Mikroķirurgs Libermanis: "Sabiedrība ir pārņemta ar naudas kultu. Jauns ķirurgs ierauga džipu ar atlaidi – nu, kā lai nenopērk?"

Olafs Libermanis ir viens no Latvijas mikroķiruģijas aizsācējiem, kas 36 no saviem 57 mūža gadiem veltījis mikroķirurģijai. Viņš izveidojis Brūču klīniku, kurā ārstē smagus un bezcerīgus pacientus ar lielām brūcēm un izgulējumiem; būsim atklāti – tos, ar kuriem citi negrib ķēpāties. Vienlaikus viņš atklājis ienesīgu biznesa nišu – tiesas prāvās pārstāv no viņa cunftes biedru ārstu kļūdām cietušus pacientus, lai piedzītu kompensācijas no Ārstniecības riska fonda.

Un nebija neviena par mums, muļķīšiem, gudrāka

Uz tikšanos tveicīgā vasaras pēcpusdienā viņš ierodas, kā pats saka, pa taisno no stroikas. Izsolē nopirktajā īpašumā kopā ar draugiem esot ar mačeti cirtis krūmus, urbis zemē caurumus, betonējis, staipījis maisus.

Manu jautājumu, kas izbrīna formā kādu brīdi karājas gaisā, viņš aizskalo ar lakonisku atbildi: “Vecim jādara veča lietas, lai izdalās testosterons, kas īstu vīrieti atšķir no vīrieša pēc pases.” Jā, pirms operācijas rokas jāsaudzē, lai gan jaunībā viņš un citi kolēģi, tagad slaveni plastikas ķirurgi, esot remontējuši mašīnas, staipījuši ķieģeļus, špaktelējuši, rīkojuši talkas. Tā visi kopā Jānim Zaržeckim māju uzcēluši. “Ja trenē rokas, uzturi tās formā, tas darbu neietekmē, bet, ja esi tizls un brauc tikai ar muti, neveiksmes norakstot uz visādiem astrāliem un globālo sasilšanu, manikīrs nelīdzēs.

Piemēram, šodien cēlām ārā betona stabus. Tas nebija viegli – nācās meklēt risinājumu. Tas palīdz atrast risinājumu arī ķirurģijā. Man patīk darīt trulas, monotonas lietas, kas ļauj nedomāt, piemēram, cirst krūmus, pļaut zāli. Es diezgan labi roku bedres. Šādas lietas ir darījusi visa plastiskās ķirurģijas elite – Ģīlis, Kapickis, Zaržeckis, mūsu tētuks Guntis Bite. Fiziski strādājot, uzreiz redzi rezultātu, bet trenažieru zāle ir realitātes aizvietotājs.

Es neesmu pārāk liela auguma – tāds vidēja izmēra plikpauris, tāpēc man dzīvē ļoti palīdz bokss un jo īpaši krav maga (tulkojumā no ivrita kontakta cīņa). Kas būtībā ir basketbols, rokasbumba, regbijs? Stilizēta stumdīšanās. Pirmie dzīvnieki grūstījās savā starpā un pastūma malā mazāko, vājāko. Kad ieraugu sarunu partneri – divmetrīgu tēviņu –, man ģenētiski no viņa ir bail, bet krav maga māca iespert pa celi un kājstarpi. Tāpēc, kad ģenētika man saka, ka “tev no šitā vecīša jābaidās”, treniņu pieredze atgādina, ka vari iespert pa kājstarpi, un viņš kļūs mazāks par tevi. Tas darbojas un palīdz risināt lietas.”

Tomēr patlaban Olafa galvenā cīņa ir par titulu – diviem burtiem pie uzvārda, precīzāk, par maģistra grādu mikroķirurģijā, ko Latvijā nevar iegūt, tāpēc viņš studē Barselonā. Pašreizējā diplomā Libermanim rakstīts “plastikas ķirurgs”, bet 1985. gadā PSRS iegūtais papīrs "vrač mikrohirurg" mūsdienās vairs īsti nerullē.

