Frenks Sinatra un viņa ceļš: spožā karjera un vētrainā personīgā dzīve

Frenks Sinatra bija dzīvs amerikāņu sapņa iemiesojums – vienkāršās tautas pārstāvis, kurš ar neikdienišķu talantu spējis izlauzties līdz sava laikmeta masu kultūras virsotnei. Izskatīgs, ar žilbinošu smaidu, Frenks Sinatra kļuva par veiksmīgu pēckara amerikāņu varoņa simbolu. Viņu mēdza dēvēt arī par gadsimta balsi un ievērojamāko dziedātāju, turklāt Sinatram bija nozīmīga loma amerikāņu nācijas sabiedriskajā dzīvē un sakari augstākajās politiskajās aprindās. Viņa samtainā balss, aktiera talants un prasme sevi pasniegt apbūra visus sabiedrības slāņus neatkarīgi no tautības un reliģiskās piederības. Sinatra dēvēts ne tikai par amerikāņu, bet arī visas pasaules 20. gadsimta ievērojamāko dziedātāju.

Sinatra bija arī populārs un veiksmīgs kinoaktieris (spēlējis vairāk nekā sešdesmit filmās), un viņš ir saņēmis neskaitāmas balvas – sākot ar Zelta globusiem un beidzot ar Amerikas kinoaktieru ģildes prēmiju. Nozīmīgākā – Oskars par labāko otrā plāna lomu 1954. gadā.

Frenka Sinatras publikas iemīļoto dziesmu saraksts ir visai garš (sešdesmit gadu karjeras laikā viņš veicis vairāk nekā 1400 ierakstu), taču visslavenākās, kuras pazīst visi, ir Strangers in the Night, My Way un New York New York. 

Ceļā uz sapni

Frānsiss Alberts Sinatra piedzima 1915. gada 12. decembrī daudzdzīvokļu namā Hobokenā (pilsēta ASV ziemeļrietumos Hudzonas upes labajā krastā iepretim Manhatanai), itāļu imigrantu ģimenē. Pilsētiņā pārsvarā dzīvoja nabadzīgi emigranti, un dzīves līmenis bija zems. Frenka tēvs sicīlietis Mārtins tika strādājis gan par krāvēju, gan profesionālu bokseri, gan bārmeni un ugunsdzēsēju, māte, dženoviete Natalīna (saukta par Dolliju), pēc profesijas bija medmāsa. Dzemdības bija ilgas un smagas, puika svēra sešus kilogramus, ārstam nācās likt lietā knaibles, kā dēļ Frenkam uz mūžu palika rētas uz auss, vaiga un kakla, kā arī plīsa vienas auss bungādiņa.

Ģimenes galva bija Dollija, stingra un noteikta sieva. Lai gan ģimeni viņa mīlēja, tomēr ļoti daudz laika veltīja sociālajai un politiskajai darbībai (Dollija bija Demokrātiskās partijas vietējās nodaļas priekšsēdētāja), tāpēc Frenku pieskatīja gan vecmāmiņa, gan ebrejiete kaimiņiene Goldenas kundze, ar kuru Frenkam izveidojās siltas attiecības (uzskata, ka tieši tāpēc Sinatra vēlāk atbalstīja Izraēlu un ebrejus). Neraugoties uz vareno svaru dzimšanas brīdī, puika, salīdzinot ar vienaudžiem, auga lēni.

Kopš agras bērnības Frenka kaislība bija mūzika, un jau kopš trīspadsmit gadu vecuma viņš piepelnījās Hobokenas bāros, spēlēdams ukuleli (Havaju ģitāra).

Skolā Frenku lāgā neinteresēja ne eksaktās, ne humanitārās zinības, toties viņš neieredzēja disciplīnu un rāmjus. 1931. gadā Frenku par sliktu uzvedību izslēdza no pamatskolas 4. klases, un ar to pašu zēna izglītībai tika pielikts punkts. Jāpiebilst, ka viņam nebija arī nekādas muzikālās izglītības – nošu rakstu tā arī neapguvis, Sinatra visu mūžu dziedāja pēc dzirdes.

