Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Aktieris Varis Vētra. (Foto: LETA)

Varis Vētra par svaigēšanu: pirmajās 20 dienās nometu 18 kilogramus 43

Sievietēm
28. jūnijā 06:45 2018. gada 28. jūnijā 06:45
Lilija Ķīkule | "Ko Ārsti Tev Nestāsta"
"Skriešanas laiks ir pagājis./ Es apstājos. / Tagad es stāvu un gaidu, / Lai zeme pie manis piegrieztos." Tas ir Vara Vētras dzejolis. Nekur citur nav publicēts. Viņš stāsta, ka nemokās, rakstot dzeju, vienkārši pieraksta vārdus un priecājas, ja kādam, piemēram, koncertos vai citās uzstāšanās reizēs patīk.

Viņš arī nemēģina uztiept savu svaigēšanas modeli, lai gan, šķiet, ir diezgan pārliecināts, ka cilvēkam tas ir vienīgais piemērotais uzturs.

Četru svaigēšanas gadu laikā viņš ir kļūdījies, pieredzējis problēmas, kādas rada garīgums un radošums komplektā ar nesakārtotu ēdienkarti, bet jutis un joprojām jūt, un dzīvo ar pacēlumu un enerģiju, un gaismu, ko dod neapstrādāts ēdiens. Vispār, ja kāds vēlētos sekot, viņš būtu labs Skolotājs. Ne tikai ēšanas ziņā.

Cita apziņa un enerģija

Es vispār neslimoju. Varat iedomāties? Četrus gadus, kopš ar svaigēšanu nodarbojos, man nekas nelīp. Citi puņķojas, slimo, man nav bijis pat iesnu.

Esmu daudzus seminārus vadījis. Brīžiem zvana pieci cilvēki dienā. Ir gadījumi, kad cilvēks saka: lūdzu, palīdzi, es pašnāvību gribu darīt. Un tad es stāstu, kāpēc nevajag to darīt.
Tā būtība ir tāda, ka man pirms kādiem gadiem, šķiet, 1997. gadā, atvērās trešā acs. Es inkarnāciju pārstāvu. Neanalizēju, ko kāds domā, vai ir citi Kosmosa iedzīvotāji vai nav, nesāku apgalvot, ka visu zinu, bet es eju uz priekšu un ieraugu lietas smalkajos plānos.

Dažus cilvēkus interesē rupjš humors un nauda. Nauda, nauda, nauda. “Par cik tu dzer visīti?  Es par simtu, tas ir baigi labs.” Viņi pārsūta rupjus jokus, kas man jādzēš ārā, jo mani tas neinteresē. Tik ļoti mēs atšķiramies.

Vai – dakteri. Kurš dakteris jūs ārstē? Ar ķīmiju? Jūsu organismu! Tas taču nav iespējams. Jūs saindējaties, un dakteris mierīgā garā skatās acīs un saka: “Tas palīdzēs.” Nu, ko tas palīdzēs?

No kurienes rodas šī aprobežotība? Mēs gribam izaugt, bet ir trulums. Tā ir kā programma, ieskaitot alkoholu.
Kā var kāds iedomāties, ka jālieto alkohols? Es nelietoju alkoholu. Alu nedzeru nemaz, lai gan man garšo alus. Kad iedzeru alkoholu, pat pavisam nedaudz, jūtos saindējies. Agrāk teiktu, ka man ir paģiras. Tagad saku – saindējos. 
Manai sievai šad tad garšo cepumi. Es pats viņai nopirku cepumus. Labi, lai garšo. Pats arī ieēdu, trīs gabalus, un man nebija labi, jo mans iztīrītais ķermenis to nevarēja paciest. To var just. Tas, kurš ir attīrījies, to jūt. Ja nav attīrījies, tad neko nejūt.

Vēl viens piemērs.

Reiz vadīju vakaru kādā muižā. Visiem atnesa ēdienu. “Ko jums?” man prasa. Saku: “Salātus.” Visi apēd savu ēdamo (smalki tur bija), es apēdu salātus, ceļos augšā un saku: “Nu, tad turpinām!” Un visi: ”Vai, nē, ē, Vari, lūdzu, varbūt varat kādu dziesmu, kamēr atjēdzamies?” Man nav jāatjēdzas no ēdiena. 