Neliela atkāpe. Plastiskā ķirurģija parasti asociējas ar skaistuma ķirurģiju, bet šīs medicīnas nozares spektrs ir ļoti plašs – no botoksa injekcijām un ādas slīpēšanas līdz sarežģītām rekonstruktīvām operācijām: sejas pārstādīšanu, kara traumu, kas ir ārkārtīgi specifiskas un smagas, ārstēšanu, dzimumorgānu atjaunošanu un tā tālāk. Līdz ar to plastikas ķirurģija ietver arī mikroķirurģiju. Dažās valstīs tā ir atsevišķa specialitāte.

“Vecāku sapnis bija, lai es aizstāvētu doktora disertāciju. Es mēģināju piecos piegājienos, bet 1995. gadā mans darba vadītājs Jānis Kupčs nomira pēkšņā nāvē. Man piedāvāja vietu Maskavā, vēlāk arī palikt Vācijā, bet es biju tikpat jauns kā mikroķirurģijas nozare, un nebija toreiz neviena par mums, muļķīšiem, gudrāka, tāpēc paliku Rīgā. Mēs esam ceturtās paaudzes mikroķirurgi. Pirmie – tēvi dibinātāji – bija Japānā un Ķīnā, otrie bija amerikāņi, kas mācījās no ķīniešiem.

Septiņdesmitajos gados pie trešās mikroķirurgu paaudzes piederēja Jānis Kupčs, kas mācījās no amerikāņiem. Jānis apmācīja Kārli Bicānu, Jāni Zaržecki un mazliet arī mani. Mēs esam diezgan tuvu faraoniem, un es to augstu vērtēju. Ar mikroķirurģiju nodarbojos kopš 21 gada vecuma, tā ir mana identitāte, par ko esmu gatavs nomirt un nogalināt. Kad pirms diviem gadiem to gribēja apdraudēt, es to uztvēru personiski.”

Man ir briesmīgas rakstura īpašības

Libermaņa reputācija tika apdraudēta 2016. gadā, kad viņu izslēdza no Plastikas ķirurgu asociācijas “pieļauto ētikas pārkāpumu dēļ”. Viens no faktoriem – padsmitiem lietu, ko viņš bija ierosinājis pret bijušajiem kolēģiem, un sūdzības amatpersonām. Viss sākās ar to, ka Libermanis nodibināja uzņēmumu Riska fonda konsultācijas un tiesas procesos sāka pārstāvēt pacientu intereses. Skaidrs, ka viņa biznesa plāns saņemt kompensācijas no Ārstniecības fonda par kaitējumu, kas pacientiem nodarīts ārstēšanās rezultātā, pamatīgi nokaitināja ārstu sabiedrību.

Tas notika 1997. gadā, kad pēc Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā veiktas operācijas jauns puisis Edijs Filipsons kļuva par pirmās grupas invalīdu. “Viņš nokrita no moča, un ārsti, liekot uz muguras aparātu, nejauši ievainoja muguras smadzenes. Uz tiesas prāvu ieradās konsultants no Sanktpēterburgas, jo neviens no vietējiem nebija ar mieru puisi pārstāvēt.

Es šo fenomenu paturēju prātā, saskatot tajā biznesu. Zinot, ka ārstu sociums man metīsies virsū, uzdevu sev jautājumus – vai esmu ar mieru pāriet pacientu pusē un par kādu atlīdzību es to darītu? Sapratu, ka saņemt mazāk nekā pusi no atlīdzības neesmu ar mieru. Naudu mēs (Riska fonda konsultācijas) neņemam – pacients izsniedz pilnvaru, un mēs sākam izpēti. Es neesmu ļoti gudrs, bet zinu drēbi un varu pateikt, ārsti ir kļūdījušies vai ne.

