Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Nauris Puntulis un Baiba Broka. (Foto: Toms Norde)

"Ja dzīve atļautu, es ēstu tikai restorānos" - par ēdienu, Latviju un kino sarunājas "Paradīze 89" aktieri Baiba Broka un Nauris Puntulis 6

14. martā 07:01
Laila Pastare | Žurnāls "OK!"
Uz pusdienām restorānā "Kaļķu vārti" tiekas aktrise Baiba Broka un operdziedātājs Nauris Puntulis. Nu kinoteātros visā Latvijā nonākusi Madaras Dišleres filma Paradīze’89, kur abiem ir kolorītas lomas.

Nauris: – Nesen diskutēju ar cilvēkiem, kuri mājās gatavo izsmalcinātu ēdienu un dzer labu vīnu. Teicu, ka noteikti neesmu no tiem, kam tas ir ļoti svarīgi. Protams, man garšo izsmalcināts ēdiens, bet varu pārtikt arī no ceptiem kartupeļiem.

Baiba: – Arī es neesmu baigā gardēde. Ēdienkarti mājās nosaka bērni, un diemžēl viņi ir konservatīvi. Līdz ar to gatavoju vienkāršu pamatēdienu, mēģinot kaut nedaudz parādīt jaunas garšas. Ēst gatavošana nav mana kaislība, bet es to daru regulāri, un tieši tas man šo kaislību samazina līdz minimumam.

Tāpēc, ja dzīves situācija atļautu, es ēstu tikai restorānos. Tas man saistās ar labu gaisotni un kompāniju, un tiešām labu vīnu. Tad arī ēdiens ir brīnišķīgs papildinājums sarunām un komunikācijai.

Uzskatu, ka mēs dzīvojam, nevis lai ēstu, bet ēdam, lai dzīvotu. Līdz ar to man ir sajūta, ka ēdiena gatavošanai pavadītais laiks tiek atņemts kaut kam citam, daudz svarīgākam, un citas baudas varbūt arī ir spēcīgākas.

Cepts jēra ciskas gabals ar sakņu selerijas biezeni. (Foto: Toms Norde)

Nauris: – Būsim godīgi, daudz ko nosaka arī nauda. Pieņemsim, ceļojumos, ja man ir jāizvēlas – atstāt kaudzi naudas labā restorānā par labām vakariņām vai to iztērēt aktīvai atpūtai, piemēram, dziļūdens makšķerēšanai, raftingam, kaut vai ietankot vēl vienu bāku benzīna, lai vēl kaut ko redzētu un izbaudītu, es droši vien izvēlētos otro variantu un iztiktu ar pieticīgāku maltīti.

Baiba: – Man ir diezgan līdzīgi, tāpēc pieļauju, ka varēsim vienoties arī par šīs dienas ēdienkarti – ja reiz vienojāmies par pamatprincipiem, kas mums ir ēdiens.

Pienāk viesmīlis un pasniedz ēdienkartes. Gardēžu spēles noteikumi paredz, ka ēdiens jāpasūta galda biedram, nevis sev, tāpēc Baiba un Nauris mēģina uzzināt viens otra vēlmes.

Vai ir kaut kas, ko neēdat?
Baiba: – Neēdu saldo ēdienu, man negaršo.
Nauris: – Es varu apēst Cielaviņu vienā piegājienā.
Baiba: – Tiešām?
Nauris: – Jā, saldumus varu ēst tonnām! Kopš atmetu smēķēšanu, organismā kaut kas mainījās, un bez šokolādes nevaru iztikt ne dienu. Man tik ļoti garšo! Ja lielveikalā nopērku šokolādi, uz mājām nekad neaizeju ar visām tāfelītēm. Vienu vai divas pa ceļam apēdīšu, tas ir pilnīgi skaidrs. (Smejas.)

Eruku salāti ar marinētu liellopa gaļu. (Foto: Toms Norde)

Baiba: – Man atkal pilnīgi otrādi. Ja gribas ēst, šokolāde ir pēdējais, ko apēdīšu. Labāk izvēlēšos gaidīt, kamēr parādīsies kaut kas ēdams. Tev zupas garšo?
Nauris: – Tas, ko es uzreiz redzu ēdienkartē, kas man ne pārāk garšo, ir sēnes, bet zandarta fileju es neēdu tāpēc, ka neviens to neprot pagatavot labāk par mani. Tā ir mana šaurā specializācija, kas sākās krīzes gados, – ķeru zandartus un visdažādākajos veidos gatavoju. Mēdzu teikt, ka neēdu citu ķertas un gatavotas zivis, un zandarts ir īpašs – ja es to neesmu ķēris un gatavojis, smejos, ka tur nekas labs nevar būt.