Pirms diviem gadiem mums basketbolā bija komanda – Mārtiņš Bondars, Marhilēvičs, Ērglis Andris –, un mēs pusotru stundu skrējām, nebijām iesildījušies. Atnāca pazīstami treneri un man teica: “Vecīt, tu ar savu svaigēšanu esi pilnīgs idiots. Bez makaroniem! Visa izlase ēd makaronus.” 

Bet ar svaigēšanu ir pavisam citāda reakcija nekā ar citiem ēdieniem. Ar parasto ēdienu ir tā – ieēd un gribi gulēt. Ar svaigēšanu ir otrādi. Es neesmu fanātiķis, bet, lai jūs saprastu, pateikšu vēl vienu piemēru. 

Jūs, piemēram, skaisti dziedat, bet es gribu pats skaisti dziedāt, tāpēc uzvāru jums kartupeļus ar gaļu un vēl salātus ar krējumu iedodu. Jūs pēc brītiņa sakāt, ka ir grūti, bet es saku: “Pagaidiet, man ir labs dakteris, paprasīsim tabletes.” Pēc trim mēnešiem jūs man vairs neesat konkurente.

Apziņa mainās no svaigēšanas. Tu vairs neesi agresīvs, ļauj visiem citiem darīt, ko viņi grib. Tu kļūsti cits cilvēks, var teikt, apgarots miera Miķelis. Neesi nervozs, nav stresa, nekrīt uz nerviem gandrīz nekas. Vienmēr jau ir kaut kas, kas varētu krist uz nerviem.

Es esmu vadījis seminārus un redzu, ka cilvēks mani neinteresē, bet viņš runājas, stāsta savas likstas, un es māju ar galvu un labprāt uzklausu viņu, jo pieņemu. Man nekas neder no tā, ko viņš runā, bet viņš runā, un viņš ir foršs cilvēks. Viņš saka: “Visi vainīgi, neviens mani nesaprot, visi muļķi”, un es tikai mierīgi māju ar galvu. Ja es būtu gaļēdājs, arī teiktu: “Jā, pareizi, visus viņus vajag…!” 

Kad cilvēki ēd gaļu, viņi ir agresīvāki, un mākslīgais cukurs mums aizmiglo prātu. Ir tik ļoti daudz nelaimīgu cilvēku! Programma nepārtraukti taisa daudzus nelaimīgus cilvēkus.

Vispār tie, kas ir apgaismoti un attīstās, iet katrs savā virzienā, katrs atrod savu taisnību un katrs pats sevi attīsta. Kopējā īpašība ir tāda, ka tad, kad jūs viņus ieraugāt, viņi ir priecīgi, jo varbūt arī jūs kādu jaunu informāciju atnesat, kas ļauj attīstīties tālāk. 

Mani sajūsmina, ka es varu kaut ko iemācīties, uzzināt, pat stāstot pats, varu uzzināt, apjaust, atjaunot sevī dzirksti. Tas ir tas, kāpēc mēs vispār kustamies.

Viena mērce, piecas sastāvdaļas

Vispār es esmu tas, kurš varētu ēst visu. Esmu audzināts, ka jāizēd tīrs šķīvis. Vienīgais ēdiens, kas man bērnībā negaršoja, bija piena ķīselis, bet arī to es disciplināri iemācījos ēst. 

Nesen pāršķirstīju biologa, pētnieka un rakstnieka Vladimira Šemšuka (Владимир Алексеевич Шемшук) grāmatu Сыроедение – путь к бессмертию (“Svaigēšana – ceļš uz nemirstību”), un es atkal taisos tam pievērsties. Kad man to uzdāvināja (man bija paziņas svaigēdāji), es domāju – ēdiet, ēdiet, mani tas neinteresē. Bet, kā biju pusi grāmatas izlasījis, tā teicu: “Viss, tas ir mans! Es visu mūžu tā ēdīšu!” Jo tas viss man garšo, es tikai nezināju – kāpēc.

Man ļoti garšo salāti, aukstās zupas. Aukstās zupas varu ēst nakts laikā neiedomājamā daudzumā. Man vienkārši ir aicinājums. Patīk.

Es gadu nodzīvoju tā, ka neēdu neko, kas nav svaigs, – ne konfekti, ne ko citu. Man ļoti laimējās, jo par mani uzrakstīja, un no tā brīža, kad kaut kur ierados, visi jau zināja, ka esmu svaigēdājs. Bet vienalga, kad aizgāju, piemēram, uz dēla dzimšanas dienu restorānā, kur vispār nebija nekā zaļa, ēst gribējās, un es ņēmu un ieēdu, un pēc tam jutu, ka ir kā ir. 