Es zinu, kā spriež Veselības inspekcija, un varu pateikt, būs siltais ūdens vai nebūs, respektīvi, vai ir cerības dabūt lietu cauri. Piemēram, tikpat kā nav cerību pierādīt vecu cilvēku nāvi ārstu nolaidības dēļ, jo ir uzstādījums, ka vecīšiem jānomirst. Cilvēkiem saku – zināt, jums ir taisnība, bet…”

Libermanis neslēpj, ka šādi četros gados nopelnījis pietiekami labi. “Cilvēki ir apmierināti, nodokļus maksājam drausmīgus, bet tas, protams, izraisīja reakciju sadosim pa purnu Libermanim. Tie, kas iesāka šo kampaņu, nenovērtēja mani kā pretinieku. Sporta veidi, ar ko – tiesa, bez īpašiem panākumiem un medaļām – nodarbojos daudzus gadus, māca cīņu ar daudziem pretiniekiem, un es lasu grāmatas par kara stratēģijām. Neesmu divmetrīgs blondīns ar platiem pleciem, zilām acīm un pērkondimdošu balsi. Esmu pelēks vecītis ar garu degunu, bet man ir briesmīgas rakstura īpašības, jo manī rit ebreju, latviešu, krievu un vāciešu asinis – bīstams kokteilis.

Tēvs sešpadsmit gadu vecumā paņēma šauteni un aizgāja karot pret vērmahtu, vectētiņš kāvās dueļos. Domāju, ka kolēģu terors vienlaikus bija mana uzvara; izturēju cīņu pret lielu pārspēku, un neesmu zaudējis. Gandrīz ar visiem ir salīgts miers. Mikroķirurgi ir personības ar milzīgām ambīcijām un lielu testosterona daudzumu, tāpēc nav brīnums, ka šīs jomas pārdale iegūst asas formas, bet esmu pārliecināts, ka veselais saprāts uzvarēs. Šīs cīkstēšanās dalībnieki ir sapratuši, ka neviens no mums uzmesties par šeihu vai baķku Mahno nevarēs. Varbūt nav gluži jāmīl citam citu, tomēr ir jārespektē,” diplomātiski secina Libermanis.

Ātrās aprites dakteri un trakie īpatņi

Kuru gan interesē smagi un bezcerīgi pacienti ar dziļām brūcēm un izgulējumiem? Tādu ārstu ir gaužām maz, un viens no viņiem – Olafs Libermanis – pirms gadiem izveidoja privātu Brūču klīniku. Šķiet, viņš atšķirībā no viedajiem prātotājiem, kas zina, kā ir pareizi, tikai nepakustina ne pirksta, lai kaut ko darītu, dzīvo pēc principa: domāts – darīts. Ir ideja – uzrota piedurknes un dodas uz priekšu!

“Man patīk ārstēt brūces,” dakteris stāsta. “Astoņdesmitajos gados izlasīju krievu autora Kuzina grāmatu par brūcēm un brūču infekcijām, kurā bija aprakstīta radikāla brūču ārstēšana: jāizgriež bojātie audi, veselie jāaizšuj un, ja sastruto, vēlreiz jāizgriež. Tas bija neparasti, jo tolaik ķirurģijā uzskatīja, ka netīra brūce jāatstāj vaļā, lai tā attīrītos un sadzītu. Man tas palika atmiņā. Turklāt es studēju pie profesora Ļeva Knoha – Otrā pasaules kara laika divīzijas ķirurga, kas bija mācījies Bāzeles klīnikā. Viņš bija cilvēks ar augstu kultūru un milzīgu pieredzi.

Man iepatikās, jo ķirurģija parasti ārstē brūces, bet plastiskā ķirurģija spēj tikt galā ar lielām, nedzīstošām brūcēm, kurām jāliek ielāps no audiem, kas pārstādīti no citas ķermeņa daļas. Pie mums pacienti nonāk tad, kad vietējie ārsti savas iespējas ir izsmēluši.”