Baiba: – Skaidrs. Man savukārt garšo salāti ar dažādām mērcēm. Tie man aizstāj saldo ēdienu. Arī pret sēnēm nav nekādu iebildumu, un to zandartu es labprāt pagaršotu...
Nauris: – Pagājušajā gadā Latgalē, braucot pa pļavām, pamanīju ganāmies jērus. Ar saimniekiem sarunāju, ka novembrī atbraukšu vēlreiz pēc gaļas. Tā arī izdarīju. Pieliku pilnu mašīnu un Rīgā izdalīju draugiem, cik nu kurš gribēja, un visi kā viens teica, ka nekad dzīvē nav ēduši tik garšīgu jēru. Acīmredzot vide un ekoloģija nospēlē būtisku lomu.

Baiba: – Sākumā teici, ka neesi gardēdis, bet te pēkšņi tu runā par tādām feinšmeker lietām – zandarts, jērs... Pilnīgi otrādi! (Smejas.) Nu tad varētu pārbaudīt, kādi viņiem tie jēriņi izauguši...

Sviestā cepta zandarta fileja. (Foto: Toms Norde)

Pienāk viesmīlis un Baiba un Nauris veic pasūtījumu, norādot ar pirkstu ēdienkartē.

Pieļauju, ka darbs filmas Paradīze ’89 uzņemšanas laukumā uzjundīja atmiņas. Kā jutāties, atgriežoties 1989. gadā?
Nauris: – Tu kaut ko atceries no tiem laikiem?
Baiba: – Man tas bija pusaudža vecums, ap sešpadsmit. Apkārt notiekošajam daudz uzmanības nepievērsu. Iekšējie procesi un vēlēšanās kļūt par kaut ko un mācīties likās svarīgāki nekā ārējie – kādā iekārtā dzīvojam, ko ēdam un velkam mugurā, jo izvēle visiem bija līdzīga. Man nav nekādas nostalģijas.

Priecājos, ka esmu to piedzīvojusi un ka tagad dzīvoju pilnīgi citā iekārtā un valstī. Tā ir nenormāla laime, ko mums, šeit klātesošajiem, ir nācies piedzīvot, – atgriešanos brīvā Latvijā. Par to, kā tas ir – būt citā valstī, var taisīt neskaitāmas filmas, un par to ir jāstāsta tiem, kas piedzimuši pēc 1991. gada. To nopietnību, ko tas nozīmē, īsti saprast droši vien nevar, un, visticamāk, mēs arī nevaram to izstāstīt. Bet tā laika fotogrāfijās var redzēt...

Filmā esmu pārdevēja, kas stāv aiz letes, kur izvietotas viena sortimenta pakas. Atceros, kā bija jāizkaro vieta rindā, lai dabūtu atvesto preci. Laukos, Mārcienā, bija arī armijas veikals, kur visa kā bija drusku vairāk... Ķīniešu kedas, ko tur varēja nopirkt, man likās kā pasaules brīnums. Priekšmetu pasaulei bija lielāka nozīme, jo neko nevarēja nopirkt un dabūt. Un tas viss, man liekas, izļoga cilvēka vērtību sistēmu. Kaut kā deformē.

Foto: Toms Norde

Nauris: – Tagad daudzi, īpaši vecākas paaudzes cilvēki saka, ka padomju laikos dzīvot bija labāk. Es varu viennozīmīgi teikt, ka dzīvot bija vienkāršāk, īpaši, ja nebija prasību pret sevi un dzīvi.

Vēl mēdz teikt – starp mums vairs nav tik siltu cilvēcīgo attiecību. Tā ir, mēs visi bijām vienādi nabagi, un, ja tev nebija vēlēšanās sevi realizēt, tu varēji dzīvot vienkārši draudzīgi un nabadzīgi. Ja tevi neinteresēja, kas ir Padomju Savienības dzelzs mūra otrā pusē, varēja dzīvot komfortabli un laimīgi, jo elementārā, dzīvnieciskā līmeņa vēlmes bija realizētas – nekad nenomirsi badā, nekad nebūs bezdarba, nekad nebūsi bezpajumtnieks. Tagad ir diskomforts, jo no tevis prasa. Darbā sagaida, ka strādāsi, nevis vienkārši skaitīsies darbā, un ir konkurence...

