Viņa meita 17 gadu vecumā uzzināja, ka tēvs joprojām ir precējies ar Veltu. Kāds patiesībā bija ciniskais jokotājs Zadornovs

Savulaik ne viens vien Mihaila Zadornova daiļrades vērtētājs atzina, ka viņa joki ir ne vien trāpīgi un asprātīgi, bet reizēm arī aizvainojoši un ļauni. Kaut ko tādu var atļauties cilvēks, kuram vai nu trūkst tolerances un pieklājības, vai arī ir apzināta vēlme kādu aizskart un apvainot.

Neapšaubāmi, viņš bija talantīgs un asprātīgs, tiešām izcils humorists, kurš visu savu dzīvi bija saistīts ar Latviju. Šeit viņš piedzima, mācījās un studēja. Arī viņa pirmā sieva bija latviete. Kaut gan Zadornovs uzstājās galvenokārt Krievijā, atpūtās viņš savā Jūrmalas privātmājā. Viņš apgalvoja, ka daudz mācījies no latviešiem, turklāt viņa galvenie svētki esot latviešu Līgo.

No Rīgas uz Maskavu

Mihails Zadornovs piedzima 1948. gada 21. jūlijā Jūrmalā. Viņa tēvs bija labi zināms rakstnieks Nikolajs Zadornovs, kurš savā daiļradē galvenokārt pievērsās vēsturiskām tēmām. Mihaila māte Jeļena Matuseviča bija mājsaimniece. Mihails mācījās Rīgas 10. vidusskolā, dziedāja korī un piedalījās skolas dramaturģiskajā pulciņā. Interesanti, ka skolas gados, kā vēlāk atzina pats Zadornovs, viņš bijis bikls un kautrīgs.

Par to, kā viņš savu biklumu centās pārvarēt, ir kāds savdabīgs stāsts. Kad Mihails mācījies vidusskolas pēdējā klasē, viņa draugs Vladimirs Kačans jau bija iestājies Maskavas Borisa Ščukina teātra augstskolā.

Kādās brīvdienās draugs bija ieradies Rīgā un ierosināja Mihailam aktieriskus vingrinājumus, lai viņš beidzot tiktu vaļā no kautrības. Viens no piedāvātajiem vingrinājumiem – pārģērbties par sievieti un pastaigāties pa Rīgas centru. Mihails tā arī izdarīja, turklāt tik labi iejutās lomā, ka pastaigas laikā viņam pat uzradās pielūdzēji.

Neparastie piedzīvojumi Rīgas centrā būtu pagājuši bez lieliem starpgadījumiem, ja vien viņš uz ielas nebūtu sastapis fizikas skolotāju, kura sievietē atpazina savu audzēkni. Tas bija skandāls! Par tādu piedauzību jaunieti pat grasījās izslēgt no skolas, un tā droši vien būtu arī noticis, ja vien nebūtu iejaucies tēvs, kurš pierunāja skolas direktoru Mihailu tomēr atstāt skolā.

Pēc vidusskolas beigšanas Zadornovs devās uz Maskavu, lai stātos Aviācijas institūtā, taču lielā konkursa dēļ netika, tāpēc atgriezās Latvijā un iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā. Vēlāk savu ieceri viņš tomēr realizēja un pēc diviem pavadītiem gadiem Rīgas Politehniskajā institūtā pārcēlās uz Maskavas Aviācijas institūtu, absolvēja to 1974. gadā un  ieguva inženiera- mehāniķa diplomu.

Atmiņās Zadornovs rakstīja, ka studiju laikā viņš bieži izklaidējies sava drauga Vladimira Kačana kompānijā, kurā galvenokārt bijuši aktieri no teātra augstskolas. Studiju laikā viņam izveidojusies cieša draudzība ar vēlāk labi pazīstamo aktieri Leonīdu Filatovu. Vēlāk Zadornovs atzina, ka regulārās ballītes un pamatīgās iedzeršanas ar aktieriem trenējušas viņa humora izjūtu. Tā bijusi ļoti nepieciešama nākamajā rītā, mēģinot atcerēties, kas noticis iepriekšējā vakarā. 