Iedomājieties situāciju. Man ir koncerts Liepājā. Neviens tur nedos ēst. Varu paņemt līdzi savu salātu bļodiņu (labākajā gadījumā, ja atceros), bet es izbraucu no rīta, lai galā būtu divos pustrijos. Aizbraucu, eju uz skatuves, nodziedu – ir vakars, deviņi. Neesmu ēdis, protams, nemaz. Iekāpju mašīnā un uzreiz braucu uz Rīgu. Un tad es saprotu – kā man gribas ēst! Apstājos benzīntankā un apēdu savus gurķus ar tomātiem. Šobrīd tomātus nevaru ēst. Kartupeļus, soju un tomātus – tā man ieteica viena gudra krievu zinātniece, bioķīmiķe. Reiz jau biju atteicies no nakteņiem – neēdu tomātus –, bet man tie garšo, un es atkal sāku pucēt iekšā. 

Bija arī tāds gadījums.

Mana sieva vienreiz gadā saka: “Gribu burgeri paņemt.” Viņa paņem benzīntankā burgeri, es arī ieeju (ēst patiesībā gribas kā traks). Prasu: “Kuram no burgeriem ir visvairāk zaļumu?” Izrādās, trīskāršajam.  Un es no tā nespēka apēdu trīskāršo. Trīskārša spēka nebija.

Īstenībā no svaigēšanas nekad nav nespēka, bet, kad vispār neko ļoti ilgi neesi ēdis, protams, nav spēka. Kad meditē, nejūti, ka nav spēka, vienkārši pēc brīža nogāzies, un šad tad iznāk, ka es nepadomāju vai aizmirstu paēst. Sieva aizbrauc uz darbu, es rakstu savu mūziku… 

Man ir bijis pilnīgs olbaltumvielu izsīkums. Rieksti bija beigušies. Labi. Beidzās, beidzās – neēdīs. Izrādījās, jau divas nedēļas neēdu. 

Vienreiz man naktī sākās drudzis. Temperatūra. Uzreiz aizskrēju pēc sešām vistas kājiņām un nopirku divas olu kastes. Tagad arī pirms dažām dienām – ēdu sešas olas dienā. Normāli tādiem brīžiem nevajadzētu būt. 

Pirmajā gadā no olbaltumvielām ēdu tikai riekstus. Dzēru sulu, ēdu augļus un salātus. Vienmēr ēdu “no vieglā gala uz smago”. Un ir jāpagaida – vislabāk pagaidīt. Piemēram, augļu sulu organisms pārstrādā stundas laikā (es pieļauju, ka – 45 minūtēs). Augļi prasa divas stundas, dārzeņi – trīs stundas, rieksti – sešas stundas. 

Vēl es sapratu, ka mans ķermenis ļoti labi jūtas, kad ēdu vienu un to pašu. Man patīk ēst vienu un to pašu. Man nav nepieciešama daudzveidība, un salāti vienmēr ir daudzveidīgi, tie nekad nav vieni un tie paši.

Es arī visu laiku lietoju vienu mērci. Tie ir pieci komponenti: rūgtais, saldais, sāļais, skābais un pikantais. Viens ir extra virgin olīveļļa, ķiploki, citrona sula, medus un kādas garšvielas. 
Sākumā bēru tās slavenās tumši zilo paciņu garšvielas, bet tad mana sieva vienu dienu teica, lai paskatos, kas uz tām rakstīts. Tagad vairs tās nelietoju. Tīru sāli arī nelietoju. Zirņus neēdu. Vispār svaigēdāji neēd pupas, bet es kādreiz ieēdu. Zemesriekstus neēd, jo tā ir labība.

Pirmajās divdesmit dienās es nometu kādus astoņpadsmit kilogramus. Kilograms dienā aizgāja. Viss tā kā sāka vārīties iekšā un izgāja ārā kā vesels skudru pūznis. Tagad es diezgan brīvi daru, lai gan dzīve rāda, ka vajag turēties pie ēdienkartes. Taču – kas ir labāk – noģībt no neēšanas vai ieēst kaut ko, kas īsti neatbilst svaigēdāju ēdienkartei? 

