār Džoniju Lī Milleru un Robertu Kārlailu. Filmu par scenāriju nominēja Oskaram, bet Makgregors nolēma iepauzēt un piekrita piedalīties kādā televīzijas projektā, kur iepazinās ar Īvu Mavrakisu.

Sievietes

Dordoņā dzimusī francūziete ar grieķu un ebreju asinīm jau bija pierādījusi, ka pasauli redzi izsmalcināti – viņa kā filmu māksliniece bija strādājusi arī ar Stīvenu Spīlbergu –, bet tas, ka viņa ir piecus gadus vecāka un attiecībās, Jūenu neatturēja. Viņš bija iemīlējies un ļoti neatlaidīgs, kaut arī tikai 22 gadus vecs, un liktenim labpatikās, ka Īva uz šo jauno zvaigzni paskatās krietni nopietnāk. Viņi apprecējās 1995. gada 22. jūlijā, un jau nākamā gada februārī jaunajai ģimenei pievienojās Klāra Matilde, par kuras ieņemšanu lepnais tēvs norādījis “Made in Scotland”. 2001. gadā piedzima Estere Rouza, 2011. gadā – Anuka, un pāris adoptēja Džemijanu. Sieviešu pilna māja – kur vēl labāk atrasties aktierim, lai apgūtu profesijas smalkumus, jo šādā vidē “Šekspīrs notiek katru dienu”!

Kaut arī tētuks gozējas uz sarkanajiem paklājiem, mājās viņš noteica stingras robežas: nekādu datorspēļu, acumirklīgu iegribu un blenšanas TV ekrānā, bet kvalitatīvas dokumentālās filmas par dabu un dzīvniekiem gan bija viņu “skatāmkartē”, tāpat kā ilgas sarunas. Īva bija vienisprātis ar vīru par bērnu audzināšanas pamatiem, bet, ja bija iespējams, uz saviesīgiem pasākumiem Jūenu nepavadīja.

Būt mājās un lasīt grāmatas Mavrakisai patīk daudz labāk par pozēšanu fotogrāfiem, un, kad laulības sākumā viņi kā liels tabors pārcēlās tur, kur Jūens tobrīd filmējās, arī nebija ne vainas. Taču 2005. gadā ģimene saprata, ka nomadu dzīvesveids viņiem mazliet apnicis, un iegādājās pagājušā gadsimta 20. gados spāņu stilā celtu māju Losandželosā. Makgregors, kurš vienmēr bija pārliecināts, ka ir visīstākais Londonas fans un ka tā ir vislabākā pilsēta pasaulē, bija noguris no atpazīstamības – pa Londonu viņš kājām varēja pārvietoties vienīgi nodurtu galvu.

Turklāt Losandželosa piedāvāja bērniem daudz piemērotāku dzīvesvietu. Sākotnējo domu, ka ģimene tur apmetīsies tikai uz pāris gadiem, mainīja Klāra – viņa iestājās Ņujorkas Universitātē, un arī jaunākās meitas bija iedzīvojušās Eņģeļu pilsētā – izraut viņas no iemīļotās vides būtu nežēlīgi. Arī Jūenam negribējās nekur pārcelties – klimats Amerikas kreisajā krastā ir daudz labāks par lietaino Angliju. Tur viņš brauc ar divriteni, skrien gar okeānu un tomēr uzēd arī pa kādam liekam kilogramam, jo tik daudz laika tiek pavadīts automašīnā.

Jaunā dzīve

Lai rūpētos par ģimeni, Īva atteicās no ļoti vilinošiem darba piedāvājumiem un iztika bez auklēm, kaut arī viegli nebija. Jūena karjera bija uzņēmusi starptautiskus apgriezienus, viņš bieži bija prom no mājām filmēšanā un intervijās uzsvēra, cik laimīgs ir kopā ar Īvu. Viņš bija atklājis laimīgas laulības noslēpumu – “būt precētam ar manu sievu” – un apgalvoja, ka sieva ir viņa labākais draugs un viņš pats dzeltenajai presei nemaz nav interesants, jo jau mūžību ir precējies ar vienu sievieti un audzina bērnus. Taču paparaci idilliskajai fasādei nenoticēja un noķēra viņu rokrokā ar filmas Iesācēji (2010) kolēģi Melāniju Lorēnu. Makgregors neko nekomentēja, un viss noklusa līdz 2017. gada maijam, kad, filmējoties Fargo, viņš un aktrise Mērija Elizabete Vinsteda saprata, ka nav tikai kolēģi un draugi. Izšķīrusi laulību, 32 gadus vecā Vinsteda sāka slepenu kopdzīvi ar Jūenu.

Lai gan abi savas attiecības neplivināja kā karogu, pēc Oskaru ceremonijas Vanity Fair ballītes mediju rīcībā nonāca fotogrāfijas, kurās Jūens skūpstās ar Mēriju... Makgregors iesniedza šķiršanās pieteikumu – laulību izšķīra 2020. gada 13. augustā. Kamēr līdz tam nonāca, aktieris uz savas ādas izbaudīja, ko nozīmē ievainotas sievietes dusmas. Klāra tēva draudzeni nosauca par plukatu, aizvainojumu neslēpa arī Īva. Viņu kopīgais ceļš bija garš un dažādu pārbaudījumu pilns, bet sākums – tik brīnišķīgs. Kāzas pāris svinēja divas nedēļas kādā Francijas mazpilsētā kopā ar saviem vistuvākajiem. Par laimi, tālu prom no paparaci, kurus Makgregors necieš ne acu galā un, ja situācija prasa, var arī novicināt rokas. Viņš dibinājis organizāciju Slavenības bez paparaci.