1932. gadā Frenks sāka uzstāties radio, Lielās depresijas laikā trīsdesmitajos gados piestrādāja par žurnālistu vietējā avīzē, kā arī izrādīja padziļinātu interesi par kino. Jauniņā Frenka iemīļotākais aktieris bija Edvards G. Robinsons, kurš tolaik spēlēja galvenokārt gangsterfilmās, elks mūzikas pasaulē – Bings Krosbijs, kuram Sinatra gribēja līdzināties kopš bērnības. Kad beidzot viņam palaimējās Džērsisitijas koncertā ieraudzīt savu pielūgsmes objektu uz skatuves, izzuda pēdējās šaubas – Frenks saprata, ka vienīgais, ko viņš dzīvē vēlas – kļūt par dziedātāju. Jāpiebilst, ka pēc gadiem Bings Krosbijs, kurš pats bija ārkārtīgi populārs dziedātājs un viens no džeza karaļa Lūisa Ārmstronga draugiem, piekāpās Frenka Sinatras priekšā. “Tikai viens dziedātājs ir pelnījis, lai viņu sauktu par pasaules dižāko dziedoni. Viņa vārds – Sinatra. Un neviens cits.”

Lai īstenotu sapni, Sinatra pievienojās vietējam ansamblim ar nosaukumu Hobokenas Četrinieks (Hoboken Four), kas 1935. gadā bija uzvarējis populāra radio šova talantu konkursā, un kopā ar grupu devās savā pirmajā koncertturnejā. Viņš pelnīja nedaudz vairāk par divdesmit dolāriem nedēļā un, kā pats vēlāk izteicās, “par iespēju uzstāties un redzēt savu seju uz afišām biju gatavs vēl piemaksāt”.

Drīz vien, sapratis, ka vēlas peldēt plašākos ūdeņos, viņš ansambli pameta un pusotru gadu nostrādāja par šovmeni kādā Ņūdžersijas muzikālajā restorānā, vienlaikus uzstādamies radio. Tādā veidā viņš ielika solista karjeras pamatus.

1939. gadā Sinatru atklāja trompetists Harijs Džeimss. Tā bija Frenka lielā loze, jo darbs slavenajos trompetista Džeimsa un trombonista Tomija Dorsija džeza orķestros no 1939. līdz 1942. gadam kļuva par Frenka karjeras tramplīnu.

Mafija...?

Sinatra ar Dorsiju parakstīja mūža kontraktu, kam atbilstoši Dorsijs saņem 43% Frenka ienākumu. Vēlāk gan kontrakts tika lauzts, un, pēc vienas versijas, to panākt jaunajam dziedātājam palīdzējusi mafija. Runā, ka šī situācija vēlāk esot atainota Mario Pjūzo romānā Krusttēvs un personāžs Džonijs Fonteins burtiski norakstīts no Sinatras. Tomēr daudzi, tostarp pats Dorsijs, to kategoriski noliedz. Ticamāka šķiet otra versija – proti, ka Sinatras radošā aģentūra MCA vērsās pie diviem ietekmīgiem advokātiem, kuri kontraktu no Dorsija izpirka.

Tomēr daudzu apziņā populārā dziedātāja tēls ir cieši savijies ar 20. gadsimta vidus itāļu mafijas struktūrām, un, iespējams, daļa taisnības tajā ir. Topošais mākslinieks uzauga kriminogēnā rajonā, kurā pārsvarā dzīvoja Eiropas dienvidu valstu iedzimtie. Nav noslēpums, ka tajos laikos tur zēla organizētā noziedzība, kas tā vai citādi ielaida taustekļus visos sabiedrības slāņos. Vēl vairāk veicināja Lielās depresijas tuvošanās, un ekonomiskā krīze piespieda cilvēkus iesaistīties nelikumīgās darbībās. Zināms, ka karjeras sākumposmā Frenks uzstājās naktsklubos ar apšaubāmu reputāciju un arī vēlāk piedalījās pasākumos, kurus apmeklēja ne sevišķi likumpaklausīgi personāži.