Izrādās, ka stereotips – izgulējumi ir vecīšu problēma – ir tālu no patiesības. Ja cilvēks atrodas bezsamaņā un viņam ir asinsrites traucējumi, izgulējums var rasties četru līdz sešu stundu laikā.

“Ātrās palīdzības mediķi stāsta par vientuļiem insulta slimniekiem, kas uz grīdas nogulējuši dienu vai divas. Kad viņus paceļ, mugura burtiski paliek uz grīdas, jo mīkstie audi ir atmiruši,” skaidro ārsts. Izgulējumu ārstēšana nav tā atraktīvākā un ienesīgākā joma.

“Ir normāli, ja cilvēks grib tīru darbu ar prognozējamu rezultātu un samaksu. Tomēr sociumā vienmēr ir bijuši īpatņi, kuriem patīk darīt kaut ko sarežģītu un interesantu. Tādi bija dakteri Didzis Kalns, Ansis Fogelis, Artūrs Blaus, Grigorijs Biruks.

1988. gadā Gaiļezera intensīvās terapijas nodaļā ieveda pacientu. Viņš svēra 140 kilogramus, ķermeni klāja tik lielas brūces, ka, mēģinot tās izmeklēt, starp muskuļiem pazuda gandrīz visa roka. Ārsti bija šokā, neviens nezināja, ko darīt. Nolēmām piezvanīt Ansim Fogelim. Viņš bija sajūsmā, ka varēs ārstēt šo pacientu. Visos laikos Latvijas ķirurgu populācijā ir trīs četri šādi ārsti,” vērtē Libermanis.

Brūču un izgulējumu asociācija nodibināta, lai par šo problemātiku runātu ar valdību un starptautiskā līmenī. “Diemžēl pašlaik uzvaru gūst ātrās aprites dakteri un stacionāru politika – jāspiež uz masu, apgrozījumam jābūt zibenīgam! Ātri stacionē, ātri izoperē, paņem naudu, palaiž mājās. Rezultātā rodas komplikācijas. Līdzko jautājums nonāk līdz autoritatīvām institūcijām, tas tiek ātri norakstīts un ignorēts. Tāpēc politikas virzītāju vidū asociācija nav sevišķi populāra, bet tā ir milzīga valsts politikas kļūda.”

Vai pie vainas ir kāre pēc naudas, kas nekad nebeidzas, jo, lai cik arī nopelnītu, vienmēr ir par maz? Libermanis prāto, ka nav jau tik vienkārši – vajadzību diktē gan nepieciešamība, gan Rietumu pasaules materiālisma filozofija.

“Pirms četrdesmit gadiem likās, ka nekas neko nemaksā. Tramvaja biļete trīs kapeikas, izglītība un ārstēšana par velti. Tad pienāca diena, kad viss sāka maksāt. Tiek izgudrotas jaunas tehnoloģijas un zāles, cilvēki dzīvo ilgāk. Pirms gadiem desmit deviņdesmitgadīga paciente ar augšstilba lūzumu bija izņēmums, tagad rutīna.

Sabiedrība ir pārņemta ar naudas kultu – ja tev ik pēc diviem gadiem nav jaunas mašīnas, tu neesi džeks. Jauns ķirurgs ierauga džipu ar atlaidi – nu, kā lai nenopērk? Viņš skrien un operē vienā, otrā, trešajā klīnikā, bet vai viņš nav pārguris un dara to kvalitatīvi, vai varēs būt klāt, ja pacientam sāksies komplikācijas? Bieži vien atbildība tiek uzvelta nenovēršamiem faktoriem, kas neatbilst patiesībai,” Libermaņa skatījums ir skaudrs.

Mēs katru dienu reketējām pacientus

Intervijās Libermanis parasti uzsver, ka mikroķirurģija Latvijā joprojām ir labā līmenī, bet ar lejupejošu virzību, tāpēc ir jāpalielina apgriezieni, lai iekļautos Eiropas un pasaules apritē, jo mēs neesam tie, kas diktē pasaules medicīnas tendences.

