Kas ir Latvijas bagātākā cilvēka draudzene Santa Zāmuele
"Negribu teikt, ka esmu karjeriste, bet neatlaidīga gan. Man dzīvē nekas nav nācis viegli," teic Santa.
Intervijas
2015. gada 28. decembris, 05:01

Kas ir Latvijas bagātākā cilvēka draudzene Santa Zāmuele

Jauns.lv

Gandrīz sešus gadus vadījusi žurnālu Cosmopolitan, Santa Zāmule šopavasar paziņoja, ka atstāj galvenās redaktores amatu, lai ļautos jaunam dzīves izaicinājumam - vīna biznesam un savam mediju zīmolam.

Viņa ir maksimāliste, kas nebaidās dzīvot un prot baudīt, idividuāliste, kura pati bruģē savu veiksmes ceļu. Sievišķīgs ārējais trauslums var būt maldinošs, jo aiz tā slēpjas globāla mēroga ambīcijas. Un skaidrs, ka jau pavisam drīz Santa atkal būs gatava mūs pārsteigt.

Mēs tiekamies Santas ģimenes mājā. Plašais savrupnams iekārtots minimālisma stilā, un interjerā dominē baltā krāsa. “Mani traucē liekas detaļas, pārblīvētā telpā nejūtos komfortabli,” viņa skaidro un piebilst, ka par šo jautājumu nereti cīnās ar meitām. Vienīgais dekoratīvais elements telpā ir pāris lielas vāzes ar ziediem. Santa cienā ar kafiju un smalkmaizītēm. Mēs runājam par viņas jauno dzīvi, kuras būtiska sastāvdaļa ir dzīvesbiedrs, gadiem turīgākais vīrietis Latvijā, ABLV Bank līdzīpašnieks Oļegs Fiļs, un ambiciozajiem nākotnes plāniem, arī par bērniem, attiecībām un vīriešiem.

Kā tev iet?

Es vienmēr saku, ka man iet labi. Visos gadījumos. Ir cilvēki, kam garastāvokli var sabojāt soda kvīts par nepareizi novietotu automašīnu vai lietaina diena, bet es esmu kā laumiņa – ieraugu skaistu puķi, apēdu smalkmaizīti vai piezvanu kādam, un man būs labs garastāvoklis. Tāpēc man dzīvē vienmēr iet labi. Ja man iet slikti, domāju, ko darīt, lai situāciju uzlabotu. Man paveicies ar ģimeni – bērni, vecāki, māsa, un pārējie tuvie cilvēki man vienmēr bijuši blakus un ļoti atbalsta. Jānovērtē katrs mirklis, jo pašsaprotams nav nekas, jebkurā brīdī viss var mainīties.

No malas šķiet, ka esi stiprā, ambiciozā karjeras sieviete. Kāpēc pieņēmi lēmumu aiziet no Cosmopolitan galvenās redaktores amata?

Šī no ārpuses glamūrīgā profesija ir ļoti smags darbs, taču tas bija arī lielisks piedzīvojums, kas man ļoti daudz iemācīja un ļāva satikt daudz cilvēku. Aiziešana no galvenās redaktores amata bija pārdomāts lēmums. Galvenais iemesls, ko mani tuvākie cilvēki – radi un draugi – un cilvēki, kas mani ilgi pazīst, zina, ir vīns un vīna joma, kurā es plānoju strādāt un esmu jau sākusi darīt pirmos darbus. Esmu laimīga, ka pieņēmu šo lēmumu. Agri vai vēlu tas būtu noticis. Paralēli darbam cosmo, Londonas vīnu un stipro dzērienu institūtā Wine & Spirit Education Trust akadēmiski mācījos vīnzinības (pēdējo eksāmenu Santa šopavasar nokārtojusi ar izcilību – Red.). Tā ir pasaulē vienīgā oficiāli atzītā vīnzinību mācību iestāde, kas sniedz visaptverošu pamatizglītību vīna industrijā, sākot no someljē iemaņām un beidzot ar mārketingu un ražošanu. Tas bija sarežģīts, taču ļoti interesants process, kas prasīja daudz laika, un, nonākot finiša taisnē, es šķīros no Cosmopolitan. Sapratu, ka vairs nevaru to savienot. Man tūkst kapacitātes, lai abus darbus darītu kvalitatīvi.

Teici, ka pašreiz jau darbojies jaunajā profesijā. Ko tieši dari?