Kad pēc augstskolas absolvēšanas Zadornovam piedāvāts darbs tajā pašā Maskavas Aviācijas institūtā, viņš labprāt pieņēmis piedāvājumu, jo topošo humoristu interesējis jauniešu teātris, kas darbojies tā paspārnē. Tur viņš bija gan aktieris, gan dramaturgs, gan režisors.

Viņa vadībā teātris ar viesizrādēm izbraukāja visu plašo Padomju Savienību un uzstājās dažādos Vissavienības mēroga būvniecības objektos. Teātris guva vērā ņemamus panākumus un saņēma Ļeņina komjaunatnes prēmiju.

Ar politisku dzēlību

Ar laiku Zadornovs arvien nopietnāk pievērsās rakstniecībai, turklāt viņu vilka uz humoru. Septiņdesmitajos gados humoresku rakstīšana un satīra kļuva par viņa pamatnodarbošanos. Sākumā viņš publicējās žurnālā Junostj, vēlāk kļuva par šā žurnāla humora un satīras nodaļas vadītāju. Astoņdesmitajos gados Zadornovs daudz rakstīja citiem māksliniekiem – ar viņa monologiem uzstājās daudzi humoristi, ieskaitot arī populārais skatītāju smīdinātāju Jevgēņiju Petrosjanu.

Zadornova pirmā patstāvīgā uzstāšanas uz skatuves bija 1982. gadā, kad viņš nolasīja savu humoresku Studenta vēstule uz mājām. Tomēr tā pa īstam publika viņu pamanīja divus gadus vēlāk, kad viņš piedalījās populārajā televīzijas raidījumā Vokrug smeha un uzstājās ar savu grāvēju Devītais vagons. Vēlāk šī humoreska kļuva par tādu kā Zadornova vizītkarti, ko viņš atkal un atkal atkārtoja no daudzām skatuvēm. Tas ir stāsts, kā Krievijas vilciena sastāvam, kas dodas uz Ungāriju, pie devītā vagona piekabina vēl otru devīto vagonu. Kļūmes dēļ vilciena pasažieriem gadās pavisam traki un smieklīgi piedzīvojumi. Tieši ar šo humoresku Zadornovs arī izpelnījās slavu un popularitāti.

Vēlāk viņam izdevās diezgan veiksmīgi iekļauties notiekošajos pārmaiņu procesos un nostiprināt savu atpazīstamību. Skatītājiem iepatikās viņa satīriskais monologs Atklāta vēstule ģenerālsekretāram – par to, kā maza pilsētiņa gatavojas un gaida ciemos PSRS galveno cilvēku, proti, komunistiskās partijas ģenerālsekretāru. Tā kā monologā netrūka politiskas dzēlības un to pārraidīja Centrālā televīzija, tas bija atklāts signāls briestošajām pārmaiņām sabiedrībā.

Augot popularitātei, satīriķis regulāri piedalījās televīziju humora radījumos, izklāstot savus ironiskos novērojumus un secinājumus. Ja astoņdesmito gadu sākumā Zadornova darbus galvenokārt lasīja citi humoristi, tad šā gadu desmita beigās viņš pats ķērās pie saviem monologiem un uzstājās skatītāju priekšā. Deviņdesmito gadu sākumā viņš bija autors un vadītājs vairākām televīzijas programmām: Anšlāgs, Smieklu panorāma un Satīriskā prognoze.

Teniss, šņabis un Jeļcins

Kā stāsta zinātāji, perestroikas laikā un arī deviņdesmitajos gados Zadornovs raudzījies nomenklatūras virzienā, cerot no tās dabūt kādus taustāmus labumus, proti,  viņš līdis vai no ādas laukā, lai izpatiktu un ar saviem priekšnesumiem sasmīdinātu Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu. Un jāatzīst, ka šiem centieniem bija vērā ņemami panākumi.