Tomēr tieši viņš bija viens no tiem, kuri pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū stāvēja pie Latvijas mikroķirurģijas šūpuļa, kas sāka attīstīties, kad PSRS veselības ministrs izdeva pavēli padomju valsts lielākajās galvaspilsētās organizēt mikroķirurģijas centrus. 1991. gadā, valstiskās neatkarības atjaunošanas brīdī, Latvijā bija kvalitatīva mikroķirurģijas nodaļa, bet neatkarības pirmajos gados nozare panīka.

“Tie bija drausmīgi laiki – slimnīcas koridorā dega viena lampiņa, temperatūra palātās nokritās līdz plus piecpadsmit grādiem. Drauga sieva, lai vīrs pēc insulta nenosaltu, gulēja viņam blakus. Puikas (plastikas ķirurgi – I. B.) ārzemēs piepelnījās uz būvēm un naudu ieguldīja ķirurģiskajos instrumentos.

Mēs teju katru dienu veicām kriminālnoziegumu – reketējām pacientus. Kad likvidēja operāciju māsas slodzi, teicām pacientiem: “Nevaram jūs izoperēt, jo mums nav medmāsas. Vai varat iedot naudiņu māsām, kuras gatavas strādāt par pieciem rubļiem stundā?” Daži iedeva vairāk, un mums kādam laikam pietika. Tā mēs ar prettiesisku darbību un ubagojot izvilkām mikroķirurģiju. Laikā no 1991. līdz 1997. gadam slimnīca mums nebija nopirkusi nevienu specifisku instrumentu,” atceras Libermanis.

Ap šo laiku nāca gaismā, ka valsts dokumentos ir ierakstīta, bet netiek afišēta mikroķirurģijas valsts programma ar finansējumu 88 000 latu gadā. Slimnīcas galvenais ārsts Platkājis pavīpsnājis: “Jūs to naudu nedabūsiet.” Bet mikroķirurgi nebija ar pliku roku ņemami. “Mēs uztaisījām revolūciju, teicām, ka mums tā nauda pienākas.

Toreizējā Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras direktore Ināra Bluķe izsauca Platkāji, cirta dūri galdā, un tā mēs sākām saņemt naudu instrumentiem.” Tomēr cīņas laikā tika sabojātas attiecības ar slimnīcas administrāciju – darba sapulces vienmēr beidzās ar lamāšanos.

Toreiz Libermanim bankas kontā bija 14 000 dolāru, par kuriem viņš gribēja nopirkt Rīgā dzīvokli. “Es iekāpu mašīnā un sapratu – viss ir tā piegriezies, ka tūlīt braukšu pirkt mikroskopu, lai varētu šūt pirkstus. Ir nauda, šujam, nav – nešujam. Gundars Krauklis un pārējie puikas teica – jā, mēs arī piedalāmies – un paņēma kredītu bankā. Izremontējām divas telpas, nopirkām instrumentus. Kad vadība saprata, ka mēs aizejam, tika atrasts diplomātisks risinājums. Mēs palikām, tomēr Gaiļezerā nozare turpmāk bija kā suverēna valstiņa.”

Tomēr vēlāk, kad līmenis jau bija pietiekami augsts, sākās stīvēšanās un mērīšanās. “Valsts politikas neesamība, slimnīcu iepriekšējo administratoru nekaunība, kā arī mūsu lētticība un dažu faktu nenovērtēšana noveda šo nozari nepatīkamā fāzē. Ir vajadzīgi sanācijas plāni un iesaistīto pušu līdzdalība, pretējā gadījumā mēs nozari pārvērtīsim par kārtējo Jūras pērli, Sēnīti un Vāravu.”

Medicīnā trūkst svaigu līķu!