Pamatvirziens būs cilvēku izglītošana par vīnu. Tas ietver produkta prezentēšanu un ieteikumus, palīdzot izvēlēties, kā arī asistēšanu, braucot vīna ceļojumos. Tuvākajā laikā Strēlnieku ielā plānoju atvērt šampanieša bāru. Tā nosaukums būs Magnum Bar un tā būs vieta, kur varēs baudīt mirkli ar glāzi laba vīna. Un vēl – kopā ar paziņu un labu draugu Juri Šleieru, arī bijušo redaktoru, strādājam pie komunikācijas platformas, kas izpaudīsies kā interneta projekts un, iespējams, reizi sezonā vai gadā būs pieejams arī drukātā formātā. Projekta nosaukums būs Signature un tas vēstīs par vīnu, ēdienu, dzīvesstilu un ceļošanu, taču ne luksusa griezumā.

Kāda ir galvenā ziņa, ko vēlies sabiedrībai par vīnu pateikt?

Manuprāt, Latvijā un šajā Eiropas daļā cilvēki joprojām par vīnu zina maz, tāpēc turpmāko gadu laikā gribu palīdzēt to iepazīt. Vīns nenozīmē luksusu un ekskluzivitāti, tieši otrādi – kā kara laikā teicis Hemingvejs – labāk lai ir kaut kāds vīns, nekā vīna nav vispār. Cilvēkam jāsaprot, kas viņam garšo, un tam nav nekāda sakara ar cenu. Protams, ir arī ļoti dārgi un ekskluzīvi vīni, kas attaisno katru izdoto centu, bet tie nav ikdienai un katram. Vīns ir dzīves sastāvdaļa, kā konteksts dzīves baudīšanai – tas ir galvenais, kas jāzina par vīnu, nevis – cik maksā pudele.

Vai sapratu pareizi – tu uzskati, ka labu vīnu var nopirkt arī par desmit eiro?

Kāda ir laba vīna definīcija? Negribu, lai man uzklūp visi Latvijas someljē, bet uzskatu, ka labu vīnu var iegādāties, sākot no pieciem eiro, jo vīns ir dažāds. Labs vīns ir augstākās klases Burgundija, kas maksā vairākus simtus eiro, bet par labu vīnu var saukt arī Čīles vai Argentīnas baltvīnu – tas ir pavisam vienkāršs, bet būs piemērots karstai jūnija dienai. Vajadzīgas zināšanas, kad no plaukta paņemt īsto pudeli. Ceļojot es to redzu arī restorānos – atverot vīna karti, kas nereti ir Bībeles izmērā, ir daudz nepazīstamu nosaukumu, daži no tiem ir slaveni. Nezinātājs bieži pārmaksā, izvēloties dzirdētu nosaukumu, bet cilvēks, kurš zina vai mazliet orientējas, izvēlas citādi – o, šim mazajam ražotājam ir superīgs vīns, turklāt maksā pieejami. Es to ņemšu! Lai šādi izvēlētos, nepieciešamas pamatzināšanas par reģioniem un vīnogām. To nevar izlasīt grāmatā, bet var iemācīties, ja kāds izstāsta, vai, regulāri dzerot vīnu, atklāt, kas tev garšo.

Kā sākās tava aizraušanās ar vīnu?

Man vīns ir sirdslieta kopš universitātes laikiem, to manā draugu lokā zina visi. Pirmo vīna pieredzi guvu astoņpadsmit gadu vecumā, strādājot par bārmeni. Mani vienmēr interesējis konteksts – ne tikai garša, bet arī – kāda vīnoga, kur tā augusi, kas vīnu ir ražojis, kāpēc, kurai ģimenei pieder ražotne. Vīns, visās valstīs, kur to ražo, ir milzīga daļa kultūras. Kā kopējā bildē ieausts audekls. Man tas vienmēr šķitis fascinējoši, un vīns manā dzīvē ienācis arvien vairāk.

