Uzņēmēja Irina Mirošņika: "No kā feministes cenšas mani aizsargāt? Es gribu, lai vīrietis flirtē ar mani!"

Kaut gan publikai Immer Group Latvijā ir maz pazīstama, nozares speciālistu aprindās tā kotējas augstu, jo ir viena no Eiropas pirmā piecpadsmitnieka elastīgā iepakojuma kompānijām. Jāņem vērā, ka mūsdienu iepakojuma ražotne vairs ne tuvu nav vienkārša plastmasas maisiņu fabrika. 21. gadsimta produkcijas iepakojums ir augsto tehnoloģiju produkts, no kura ļoti lielā mērā ir atkarīgi pārdošanas rādītāji, un Immer Group klientu vidū ir labi pazīstami uzņēmumi Henkel, Coca – Cola, JDC, Modelez, Orkla, Lactalis, kā arī mūsu pašu Pūre, Laima, Tukuma piens, Dobeles dzirnavnieks un Latvijas maiznieks.

Iepakojums kā zinātne

Savu darbību jūsu kompānija sāka Ukrainā, kur darbojas vēl joprojām. Kā nonācāt Latvijā? Un kādēļ tieši te?

Es Latvijā tiešām pavadu lielu daļa laika, tāpēc skaidri pateicu, ka vēlos te maksāt nodokļus. Kādēļ izvēlējos tieši Latviju? Mūsu lielākā rūpnīca atrodas Kijevā, taču vēlējāmies paplašināties un apbraukājām pusi Eiropas, meklējot piemērotu vietu. Bijām Polijā, Čehijā, Ungārijā, Lietuvā, Igaunijā, Latvijā... Izvērtējām dažādus aspektus, visus plusus un mīnusus un beigās sapratām, ka jāizvēlas Latviju. Izvēle krita par labu Ventspilij, kas mums piedāvāja labākos apstākļus.

Sākumā, 2015. gadā, te nodibinājām dizaina studiju un sākām veidot vietējo komandu, taču paralēli jau strādājām pie ražotnes izveidošanas. Pasūtījām unikālu aprīkojumu, kas izstrādāts tieši mūsu vajadzībām. 2017. gada februārī mēs svinīgi atklājām rūpnīcu.

Man patīk šeit strādāt, attīstīt uzņēmumu un radīt jaunas darba vietas. Man patīk sastaptie cilvēki un viņu pieeja darbam. Taču, ja runājam par vispārējo likumdošanu un valdības darbu, tur vienmēr ir iespējami uzlabojumi. Tas ir process!

Kas jums Latvijā patīk un kas – ne gluži?

Sākot te strādāt, man ir radies daudz jautājumu Latvijas valdībai par to, vai tā tiešām vēlas atbalstīt ražošanu. Labi, mūs varbūt var neuzklausīt, taču Rūpnieku un uzņēmēju asociācijas viedoklī gan vajadzētu ieklausīties, jo tā notiek visā Eiropā. Piemēram, es vēl šobaltdien nesaprotu, kas ir šī jūsu elektrības OIK. Biju šokā, jo nevarēju iedomāties, ka Eiropas Savienības valstī var pastāvēt tāds idiotisms. Nekur citur nekā tāda nav! Mēs bijām plānojuši investēt iepakojumu materiālu ražošanas tehnoloģijas izmantošanā, taču tā ir energoietilpīga tehnoloģija, tāpēc nācās šo projektu bloķēt un meklējam, kur to izvietot; varbūt Igaunijā vai Lietuvā, ja jau Latvija nav ieinteresēta.

Patlaban mūsu ražotnē Latvijā strādā apmēram 60 cilvēku, kurus esam apmācījuši, jo šis darbs prasa labas zināšanas. Šiem cilvēkiem te patīk strādāt, un viņi grib strādāt, tāpēc es tiešām nespēju saprast valsts attieksmi. Īsti nav saprotama arī uzņēmēju asociāciju pasivitāte šajā jautājumā, jo normāli būtu, ja tieši ar šādu apvienību palīdzību ražotāji censtos ietekmēt valdību.