Skarbos deviņdesmitos Libermanis nedramatizē, drīzāk no mūsdienu skatpunkta atzīst par vērtīgu mācību stundu, kas bija kā indikators jauno ārstu spējām. “Es atceros to sajūtu, kā pēc desmit stundu ilgas operācijas braucu uz Garciemu, kur dzīvoju neapkurinātā vasarnīcā. Iegāju istabā, kurā bija plus divi grādi, ieslēdzu sildītāju, palīdu zem divām segām un no rīta ar vilcienu braucu uz darbu. Strādāju kopā ar ārstu paaudzi, kas bija pārdzīvojusi Otro pasaules karu. Jā, tad bija smagi, bet mums bija tikai ekstrēmi,” atmiņās kavējas Libermanis.

Tā bija – astoņdesmitajos gados viņi, jauni, aizrautīgi, pilnīgi ķerti, būvēja savu mikroķirurģijas Porsche, dažkārt nodzenot sevi līdz veselības problēmām un izjukušām ģimenēm. “Tā bija nepelnīta veiksme – būt jaunam jaunā nozarē. Ārstu istabā bija darbnīca, kur izgudrojām un pielāgojām instrumentus, labojām aparātus.” Toreiz lietas, kas tagad ir ekskluzīvas un maksā bargu naudu, šķita pašsaprotamas. Piemēram, jaunajiem speciālistiem bija brīva pieeja vivārijam, kur notika zinātniski izmēģinājumi ar dzīvniekiem.

“Tagad tā ir liela ekstra – tu nevari vienkārši paņemt dzīvnieku, iedot narkozi. Ir starptautiskie bioētikas principi, pētījumiem vajadzīga Medicīnas ētikas komitejas atļauja. Toreiz mēs aizgājām pie dakteres Martas, kura mums izsniedza divus trušus, lai varam trenēties, cik gribam. Tas pats attiecas uz pieeju līķiem – kādreiz varēji aiziet uz morgu, izvēlēties līķi un mācīties.

Neviens neko labāku medicīnā vēl nav izdomājis – dzīvam materiālam nav aizvietotāja. 21. gadsimta pirmajā desmitgadē mēs bijām tuvu izmisumam, jo stājās spēkā visādas regulas, bet studentiem nebija, kur mācīties. Medicīnā ir svaigu līķu trūkums! Risinājums ir dažu dienu līķu kursi Eiropā par 1500 eiro, bet materiāls ir slikts – parasti ilgstoši glabāts vai ķīmiski apstrādāts. Tomēr vieglāk atrast šo naudu nekā nokārtot formalitātes.”

Kā ārsts ar 36 gadu darba pieredzi raugās uz medicīnu šodien? “Mums ir diagnostikas iespējas, tehnoloģijas un zāles, bet mums nav cilvēcības. Ieviešot konveijeru, ko ļauj realizēt modernās tehnoloģijas, ir zudusi personiskā saskarsme, iedziļināšanās, intuīcija un atbildība par cilvēka dzīvību, kas ārstu atšķir no kurpnieka un ledusskapju meistara. Tas ir zudis visur, sākot ar slimnīcām un beidzot ar valsts iestādēm. Rezultātā cilvēki ir neapmierināti ar medicīnas sistēmu, lai gan saņem vairāk nekā kādreiz. Ārsta profesijā ir zudis princips dodot gaismu citiem, sadedz pats, kas bijis spēkā 30 000 gadu, kopš pastāv medicīna.”

Kāpēc tik patētiski? “Tāpēc, ka tāda ir spēle. Tu nevari kļūt par izcilu ārstu, medicīnas māsu vai sanitāru, ja neatdod visu. Tā man mācīja dzīvot profesors Ņikitins, kurš teica: “Ja tev slimnieks nav svarīgāks par visu, ieskaitot paša ģimeni, tev medicīnā nav ko darīt.” Es neesmu tā dzīvojis, bet esmu centies. Mēs medicīnā gājām ar lieliem ideāliem, bet tagad tas ir bizness.” Tomēr Libermanis piekrīt, ka ir jomas, kur mediķi saglabājuši augstus ētiskos standartus. Tādi ir neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, intensīvās terapijas nodaļā, strutainās ķirurģijas nodaļā, bakterioloģijas laboratorijā. “Diemžēl tie ir artefakti, izņēmums,” viņš piebilst.