Tā kā daudz ceļoju arī saistībā ar vīnu, man laimējies iepazīties ar cilvēkiem no šīs industrijas, kuri dāsni palīdzējuši daudz ko iemācīties, parādījuši ražošanas tehnoloģijas, ražas novākšanu, un atvēruši brīnišķīgas pudeles, pie kurām es nekad mūžā nebūtu tikusi. Tas man pa šiem pēdējiem, vairāk nekā desmit, gadiem devis nenovērtējamu pieredzi. Esmu bijusi gandrīz visos vīna reģionos, kur kaut ko ražo, izņemot Dienvidāfriku, kur plānoju doties tuvākajā laikā. Interese un spēja runāt ar cilvēkiem, ne tikai vīna biznesā, bet jebkurā jomā, ir galvenā atslēga, jo tā atver visas durvis. Man patīk runāt ar cilvēkiem, un tas notiek dabiski. Es runāju ar cilvēkiem lidmašīnā, taksometrā, kafejnīcā. Mēs saskatāmies, viņš kaut ko pajautā, un sākas saruna ar pilnīgu svešinieku. Gandrīz vienmēr tās ir iepazīšanās ar ļoti interesantiem cilvēkiem.

Viena no tavām lielākajām kaislībām ir šampanietis...

Jā, jo šampanietis ir ļoti interesants vīns. Tajā ir visvairāk stāstu – sākot no rašanās vēstures, beidzot ar ražošanas procesu un mirkli, kad atveram pudeli, un sajūtu, ko tas rada. Kā teica slavenā marķīze de Pompadūra – šampanietis ir vienīgais vīns, kuru dzerot sieviete skaisti noreibst, bet nepaliek vulgāra, un tā ir taisnība. Šampanieti nevajag daudz, tas garšo izcili un ir vienīgais vīns, kuru dzerot nākamajā dienā nesāp galva, ar noteikumu, ja tiek dzerts Šampaņā ražots šampanietis vai bruts, kam nav pievienots cukurs. Mīļās dāmas, dzeriet šampanieti, nevis dzirkstošo vīnu!

Lielākajai daļai sabiedrības šampanietis asociējas ar svētkiem. Tu šo dzērienu uztver citādi un nebaidies svinēt ikdienu.

Jautājums – kas kuram ir svētki. Ņemot vērā, cik ir īsa dzīve un cik maz laika varam kvalitatīvi veltīt sev tuviem cilvēkiem, uzskatu, ka svētki var būt arī parasta darbadiena. Es nebaidos dzīvot un nebaidos, ko cilvēki par mani pateiks, jo savos gandrīz 39 gados esmu secinājusi, ka cilvēkus interesē tikai viņi paši. Ja kāds veltīs divas minūtes, lai izteiktu par mani viedokli – nekas, es par to nedusmošos, viss kārtībā, bet dzīvot, nepiedaloties katrā savas dzīves mirklī, neesmu gatava. Es gribu just, ka piedalos, ka esmu dzīva. Man šo pieredzi sagādā glāze šampanieša, svaigi ziedi vāzē un iespēja pašai vest uz skolu bērnus un braukt viņiem pakaļ vai ceļot, vai vienkārši satikties ar draugiem. Tas man sagādā prieku un ir vitāli nepieciešams. Tāpēc svinēt vai nesvinēt, es nezinu, bet piedalīties savā dzīvē es noteikti gribu.

Cik daudz tev nozīmē draugi?

Esmu sabiedriska, un man patīk satikt cilvēkus, bet, lai attiecības kļūtu tuvas, nepieciešams ilgs laiks. Tie, kas mani nepazīst, domā, ka esmu lecīga, turklāt tā bijis no laika gala. Saskarsmē esmu diskrēta, jo cienu otra privāto telpu. Man ir grūti, ja kāds uzreiz gāžas virsū – vai, mīļā, nāc šurp!  un steidzas sabučot. Tas ir forši, bet, lai spētu šādā līmenī komunicēt, nepieciešams laiks. Manas privātās telpas robežas ir lielas, un kurš katrs tajā netiek. Iespējams, kāds to novērtēs kā augstprātību, bet mani tas neuztrauc. Man nav svarīgi citus pārliecināt par to, kāds esmu cilvēks, jo tas neko nemainīs. Šīs pseido attiecības – mīļā, kā tev iet, tu esi skaista, un tu arī esi skaists – man to nevajag.

No malas šķiet, ka tev dzīvē viss ir nācis viegli. Iespējams, esi mācējusi sevi tā prezentēt.