Ir taču jāsaprot, ka valsts budžetu veido nevis pakalpojumu sfēra, bet gan ražošana. Jo vairāk tāpēc, ka nevienam nav noslēpums – tūrisms lielā mērā atrodas ēnu ekonomikas zonā un bieži vien notiek izvairīšanās no nodokļu maksāšanas. Starp citu, arī ēnu ekonomika ir viena no Latvijas problēmām.

Mani pārsteidza vēl kas: salīdzinot iedzīvotāju skaitu un iesniegto prasību skaitu Eiropas Cilvēktiesību tiesā, Latvijai ir viens no lielākajiem koeficientiem – 1,41. Piemēram, Vācijai tas ir 0,07. Pats bēdīgākais, ka 2017. gadā Latvija atzīta par vainīgu tiesiskuma neievērošanā un cilvēka cieņu aizskarošas attieksmes pieļaušanā. Tas nodara sliktu pašai valstij. Tāpēc, manuprāt, būtu nepieciešams mainīt likumus un praksi to piemērošanā vai ignorēšanā.

Ir, protams, arī labā puse. Daudzas valsts iestādes mums cenšas palīdzēt, vienmēr ir gatavas sniegt konsultācijas un atbalstu dokumentu kārtošanā. Vajadzētu tikai pašiem ražotājiem mazliet pacensties sekmēt lietu virzību pareizā virzienā – un viss būtu kārtībā. Man te patīk! Turklāt Latvijā ir ļoti labas augstskolas, ko absolvē lieliski jaunieši.

Lasīju, ka jūsu dizaina studijā strādā jauni speciālisti no Latvijas, kuri jau guvuši visai atzīstamus panākumus...

Jā, pie mums strādā latviešu puisis, kurš jau ieguvis balvas starptautiskā dizaina konkursā. Te jāņem vērā, ka iepakojumu dizains ir ļoti specifiska nozare. Parasti dizainu izstrādā mārketinga speciālisti un pēc tam atnāk pie ražotāja, lai tas pēc šā dizaina radītu iepakojumu. Un tad seko process pusgada garumā, jo izrādās, ka vai nu šāds risinājums tehniski nav iespējams, vai arī tas maksās ļoti dārgi.

Gluži vienkārši mārketinga speciālisti, kuri nepārzina ražošanas specifiku, nevar pārzināt visas tehniskās nianses. Tāpēc nolēmām izveidot paši savu dizaina studiju, kas klientam piedāvā jau gatavus risinājumus.

Skaists iepakojums – tas ir ļoti būtiski. Tas ne tikai palīdz iepakot un saglabāt produktu, bet arī ļauj pagarināt preces derīguma termiņu, palielināt zīmola atpazīstamību, aizsargāt ražotāju un patērētāju no viltojumiem, paplašināt klātbūtnes ģeogrāfiju un ātri un efektīvi ieviest jaunus produktus tirgū.

Saskaņā ar pētījumu četri no pieciem pircējiem, izvēloties preces un produktus, par svarīgu uzskata izskatu. Citi pētījumi liecina, ka 70 procenti pirkšanas lēmumu tiek pieņemti veikalā. Tāpēc iepakojums šajā gadījumā ir svarīgs. Ir arī nepieciešams saprast, ka patērētājam būtiskas ir emocijas, bet ražotājam – viņa preču likviditāte. Tādējādi mūsu iepakojuma risinājumi ļauj apmierināt visus – gan patērētāju, gan ražotāju.

Tiešām tas tik nopietni?

Protams! Pavisam ir septiņi inovāciju līmeņi, un šis ir piektais vai sestais. Septītais ir kosmiskās tehnoloģijas un IT. Metalurģija un mašīnbūve ir trešais līmenis. Tas tāpēc, ka iepakojuma izstrādē tiek izmantota gan organiskā, gan neorganiskā ķīmija, IT tehnoloģijas, drošības tehnoloģijas un viss pārējais.