Baiba: – ...un pašam jāizdara izvēles.
Nauris: – Jā, un pašam jādomā! Neviens nepasaka priekšā – roc šeit un aizber tur. Tā nav populāra tēze, bet es uzdrošinos teikt, ka liela daļa no tiem, kas tagad aizbrauc uz Īriju lasīt sēnes, patiesībā mentālā līmenī brauc atpakaļ uz Padomju Savienību, kur viss jau ir gatavs. Aizbrauc tie, kuriem nav radošās enerģijas un kuri nav ar mieru uzņemties atbildību. Lai man piedod tie tūkstoši, kas aizbraukuši, es tomēr nostājos uzņēmēju pusē, kas paliek šeit, rada savus uzņēmumus un saka – man lielākā problēma ir atrast darbaspēku.

Daudziem bija grūti pieņemt jauno situāciju, jo mūžs jau nodzīvots citā sistēmā.
Nauris: – Par to es nebrīnītos. Pārsteidz, ka to dara paaudze, kas Padomju Savienību nav pat lāgā piedzīvojusi, ka viņiem ir motivācija doties projām un ka viņi šeit nespēj iegūt labu izglītību un labu darbu. Nezinu, kā jums, aktieru profesijā, bet mums, dziedātājiem, visu mūžu ir vokālais pedagogs.

No vienas puses, tas ir patiešām vajadzīgs, bet – no otras – dod nelielu ilūziju, ka vēl esi ceļā. Ar aizbraucējiem ir līdzīgi – atstājot Latvijā ģimeni un svešumā dzīvojot komūnā, tu radi sev ilūziju, ka īstā dzīve būs vēlāk un šis ir pagaidu statuss. Kas var būt jaukāks par iluzoru kopmītņu vidi, kur tu īsti neesi ne par ko atbildīgs?

Baiba: – Es domāju, ka par vienu daļu aizbraucēju tu runā diezgan precīzi, bet diemžēl aizbraukušo skaits ir tik milzīgs, ka to ir ietekmējuši daudzi faktori, un stāsti ir ļoti dažādi.

Neveidojas vajadzīgais patriotisms vai savas zemes sajūta, jo izmācoties tu kā profesionālis vari strādāt jebkur. Nav tās nianses, kas liek palikt šeit. Man bērniem skolā to māca diezgan labi, bet kā radīt to sajūtu – jā, es gribu izmācīties un iegūt labu izglītību ārzemēs, bet vēlos atgriezties un te to visu izmantot? Skaidrs, ka liels arguments ir atalgojums.

Nauris: – Pirmīt ļoti skarbi izteicos par aizbraukšanu un primitīva darba strādāšanu, bet es varu to atļauties, jo zinu, par ko runāju. Arī pats 1990. un 1991. gadā esmu Vācijā strādājis gan šrotā, gan labojis mašīnas, gan mazgājis traukus, lai nopelnītu naudu. Esmu to izbaudījis uz savas ādas un zinu, kā tas ir, kad tu aizbrauc un dari primitīvu darbu, bet jautājums ir, kāda mērķa vārdā un cik ilgi. Ko ar nopelnīto naudu gribi paveikt, un cik ilgi esi ar mieru būt tādā viesstrādnieka, pagaidu dzīves statusā?

Firmas deserts "Kaļķu vārti". (Foto: Toms Norde)

Jums abiem filmā Paradīze ’89 ir kolorīti tēli. Varbūt, iejūtoties pārdevējas un miliča lomās, izdevās piepildīt kādu bērnu dienu sapni?
Nauris: – Tu esi gribējusi kļūt par pārdevēju?
Baiba: – Nekad. Es gribēju kļūt par frizieri un apguvu to novērojumu ceļā. Protams, arī griežot matus – vispirms lellēm, pēc tam ķēros pie dzīviem cilvēkiem. Man patīk griezt matus. Tagad to daru saviem vecākiem, bērniem, dzīvesbiedram.

Nauris: – 4. klasē gribēju būt izmeklētājs, jo man vienmēr paticis meklēt loģiskās, racionālās saites, strukturēt. Pusaudža gados, protams, es to vairs negribēju, jo šis amats saistījās ar represīvām struktūrām un ar to man vienmēr bijušas problēmas. Esmu daudzkārt aizturēts un viesojies izolatoros. Jā, ar miliciju man ir raibi gājis. Tāpēc es ar lielu baudu varēju uzvilkt miliča formu un pabūt laukuma otrā pusē.

Šķiet, tas jums ir diametrāli pretējs tēls. Vai nebija grūti iejusties lomā?
Nauris: – Tieši otrādi – tas bija viegli, jo stereotipi par miličiem ir labi palikuši atmiņā. Viņi visi bija vienādi – ar pašapziņu, tādi, kas durvis atsper vaļā ar kāju un veikalā piemiedz pārdevējai ar aci. Absolūta dubultmorāle – viņi it kā aizstāvēja likumu, bet bieži vien tam ar likumu nebija nekādas saistības.

