Latvijā populārāko seriālu producente atklāj, kāpēc ekrānā nevar būt laimīga mīla
Nebijis notikums Latvijas šovbiznesa vēsturē! Ekrānos ne vien atgriezies seriāls «UgunsGrēks», svinot 1000. sēriju, bet tūlīt skatītāju vērtējumam tiek nodoti vēl divi Baibas Salenieces producēti seriāli «Bitīt’ matos» un «Saplēstā krūze»!
Varētu būt ap 1500 sēriju. Tiešām daudz, pašiem neticas.
Tātad seriāls ir pat lielāks rekordists, nekā skaļi pašlaik rēķinām! Jo skatītājs jau nešķiro, kam juridiski kurā brīdī projekts pieder... Mildiņu un Helēnu viņš pazīst jau vairāk nekā 10 gadu!
Mūsu prātos galvenie varoņi joprojām ir īsti un dzīvi. Reizēm, ja kāds kaut ko pavaicā par vienu vai otru, jāsāk skatīties papīros, jo no galvas visu paši neatceramies. Brīnos, kādas nianses atceras skatītāji.
Skatītāji arī labāk zina, kā seriālu filmēt. Vai tad komentārus internetā nelasāt?Nē, nelasu, lai nebojātu nervu sistēmu, un citiem to neiesaku. Latvietis jau nav latvietis, ja neizgāž kaut kur savu žulti un negācijas. Ja ņemtu vērā tikai komentārus, būtu jādomā, ka nekā laba dzīvē vispār nav. Tikai retais zina, ko nozīmē nodrošināt to pusstundu ekrānā. Vienu sēriju filmējam vidēji pusotru dienu. Un tas ir daudzu cilvēku (ne tikai to, kas kadrā redzami) darbs.
Teju 17 cilvēku. Un aktieru skaits katru sezonu ir ap 25.
Aktieru menedžere katru mēnesi dara neiespējamo – liek kopā filmēšanas plānu kā tādu puzli atkarībā no tā, kuri aktieri var ierasties. Daudzi brīnās, kāpēc seriālu filmējam pamīšus, tas ir – četru, piecu sēriju epizodes dienā –, ne secībā. Lai to izdarītu, vajadzētu apstādināt darbu teātros. (Smejas.) Bieži aktieru aizņemtības dēļ filmējam naktīs. Un, ja vēl kāds kaut kur brauc projām, jāsāk ar to, ka grozījumi jāveic scenārijā.
Tas nozīmē, ka aktieris nevar atļauties nopirkt pēdējā brīža ceļojumu un aizbraukt atpūsties...
Noteikti nē. Mums jāzina vismaz divus mēnešus iepriekš, ka viņa nebūs. Scenāristi tad izdomā, kas notiek ar varoni, kamēr aktiera nav.
Seriāls pastāvēs tik ilgi, kamēr būs augsti reitingi. Neesat nomocījušies un dažkārt negaidāt, lai tam pieliktu punktu?Protams, kaut kad jau tas punkts tiks pielikts. Pašiem daudzkārt gribējies teikt stop, bet kaut kā esam atraduši īsto pavedienu, ar kuru var turpināt notikumus.
Ja nebūtu pavediena, tāpat būtu kas jādomā. Kamēr desmitniekā seriāls ir, neviens aiziet jums neļaus.
Skaidrs, ka skatītājs pieradināts pie seriāla kā ikvakara rituāla, un tas mūs ļoti priecē. Bet saprotam arī to, ka tas nevar būt bezgalīgi.
Esat tādās kā «UgunsGrēka» važās?
Ja nebūs «UgunsGrēka», būs cits seriāls. Skatītājam vajadzīgs kas tāds, pie kā ik vakaru dvēseli atveldzēt un baudīt latviešu aktiermākslu.
Vai vienmēr ir tā, kā scenāristes saka? Vai ģenerālās līnijās – galveno varoņu bojāeja, dvīņumāsas parādīšanās – sižets ir režisores noteikts?Lielos vilcienos varoņu likteņus scenāristi izlemj kopā ar režisori. Tas atkarīgs, cik ilgi iespējams virpināt kādu stāstu. Tāpēc, lai cik tas sāpīgi būtu, no kāda aktiera ir jāatvadās. Man vairākkārt jautājuši – kad visi tajā «UgunsGrēkā» būs laimīgi? Jā, mēs varam uzrakstīt laimi pirmajā, ceturtajā un piektajā sērijā. Bet kurš pēc tās piektās sērijas to laimi skatīsies? Ja laime būs pilnīga un nekā cita nenotiks, skatītājam vairs nebūs interesanti.
Jūsu producentu kompānija ir līderis TV seriālu ražošanā Latvijā, turklāt ar augstiem reitingiem. «Ēnu spēles», «Zentas brīvdienas», tūlīt būs «Bitīt’ matos» un «Saplēstā krūze»! Pieļauju, ka esat «ielīduši» skatītāju prātos un zināt, ko viņi vēlas redzēt.