1947. gadā ceļojuma laikā uz Kubu Sinatra tika nofotografēts kopā ar bērnības draugiem Roko un Džo Fidžeti un Lučiano Laimīgo, kuri bija plaši pazīstami kā mafijas pārstāvji. Lai gan Frenks pats mafijas darījumos nebija iesaistīts, šī fotogrāfija viņu apzīmogoja uz mūžu.

Sava nozīme bija arī Frenka savdabīgajai izturēšanās manierei (kā uz skatuves, tā dzīvē), turklāt iespaidu par to, ka zvaigzne ir saistīts ar kriminālo pasauli, pamatīgi nostiprināja viņa lomas kino. Tas viss kopā viņa estrādes mākslinieka un aktiera tēlam piešķīra viegli kriminālu nokrāsu. Jāpiebilst, ka 20. gadsimta vidū šāds tēls tikai vairoja publikas interesi, un Sinatra labprāt to izmantoja. Dziedātājs visu dzīvi bija ne tikai visur esošās preses uzmanības ieskauts (kas viņam tīri labi patika), bet viņu nemitīgi traucēja arī FIB slepenā policija, kas centās Sinatru pieķert sadarbībā ar mafiju. Tomēr visas izmeklēšanas beidzās ar čiku.

1942. gadā dziedātāju uzaicināja uzstāties Ziemassvētku koncertā Ņujorkā kinoteātri Paramount. Tur viņu pamanīja aģents Džordžs Evanss, kurš divu nedēļu uzstāšanās laikā Frenku padarīja par zvaigzni un amerikāņu meiteņu elku.

1944. gadā Frenku atzīst par karadienestam nederīgu dzemdībās traumētās bungādiņas dēļ. Jāatzīmē, ka pēc daudziem gadiem Sinatra piekaus žurnālistu, kurš uzrakstīja, ka Sinatra no armijas atpircies ar savu sakaru palīdzību.

1946. gadā iznāca dziedātāja pirmā skaņuplate The Voice Of Frank Sinatra.

Krahs un augšāmcelšanās

Četrdesmito gadu beigās Sinatram sākās radošā krīze, kas sakrita ar viņa vētraino romānu ar Avu Gārdneri. 1949. gads kļuva par vissmagāko gadu dziedātāja karjerā – viņu atlaida no darba radio, pēc pusgada tika rupji pārkāpts līgums par plānoto koncertu norisi Ņujorkā, izjuka ģimene ar pirmo sievu un viņa trīs bērnu māti Nensiju, romāns ar Gārdneri izraisīja skandālu, bet kompānija Columbia Records sāka atteikt ierakstu laiku. 1950. gads nebija labāks – kontraktu ar dziedātāju pārtrauca MGM, Frenkam nepārtraukti uzbruka prese, gan pārmetot romānu ar Gārdneri, gan tiražējot aizdomas par dziedātāja simpātijām pret komunistiem; tādus secinājumus žurnālisti izdarīja tāpēc, ka Sinatra aizstāvēja ebreju un afroamerikāņu tiesības. Tā nu trīsdesmit gadu vecumā Frenks kļuva par “cilvēku no pagātnes”, kura karjera sagruva līdz pašiem pamatiem. Tomēr tobrīd karjeras krahs dziedātāju praktiski neuztrauca, jo visa viņa uzmanība bija koncentrēta uz Gārdneri.

Diemžēl izrādījās, ka var kļūt vēl sliktāk. 1951. gadā Sinatra pēc briesmīgas saaukstēšanās zaudēja balsi, 1952. gadā beidzās kontrakts ar Columbia Records. Studijas jaunais boss Mičs Millers to nepagarināja. Šis trieciens bija tik negaidīts un smags, ka dziedātājs pat grasījās izdarīt pašnāvību.