Miliči bija tie, kas likumu degradēja. Tā arī ir mūsu šīs dienas lielākā nelaime – mēs joprojām neesam kļuvuši par likumpaklausīgu nāciju.

Baiba: – Runājot par varu mazākā līmenī – arī pārdevējai tāda bija. Vara pār cīsiņiem un desām, pār cilvēkiem – kurš ēdīs, un kurš neēdīs. Tas ir traģikomiski un dramatiski. Nenolīdzināma pazemojuma sajūta, kādā cilvēkiem bija jādzīvo. Spēlējot pārdevēju, atcerējos, kā pati pirmo reizi gāju uz sakņu veikalu, kas atradās manā mājā.

Man bija jānopērk trīs kilogrami skābētu kāpostu jūsu maisiņā, un es to mantru skaitīju tik ilgi, ka, nostājoties pie letes, nevarēju atcerēties ne vārda, jo arī piebilde – jūsu maisiņā, bija būtiska. Nekādu maisiņu jau tolaik nebija... “Mierīgi, mierīgi, bērniņ! Atceries, kas tev bija jāsaka,” iedrošināja pārdevēja, un es atcerējos...

Strādājot pie filmas, tā sakņu veikala sajūta atmiņā uzausa spilgti. Tukši plaukti, stūrī netīri kartupeļi, piltuvveida sulas un skābēti kāposti. Ļoti pieticīgs piedāvājums, tāpat kā filmā attēlotajā veikalā, kur letē vienkopus salikti gan putraimi un makaroni, gan zeķes – lai visa kā izskatās vairāk.

Viesmīlis atnes pirmo ēdienu. Baiba Naurim pasūtījusi ceptu jēra ciskas gabalu ar sakņu selerijas biezeni. Tas tiek pasniegts ar dedzinātu kartupeli un liellopa buljona sarkanvīna mērci. Nauris Baibai izvēlējies Eruku salātus ar marinētu liellopa gaļu, gailenēm, ķirštomātiem un kaperu vinegreta mērci.

Saistītās ziņas

Apcerīgs atmiņu piedzīvojums. Recenzija par Madaras Dišleres jauno filmu "Paradīze '89" 3
Alvja Hermaņa aktrises ideāls Baiba Broka: "Man bijuši tikai dienesta romāni"
Šodien “Paradīze ’89” pirmizrāde! Režisore atklāj pārsteidzošās aizkulises 1

Baiba: – O, šie ir ļoti interesanti un garšīgi salāti!
Nauris: – Labu apetīti! Arī jēra gaļa garšo dievīgi.
Baiba: – Laba?
Nauris: – Jā, izcila. Man šķiet, ka jērs jau pēc definīcijas ir garšīgs.

Vai atceraties savu mīļāko bērnības ēdienu?
Nauris: – Skatoties uz šo dedzināto kartupeli, atceros, kā mūs no skolas un pēc tam arī Rīgā, kad mācījos Kultūras koledžā, septembrī sūtīja uz laukiem kartupeļos. Mīļākais ēdiens bija nupat salasītie un ugunskurā ar visu mizu izceptie kartupeļi. Tagad liktos, ka vajag foliju un vēl nez ko, bet mēs cepām vienkārši tāpat, ugunskura oglēs.

Baiba: – Man garšoja abēdu kāposti – skābētu kāpostu zupa cūku bērēs. Un garšoja arī mammas taisītā pildītā paprika. Padomju laikā tā tika ievesta no Ungārijas un bija spicas formas gaiši zaļā krāsā. Tagad tādu gandrīz nevar dabūt. Tas man likās nenormāli garšīgs ēdiens.
Nauris: – Un buberts!
Baiba: – Neko nejūtu.
Nauris: – Esmu dzimis un audzis Kurzemē, un tur tika taisīts buberts no trīsdesmit lauku olām! Ar dzērveņu un vaniļas mērcēm... Mmmmm... Ā, tu taču neēd saldos, tev tas neko neizsaka.

Kādā restorānā padomju laikos arī gadījās būt?
Baiba: – Astoņpadsmito dzimšanas dienu gribēju nosvinēt kopā ar draugiem. Tikko biju nofilmējusies filmā "Valsis mūža garumā" un saņēmusi tam laikam neticamu honorāru. Inčukalna zirgu audzētavā bija izjāde ar zirgiem, un pēc tam svinējām restorānā Sēnīte. Ļoti labi šo notikumu neatceros, bet tas bija nemākulīgi un bērnišķīgi. Doma, ka jāsvin restorānā, bija, bet, kā to dara un kā tas notiek, nesapratām. Nevienam no mums nebija restorānu apmeklētāju pieredzes.

