Jāņa Reiņa sieva: "Gaidu, kad viņš atnāks atvadīties..."

Gatavojoties Jāņa bērēm augusta nogalē, Vitai Frinbergai līdz ar zaudējumu bija jāizsāp arī stāsti presē par Jāņa Reiņa atkarības postu un to, kur tas novedis. Lai kā gribējās tiem noņemt vismaz uzpūstības tiesu, trūka spēka. „Vēlāk...” viņa teica. Jau apritējuši četri mēneši, kopš aktieris Reinis devies mūžības ceļos, bet „skabarga sirdī” duras. „Puisim būtu tikai 56...” Vita nopūšas, ļaujot žurnālam Kas Jauns ielūkoties gaišākajās atmiņās, kas tumšajos ziemas vakaros silda sirdi. Gluži kā krūms pie mājas ieejas vārtiņiem, kas ticis pie spuldzīšu virtenes rotas. „Gribējās ko priecīgu. Izfunktierēju, kā sastiķēt pagarinātājus, kur ko saspraust, aptīt ar maisiņiem, lai nepielīst, un, re, deg!” pasmaida Vita.

„Unikāls cilvēks”

Sarunu Vita sāk ar pastaigu pa Baltezeru, kur aizritējusi viņas bērnība. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem šie Ziemassvētki Baltezerā būs citādi. Kaut vai ar to, ka pa mākslinieku ciematiņu nestaigās Ziemassvētku vecītis, kurš, ja labi ieklausās, atgādina populāro un tautā iemīlēto aktieri Jāni Reini. Viņa nebūs baznīcā uz dievkalpojumu, vietējā mežā, nolūkojot eglīti, un pie kaķu mājas baznīcas draudzes teritorijā...

„Jānis bija unikāls cilvēks, nevienam neko nevarēja atteikt. Viņam pirmajā vietā bija mazi bērni, tad veci cilvēki un dzīvnieki,” labu vārdu par mākslinieku aizliek 83 gadus vecā Annas kundze, kas baznīcas draudzei piederošajā teritorijā pirms vairākiem gadiem uzbūvējusi divstāvu kaķu māju vismaz desmit četrkājainiem bezpajumtniekiem un par visiem rūpējusies kā par pašiem tuvākajiem. Pērn kaķu mājai prasījies pēc amatnieka rokas, un Jānis bijis tas, kurš atnācis palīgā. „Bijām norunājuši, ka vēl kādu materiālu apšūs no ārpuses – lai kaķiem ziemā siltāk. Nepaspēja...” nosaka sirmā kundze.

Ar aizkustinājumu balsī viņa atceras reizi, kad nākusi barot mīluļus un ieraudzījusi, ka rindiņā katram jau nolikts jauns šķīvītis un iekšā – gaļa. Jānis parūpējies. Arī par milzīgo zaru, kas vētras laikā uzkritis uz kaķu mājas, nosprostojot tai pieeju. „Sarunājām, ka ziemā te visu savāksim un ugunskurā nodedzināsim pārējos zarus,” turpina Anna. Tā tie te stāvējuši. Nesen, kad uzkritis sniegs un Anna, kā ierasts, ieradusies pie saviem kaķiem, atklājusi, ka divi lielākie zari pazuduši bez nevienas pēdas. „Tie atradās pāri tam laukumam,” uz 50 metru attālu vietu aiz žoga rāda kaķu tante, būdama pārliecināta, ka aizvilkt tos zarus viņai no citas pasaules palīdzējis Jānis. Kundze atklāj aktiera sievai, ko redzējusi nākamajā dienā pēc vēsts saņemšanas par aktiera nāvi. „Pie pašiem baznīcas vārtiem ir gaišs akmens, un nākdama es uz tā ieraudzīju Jāņa seju...”

Kaimiņiene redz kā dzīvu

Vita zina stāstīt, ka Anna nav vienīgā, kas pēc nāves redzējusi Jāni. „Viņš bijis pie kaimiņienes, pie mūsu kopīgajiem kolēģiem. Turklāt viņu redzējuši ne sapnī, bet tīri fiziski... Tajā sestdienā, kad mēs viņu atradām, kaimiņiene vēl nezināja. Pa vidu dārzā viņai ir liels ceriņkrūms. Kaimiņiene redz – Jānis aiziet ātrā gaitā uz māju. Nodomājusi – re, kā negrib pat sasveicināties...” Reiņa klātbūtni jutusi arī kāda bijusī kolēģe. „Viens puisis izgāja laukā no telpas. Tad viņai šķita, ka viņš nāk atpakaļ – aiziet ēna, soļi. Bet izrādījies, ka kolēģis atgriezies tikai vēl pēc kāda laika.” Arī dažas izdarības savās mājās Vita saista ar aizgājušā vīra klātbūtni. „Kad Raimonda Vazdika tūlīt pēc bērēm ciemojās Baltezerā un, gaidot mani, lasīja dārzā grāmatu, viņa manīja, ka kāds ieiet mājā un aiztaisa logu. Domājusi, ka es. Saprazdama, ka nenāku laukā, jo laikam atkal raudu, gājusi iekšā paskatīties. Bet es tikai tajā brīdī piebraucu pie mājām...”