Kails, šerps un cilvēcīgs

Jūens Makgregors ir no tiem aktieriem, kuri mākslas vārdā izģērbjas, un aktieri kā no mātes miesām nākušu no visiem leņķiem var apskatīt vairākās filmās. Viņš pats smejas par to, ka kailumam tiek pievērsta tik liela nozīme, taču arī nenoliedz, ka šāda uzdrošināšanās ļāvusi viņam dzīvot ar vērienu un iegādāties Viktorijas laikmeta māju Londonā. Kails viņš ir arī Pītera Grīneveja Spilvengrāmatā (1996), kā Jaunais Ādams (2003) paved Tildas Svintones varoni un pliku dibenu nospīdina Spožajā zelta dzīslā (1998). Ar šīs filmas varoni Makgregors koķetēja vēl ilgi un uz ielas izgāja krāsotām acīm, lakotiem nagiem un pašpuikas smīnu, bet tad teātrī spēlēja mūziklā Puiši un lelles, par ko tika nominēts prestižajai Lorensa Olivjē balvai. Divus gadus vēlāk – 2007. gadā – viņš nospēlēja Jago Šekspīra lugas Otello iestudējumā. Pagaidām pēdējā Jūena loma teātrī datējama ar 2014. gadu.

Makgregora attiecības ar Holivudu ir neviendabīgas. Viņš atgādina, ka bieži piedalās mazos projektos, lai spēlētu sirdij, ne finansiāliem panākumiem, un uzsver, ka pilsēta, kura pār pasauli valda ar visiedarbīgāko mākslas ieroci – kino, nav nekas cits kā 20 miljonu vērtu padauzu maukumāja. Sākotnējo skepsi pret televīziju viņš pārvarēja un nospēlēja desmit seriāla Fargo sērijās, turklāt nevis vienu, bet divas – brāļu – lomas, un pirmoreiz saņēma Zelta globusu. Viņa topošo darbu rindā ir gan vairāksēriju filma Halstons, kas atklās amerikāņu dizainera privātās un profesionālās dzīves kāpumus un kritumus, gan atgriešanās Zvaigžņu karu franšīzē. Sešās sērijās viss uzsvars būs likts uz Obi Van Kenobi, un arī šis projekts ir iesaldēts, gaidot, kad pandēmija aprims un ļaus atsākt darbus.

Pirms dažiem gadiem Jūens beidzot salaboja attiecības ar “savu” režisoru. Pēc Vilcienvaktes ar Deniju Boilu Makgregors strādāja vēl vienā filmā, bet, kad Boils filmā Pludmale (2000) galvenajai lomai apstiprināja Holivudas zelta puisēnu Leonardo Di Kaprio, Jūens apvainojās tik ļoti, ka ar režisoru nerunāja ilgus gadus. Taču pienāca brīdis, kad aizvainojums tika aizmirsts, un tapa Vilcienvakte 2 (2017). Panākumi šai filmai bija neizbēgami, ko nevar teikt par Filipa Rota grāmatas Amerikāņu pastorāle ekranizāciju (2016), kuras notikumus kino formātā pārcēla pats Makgregors. Viņa debiju pilnmetrāžas žanrā kinokritiķi vērtēja atturīgi, taču Jūens atzīst – ja parādīsies kāds stāsts, kas liks viņa acīm iemirdzēties, viņš atkal stāsies kameras otrā pusē.

Makgregors ir pārliecināts, ka visu laiku nav jāskatās pāri plecam, vai kāds negrasās viņu apdzīt. Kolēģi atzīst, ka Jūenā nav ne grama no iedomības – viņš ir vienkāršs, draudzīgs, necimperlējas, daudz joko, un nebūtu brīnums, ja, uzsverot izcelsmi, filmēšanas laukumā ierastos ar dūdām rokās. Jo ir optimists, kurš ir pateicīgs par dzīvi, kāda viņam ir.

Fakti un izteikumi

* 31. martā skotu aktieris Jūens Makgregors svinēja 50. dzimšanas dienu.
* Makgregors nav zaudējis aktiera azartu – katru reizi “pazūd” filmā.
* Pēc tam kad atklātībā nāca sānsolis ar Mēriju Elizabeti Vinstedu, un fani nekautrējās paust savu nosodījumu, Makgregors izdzēsa savu Twitter un Instagram kontu. Kāda gan svešiniekiem daļa par viņa privāto dzīvi?

* Uzskata, ka Skotijai jāatgūst neatkarība no Lielbritānijas.

* Kad intervijās Makgregoram kļūst garlaicīgi, viņš sāk muļķoties. Kādam nabaga žurnālistam aktieris pilnā nopietnībā sastāstīja, ka Zvaigžņu karus filmēs kosmosā, un viņš to arī publicēja.

* Makgregora moto – izkāp no savas komforta zonas! Tas attiecas arī uz lomām, kurās viņš piekritis piedalīties, tāpēc Jūens bijis gan Jēzus, gan Sātans, gan romantisks mīlnieks, gan nelabojams narkomāns un slepkava.

* “Aktiera darbs ir izlikties, ka esi kāds cits. Un tādā veidā iespējams atklāt citu cilvēku dzīves un pasaules.”
* “Divdesmit gadu vecumā tu nemitīgi domā, ko par to domā citi. Pēc 30 tu apzinies, ka par tevi domā daudz mazāk, nekā tev šķitis.”