Par laimi, problēmas ar balsi izrādījās pārejošas, un, kad balss atgriezās, Sinatra ievilka elpu un drosmīgi sāka visu no nulles. Tas vainagojās ar panākumiem. 1952. gadā koncerti Lasvegasas kazino tika izpārdoti, 1953. gadā Sinatra parakstīja kontraktu ar leiblu Capital Records, kas piešķīra viņam jaunu aranžētāju un diriģentu Nelsonu Ridlu. Sadarbībā ar Ridlu Sinatra ievērojami mainīja gan repertuāru, gan tēlu. 1954. gadā iznāca singli Songs for Young Lovers un Swing Easy!, nākamais albums In the Wee Small Hours bija pirmais konceptuālais albums – proti, skaņuplates vāks un dziesmu secība ir tematiski vienoti, un dziesmas ierakstītas tieši šim albumam. Turklāt tas bija arī pirmais estrādes dziesmu albums, kas ierakstīts 12 collu skaņuplatē; līdz šim tādā formātā ierakstīja tikai klasisko mūziku. Šī plate un Songs for Swingin’ Lovers! iekļuvušas Rolling Stones Visu laiku izcilāko 500 albumu sarakstā. Arī nākamās Frenka Sinatras plates iemantoja milzīgu (un ilgstošu) popularitāti.

Vienlaikus ar albumu ierakstīšanu dziedātājs veiksmīgi atjaunoja arī karjeru radio – viņš vadīja šovu NBS Radio, kam bija milzīga auditorija.

Kopš piecdesmito gadu nogales viss gāja tikai uz augšu – Sinatra Lasvegasā uzstājās kopā ar estrādes zvaigznēm Semiju Deivisu, Dīnu Mārtinu, Džo Bišopu un Pīteru Loufordu. 1960. gadā viņu kompānija, pazīstama kā Rat Pack, kopā ar Džonu Kenediju strādāja prezidenta vēlēšanu kampaņā.

1959. gadā albums Come Dance With Me hitu saraksta augšgalā noturējās 140 nedēļas un saņēma trīs Grammy balvas.

1960. gadā Frenks nodibināja pats savu leiblu Reprise Records un izdeva savus ierakstus līdz pat 1988. gadam.

Tāpat ļoti pieprasīti un populāri bija Frenka Sinatras šovi, kuros viņš uzstājās gan viens pats, gan kopā ar tā laika izcilākajiem džeza un estrādes mūziķiem Ellu Ficdžeraldu, Lūisu Ārmstrongu un citiem. Frenks ir arī dziedājis duetā ar Elvisu Presliju, kur abi uzstājās mainītās lomās, proti, Sinatra dziedāja Preslija dziesmu Love Me Tender, Elviss – Sinatras dziesmu Wichcraft (skatāms youtube – Red.)

Sešdesmito gadu nogali vainagoja dziesmas My way sava veida rekords, britu mūzikas hitu sarakstu augšgalā noturoties līderu pozīcijā 122 nedēļas no 1969. līdz 1971. gadam. Kanādiešu-amerikāņu dziedātājs un komponists, tīņu elks Pols Anka, kurš Sinatram piedāvāja šo dziesmu, pārtulkotu no franču valodas, kādā no televīzijas intervijām teica: “Kad šī, manuprāt, vienkāršā dziesma pie manis atgriezās Sinatras izpildījumā, es to nepazinu. Viņš radīja no tās šedevru – balādi par savu personīgo dzīvi, kas saplūda ar miljoniem amerikāņu līdzīgo likteni.”