Man vienkārši nepatīk runāt par slikto, un es negribu uz to koncentrēties. Veiksme piemeklē cilvēkus, kuri rada tai iespējas. Attiecībā uz vīnu, paziņām, sasniegumiem un karjeru – tas viss noticis mērķtiecīgi. Esmu mācījusies, meklējusi iespējas un kontaktus, veltījusi tam laiku. Atnākot no eksāmena ar sliktu atzīmi, varu pavadīt nedēļu, izmācoties vēlreiz to pašu vietu, kurā izkritu, kaut zinu, ka otrreiz to pašu biļeti neizvilkšu. Negribu atstāt aiz sevis to asti. Ja esmu izvirzījusi mērķi, mani ir grūti apstādināt, taču pirms tam ilgi domāju, vai man to patiešām vajag. Aiz visa ir darbs un laiks, un bieži vien tas ir bijis ārkārtīgi grūti, kaut rezultāts, protams, ir ļoti patīkams.

Spontānus lēmumus nepieņem?

Dažkārt esmu pieņēmusi, bet pārsvarā tie ir pārdomāti.

Grūtākais lēmums, ko līdz šim savā dzīvē esi pieņēmusi?

No pēdējiem – lēmums aiziet no žurnāla, jo, pat ja tas bija ilgstoši pārdomāts, jebkuram cilvēkam, kurš savu dzīvi tik daudz veltījis kaut kam vienam, ir bažas, kāda būs dzīve pēc tam. Ar Ņujorkas kolēģiem smējāmies – vai vispār ir dzīve pēc cosmo? Protams, nekad nav par vēlu sākt darīt kaut ko citu, bet, lai sasniegtu vērā ņemamus rezultātus, vecums, kurā esmu pašreiz, ir brīdis, kad kaut ko mainīt. Protams, tas prasa baigo spēku, un var arī nesanākt. Nezinu, vai izdosies, bet man ļoti gribas! Un – ja izdodas? Negribu teikt, ka esmu karjeriste, bet neatlaidīga gan. Man dzīvē nekas nav nācis viegli. Piemēram, salīdzinot ar vīrieti, kurš pēc divu dienu kursiem var pateikt – esmu vīnzinis, man tiešām jāpierāda, uz ko esmu spējīga. Es nevaru tā pateikt, jo man atbildēs – tu esi blondīne, tu esi kopā ar tādu vīrieti, un  kas tu vispār esi?! Izaicinājums sevi pierādīt būs visu laiku. (Ārā uz terases pie durvīm ņaud liels, balts kaķis. Santa ielaiž dzīvnieku un skaidro, ka Lakijs paņemts no patversmes, kur iekritis sirdī vecākajai meitai Žizelei. Jaunākā – Patrīcija – nesen tikusi pie Boloņas šķirnes kucēna Henrija.)

Cik tev bija gadu, kad piedzima pirmā meita?

Divdesmit septiņi. Toreiz man likās – ārprāts, vēl esmu tik jauna, ko tagad darīt! Nu meitai ir desmit gadi un es saprotu, ka tas ir okei. Protams, būt par vecākiem – tēti vai mammu – ir milzīga, piesātināta pieredze, ko ne visi var izturēt.

Kā tu to domā?

Tā ir pacietības pārbaude. Mēs sevi iepazīstam un dienasgaismā ieraugām visus mīnusus, jo bērns nemitīgi provocē. Vienmēr esmu zinājusi, ka ar bērnu piedzimšanu negribu būt tikai mamma, gribu būt arī sieviete un cilvēks, kam vajadzīga sava telpa, ir savas intereses, kurš neapstājas dzīvot brīdi, kad kļuvis par māti vai tēvu. Ne visi to spēj, daudziem tas neizdodas. Lai nepazaudētu līdzsvaru, baigi jāturas. Arī man ir sanācis iekrist vienā vai otrā galējībā, bet es mēģinu vilkt sevi no tām ārā un teikt, ka man ir arī sava dzīve, jādomā par sevi, jo, kā jau visām mātēm, man vienmēr liekas, ka varu pagaidīt... Taču sievietei ir ļoti svarīgi noturēt līdzsvaru un neaizmirst sevi. Viņa nebūs vajadzīga ne bērnam, ne vīrietim, kas ir viņai blakus, jo nebūs ar ko komunicēt, jo ir tikai cilvēks, kas sniedz pakalpojumu. Es to negribētu.

Kā tev sokas meitu audzināšanā?

Visādi. Mēģinu stingri turēties, bet bērni mani labi pazīst un zina, kā ar mani tikt galā. Ieraugot bērnu, kas skatās Šreka kaķa actiņām, izkūstu. Tas ir lielākais izaicinājums – kā noturēties draudzīgā pozīcijā un tajā pašā laikā neļaut bērniem kāpt uz galvas.

Kādas ir tavas meitas?