Deviņdesmitajos gados viņam piešķīra dzīvokli visaugstākās nomenklatūras mājā, kurā dzīvoja Krievijas prezidents Borisss Jeļcins, premjers Viktors Černomirdins, prezidenta apsardzes priekšnieks Aleksandrs Koržakovs un citas amatpersonas. Savā ziņā tā bija paradoksāla situācija – satīriķis un humorists, kura uzdevums bija izsmiet valstī notiekošās negācijas, dzīvoja vienā mājā ar varas bonzām.

Turklāt ne tikai dzīvoja, bet arī bieži kopā dzēra šņabi un atpūtās pirtīs. To vēlāk intervijās neslēpa arī Zadornovs pats. Viņš  ar prezidentu Jeļcinu ne tikai spēlējis tenisu, bet arī dzēris pirtīs, kur reizēm pievienojies arī premjers Viktors Černomirdins un Maskavas mērs Jurijs Lužkovs.

Izrādās, humorists ar Jeļcinu iepazinies Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē, un tas noticis 1989 gadā. Jeļcins atpūties Jūrmalā, un paziņas viņu pierunājuši aiziet uz Zadornova koncertu. Tā kā Jeļcins stipri neieredzējis Mihailu Gorbačovu, bet Zadornovam bijušas sagatavotas vairākas parodijas par CK ģenerālsekretāru, Jeļcinam satīriķis ļoti iepaticies. Nākamajā dienā paziņas noorganizējuši abiem kopīgu tenisa maču. Vēlāk Zadornovs gan noraidīja apgalvojumu, ka Jeļcins būtu bijis viņam draugs. Abi bijuši tikai paziņas, kuri reizēm uzspēlējuši tenisu un iedzēruši šņabi.

Dažādi dzērieni, arī odekoloni

Deviņdesmitajos gados Zadornovs iemēģināja roku arī kā dramaturgs un scenārists. Viena no viņa populārākajām lugām bija Gribu jūsu vīru, pēc kuras motīviem uzņēma filmu. Arī Latvijā pēc šā paša scenārija 2003. gadā tapa mākslas filma, gan ar nedaudz atšķirīgu nosaukumu – Pērku jūsu vīru. Galvenajās lomās: Jānis Jarāns, Zane Daudziņa, Aīda Ozoliņa. Filma stāsta par to, kā sieva 20 gadu kāzu jubilejas vakarā satiek divdesmitgadīgu vīra mīļāko, kurai ir konkrēts piedāvājums – nopirkt viņas vīru. Kad vīrs pārnāk mājās, tad arī uzzina, ka jau ir pārdots mīļākajai.

Tomēr Zadornova galvenais darbalauks bija estrāde. Nevar nepieminēt, ka viņš bija darbaholiķis, spēja izturēt lielas slodzes. Reizēm satīriķis piedāvāja publikai pat divas trīs koncertprogrammas gadā, dažkārt bija vairāki koncerti dienā.

Tas prasīja izturību, turklāt bieži vien koncertu beigās Zadornovs, kuram jau bija ap 60, demonstrēja špagatu un pat staigāja uz rokām. Viņš bija teicamā fiziskā formā, kaut gan agrāk viņa dzīvesveids bija diezgan neveselīgs. Satīriķis intervijās neslēpa, ka agrāk diezgan daudz dzēris – gan labus dzērienus, gan pilnīgus draņķus. Lai nopirktu dzeramo, reizēm antikvariātos pārdevis vērtīgas tēva grāmatas. Viņš pat lietojis odekolonu Romeo un Džuljeta, kas ļoti labi šķaidījies ar ūdeni un bijis mazāk riebīgs salīdzinājumā ar citiem odekoloniem. 

Kāds no viņa draugiem stāstīja, ka reiz Mihails nokritis un atlūzis Maskavā tieši uz trotuāra. Taksisti atteikušies tādu vest, un draugam nācies viņu stiept uz savām mājām. Kādu pusgadu Zadornovs ārstējies, tad septiņus gadus alkoholu nav lietojis, pēc tam atkal sācis lietot un atkal ārstējies. Vēlāk viņš kļuvis ne tikai par atturībnieku, bet arī par veģetārieti, ndarbojies ar jogu un praktizējis veselīgu dzīvesveidu.

