Dāvis Valdnieks "Rīta Panorāmu" bija gatavs mainīt pret pasaulslaveno "Gāzi grīdā"

Kad pirms diviem gadiem piekriti darba piedāvājumam «Rīta panorāmā», izteici cerību, ka raidījumā varēs gan nopietnas lietas runāt, gan pajokoties brīvākā atmosfērā. Tā ir sanācis?

Uz to pusi ir. Rīta raidījumu formāts pats par sevi ir brīvāks, cilvēkiem vieglāk uztverams. Viņi gatavojas sākt dienu, pieļauju, ka lielākā daļa nav sasēdušies uz dīvāniem un cītīgi ieurbušies televizorā, bet smērē desmaizes un vāra tēju, ziņas klausās vai skatās fonā.

Tas ir atkarīgs arī no cilvēkiem, kuri tās vada.

Man svarīgi ar cilvēkiem runāt vienkārši un godīgi.

Pagājušajā vasarā Karīna Rubene teica, ka esi kolēģis, uz kura pleca var paļauties. Bieži jāglābj kolēģi?

Ir bijušas dažādas situācijas – jāvada raidījums vienam, jānolasa laika ziņas, ar tām man ir mazāk problēmu, bet, kad jāaizvieto sporta ziņu vadītāji, tad gan skatītājiem iepriekš lūdzu piedošanu, ka to daru, jo nezinu īsti, par ko runāju, bet man nav citu variantu – kompetentāki cilvēki ir kaut kur citur...

Ar kolēģi Lindu mēs saprotamies no pusvārda. Pēc vienas konkrētas roku kustības zinu to, vai viņa jautās, vai jāvaicā man. Arī pēc tā, kā kolēģe ievelk elpu, var saprast, kā apmēram viņa rīkosies tālāk. Tā ir sadarbība, kas izveidojas ar laiku, citādi to nevar iegūt. Viens uz otru varam paļauties.

Droši vien, ka neiztikt bez kuriozām situācijām darbā.

Mums katru otro dienu kaut kas notiek. Divās stundās notiek daudz kas, arī kuriozi. Es to neuztveru kā defektu, bet drīzāk kā efektu, jo cilvēki redz, ka esam parasti ļaudis. Arī mēs kļūdāmies un neesam sterili, uzvalkos saģērbti mietpilsoņi. Mums ir krātuve ar izgāšanās kurioziem – kolēģi lien pa galda apakšu, aizmirst vārdus, paklūp uz vadiem... Tos, iespējams, rādīsim 1. aprīlī, joku dienā.

Kā tev izdodas piecelties agri no rīta katru darbadienu?

Patiesībā man riebjas celties tik agri no rītiem, bet patīk darbs, ko daru. Esmu sakārtojis savu rīta režīmu tā, ka varu celties, cik vien vēlu iespējams. Ceļos ap pulksten pieciem.

Bet vismaz ielas tukšas, nav sastrēgumu...

Jā, neviens nemaisās pa kājām, var ātri atbraukt. Rīta brauciens uz darbu ir tas brīdis, kad klusēju un esmu ar sevi. Galvenais tikt laikā grimētavā un ģērbtuvē.

Ko dari pēc ziņām?

Pēc tam man ir brīva visa diena. Mēs, abi vadītāji, pārsvarā dodamies mājās un vakarā sākam gatavoties nākamajai dienai. Dienas režīms ir ļoti labs ģimenēm ar maziem bērniem, kurus vēl nevar sūtīt bērnudārzā.

Tavai ģimenei nav iebildumu pret šādu režīmu – agri no rīta prom, vakarā gatavojies nākamajai dienai?

Man ir draudzene, bet bērnu mums vēl nav. Nākotnes perspektīvā novērtēju to kā pateicīgu režīmu. Bet citādi pašlaik nav sevišķi labi, jo visa diena pabojāta – esmu miegains, pārsvarā viens. Sanāk tādas vientulīgas, garas dienas.

Pat suņa tev nav, ko izvest pastaigā?

Nē, bet ar draudzeni pieskatām kaķi, kurš pārsvarā dzīvo laukos un ziemā šad tad mēdz būt arī pie mums. Taču šoziem kaķa nav.