Līdzīgi kā man, viņas viss interesē – pagaršot, pamēģināt, aizbraukt, apskatīties, nemitīgi grib kaut ko apgūt. Brīžiem pat mazliet jāpiebremzē, jāpasaka, ka tagad koncentrēsimies vienai nodarbei un pēc tam apgūsim nākamo.

Pieļauju, ir bijuši arī grūti periodi...

Protams, ja tu esi mamma, kas viena pati audzina bērnus. Tīri no sadzīves viedokļa – tu ej uz darbu, un tev ir arī ģimene, tas ir milzīgs darbs. Tāda otrā maiņa. Un nevajag gaidīt, ka kāds to novērtēs, jo neviens to nenovērtēs. Brīdī, kad izlemjam kļūt par vecākiem, ir jāpieņem, ka daļu savas dzīves nāksies integrēt gatavā plānā, kur tev nebūs balsstiesību. Savā ziņā tas pat ir skaisti – audzina personību, kaut ko atgādina, un tu no jauna iemācies to, ko esi aizmirsi. Kaut kādā ziņā pat kļūsti mierīgāks un stiprāks, jo viss jau ir labi.

Tu daudz ceļo un bieži esi projām no mājām. Kas tev palīdz tik galā ar bērniem, izvadāt pa pulciņiem?

Neraugoties uz to, ka man ir ģimene un aukle, kas palīdz, bērniem mammu nevar aizvietot neviens. Pat ja tu deleģēsi visu, tu nevari deleģēt to, ka esi māte. Tāpēc priekšstats, ka tas ir labs menedžments un loģistika, ir absolūti maldīgs, es tam nepiekrītu. Daudzi saka – tev ir labs darbs, tu vari atļauties to un to, kādas tev dzīvē ir problēmas? Tādas kā visiem! Jo arī man dienā ir tikai divdesmit četras stundas un es esmu vienīgā māte saviem bērniem, neatkarīgi no tā, kur dzīvoju, ceļoju un ar ko esmu kopā. Man ir tieši tādas pašas izvēles kā jebkurai citai sievietei, kura ir māte.

Ceļoju, maksimāli ņemot līdzi bērnus, protams, ja tas netraucē mācības. Vasarā un brīvdienās bērni vienmēr ir kopā ar mani, bet skolas laikā man palīdz mamma, otra vecāmāte un auklīte, kas ar mums kopā ir jau desmit gadus un ir kā ģimenes loceklis. Viņa bērniem ir ļoti daudz iemācījusi un ir neatsverams atbalsts. Protams, bērniem ir arī tētis, kurš ļoti daudz palīdz gan ikdienā, gan ar mācībām, ved uz skolu un no skolas, kad neesmu mājās. Mēs esam labi draugi, un mums ir ļoti labas attiecības.

Apsveicami. Kā tev tas izdevās?

Tas nāk ar laiku, uzreiz ne. Lai izveidotu stabilu, draudzīgu pamatu, nepieciešams ilgs laiks. Tas ir liels darbs, un tas nebija viegli.

Ko tu vēlies savām meitām iemācīt par dzīvi, darbu un attiecībām?

Dzīvot ar acīm vaļā un ieklausīties pasaulē, jo pazaudēt jūtīgumu ir sliktākais, kas ar cilvēku var notikt. Lai viņas jūt, kas notiek apkārt, un pievērš tam uzmanību, dzīvo saskaņā ar sevi. Lai dara to, kas patīk, nevis strādā darbu, par ko maksā vairāk, kas ir prestižs vai modē. Un lai nekādos apstākļos neaizmirst, ka ir sievietes. Ir skaidrs, ka attiecības ir darbs un ideālu attiecību nav nevienam. Ja instagramā kāds mēģina pierādīt pretējo, man vienmēr ir jāsmaida. Lai viņiem veicas! Stāsts ir par brīdī, kurā pieaugam. Kāda pazīstama psihoterapeite man teica, ka caurmērā visi cilvēki cits citam der, jautājums ir par tolerances pakāpi – kā mēs otru pieņemam. To dzīves laikā mācāmies. Ar mani ir diezgan grūti, jo esmu neatkarīga – man vajag savu telpu, tāpēc ir grūti veidot attiecības ne tikai ar vīrieti, bet arī komunikācijā ar apkārtējiem. Es runāju par procesu, kas nepieciešams, kamēr otru pieņemu kā savas dzīves daļu. Šajā laikā ir ļoti daudz dažādu atziņu, tas nav viegli. Spēt jebkuru situāciju uztvert mierīgi un konfliktsituācijā paraudzīties uz sevi no malas, smejoties – par ko mēs vispār strīdamies, ir baigais process. Ja to var iemācīt meitai, pirms viņa iziet no mājas, izcili. Vai man tas izdosies, grūti pateikt.