Savas dzīves pēdējos gados Zadornovs bija ļoti populārs, ietekmīgs un labi pelnošs estrādes mākslinieks. Katru dienu viņš saņēma aptuveni 200 vēstuļu. Lai tās visas izskatītu, pat tika nolīgts palīgs. Vēstulēs vieni viņu slavēja, citi lamāja, bet vēl daži prasīja naudu.

Paralēli regulārai koncertdarbībai pēdējos gados Zadornovs vadīja programmas Krievijas radiostacijā Jumor FM un uzticēja savas atziņas lasītāju labi apmeklētam blogam internetā. Viņš arī pastiprināti interesējās par senslāvu vēsturi, izvirzot savdabīgas hipotēzes un versijas. Jāteic gan, Krievijas akadēmiskie vēsturnieki no viņa norobežojās un sauca par karojošu diletantu.

Skandāli un aizvainojumi

Mihails Zadornovs bija dažādu atziņu un aforismu meistars. Piemēram, viņš ierosināja piemērot nodokli kukuļiem, jo kukuļņemšanu Krievijā vienalga nav izskaužama. Citreiz viņš atzina, ka Krievijā neviens nezog, tikai kompensē zaudējumus, ko radījusi valsts. Priekšnesumos satīriķis bieži uzsvēra, ka Krievija ir īpaša un to apliecina daudzi fakti, piemēram, tikai Krievijā esot trīs veidu aizliegumi: Aizliegts, Stingri aizliegts un Kategoriski aizliegts. Vai arī – Krievijā vienkāršāk izgudrot visurgājēju nekā salabot ceļus.

Viņš norādīja, ka ārzemnieki kļūdās, saucot krievu par muļķiem. Kaut ārzemnieki daudz ko ir izgudrojuši, piemēram, telefonus, krievi paši pirmie izdomāja, kā var zvanīt un runāt bez monētas. Atliek vien spraugā iebāzt saldējuma puļķīti, un runā, cik gribi. Turklāt, ja krievam atļaus darīt, kas vien ienāk prātā, viņš nedarīs pilnīgi neko. 2010. gadā kādā no saviem pasākumiem, ko translēja Pirmais kanāls, viņš atļāvās papajokot, ka Vladivostokā meitenes izskatās kā prostitūtas. Tas radīja pamatīgu sašutumu Vladivostokā, tirdzniecības vietās pat parādījās tualetes papīrs ar satīriķa attēlu.

Savulaik Zadornovs bieži uzsvēra, ka jau daudzus gadus principiāli ne par vienu nebalso, taču 2011. gadā negaidīti nolēma piedalīties Krievijas parlamenta vēlēšanās un atdeva savu balsi komunistiem. Savukārt 2012. gada prezidenta vēlēšanās viņš atbalstīja komunistu līderi Genādiju Zjuganovu.

Satīriķis reizēm tika kritizēts par demonstrētajām lielkrieva manierēm, kad viņš uzskatīja par vajadzīgu pamācīt citu tautību pārstāvjus. Viņa joki dažkārt bija ne tik daudz smieklīgi, cik aizvainojoši. Piemēram, daudzi nesaprata viņa humoru par krievu separātistu notriekto lidmašīnu virs Austrumukrainas, kad gāja bojā 298 cilvēki. Zadornovs kādā no savām koncertprogrammām izteicās, ka lidmašīna nokrita, jo tā bija smagāka par gaisu.

Politisku iemeslu dēļ viņam bija liegta iebraukšana gan ASV, gan Ukrainā. Amerikā Zadornovu vairs neielaida, kad viņš 2002. gadā publiski pārsvītroja ASV vīzu, paužot riebumu pret amerikāņu pārspīlēto patriotismu un amerikānismu vispār. Satīriķis ar savu akciju ļoti lepojās un pēc tam regulāri smīdināja Krievijas publiku ar stāstiem par stulbajiem amerikāņiem. Pēdējos gados daudz dzēlību un aizvainojošu izteikumu tika arī ukraiņiem, tāpēc sekoja Ukrainas puses reakcija – liegt satīriķim iebraukt šajā valstī.