Vētrainā personīgā dzīve. Laulības un aizraušanās

1939. gadā dziedātājs apprecēja savu pirmo mīlestību Nensiju Barbato, kurā iemīlējās deviņpadsmit gadu vecumā. 1940. gadā viņiem piedzima meita Nensija Sinatra (arī viņa kļuva par populāru dziedātāju), un 1940. gadā viņi arī pārcēlās uz Palmspringsu, kas tolaik bija maza neievērojama pilsētiņa. Par modernu kūrortu un tradicionālu Holivudas zvaigžņu apmešanās vietu tā kļuva vēlāk. Sinatra, ieradies Palmspringsā, esot paziņojis: “Es gribu māju tieši šeit.” Šī iegriba saimniekam izmaksāja vairāk nekā 150 tūkstošus dolāru, kas tiem laikiem bija milzīga summa. Frenks gribēja, lai nams taptu gatavs dažos mēnešos, kas arī tika izdarīts (šis miteklis piedzīvoja Sinatras laulību ar Nensiju Barbato un Avu Gārdneri. Ēkā joprojām ir saglabāts sākotnējais plānojums un apdare; pašreizējais ēkas īpašnieks to izīrē, arī īstermiņā).

1944. gadā pasaulē nāca dēls Frenks Sinatra jaunākais (1944–2016), 1948. gadā – otra meita Kristīna Sinatra, saukta par Tīnu. Dēls no 1988. līdz 1995. gadam vadīja tēva orķestri, Tīna kļuva par kino producenti.

Frenks regulāri ielaidās mīlas dēkās (traģikomisks fakts: 1938. gadā Frenku arestēja par pavedināšanu un solījuma laušanu, kas tolaik bija krimināli sodāms pārkāpums). Viņa aizraušanos sarakstā bija arī Lana Tērnere, Džūdija Gārlenda un Merilina Monro. Aktrise Eva Bartroka ir paziņojusi, ka viņai ar Sinatru 1956. gadā bijis īss romāns un dziedātājs esot viņas 1957. gadā dzimušās meitas Diānas bioloģiskais tēvs.

Laulībai ar Nensiju liktenīgs izrādījās Frenka romāns ar Avu Gārdneri (runā, ka Frenks, ieraudzījis žurnālā Gārdneres foto, esot zvērējis viņu apprecēt). Avai Sinatra sākumā nepatika, jo šķita uzpūtīgs un valdonīgs, tomēr viss mainījās – vēlāk Gārdnere autobiogrāfijā rakstīs, ka Frenks bijis viņas mūža mīlestība.

Frenkam un Avai bija daudz kopīga – abiem bija slikts raksturs, abiem patika vardarbīgi sporta veidi, turklāt veiksmīgi sakrita arī sliktie ieradumi – abi dzēra, smēķēja un lamājās.

Dziedātāja un aktrises romāns izraisīja plašu skandālu. Nensijai Sinatra par savām jaunajām attiecībām paziņoja Valentīndienā 1950. gada 14. februārī un tajā pašā dienā aizgāja no mājām. Sākumā Nensija atteicās dot šķiršanos, taču Frenkam 1951. gada oktobrī Nevadā izdevās laulību šķirt, un jau 1951. gada 7. novembrī viņš apprecēja Avu Gārdneri. Abu laulība bija visai vētraina, ar publiskiem cīniņiem un nesaskaņām, 1952. gadā Gārdnere pārcieta spontāno abortu, 1953. gada oktobra beigās pāris paziņoja par šķiršanos. Oficiāli gan laulība tika šķirta tikai 1957. gadā.

Jāpiebilst, ka Gārdneres ietekme Holivudā palīdzēja Sinatram tikt pie lomas filmā No šejienes līdz mūžībai, un par to saņemtais Oskars atdzīvināja Sinatras karjeru. Savukārt Sinatra uzņēmās atbildību par Gārdneres parādiem un vēl ilgi pēc šķiršanās turpināja viņu finansiāli atbalstīt. Kad aktrisei vēlākajos gados radās veselības problēmas, Sinatra par viņas ārstēšanos samaksāja 50 000 ASV dolāru.