Esat iesaistījusies kustībā Save Food. Ko tas nozīmē?

Tā ir ANO paspārnē sākta iniciatīva. Ir aprēķināts: lai gan daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo pusbadā, vienlaikus ceļā no audzētāja līdz patērētāja virtuvei tiek zaudēti 30 procenti pārtikas produktu. Turklāt lielākie zaudējumi ir ķēdes posmā “piegāde – veikals – patērētāja virtuve”. Problēma tā, ka iepakojumi ir pārāk lieli un daļu pārtikas pēc tam nākas izmest.

Kad sāku pievērst uzmanību pati saviem ieradumiem, biju nepatīkami pārsteigta – piemēram, nopērkot lielo kefīra iepakojumu, pusi nācās izmest, jo, kamēr braukāju komandējumos, tas bija sabojājies. To visu var mainīt, izmantojot iepakojumu ar lielākām barjeras, aizsardzības spējām, kas gan ir mazliet dārgāks, taču pagarina produkta glabāšanas termiņu.

Lai samazinātu bezjēdzīgus pārtikas zudumus, ir nepieciešams mainīt domāšanu, un tas tad arī ir Save Food uzdevums – mainīt ēdienu receptes, ieviest jaunas tehnoloģijas, mainīt cilvēku ieradumus. Darāmā ir ļoti daudz, piemēram, mēs izstrādājām lauksaimniecībā izmantojamu plēvi, ko izmēģināja arī Latvijas Lauksaimniecības universitāte. Tā ir nevis no polietilēna, bet gan humusa, kas satur barojošas vielas un 3–6 mēnešu laikā sadalās.

Izstrādājot iepakojumu, droši vien gribot negribot nākas rēķināties ar ekoloģiju?

Tas, ka elastīgais iepakojums ir izgatavots no polimēriem, nerada kaitējumu videi. Pateicoties tam, mums ir vairāki ieguvumi: mēs samazinām pārtikas zaudējumus un atkritumus, ilgāk uzturot pārtiku; mēs ietaupām resursus, enerģiju, jo tas ir vieglāk un praktiskāk ražošanā un transportēšanā; padarām produktu vai preci pieejamāku, ņemot vērā šādas pakas rentabilitāti.

Uzkrātā pieredze un pieejamās tehnoloģijas ļauj mums ražot viegli pārstrādājamus, videi nekaitīgus iepakojumus. Šāda pakete sastāv no monostruktūriem materiāliem un atbilst jaunās Eiropas slēgtā cikla ekonomikas tehniskajiem standartiem.
Runājot par vidi, ir vērts atzīmēt, ka lielākā problēma pasaulē ir pārtikas zudums un ka atkritumu produkti rada vislielāko kaitējumu videi. Tie ieņem pirmo vietu atkritumu daudzuma ziņā pasaulē. Katru gadu visā pasaulē 30–50 procenti pārtikas tiek pārveidoti par atkritumiem – kopā aptuveni 1,3 miljardi tonnu. Iepakojums novērš pārtikas atkritumus, kas paildzina pārtikas produktu derīguma termiņu.

Pārtikas drošības jautājuma risinājums ļauj neitralizēt vairākas problēmas vienlaikus – samazināt kopējo atkritumu apjomu un atkritumu poligonu skaitu (atkritumu poligoni ir tie, kas iznīcina šo zemi) un atsevišķos gadījumos samazināt izmaksas par pārtiku. Bet vēlamo rezultātu var dot vienīgi nozaru un zināšanu apvienošana.

Antifeminisma grupa

Esat beigusi kibernētikas fakultāti. Diezgan netipiska izvēle meitenei…

Tas taču bija vēl padomju laikos! Es biju ļoti spējīga matemātikā, Padomju Savienības matemātikas olimpiādēs izcīnīju 2.–3. vietas. Kibernētika ir kontroles zinātne. Es studēju Lietišķās statistikas katedrā, kur mācīja, aprakstot ekonomisko vai fizisko procesu, veidot harmonisku un loģisku ķēdi, vienlaikus paredzot arī kļūdas.