Nauris: – Es atceros senākus laikus, un mans pirmais restorāns Rīgā bija Kristīne Blaumaņa ielā – zināmās aprindās tā tika saukta par pionieru kafejnīcu, jo viņi bija ļoti lojāli pret mazgadīgajiem. Varēja iet un iedzert balzamu vai šampanieti, un neviens nepārbaudīja dokumentus. Kad ierados Rīgā, vecākais brālis, kurš Rīgu jau zināja, teica – šovakar iesim uz Kristīni! Tas bija milzīgs satraukums – visu dienu sirds tā pukstēja, jo zināju, ka vakarā iešu uz restorānu. (Smejas.)

Viesmīlis atnes otro ēdienu. Baibai tiek sviestā cepta zandarta fileja ar spinātiem, kvinoju, ceptām gailenēm un olu putu mērci, Naurim kā saldummīlim – firmas deserts Kaļķu vārti – cukurvates piramīda un siera krēms ar svaigām ogām. Nauris neslēpj pārsteigumu – deserts ir tiešām iespaidīgs. Viesmīlis paskaidro, ka tas ēdams, cukurvates piramīdu laužot ar rokām.

Baiba: – Tā tev ir balva par maniem brīnišķīgajiem mirkļiem Pērkona koncertos astoņpadsmit gadu vecumā. Atceros, kā kultūras namā Draudzība jūs spērāt gaisā spaiņus. Es biju laimīga!
Nauris: – Paldies! Deserts ir tiešām ideāls. Kā garšo zandarts?
Baiba: – Tas ir ļoti labs. Man patīk neparastā piedeva – kvinoja.

Ko jūs novēlētu paši sev un Latvijas iedzīvotājiem simtgadē?
Baiba: – Simtgadi vajadzētu uztvert ļoti personiski, atrast leņķi, kurā tā attiecas uz tevi, un padomāt, kādā Latvijā gribētos dzīvot. Apzināties, ka esam izredzētie, kuriem ir sava valsts, un cik daudz ir tautu, kuras cīnās par savu vietu. Novērtēt to un lepoties. Vienmēr būs vietas, kur var dzīvot labāk. Mums nav tiks silts kā Spānijā vai tik eksotiska daba kā Brazīlijā, bet mums ir mērens klimats, mēs neciešam no zemestrīcēm, no pārkaršanas, no plūdiem...

Latvijā ir arī gudras galvas. Vajadzētu saprast, kādā veidā visefektīvāk organizēt šo divu miljonu valsti, lai cilvēki, kas brauktu atpakaļ, to nedarītu tikai patriotisku jūtu vadīti, bet gan loģisku un pragmatisku apsvērumu dēļ. Padarīt Latviju tādu, kurā gribas un ir patīkami dzīvot. Tas nav nekas pārcilvēcisks vai nesasniedzams, tas ir ļoti reāli. Vienkārši jārada sev tāda iekšējā sajūta. Jāsaprot, kas rada vilšanos, un tas jāanalizē.

Nauris: – Dziesmu svētkos asarām acīs dziedam Pūt, vējiņi un kļūstam sentimentāli. Dziesmas noslēguma daļā ir vārdi: Pats par savu naudu dzēru,/pats skrēj’ savu kumeliņ’./Pats paņēmu līgaviņu,/Tēvam, mātei nezinot. Latvieti, kur ir šis pašlepnums tavā ikdienā? Kur ir tavs dumpīgums? Es gribētu, lai pašu zemē un visā Eiropas Savienībā ar mums rēķinās kā ar lepnu un dumpiniecisku tautu.

Nauris Puntulis

Mīļākais ēdiens: cepti kartupeļi.
Firmas ēdiens: zandarts.
Vienmēr ledusskapī ir: sviests.
Kafija vai tēja: abas.
Stiprie dzērieni: nelieto.
Negaršo: sēnes.

Baiba Broka

Mīļākais ēdiens: mainās.
Garšo: dažādu tautu zupas – tom kha, miso, borščs, kāpostu zupa un citas.
Firmas ēdiens: čili pupiņas.
Vienmēr ledusskapī ir: kefīrs, piens, citrons, ķiploks, olas, zaļumi.
Kafija vai tēja: melna kafija.
Stiprie dzērieni: sarkanvīns.
Negaršo: tortes, saldumi, putukrējums.

Lasāmgabali