Neesi bijusi precējusies?

Esmu, bet negribu par šo tēmu sīkāk runāt.

Esi no tām sievietēm, kas nesaglabās attiecībās tikai tādēļ, lai bērniem būtu tēvs vai lai nezaudētu finansiālo stabilitāti?

Varbūt tas ir absolūti traki un nepraktiski, bet man ir ļoti svarīgi dzīvot saskaņā ar sevi. Un tas nav viegli, jo šī saskaņa ar sevi jāpielāgo cilvēku saskaņai ar pasauli un apkārt esošajam ritmam. Es nespēju ilgstoši būt psiholoģiskā vai emocionālā diskomfortā, nemāku peldēt pa straumi. Ja šādas situācijas rodas draudzībā vai attiecībās, mēģinu runāt un ieguldu visus spēkus, lai situāciju risinātu, bet, ja man neizdodas, saku – viss, vairs nevaru. Ar gadiem arvien vairāk iemācos visu izrunāt. Jautājumos, kas nav risināmi fundamentāli, jāmaina attieksme vai situācija.

Ko tev nozīmē nauda?

Tas ir ļoti privāts jautājums. Man ir svarīgi spēt sevi nodrošināt ar visu nepieciešamo. Un lai es nebūtu spiesta, kā tu teici, būt kopā ar vīrieti naudas dēļ vai palikt darbā, kas nav tuvs sirdij. Es mierīgi varu iztikt bez ekskluzīva šampanieša vai jaunām kurpēm, man tas nesagādās galvassāpes, bet, ja man būs jāpieņem emocionāli lēmumi, kas saistīti ar izvēles brīvību finanšu dēļ, izjutīšu milzīgu diskomfortu. Atbilde īsumā – man nauda asociējas ar spēju pieņemt lēmumus, neiespaidojoties no tā, ko diktē apkārtējā pasaule.

Tu vienmēr esi ceļojusi...

Tieši tā! Visvairāk mani kaitina, ka, komentējot manas attiecības, cilvēki saka, ka tagad es dzeru šampanieti vai tagad nu beidzot ceļoju, bet cilvēki, kas mani pazīst, zina, ka tieši tāpat dzīvoju pirms desmit gadiem. Nekas nav mainījies. Pat mana garderobe ne!

Saistībā ar jaunajām attiecībām jūti pastiprinātu uzmanību?

Nē, drīzāk jūtu uzmanību, kas vērsta uz atsevišķām manas dzīves niansēm, taču tās nepasaka, kāds esmu cilvēks. Acīmredzot kaut kādā veidā esmu šo uzmanību sev pievērsusi, vai arī cilvēki pievērš uzmanību tam, ko tipiski sagaida – kā kāds šādā situācijā stereotipu ietekmē rīkotos. Ja cilvēki komentē jautājumus, kas skar manu privāto telpu, izjūtu diskomfortu, jo, manuprāt, tas nav ētiski. Labprāt šo uzmanību nejustu, taču tikai tādēļ, lai kādu iepriecinātu, radītu vai zaudētu cilvēku interesi par sevi, negrasos mainīt dzīvesveidu vai izvēles, jo tā ir mana dzīve un mani lēmumi.

Teici, ka attiecības tavu dzīvi nav mainījušas...

Es nevaru komentēt attiecības, jo jebkuras attiecības maina dzīvi. Par esošajām attiecībām varu pateikt vienīgi to, ka man dzīvē viss ir kārtībā un es esmu laimīga.

Kā jūs iepazināties?

Ar cilvēkiem vienmēr iepazīstos nejauši. Nekad neesmu plānojusi... Jau teicu, ka, kaut kur ejot, ceļojot, runāju ar cilvēkiem un tādējādi vienmēr iepazīstos gan ar biznesa, gan privātiem kontaktiem. Vienkārši runājot ar cilvēkiem, interesējoties par to, kas notiek apkārt.

Esmu dzirdējusi leģendu par iepazīšanos lidmašīnā...

Es nevaru neko pateikt. Tiešām! Brīnišķīga leģenda, bet īstenība lai paliek pie manis.