Indīgas piezīmes satīriķis regulāri veltīja arī citām bijušajām PSRS republikām, ieskaitot Latviju. Savulaik Saeimas Sabiedrības saliedētības komisija pat lūdza iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski vērtēt, vai Krievijā plaši pazīstamā, bet Latvijā dzīvojošā satīriķa Mihaila Zadornova izteikumi nesatur naida kurināšanu. Tika spriests, vai Krievijas pilsonim Zadornovam neatņemt uzturēšanās atļauju Latvijā, tomēr beigās nolēma atstāt visu, kā ir.

Vietā piebilst, ka 1999. gada decembrī Latvijas Ministru kabinets akceptēja Kultūras ministrijas rīkojuma projektu par pastāvīgās uzturēšanās atļaujas piešķiršanu Zadornovam, pamatojoties uz argumentu par “nopietniem ieguldījumi kultūrā”, kā arī to, ka “ilgāku laiku pavadot Latvijā, Zadornova kungam būs iespēja vēl vairāk attīstīt un stiprināt saites kultūras un mākslas jomā starp Latviju un Krieviju”.

Nelabvēļi ironizēja, ka Zadornovs ir viens no indivīdiem, par kuriem Krievijā mēdz teikt, ka viņi mīl Putinu un Krieviju no attāluma, bet paši dzīvo Eiropas Savienībā vai ASV. Ne viens vien pauda izbrīnu – kā tas nākas, ka satīriķis jūsmo par Putina politiku, bet tajā paša laikā dzīvo Latvijā, Jūrmalas vasarnīcā, turklāt dzīvo valstī, kuru savos koncertos bieži izsmej. Parasti tādās reizēs Zadornovs taisnojās, ka izsmej nevis latviešus, bet ierēdņus. Reizēm viņš latviešus pat slavēja, piemēram: “Latviešu tauta ir pārsteidzoši talantīga. Esmu izaudzis starp latviešiem. Viņi mani ir iespaidojuši vislabākajā šā vārda nozīmē. Man ir sāpīgi redzēt, kā viņi šodien zaudē savus talantus, zemojoties ES priekšā.”

Sieva, mīļākā un meita

Ne bez piedzīvojumiem noritēja arī Zadornova privātā dzīve.  1971. gadā viņš apprecējās ar bijušā Latvijas kompartijas vadītāja un Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāja Jāņa Kalnbērziņa meitu Veltu. Abi mācījās vienā vidusskolā paralēlklasēs, bet vēlāk studēja kopā Maskavas Aviācijas institūtā.

Kā apliecināja paziņas, abi dzīvojuši diezgan saticīgi, attiecības sākušas šķobīties tikai astoņdesmito gadu beigās, kad Mihaila karjera strauji virzījās augšup. Tas bija laiks, kad viņam uzradās cita sieviete – Jeļena Bombina, kas bija par Zadornovu 16 gadus jaunāka. Abi iepazinās kādā festivālā, kurā Jeļena bija administratore, bet Mihails – dalībnieks. 1990. gadā viņiem piedzima meita, arī Jeļena.

Tā sanāca, ka sieva Velta par vīra mīļāko uzzināja no dzeltenās preses. Paparaci bija nofotografējuši Zadornovu kopā ar Bombinu un ārlaulības meitu kādā atpūtas brīdī. Aizejot no pirmās sievas, satīriķis tomēr neizšķīrās no viņas oficiāli.

Meitai Jeļenai jau bija 17 gadu, kad viņa nejauši no preses uzzināja, ka viņas tēvs vēl joprojām atrodas oficiālā laulībā ar Veltu. Meitene ļoti apvainojās un pieprasīja tēvam izšķirties. Lai izvairītos no konflikta, Mihails tā arī izdarīja – izšķīrās no Veltas un apprecējās ar meitas māti Jeļenu. Paziņas stāstīja, ka Mihails izšķīries bez skandāliem – atstājis Veltai Maskavas dzīvokli, turklāt finansiāli viņu atbalstījis.