Vēl jau visi nosauktie seriāli ēterā nav bijuši, par agru tā spriest. (Smejas.) Domāju, mūsu veiksmes stāsts ir scenārijs, kas tiek veidots šeit, uz vietas, nevis iepirkts. Tiklīdz kā ir iepirkts materiāls, nezini, kā latviešu publika uztvers. Humora žanrs ir īpaši liels risks. Ja raksta latvietis, ir procentuāli lielāka iespējamība, ka skatītājs akceptēs. Ārzemniekus latvietis var nesaprast.
Varbūt esam mācējuši pareizos uzsvarus salikt. Ļoti svarīga ir kadra dinamika. Mēs dzīvojam laikmetā, kurā visi skrien un steidzas. Tādu mierīgi plūstošu gabalu skatīties retais var.
Paviljons ir izdevīgs tad, ja sēriju apjoms ir skaidrs. Mums pagaidām ir skaidrs, ka šajā sezonā būs 12 un nākamajā (rudenī) – vēl 12 sērijas. Cerība ir par garāku mūžu. Dievs dod mums visiem izturību, ka paralēli varētu tik daudz darīt! (Smejas.)
«Bitīt’ matos» tiks piedāvāts sestdienās TV3. Bet dzirdēju, ka jau drīzumā sestdienās kanālā LTV1 skatīsimies arī jūsu ražoto seriālu «Saplēstā krūze». Kā jūtaties, ka abi jūsu seriāli kļūst par konkurentiem?
Jā, «Bitīt’ matos» sāksies 6. februārī, bet nedēļu vēlāk – 13. februārī – «Saplēstā krūze». Par laimi, tīri fiziski tie nekonkurēs, jo katrs būs savā laikā. Projekti ir arī ļoti atšķirīgi, tāpēc pieļauju, ka tiem varētu būt dažādas auditorijas. Būšu ļoti izbrīnīta, ja vieni un tie paši cilvēki skatīsies gan vienu, gan otru.
Domāju, skatītājs gaida un novērtē visu, ko pašmāju ražotājs piedāvā... Par ko būs «Saplēstā krūze»? Varam iztēloties, ņemot vērā Alfrēda Dziļuma romānā notiekošo?
Filma veidota pēc vairāku Alfrēda Dziļuma darbu motīviem, bet scenārijs būtiski mainīts un ļoti daudz likts klāt. Pat gribējām, lai nesauc «Saplēstā krūze» – lai nepārmestu, ka filmā maz palicis no romāna. Bet kopā ar televīziju tomēr izlēmām šo nosaukumu atstāt.
Pavisam tapušas 12 sērijas, kas atspoguļos biznesa veiksmes un neveiksmes, kā uzņēmējdarbība ietekmē cilvēku savstarpējā attiecības, it īpaši laulības dzīvi. Filmas darbība notiek Latvijā pagājušā gadsimta 30. gados, kad strauji attīstās uzņēmējdarbība, tirdzniecība, lielos daudzumos eksportē lauksaimniecības preces. Stāsts daudziem liks padomāt par dzīves kvalitāti, kas ir prioritāte mūsu dzīvē, vai paši kādreiz neesam bijuši vainīgi pie tā, ka izirst attiecības. Tas ir stāsts par mīlestību visdažādākajās formās – pret cilvēku, dzimteni. Mīlestība nav tikai kaisle, tā ir arī piedošana un upurēšanās. Lai arī «Saplēstās krūzes» darbība notiek sendienās, problēmas ļoti pietuvinātas mūsdienām.
Varu teikt, ka šis būs notikumiem pārbagāts seriāls. Un viens no sarežģītākajiem uzņemšanas ziņā – cits laikmets, turklāt scenārijā ietverti pieci gadi četros gadalaikos. Droši vien skatītājam šķitīs dīvaini, ka filmā nav tik bagātīgas ziemas, kādu redzam aiz loga. Bet jāņem vērā, ka tika filmēts pagājušajā gadā, kad nebija tādas sniega bagātības. Esmu ļoti lepna par mūsu komandas paveikto! Un lielu paldies par atbalstu gribu teikt Vilces pagasta pašvaldībai. Vilcē tapusi lielākā daļa seriāla.
Vai spēles noteikumi, pēc kuriem veidot seriālu komerckanālā un sabiedriskajā televīzijā, atšķiras?
Sabiedriskajai televīzijai svarīgi ražot produktus galvenokārt par nacionālajām vērtībām.
Dzirdēju, ka šovasar būšot jaunas «Ēnu spēles».TV3 ļoti gribēja, bet sapratām, ka fiziski nevaram vēl to uzņemties.
Ieva Valtere, žurnāls “Rīgas Viļņi” / Foto: Anete Janševica, publicitātes foto