Taču pēc universitātes specialitātē nestrādāju, jo aizgāju uz Meliorācijas ministriju. Tad iepazinos ar savu nākamo vīru (Aleksandru Galkinu – Red.), un izveidojām kompāniju, kas piegādāja gāzi, naftu un izejmateriālua. Deviņdesmito gadu sākumā, kad bijušās PSRS teritorijā bija sabrukums, mēs aizbraucām uz Amsterdamas biržu un noslēdzām kaudzi līgumu, un pirkām importa izejvielas Ukrainas konditorejas industrijai.

Deviņdesmitajiem gadiem ļoti drosmīgs solis…

Aleksandrs bija ļoti gudrs un spējīgs cilvēks. Domāju, ka tāda līmeņa cilvēki pasaulē vienlaikus ir tikai kādi pieci. Un Aleksandrs bija viens no šā piecinieka – apveltīts ar izcilu prātu, spēju paredzēt nākotni un pieņemt pareizus lēmumus. Viņš bija daudz gudrāks par mani. Kopā mums iznāca ļoti spējīgs un enerģisks tandēms. Es pabeidzu arī juridisko fakultāti, jo bija nepieciešams izprast visus likumus. Uzrakstīju arī disertāciju ekonomikā.

Nākot uz interviju, gribēju jautāt kaut ko par trauslu sievieti skarbajā biznesa pasaulē, taču, dzirdot par jūsu panākumiem iepakojuma industrijā, tas vairs neliekas īsti piemērots jautājums...

Bet vai tad neesmu trausla sieviete? Piecdesmit divi kilogrami. Augums – 1,72 centimetri. Visā Eiropā zināma skaistule! (Smejas.) Protams, biznesa pasaule ir skarba, taču vienlaikus godīga un saprotama. Atšķirībā no politikas. Sēžoties pie sarunu galda, mums jāatrod kopsaucējs, citādi nekas neizdosies. Un tas ir svarīgākais. Turklāt man kā sievietei ir priekšrocības. Iedomājieties –sēž pie galda tikai vīrieši, bet tad ierodos es! Uzreiz saņemu desmit procentus priekšrocību.

Viens no sieviešu slepenajiem ieročiem ir tas, ka vajadzības gadījuma viņas var izlikties par muļķītēm. Jūsu gadījumā gan tas laikam nedarbojas…

Varu mēģināt izlikties, taču jau pēc divām minūtēm tomēr izkrītu no lomas. Draudzene jau saka, ka visi no manis baidoties, jo esmu pārāk gudra. Taču biznesā ilgi muļķīti nepatēlosi, turklāt, lai kāds būtu vīrietis, viņam taču ir patīkami sarunāties ar skaistu sievieti. Bet pēc tam tik un tā sākas bizness.

Par muļķi izlikties man tā nesanāk. Jo vairāk tāpēc, ka esmu 25 gadus nodzīvojusi kopā ar patiešām stipru un gudru vīrieti. Aleksandrs kopā ar muļķi nebūtu varējis nodzīvot pat vienu dienu.

Kad Sašas vairs nebija, mēs Ukrainā piedzīvojām reideru uzbrukumu, kuri mēģināja pārņemt kompāniju. Es vērsos pēc palīdzības prokuratūrā, un mani atbalstīja. Iekšlietu ministrs teica, ka vienīgais veids, kā izdzīvot, ir izlikties par muļķīti.

Laikam jau tiešām palīdzēja tas, ka mani uzskatīja par vāju un vientiesīgu. Nez kādēļ cilvēki iedomājas, ja kāds priecājas par dzīvi, tad viņš ir muļķis. Es tur nekādu sakarību nespēju saskatīt, jo visi mani paziņas, kas darbojas biznesā, tiešam saredz dzīvē prieku.

Tik aktīvi darbojoties biznesā, pietiek laika priecāties par dzīvi?