Kritiskā masa

Manī ir misijas apziņa (jau no bērnības), ka viss nav tā, kā mums stāsta. Es esmu dzimis 22. martā. Man ir grāmatas, kur var redzēt, kā pa dienām mainās cilvēku raksturojums, un es biju izbrīnījies, ka mums liekas, ka mēs esam mūžīgie dzīvotāji, – tie, kas dzimuši tajā brīdī, kad es. Tie, kas aiz manis, – viņi ir citādi. 

Es nosacīti esmu rafinētāks. Piemēram, vedu no Spānijas magnetofonu. Čemodānā. Un Maskavā grupas vadītāja (administrācijas pārstāve) man prasa, kāpēc es to lieku čemodānā.  Bet es tā vienmēr daru. Viņa saka: “Tu vienmēr magnetofonus ved?” Saku: “Nē, bet es vienmēr uzticos intuīcijai.” Nākamajā reizē braucu no Šveices – organizēt festivālu –, un tad mani riktīgi apfenderēja Maskavā. Nevajag likt čemodānā vērtīgas lietas! Bet tie vārdi – es tā vienmēr daru –, es esmu ļoti laimīgs, ka daru to, ko gribu. Tā ir mana labākā īpašība. 

Es, piemēram, esmu ļoti laimīgs, ka aizgāju no teātra. Pats. Iestājās kritiskā masa, un es ļoti turu godā vārdus “kritiskā masa”, kad saproti, ka tev tas vairs neder, un tu ej prom. 
Es esmu ar dzirksti, esmu radītājs. Man gribas radīt, piedalīties, bet es nevaru piedalīties, ja viss, ko saku, neder. Jo patiesībā – jums neder. Man der. 

Kad ir kritiskā masa, es saku: “Labi, šodien atvados.” Es neuzspiežu savu taisnību. Lai katrs dara, kā grib.

Es vispār priecīgs esmu. Ļoti labi reaģēju uz cilvēkiem, kuri paši ar kaut ko dalās, un ne īpaši esmu ieinteresēts cilvēkos, kas visu noliedz. Kas paši mācās, paši pilnveidojas – viņi ir citādi. 

Kad nodarbojies ar to, kas tev patīk, tad vari izdarīt ļoti daudz. Mani neinteresē tas, ka tas kādu neinteresē, jo ir pietiekami daudz cilvēku, kurus tas interesē. Un es pats mācos klāt. Dziedu operu ārijas, piemēram. Mācījos četrus gadus un varu nodziedāt visas vokālās kadences visām operu ārijām, kādas vispār ir tenoriem. Un tad es mierīgi eju uz skatuves, un tas notiek kā brīnums. Es varu teikt, ka zinu, visu kaut ko māku, bet, kad tu dari, tad ieraugi, ka var darīt tik dažādi. 

Es runāju vispār par dzīvi. Kad es bāžu to savu degunu visur, man pēkšņi viss šķiet svarīgi. Cits var būt labs cilvēks, bet viņam nav pilnīgi nekādas reakcijas uz to. Un viņš slimo trīsreiz mēnesī vai trīsreiz pusgadā. Un tu pat nevari neko ieteikt, jo viņu neinteresē, viņš pats zina. Un tam nav arī nozīmes, jo mums katram ir absolūti citi ceļi, pa kuriem mēs ejam.

Par brošām

Man savulaik piedāvāja divus ministru posteņus. Es sāku smieties un teicu: ”Nekādā gadījumā!” Vara – tā ir vitālā čakra, otrā čakra, seksuālā čakra. Mani neinteresē vibrācijas, kas tur notiek. Varu nolaisties ar liftu, kad man bērni jārada, bet es nevaru tur dzīvot. Tas nozīmē, ka dvēseles nav. Dvēsele ir tas, kas pārklāj mūs kā mētelis, apķeras apkārt, savienojas ar galvu, ar sirdi un krustiem, un, kad nav enerģijas, dvēsele aiziet prom. 

Es, piemēram, biju firmas direktors biznesā, un viens no aspektiem, kas mani satrauca, bija tas, ka es ievēroju, ka nekas nemainās.

Iedomājieties situāciju – mainās laiki, un jūs, piemēram, uzzināt, ka ļoti labi iet brošas. Jūs pārdodat desmit brošas, jums samaksā naudu. Kolosāli! Un tad vienā brīdī ievērojat – septītajā gadā –, ka visu laiku nodarbojaties ar brošām. Nāk cilvēki, bet viņi ne par ko citu nevar runāt, jo viņi tikai par brošām runā. Jauki, burvīgi cilvēki, bet visu laiku – par brošām.