Ja par attiecībām runāt nevēlies, jautāšu par vīriešiem. Kāds vīrietis spēj piesaistīt tavu uzmanību?

Pašpietiekams. Man ir svarīgi, lai vīrietis ir aizņemts ar sevi. Es nevarētu būt kopā ar vīrieti, kuram esmu visa viņa dzīve, kuram nav savu interešu. Tādas attiecības man negribētos. Mani pievelk stipri, harizmātiski vīrieši ar personību, ar savu viedokli un interesēm, kuriem sieviete ir mūza, nevis māte, ēdiena gatavotāja, gultas partnere vai vienkārši izklaidētāja. Man šķiet, ka sievietei jāstāv vīrietim blakus kaut kur pie labās rokas un jābūt gatavai pasniegt lodes, ja gadījumā visa pasaule nostātos pret viņu. Vai vienkārši jābūt blakus un jāsmaida, jāklausās un attiecīgos brīžos jāpasaka svarīgi vārdi. Sievietei jābūt vīrieša iedvesmai.

Ko tu domā par Latvijas vīriešiem?

Tas, ko sievietes stāsta par Latvijas vīriešiem – mans vīrs ir tāds, mans vīrs ir šitāds... Jebkuru cilvēku ar to, kā tu pret viņu izturies, var celt vai gremdēt, un tas, kāds vīrietis tev ir blakus, ir atkarīgs no tā, kāda tu esi sieviete un ko tu spēj šīm attiecībām un vīrietim dot. Es runāju par attieksmi, nevis par fiziskiem vai materiāliem jautājumiem. Ar vienu sievieti kopā vīrietis var uzplaukt vai – tieši otrādi – pārvērsties līdz nepazīšanai. Ar Latvijas vīriešiem viss ir kārtībā, bet Latvijas sievietēm nevajadzētu aizmirst, ka viņas ir sievietes, un vajadzētu uzvesties kā sievietēm, tad arī vīrietis būs vīrietis.

Frāze – vīrietis ir tāds, kāda sieviete viņam ir blakus – dzirdēta bieži. Pati šādas vīrieša pārmaiņas esi piedzīvojusi?

Noteikti, un varu ilustrēt ar piemēru. Sievietes gaida, lai vīrietis ir džentlmenis, bet vai ļauj viņam tādam būt? Elementārs piemērs – ļaut vīrietim atvērt mašīnas durvis. Nu jau bijušajā darbavietā kopā ar priekšnieku braucu uz tikšanos pie klienta. Mēs piebraucam, es sēžu pasažiera vietā, viņš izkāpj, aizsmēķē cigareti un iet, bet es – pieradusi, ka man atver mašīnas durvis, nekāpju ārā. Kad to piefiksēju, domāju – ārprāts, kāds kauns! Priekšnieks! Un tieši tobrīd viņš pienāk un atver man durvis. Ja tu nepārdedz, ļaujot vīrietim saprast, kas viņam jādara, viņš to izdarīs. Kad man mācīja dejot Argentīnas tango, pasniedzējs teica – sieviete nedrīkst vadīt deju. Sievietei – jebkurai Latvijas stiprajai, arī man – gribas vadīt, jo liekas, ka viņš taču nevarēs, bet, kad tu to aizmirsti, vīrietis zina, kuru kāju likt priekšā... Tas notiek ar visiem vīriešiem, jo vīrieša instinkts vīrietim piemīt, jautājums, zem cik kārtām tas slēpjas un cik spējīga ir sieviete šīs kārtas pabīdīt malā un ļaut viņam izpausties. Un vēl – gan vīriešiem, gan sievietēm ir svarīgi strādāt ar savu personību. Ja cilvēks gaida brīnumu un nav gatavs mācīties, kopt sevi un cienīt otru, nekas nenotiks, jo brīnumi nenotiek. Varbūt filmās, bet dzīvē es brīnumiem neticu, jo aiz visiem brīnumiem ir ieguldīts darbs.

Luksuss, no kura tu negribētu šķirties?

No brīvības pieņemt lēmumus un veselības. Arī zaudēt laiku sev būtu neizsakāmi skumji. Visu pārējo var sasniegt, mērķtiecīgi strādājot.

Kā tev patīk pavadīt laiku, ko vari veltīt sev?