Mikroķirurģijai ir fantastiska perspektīva

Ir stereotips, ka ķirurga profesija ir smalka un hipersarežģīta, ka par ķirurgu var kļūt vien izcili apdāvināts cilvēks. Olafs Libermanis apgāž arī to – muļķības! “Manuālo tehniku var apgūt ikviens, kurš prot ieskrūvēt lampiņu, salabot ķeblīti vai gludekli. Pastaigājot pa klīnikām – un tā tas ir visā Eiropā –, redzu cilvēkus, kuriem nevajadzētu operēt,” viņš skarbi konstatē. “Katra tauta operē citādi. Latvijā tradicionāli bijusi augsta ķirurģijas kultūra. Labākie ķirurgi ir Āzijā – Ķīnā, Japānā, Singapūrā. Slikti operē dienvidnieki, arābi. Un te es saredzu iespēju mūsu mikroķirurģijai piesaistīt pacientus no bagātajām dienvidu valstīm.”

Modernā mikroķirurģija ir teju maģiska! Pārsteidzošākie inovatīvie risinājumi mikroķirurģijā, pēc Libermaņa domām, saistīti ir supersmalko limfvadu ķirurģiju. Vēl viena perspektīva joma, kas pasaulē virzās uz priekšu milzu soļiem, ir dzimumorgānu ķirurģija. Audzēji, smagas traumas, impotence, izkropļoti dzimumorgāni – tas vairs nav spriedums.

Ir kāda tēma, par ko zinām gaužām maz. Kultūras noteiktā sieviešu apgraizīšana pasaulē notiek drausmīgos mērogos. Katras 20 sekundes vienai musulmaņu meitenei ar asmeni vai skuvekli, visbiežāk bez anestēzijas, tiek nogriezts klitors un vulva vai tās daļa. Daudzas no viņām noasiņo un mirst. Šis, pēc ANO ieskatiem, cilvēktiesību pārkāpums tiek praktizēts 27 Āfrikas valstīs, Jemenā un Kurdistānas reģionā, arī citur Āzijā un starp diasporas pārstāvjiem visā pasaulē. Libermanis skaidro, ka ir metodes, kā atjaunot izkropļotos sieviešu dzimumorgānus, piemēram, klitoru iespējams pagarināt. Tāpat par diviem trim centimetriem iespējams pagarināt peni.

Mēs vēl kādu brīdi kavējamies, runājot par to, ka, attīstoties tehnoloģijām, kas atvieglo dzīvi, un pieaugot labklājības līmenim, Rietumu civilizācija kļūst gļēva, nevarīga un degradējas.

“Ar laiku mēs izmirsim un vietā nāks tie keksi, kas medī antilopes un, iespējams, nogriež meitenēm baudas orgānus, bet ir vitāli un dara cilvēciskas lietas.

Esmu novērojis, kā Eiropas pilsētās mainās krāsu attiecības – brūnā izspiež balto. Barselonas pludmalē pamanīju melnādainu pāri  – viņiem bija gadi trīsdesmit un trīs burvīgi bērni. Vai viņi pie šī skaita apstāsies? Nē. Tur bija gadus divdesmit veca šokolādes krāsas meitene, kurai viens bērns bija pie rokas, otrs ratiņos un trešais puncī. Un vēl tur bija baltādains unisex jaunietis, grūti saprast, vīrietis vai sieviete, ar pamuļķīgu sejas izteiksmi. Pavērojiet garāmgājējus Eiropas pilsētās, un jūs sapratīsiet, kāda izskatīsies mūsu planēta nākotnē.”