Es meditēju, evolucionēju, un visu laiku viss attīstās tālāk. Mani vairs nespēj uztraukt pirmo 15 gadu lietas, jo Kosmoss mainās, Habbla rāda, ka Kosmoss kļūst dziļāks, un es to visu fiksēju. Un mana apziņa aiziet citur. Es vienkārši tajā vairs nepiedalos. 

Kad ir Saeimas vēlēšanas, es nekļūstu nemierīgs – kā gribētu iet valsti pārveidot. 

Ļoti daudz cilvēku aizbrauc prom, un tie cilvēki, no vienas puses, šeit neatrod savu vietu, ir visādi kredīti un saistības, bet, no otras puses, viņi neko no pasaules negrib. Viņu motivācija ir materiālā nodrošinātība. Viņi saka: mēs tur septiņus gadus nodzīvosim, un mums nāks pabalsti. Manā plānā nav, ka man nāktu pabalsti. Man nevajag! Man vajag to piedzīvojumu, kas ar mani notiks! Mana motivācija ir process, vārds, kā mēs komunicējam.

Man liekas, tas ir svarīgi, doma ir svarīga. Viss: doma, ko pasaki, ko sajūti, vienalga – smaržā –, tas ir tas interesantais. 

Vispār mans pamata stāvoklis, kā es gribētu dzīvot un dzīvoju, ir – laimīgs vai ļoti laimīgs. Tad es jūtu, ka esmu savā vietā. Un ļoti bieži jūtu arī atgriezenisko saiti. Piemēram, pirms kāda laika saņēmu e-pastu, kur bija rakstīts: “Paldies par jūsu daiļradi. Tā mūs saviļņoja.” 

Kādreiz, kad meita mani “ielika draugos”, es biju ļoti pateicīgs, lai gan teicu, ka pats tur “neiešu”. Tur, tajos “draugos”, notika brīnumi. Es aizbraucu uz koncertu, un pēc tam cilvēki rakstīja, un es biju tik laimīgs, ka esmu draugos! Es taču nezinātu, ko viņi par mani domā! 

Bet ir arī tā, ka mēs maināmies. Citādi akcentus liekam. Un viss visiem neder.

Mēs esam mūžīgas būtnes

Ar to svaigēšanu ir tā – kad es sāku, lasīju garas lekcijas. Mani aicināja, lai stāstu. Televīzijā stāstīju, žurnālos, un es teicu: “To dariet, to dariet.” Bet tā brīvība jau visiem ir tāda, ka viņi var paši darīt, ko grib. 

Daudzi cilvēki ir dzirdējuši, ko saku, un tas viss ir auglīgā augsnē iekritis. Nav jau svarīgi, vai tā ir tieši svaigēšana, bet svaigēšanā ir tas, ka cilvēki paši interesējas par sevi, jo tad, kad viņi sevi iemīl… Izklausās stulbi, kad no malas saka – iemīl sevi –, bet tad kļūst dārgs tas, kur esi, ar ko esi, ko runā, ar ko barojies. Tas nozīmē, ka tu pats sāc taisnību runāt sev, atzīsties sev, mēģini funktierēt, kas tevi sajūsmina. Saki draugam, lai pamēģina, un mēs visi kļūstam labāki. 

Mēs nelietojam to, kas ir metams ārā. Mēs priecājamies viens par otru un cits citam uzslavu kādu pasakām, un novērtējam – tā ir kopienas lieta. Es gribu atdoties tai savai kopienai, es atdotos tai par brīvu, aizietu palīdzēt, bet nevienu neinteresē un līdz ar to mani arī neinteresē. 

Mēs būtu laimīgi, ja kopienā (kopienas vadībā) būtu izaugsme. Ne tikai ekonomiski, no visām pusēm. Mums būtu ļoti izdevīgi, ja kāds pēkšņi teiktu: “Es gribu, lai mūsu rajons ir laimīgs!” Uz vienas rokas pirkstiem ir cilvēki saskaitāmi, kas par to runā sabiedriskajā telpā, publiskajā telpā, kas prasa: “Vai jūs esat laimīgi?”