Kā Zadornova pēdējā mūza Krievijas presē tika minēta aktrise un producente Marina Orlova, ar kuru beidzamajos gados viņu saistīja gan radošas, gan lietišķas attiecības. Abi uzstājās kopā Zadornova koncertprogrammās. Aktrise gan noliedza, ka abus saistītu romantiskas attiecības, viņi esot tikai kolēģi un draugi. Intervijās Zadornovs slavēja aktrisi un neslēpa: “Satikt nestulbu aktrisi – tas ir liels retums. Parasti aktrises iegaumē desmitiem frāžu no lomām un veiksmīgi izliekas par gudrām. Taču Marinai, kā izrādās, ir lieliska balss un daudz smieklīgu tekstu.”

Pēdējais dzīves posms

2016. gada rudenī satīriķis atzina, ka viņam ir pamatīgas problēmas ar veselību un to dēļ nepieciešams atcelt vairākus jau agrāk ieplānotus koncertus. Kas īsti viņam kaiš, to humorists neatklāja, taču drīz vien žurnālisti noskaidroja, ka Zadornovam ir smadzeņu audzējs. Kad šī informācija parādījās atklātībā, Zadornovs to nenoliedza, taču palūdza žurnālistus un viņa talanta cienītājus necelt traci, jo ir pamatotas cerības, ka viss atrisināsies. Viņš bija uzsācis ārstniecības kursu un ķīmijterapiju.

2016. gada 23. oktobrī humoristam pēkšņi kļuva slikti, uzstājoties Maskavas kultūras centrā Meridiāns. Neatliekamā palīdzība viņu steigšus aizveda uz slimnīcu, kur ārsti viņam konstatēja epilepsijas lēkmi. Novembrī kādā Vācijas klīnikā Zadornovam veica smadzeņu biopsiju, sekoja ārstniecības kurss kādā no Latvijas klīnikām.

Pēdējā laikā satīriķis izvairījās tikties ar draugiem un paziņām, jo nevēlējās, lai citi viņu redz slimu un vāju. Humorista draugs aktieris Vladimirs Kačans vēlāk apstiprināja, ka neilgi pirms nāves Zadornovs pat  atteicies no tradicionālās ārstniecības un pievērsies netradicionālajai. Viņš bija izmēģinājis teju visu, bet nekas nav palīdzējis.

Tad slimnīcā ieradies kāds populārs dziednieks, taču arī viņš nav spējis apturēt slimību. Kačans izteica versiju, ka Zadornova slimību izprovocējusi smaga galvas trauma, kuru satīriķis guvis, nodarbojoties ar kalnu slēpošanu. Viņš arī neslēpa, ka aiziešana Zadornovam izvērsusies ļoti smaga un mokoša – pakāpeniski pārstājušas darboties ķermeņa daļas, līdz visbeidzot atteikušās funkcionēt arī smadzenes. Pēdējās dienas viņam blakus atradusies gan bijusī, gan pašreizējā sieva, kā arī vecākā māsa. 

Neilgi pirms nāves Zadornovs izteicis vēlmi atlikušo dzīves daļu pavadīt Jūrmalā, nevis gulēt slimnīcas palātā. Kad viņu jau taisījušies vest uz Jūrmalu, viņam strauji kļuvis sliktāk, tāpēc brauciens izpalicis. Slimnīcā viņš sācis rakstīt savu grēksūdzi, taču nav to pabeidzis.

Mihails Zadornovs nomira Maskavas klīnikā 2017. gada 10. novembrī 69 gadu vecumā. Izvadīšana notika Rīgā, Svētā Ņevas Aleksandra pareizticīgo katedrālē. Mākslinieku apglabāja dzimtajā pilsētā Jūrmalā, Jaundubultu kapsētā, blakus viņa tēvam.