Pretrunīgas baumas klīst par Sinatras attiecībām ar viņa drauga Hamrija Bogarta sievu. Neilgi pēc Bogarta nāves Sinatra it kā esot bildinājis viņa atraitni Holivudas zvaigzni Lorēnu Bekolu, bet viņa atteikusi. Pēc citas versijas, viņiem bijušas attiecības, un precēties gribējusi Lorēna, taču Frenks šādam solim neesot bijis gatavs.

Analoģisks stāsts ir par Sinatras attiecībām ar Merilinu Monro. Amerikāņu žurnālista Džeimsa Kaplana biogrāfijā Sinatra the Chairman aprakstītas Sinatras attiecības ar Merilinu Monro. Grāmatā teikts, ka Sinatra esot sevi uzskatījis par Monro glābēju. Domājams, ka Sinatras un Monro neilgais romāns sākās un beidzās 1961. gadā. Kaplana biogrāfijā teikts, ka Sinatra piedāvājis Monro apprecēt, lai “paglābtu viņu no sevis pašas”, bet Monro bildinājumu noraidījusi. Citos avotos lasāms, ka romāns 1961. gadā gan ir bijis, bet precēties gribējusi Monro, tāpēc Sinatra 1961. gada rudenī attiecībām pielicis punktu.

1966. gadā piecdesmitgadīgais Sinatra stājās laulībā ar divdesmit vienu gadu veco aktrisi Miu Ferrovu, no kuras pompozi (paziņojot par to visas filmēšanas grupas priekšā) izšķīrās 1968. gadā.

Ceturto un pēdējo reizi Frenks apprecējās 1976. gadā ar bijušo dejotāju un modeli Barbaru Marksu, ar kuru nodzīvoja kopā līdz mūža galam. Pirms laulības Barbara pārgāja vīra ticībā un kļuva par katolieti. Draugi un it īpaši ģimene jauno sievu uzņēma visai naidīgi, jo Barbara pieprasīja, lai Frenks laulību ar Nensiju šķir arī baznīcā, tādējādi pēc katoļu likumiem Frenka un Nensijas bērni pārtapa ārlaulības bērnos. Viņa sarīdīja Frenku ar ģimeni un draugiem, bet, kad viņš gulēja uz nāves gultas, tīšuprāt par to neinformēja bērnus, lai nedotu viņiem iespēju no tēva atvadīties.

Sinatras un Nensijas mazmeita stāsta, ka pēc šķiršanās Sinatra turpinājis ar Nensiju sazvanīties (un abi runājušies visai ilgi), piedalījies omulīgās ģimenes vakariņās, dzimšanas dienās un citos svētkos. “Vectēvs mūs apciemoja vēl daudzus gadus pēc šķiršanās – vienmēr, kad vien viņa trakā dzīve to atļāva. Atceros, kad vecmāmiņa runāja pa telefonu ar bijušo vīru, es zināju, ka tūlīt no saldētavas tiks izņemti baklažāni, lai tos varētu pagatavot, kad viņš ieradīsies.” Nensija pati allaž sargāja privātumu un publiski savu dzīvi ar Sinatru faktiski nepieminēja. Nensija nodzīvoja līdz 102 gadu vecumam un no dzīves šķīrās 2018. gada jūlijā.

Daži vārdi par kino

Kā aktieris Frenks Sinatra ir piedalījies sešdesmit četrās filmās. Viņš debitēja 1941. gadā liriskā komēdijā Lasvegasas naktis, pēdējo reizi uz ekrāna parādījās televīzijas seriālā Privātdetektīvs Magnums 1987. gadā.

Pēc filmas Kamēr būs vīrieši panākumiem Sinatras dziesmu tematika paplašinājās. Viņš iemācījās radīt ne tikai mīlnieku tēlu, bet arī stipra vīrieša ideālu. Pēc kāda NewYork Times kritiķa vārdiem: “Neviens, varbūt izņemot Playboy dibinātāju Hjū Hefneru, nav spējis tik precīzi iemiesot piecdesmito gadu vīrieša ideālu.”