Neviens nerunā par ētiskām un morāles normām, kas īstenībā veido kopienu. Nav kopienas, nav mīlestības, nav goda, cieņas. Nav pat tādas idejas, ka mums jāciena mūsu pensionāri. Mums vajag peļņu, navaru. Tas nozīmē, ka vajag enerģiju no tā, ka mēs visu varam.

Bet vai jūs varat aiziet uz Ministru kabinetu un kaut ko pateikt kādam? Es nesaku, ka man tā būtu problēma, bet vai jūs varat aiziet un pateikt: “Klausieties, es mīlu savu zemi!” Jūs saņemsiet pretim: “Jā, mūsu mīļā Latvijas zeme, daudz cietusī” – apmēram tā. 

Kopienā ir likumi, kur jūs tiekat uzklausīti, un tie cilvēki, kas pieņem kādus noteikumus vai rīkojumus, tie spēj iejusties jūsu vietā. Tāpēc viņi pieņem, lai visiem ir, nevis sev. Mēs redzam, kā vecāki darīja, un mēs godājam to. 

Ir arī individuālie – tie, ko sauc par tikumības likumiem. Piemēram, godīgums. Ir jābūt godīgam pret sevi. Mēs domājam vienu, runājam otru un darām trešo, un mūsu personības spēks ir – pufff. Un, kad mēs iedomājamies vārdu “deputāts”, tas iemieso tieši šādu cilvēku. 

Godīgums patiesībā saistās ar svaigēšanu. Cilvēki, kas nodarbojas ar svaigēšanu un ir veseli, tie cilvēki domās, apziņā nevienam pāri nevar nodarīt, jo viņi nedara nevienam pāri. Viņi ir ar mieru dalīties, ar mieru atdot daļu no tā, kas viņiem ir, lai būtu kopējais labums. 

Varbūt kādam to ir grūti uztvert, bet mēs esam mūžīgas būtnes, varam dzīvot miljards gadu, cik gribam, bet mēs jau paši to ķermeni sabojājam.
Tur jau tas numurs, ka mūsu barība ir gaisma, un viss, ko mēs darām, ir gaisma.

***

Man ir vēl viens dzejolis, kas man patīk. Neesmu vēl pabeidzis, bet ir labs.

Kad kaut kas nobrūk, neveicas vai smagi sirdij, ilgas māc,
Vai dzīve reizēm šķērsām sagriežas,
Pēc kaut kā drusku skaistāka vai labāka sirds ilgojas,
Es sapņoju.
Es pārdomāju, kāpēc tā viss iekārtots,
Ka sapņi vienmēr kavējas.
Par ko mēs sapņojam?
Par to, lai nebūtu mēs vientuļi,
Par to, lai kāds ir tuvu, tuvu klāt,
Lai sliktā vispār nav,
Lai viss par labo izmainās
Un lai par mums lai laime vienmēr atceras.
Kāpēc tik ļoti sapņi piepildīties kavējas?
Es gribētu, lai viņi ātrāk dzīvi kļūst.
Lai visu nokārto.
Viens normāls cilvēks savu dzīvi dzīvo un to nodzīvo,
Un iecerēts bija daudz, un nekas īsti nevedās.
Un sapņi arī nepaspēja galā tikt ar to.
Varbūt mums sap
ņu vietā jāvergo?
Ja sapņi piepildās, viss dzīvē izmainās,
Viss, kas mums ir, top citādāks.
Un atkal jauni sap
ņi parādās,
Un dzīve atkal pārmainās,

Un atkal kāds jau priecājas.
Mēs paši tikai mītam tālā nojausmā par to,
Kas esam, kad mums nav nekā.
Vai tad nav tā, ka sapņi izveido no mums kaut ko,
Kas nemirst neparko.
Un kā lai dzīvot reiz iemācās?
Un kā lai citus saprast iemanās?

 

Citi šobrīd lasa

Kāpēc princesi Šarloti vienmēr ģērbj kuplās kleitiņās ar paaugstinātu viduslīniju? 15
Pauls spēlē Pugačovai un Galkinam... Un tad pie klavierēm piesēdās primadonnas dēls! 17
Policiste studentes Sintijas Bāliņas mīklainās nāves izmeklēšanā nav ievērojusi likumu 5
Skatīt visus komentārus

Появились новые доказательства беременности герцогини Меган 1

"В Латвии я Человек, имеющий права и свободы, здесь нет коррупции, все равны перед законом": российский иммигрант нашел духовные ценности в Риге 2