Tā ir ļoti maz. Man patīk lasīt grāmatas, izdzert glāzi vīna un pierakstīt kādu tasting note – veidot aprakstus, kā vīns garšo un smaržo, stāstīt par to. Esmu no tiem cilvēkiem, kas regulāri pērk grāmatas, taču lielākoties tās neizlasu līdz galam, jo kaut kas novērš uzmanību un ir jāskrien tālāk. Un vēl man patīk mirklis, kad, iekāpjot lidmašīnā, izslēdzu telefonu, kad ceļā no viena punkta uz otru var atslēgt apkārtējo fonu un nokļūt citā realitātē. Tas ir ļoti patīkami – tu neko nedari, bet apzinies, kur esi.

Man ceļošana neasociējas ar dzīvošanu skaistā viesnīcā vai gulēšanu pie baseina. Protams, kolosāli, ja to var atļauties un ja dzīve šādas iespējas piedāvā, taču mani ceļojumi lielākoties bijuši tādi – savvaļas. Protams, es mīlu komfortu. Man ir svarīgi ieiet dušā un paēst kvalitatīvas pusdienas un vakariņas, un es no tā negrasos atteikties, taču tajā pašā laikā es varu arī pavadīt nakti zem klajas debess, ceļojot kalnos vai dabā, mani tas nebiedē. Starp citu, pēdējā laikā ceļojot es ne tikai fotografēju, bet arī ierakstu skaņas – piemēram, pusdienlaika čalas Svētā Marka laukumā Venēcijā. To man iemācīja kāds draugs, profesionāls fotogrāfs. Minūte skaņas piedzīvoto ilustrē citādi nekā fotogrāfija, ir atšķirīgas atmiņas un asociācijas. Iesaku pamēģināt, tas ir fascinējoši.

Kāda pašlaik ir tava ikdiena?

Lielu dienas daļu aizņem jaunais projekts, protams, arī bērni. Tā kā daudz ceļoju, brīžus, kad esmu mājās, cenšos veltīt meitām – saplānot laiku tā, lai pati varu viņas aizvest uz skolu un aizbraukt pakaļ, lai kopā varam paēst pusdienas un vakariņas, aizbraukt uz kino noskatīties kādu multfilmu vai aiziet uz parku. Joprojām daudz laika veltu mācībām – izlēmu pabeigt augstāko līmeni (Diploma level), kas pielīdzināms maģistrantūrai – Londonas vīnu un stipro dzērienu institūtā. Kopā tas aizņems aptuveni pusotru gadu, un daudz jādara arī neklātienē.

Redzu, ka mājās ir cilvēks, kurš palīdz uzturēt kārtību. Vai pati gatavo ēst?

Ja mīlu vīnu, kā varu netaisīt ēst? Gatavoju gandrīz katru dienu. Protams, man palīdz auklīte. Parasti viņa nāk pusdienlaikā un ir kopā ar bērniem, kamēr atbraucu no darba ap sešiem vakarā. Ja esmu mājās, pati daudz daru, tomēr laiku, ko varu pavadīt ar bērniem, nevēlos izšķiest, piemēram, mainot aizkarus.

Kas tev paredzēts šodien, pēc mūsu sarunas?

Ir piektdiena, un šovakar es noteikti būšu mājās ar ģimeni. Gribu pagatavot kaut ko labu vakariņām, atvērt labu vīnu. Vakarā uz brīdi ciemos atbrauks draudzene. Iespējams, aizbrauksim uz Cēsīm, kur mani vecāki kopā ar vecmāmiņu atzīmē viņas dzimšanas dienu. Mana vecmāmiņa ir slavenā Ausmas tante, kura 82 gadu vecumā ieguva autovadītājas apliecību,  viņu rādīja televīzijas raidījumā Zebra. Acīmredzot man kaut kas ir trāpījies no viņas rakstura.

Instagramā, sadaļā par sevi, esi ierakstījusi tikai vienu vārdu – rockstar. Tas atspoguļot tavu būtību?

(Smejas.) Tas vairāk domāts kā joks. Draugi, komentējot manas bildes, palaikam ieraksta – you live like a rockstar*. Šodien esmu Rīgā, rīt – Āfrikā, pēc nedēļas – Ņujorkā. Šis vārds atspoguļo manu dzīvesstilu, tā dinamiku un neprognozējamību. Protams, es zinu, ko darīšu pēc nedēļas, citi nezina. Tā draugi par mani joko, bet daļa patiesības tajā ir.

* No angļu valodas – tu dzīvo kā rokzvaigzne.


Laila Pastare, žurnāls “OK!” / Foto: Oļegs Zernovs, no Santas Zāmueles privātā arhīva