1953. gadā Frenks Sinatra nofilmējas romantiskā drāmā par bokseri No šejienes līdz bezgalībai, kas 1954. gadā saņēma Oskaru kā labākā filma. Sinatra Oskaru dabūja kā otrā plāna aktieris.

Pēc šiem panākumiem producenti regulāri aicina Sinatru filmēties dažādos projektos. Pie vispopulārākajām un visaugstāk novērtētajām (apbalvotajām) Sinatras filmām pieder filmas Atlaišana uz pilsētu (1949), kura vēlāk tiek atzīta par vienu no labākajām amerikāņu muzikālajām filmām, Cilvēks ar zelta roku (1955), par kuru Sinatra tika nominēts Oskaram, tomēr to nesaņēma, Puiši un lelles, kurā viņš filmējās kopā ar Marlonu Brando, Augstākā sabiedrība (1956), kuras tapšanā piedalījies Lūiss Ārmstrongs, Oušena banda (1960), kurā dziedātājam ir viena no galvenajām lomām, romantiska komēdija ar Odrijas Hepbernas piedalīšanos Parīze tveicē (1964), Detektīvs (1968) un Pirmais nāves grēks – aizraujošs trilleris, kurā Sinatra redzams padzīvojuša policista lomā.

“Labākais vēl ir priekšā”

1971. gadā Holivudā labdarības koncertā Sinatra paziņoja par dziedātāja karjeras beigšanu, tomēr 1973. gadā pārdomāja un ierakstīja jaunu albumu Ol’ Blue Eyes is Back, kura noiets bija vairāk nekā pusmiljons eksemplāru. 1974. gadā dziedātājs atsāka koncertdarbību, 1979. gadā ierakstīja vienu no saviem šedevriem New York, New York un kļuva par vienīgo dziedātāju pasaulē, kurš pēc tik ilga pārtraukuma spējis atgūt tādu popularitāti un publikas mīlestību.

1993. gadā Sinatra ieraksta divus pēdējos albumus Duets un Duets II, kuros skan viņa hiti, kurus dziedātājs izpilda kopā ar Bārbru Streizandi, Šarlu Aznavūru, Laizu Minelli, Hulio Iglesiasu un citām zvaigznēm.

Dzīves nogalē Frenku Sinatru uztvēra kā muzikālās gaumes un stila etalonu – kā nekā sešdesmit gadu darbības laikā Sinatra ierakstījis simts nemainīgi populāru disku un bijis visu Amerikas slavenāko komponistu – Džordža Gēršvina, Ērvinga Berlina, Koula Portera, Harolda Ārlena – dziesmu izpildītājs.

Frenka Sinatras apbalvojumu uzskaitījums prasītu atsevišķu žurnāla atvērumu. Šajā sarakstā ņirbēt ņirb vārdi zelta disks, platīna disks, dubultais platīna disks un pat trubultais (triple platinum) platīna disks. Dziedātāja muzikālā darbība novērtēta ar 11 Grammy balvām (ieskaitot Žūrijas balvu, Leģendu balvu un Balvu par mūža ieguldījumu) un citām industrijas godalgām, bet sabiedriski politiskā aktivitāte un ieguldījums labdarībā ar ASV augstākajiem civilajiem apbalvojumiem – Prezidenta Brīvības medaļu (Presidential Medal of Freedom, 1985) un Kongresa Zelta medaļu (Congressional Gold Medal, 1997).

Viena no viņa pēdējām uznākšanām uz skatuves notika Ziemeļkarolīnas pavalsts pilsētiņas Vilmingtonas universitātes milzīgajā aktu zālē. Dziedonis uzstājās, izmantojot teleekrāna suflieri, jo atmiņa viņu nu jau bieži pievīla. Kā pēc koncerta ļoti precīzi izteicās publicists Pīters Hamils: “Sinatra ir kā kolizejs, daļēji sagrauts, bet joprojām valdzinošs.”