Kā tiki galā ar uztraukumu ziņu studijā? Vai to pārvarēji laikā, kad strādāji TV3?

Ja jūs redzētu manu pirmo tiešraidi – to varētu likt kādā humora raidījumā. Tā bija absolūta izgāšanās. Ļoti labi atceros, ka visi draugi smējās. Un joprojām smejas atceroties.

Biji uztraucies?

Nenormāli, drebēja viss.

Kur tas bija?

Tas bija 2011. gads, Saeimas vēlēšanas. Man bija jānovēro balsotāju aktivitāte un jānosauc jaunākie dati. Nostājos kameras priekšā, dzirdu austiņā sekunžu atskaiti, un tad kadrā parādās satraukts jaunietis, kurš mēģina izboksterēt to, ka atrodas Natālijas Draudziņas ģimnāzijā, ir Saeimas vēlēšanas, un cilvēki atnākuši balsot. Sacīju, ka ir liela aktivitāte, cilvēki stāv rindās, bet patiesībā man aiz muguras nebija neviena cilvēka, un pat urna nebija redzama TV ekrānā, jo nebiju pietiekami tālu aizgājis, bet kamera jau sekoja man. Raidījuma producents pēc tam teica: «Pirmie kucēni jāslīcina». Pirmajās tiešraidēs satraukums bija nekontrolējams, bet ar laiku tas pazuda, un tagad praktiski man tā nav.

Vēlējos jautāt par Valdniekiem. LNT ziņās strādā žurnāliste Natālija Valdniece, daudzus populārus raidījumus un TV šovus producē Kristaps Valdnieks. Kāda tev ir radniecība ar viņiem?

Kristaps ir mans brālis, 13 gadus vecāks par mani. Natālija ir brāļasieva. Vispār visi cilvēki ar Valdnieka uzvārdu Latvijā ir mani radinieki.

Pavisam noteikti?

Jā, esam izpētījuši. Un trīs no viņiem strādā medijos.

Tātad darbs medijos bija apzināta izvēle?

Laikam jā! Vidusskolas gados sāku par to domāt. Tajā laikā brālis jau bija mediju vidē un mudināja sākt ātrāk vākt pieredzi. Vasarās strādāju Vidzemes TV, tad Rīgā īslaicīgi darbojos arī preses izdevumos un pamazām nonācu līdz televīzijai.

Ko vēl ārpus darba dari?

Tagad lasu grāmatu «Svina garša», zinu, ka Nacionālajā teātrī pēc grāmatas motīviem tapa arī izrāde, uz kuru iešu. Brīvdienās parasti braucam uz Valmieru. Kad bija sniegs, tīrījām dīķi, un bērni traucās slidot. Vēl ņurcu kaķi, un man patīk daudz ēst. (Pasmejas.)

Teici, ka esi bijis BBC ziņu studijā. Noteikti novērtē to, ka Latvijā ir iespēja vadīt ziņas tik agrā vecumā.

Jā, nu jau pirms laba laika biju tur ekskursijā. Un tā patiešām ir tikai Latvijā, ka 27 gados dod iespēju vadīt lielāko un skatītāko rīta ziņu pārraidi valstī. Lielbritānijā BBC un CNN diktoriem sirmums spīd deniņos, es to ļoti novērtēju. Man joprojām nav zudusi vēlēšanās vadīt kādu raidījumu saistībā ar autolietām. Pirms kāda laika pat nosūtīju savu video CV pasaules labākā autoraidījuma «Gāzi grīdā!» veidotājiem.

Tiešām? Atbildi arī saņēmi?

Bija izsludināta pieteikšanās, jo jauni raidījuma vadītāji tika meklēti visā pasaulē. Bet nekādu atbildi nesaņēmu, jo acīmredzot viņus neinteresēja čalis no Latvijas. Tur noteikti pieteicās simtiem tūkstoši – kur tad visiem atbildēt, ka, nē, jūs diemžēl neesat mums piemērots. (Smejas.)

Līva Krastiņa, žurnāls “Rīgas Viļņi” / Foto: publicitātes, no Dāvja Valdnieka privātā arhīva