Jāatrod, citādi nevarēsi dzīvot. Ja nebūsi laimīgs un enerģijas pilns, tad arī neko nepaveiksi. Jo galvā taču visu laiku jārodas arvien jaunām idejām, jābūt spēkam kaut ko radīt. Ja tā nav, tad nekas neizdosies.

Hobiji jums ir?

Protams. Man patīk sportot, dejot, mīlu mūziku. Zīmēju.

Izklausās gluži kā filmā – sportiste, aktīviste, skaistule…

Bet kā gan citādi! Man savā darbā visvairāk patīk tas, ka nepārtraukti tiekos ar daudziem interesantiem cilvēkiem no visas pasaules.

Jūsu Facebook lapā regulāri parādās jauni ieraksti. Pati rakstāt vai PR ļaudis?

Es pati! Man ir meitas, dvīnes, kuras jau 13 gadu vecumā iestājās skolā Anglijā, bet tur telefonu nedrīkst lietot. Vienīgais, kā varēju ar viņām sazināties, bija caur Facebook. Instagram, Facebook, Twitter – tie ir informācijas kanāli, kas ļauj sazināties ar visu pasauli.

Un tie ir ļoti noderīgi, jo ļauj saprast, ka: A) cilvēks kaut ko nav sapratis un tātad nepieciešams to paskaidrot sīkāk; B) ar kādām problēmām saskaras cilvēki; C) reizēm kāds tev dod noderīgu padomu. Protams, personīgi sarunāties ir daudz patīkamāk, taču tik un tā ir lielisks komunikācijas veids. Stundām ilgi feisbukā es nesēžu, kaķīšu video neskatos, es komunicēju tikai par tiem jautājumiem, kas mani interesē. Teiksim, par antifeminisma jautājumiem.

Antifeminisma? Tas nu gan neizklausās moderni…

Izstāstīšu noslēpumu – kopā ar vienu draudzeni, kura vada lielu starptautisku kompāniju, pērn sociālajos tīklos izveidojām antifeminisma grupu. Kādēļ? Tāpēc, ka feminisma kustībai jēga ir tad, ja vajag aizstāvēt sieviešu tiesības. Un mūsdienās vēl ir valstis un reģioni, kur tās tiešām tiek rupji pārkāptas, piemēram, daudzās Āfrikas valstīs, Afganistānā, Pakistānā. Bet no kā aizstāvēt sievietes Eiropā? Mums taču ir visas tiesības, un vienkārši vajag tās realizēt.

Es vēlos, lai man vīrietis atver durvis! Es principā nesēdīšos mašīnā, kamēr vīrietis man neatvērs durvis. No kā feministes mani cenšas aizsargāt? Es gribu, lai vīrietis flirtē ar mani un izsaka komplimentus, jo tas mums abiem uzlabo garastāvokli.

Mūsdienās, ja sieviete ir gudra, viņai pat ir priekšrocības biznesā. Jā, sievietei ir arī pienākumi, piemēram, dzemdēt bērnu. Protams, ja viņa to grib. Taču lielākā daļa grib. Tad grūtniecības laikā viņa kļūs mazliet neadekvāta, arī pēc tam kādu laiku nāksies pavadīt kopā ar mazuli. Taču tas taču neturpinās visu mūžu.

Mūsu Facebook biedrībai jau ir pievienojušās daudzas sievietes no visas pasaules, turklāt diezgan liels skaits no biznesa pasaules un valdības aprindām.

Feministu aktivitātes šur tur jau ir novedušas pie tā, ka vīrieši sāk baidīties pievērst dāmām uzmanību…

Es uzskatu, ka tāda kārtība mani ierobežo. Man patīk, ja man pievērš uzmanību, izsaka komplimentus, dāvina ziedus. Visi vīrieši zina, ka pie manis bez ziediem nākt nedrīkst! Un tas ir normāli. Zināšanai – man patīk rozā un baltas mazās rozes, krizantēmas un baltas peonijas.