Dziedātājs nomira no infarkta 1998. gadā Losandželosā astoņdesmit divu gadu vecumā. Viņu apglabāja blakus vecākiem Katedrālsitijā Kalifornijas štatā.

Uz Frenka Sinatras kapakmens iegravēti vārdi Labākais vēl ir priekšā (The Best Is Yet to Come).

Interesanti fakti

* Sinatram ārkārtīgi patika suņi. Bērnībā turēt suni neļāva māte, vēlāk viņam suņi bija gandrīz vienmēr.

* 1947. gadā Sinatra saņēma Tomasa Džefersona prēmiju par aktīvu iesaistīšanos cīņā pret neiecietību.

* Jaunībā Sinatras iesauka bija Frenkijs (Frankie) un Balss (The Voice), brieduma gados – Misters Zilacis (Ol’ Blue Eyes), vēlāk – Priekšsēdētājs (Chairman).

* Havaju salās, filmējoties filmā None But the Brave, Sinatra gandrīz noslīka.

* Sinatra bija pazīstams ar ASV prezidentiem, sākot ar Franklinu Rūzveltu, kurš 1943. gadā uzaicināja dziedātāju Baltajā namā uz tēju. Frenks Sinatra bija prezidenta Džona F. Kenedija draugs un aktīvi atbalstīja arī prezidentus Hariju Trumenu, Ričardu Niksonu un Ronaldu Reiganu.

* Sinatra bija rupjš un neiecietīgs, bet arī ārkārtīgi dāsns. Viņš naudu ziedoja nevis mācību iestādēm, kas skaitījās labais tonis, bet nabadzīgajiem un slimajiem cilvēkiem, cīņai ar vēzi un citiem labdarības pasākumiem. Kopumā Sinatra ir ziedojis aptuveni vienu miljardu dolāru.

* Sinatram piederēja mājas Ņujorkā un Losandželosā, rančo Palmspringsā, skaņu ierakstu firmas, vairākas radio stacijas, personīgās lidmašīnas, daudzu kompāniju akcijas, ieskaitot koncernu, kas gatavoja detaļas ballistiskajām raķetēm, kā arī paša izveidotā kompānija Artanis, lasot no otra gala – Sinatra. Vēlāk ar Sinatras vārdu saistīto biznesu pārvaldīja viņa jaunākā meita Tīna.

* Pārdots vairāk nekā 150 miljonu ierakstu ar viņa izpildītajām kompozīcijām.

* Dziedātāja mīļākais dzēriens bija Jack Daniel’s.

* Sinatra kolekcionēja spēļu vilcieniņus, ar kuriem pats arī rotaļājās.

* Frenkam ļoti patika ar kameru filmēt mājas viesības. Viņš uzskatīja to par savu hobiju.

* 1980. gadā Frenks Sinatra pārspēj Ginesa rekordu kā solo mākslinieks, kura uzstāšanos apmeklējuši visvairāk skatītāju. Marakanas stadionā Riodežaneiro viņa koncertu apmeklēja 175 000 cilvēku.

* 1963. gadā tika nolaupīts Sinatras dēls un pieprasīta izpirkuma nauda. Nolaupītājiem samaksāja 240 000 ASV dolāru, un Frenks jaunākais tika atbrīvots. Vēlāk FIB noziedzniekus atrada un arestēja.

* 1980. gadā Sinatra piedalījās prezidenta Ronalda Reigana priekšvēlēšanu kampaņā – tieši divdesmit gadus pēc dalības Džona Kenedija kampaņā.

* Sākumā dziesmu Strangers in the Night Sinatra neuzskatīja par sevišķi veiksmīgu, tomēr iekļāva albumā ar tādu pašu nosaukumu. Rezultāts – 1966. gadā jauns popularitātes vilnis, kas uznesa viņu hitparāžu virsotnēs. Par šo skaņuplati dziedātājs saņēma divas Grammy balvas.