Pārrodoties no darba, Vitas rituāls ir istabā pie Jāņa bildes iedegt svecīti. „Tā nav poza, svecīti Jānim nolieku katru dienu, parunājos, tad nejūtos mājās tik vientuļa.” Gar kājām glaužas zilspalvainais runcis Maksis. To Vita Jānim pirms trim gadiem atvedusi no patversmes. „Ieliku somiņā, rāvējslēdzējs ciet, un Jānim lūdzu – tu varētu man kaut ko atnest no somiņas? Ķeroties pie somas un ieraugot pavīdam divas acis, viņš tā pārbijās...” bužinot Maksi, viņa ienākšanu mājās smejot atminas Vita. Reinis kaķim tā pieķēries, ka strīdu karstumā Maksis bijis pirmais, ko viņš draudējis ņemt līdzi gadījumā, ja ies prom. „Nav dienas, kad par viņu nedomātu. Sākās novembris, tumsa... Cerēju – uzkritīs pirmais sniegs, tad jutīšos labāk. Taču, kad uzkrita, smagums bija vēl lielāks. Jo tajā pirmā sniega sajūtā – Pirmsziemassvētku sajūtā – saklausīju pat slotas švīkstu skaņu, kā mēs pagalmā sniegu tīrījām.”

Audžutēvs Uldis Vazdiks

Satikšanās ar Reini Vitai šķiet likumsakarīga, ņemot vērā vidi, kurā viņa augusi un apgrozījusies. Kad bijām vēl maziņas, mums ar dvīņumāsu vecajā Dailītē vienmēr bija savas vietas, kur sēdēt. Bijām redzējušas visas izrādes, pa teātri vien dzīvojām.” Izrādās, Vita augusi aktiera Ulda Vazdika ģimenē un viņas vecākiem ir aizkustinošs iepazīšanās stāsts. „Mans īstais tētis strādāja Aviācijas institūtā – bija sporta katedras vadītājs, slēpotājs, riteņbraucējs un treneris. Dzīvojām privātmājā, un tētis ciemos bija atvedis savu draugu „papu”, kā vēlāk saucām Uldi Vazdiku. Paps bija ieraudzījis manu mammu – ļoti skaistu sievieti lielām, brūnām acīm – un nodomājis, ka „šitā gan būs mana”. Mamma esot ļoti pretojusies tam visam. Papam tobrīd bija kādi 23 gadi, bet mamma bija septiņus gadus vecāka ar trim maziem bērniem. Taču mīlestība bija uzplaiksnījusi tik stipra, ka abi sagāja kopā. Tad piedzima mans brālis Oskars...” Vitas nopūta ir tik gara, ka domas pavediens netraucēts aizved līdz Oskaram Vazdikam, kas apprecēja aktrisi Raimondu Vazdiku, grima narkotiku atkarībā un pirms 22 gadiem kādā vasaras dienā gāja bojā noslīkstot...

„Uldis mūs uzskatīja par saviem bērniem simtprocentīgi. Lai katram bērnam tik pozitīvas atmiņas kā mums,” turpina Vita. Viņas īstais tētis aizgājis tikai pagājušajā gadā. Bērnībā kontaktējušies ļoti maz, bet uz mūža nogali ar meitām atkal satuvinājies.

Mākslinieku vide, kurā visu mūžu nācies apgrozīties, Vitai neaprobežojas tikai ar vecākiem un abiem vīriem. Viņas dvīņumāsas pirmais vīrs ir tagadējais Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins, no kā dēls Roberts, savukārt vecākajai māsai pirmais vīrs bijis pazīstamais baletdejotājs Jānis Bīviņš, ar kuru attiecībās pasaulē nākusi meita Elīna Bīviņa.

Šķiršanās un satikšanās

Vitas pirmā laulība bija ar Dailes teātra aktieri Juri Frinbergu. „Nodzīvojām 25 gadus, mums ir divi brīnišķīgi bērni un mazbērni. Esmu viņam ļoti pateicīga par mūsu kopdzīvi.” Ar Jāni Vita sagāja kopā pirms 12 gadiem. Domājot par ļaužu runām, kas tolaik viņai pārmeta aktieru – Reiņa un Lāsmas Kugrēnas – laulības izjaukšanu, Vita iztēlojas divas plaukstas. „Saliec cieši tās kopā – tā, lai arī pirksti saķēdējas. Ja šīs plaukstas ir cieši saķēdējušās, neviens tur nevar pa vidu iespraukties. Bet, ja šīs plaukstas ir attālinājušās, izveidojas brīvā niša. Gan man ar Juri, gan Lāsmai ar Jāni... Kaut kas bija noticis viņa ģimenē un bija noticis manā ģimenē,” tēlaina ir Vita.

„Tā dzīvē notiek – cilvēki šķiras. Un jāmāk saglabāt to foršo un labo, kas bijis,” viņa piebilst, neslēpjot atvieglojumu par gaišo sajūtu Jāņa bēru dienā. „Biju nobijusies par banālo variantu, kad divas sievas satiekas bērēs... Kā tas viss būs? Bet viņa bija gaiša un laipna. Es pat atdevu Jēkabam vairākas fotogrāfijas, uzskatot, ka tās personīgi pieder Lāsmai un viņu dzīvei... Jā, viņiem – abiem ļoti lieliem māksliniekiem – pieder aktīvākais dzīves periods. Bet arī sev mēģināju iestāstīt, ka vislabākais posms, kad bērni izauguši un varam baudīt ikdienu divatā, vēl tikai priekšā. Tik daudz mīlestības, cik Jānis man devis, Dievs, dod katrai sievietei. Protams, bijušas arī sāpes un rūgtums, bet tas taču pieder dzīvei...”

Līdz nāve mūs šķirs...

Ka Jānis Reinis ir straujas dabas un periodiski slīgst alkohola postā, Vita zināja arī pirms laulībām ar viņu. „Katrai sievietei taču šķiet, ka viņas mīlestība būs tā, kas glābs un mainīs...” neslēpj aktiera sieva. Pirms četriem gadiem abi klusā ceremonijā tikai tuvāko cilvēku lokā arī salaulājās. „Man reizi dzīvē ļoti gribējās pateikt tos vārdus: „priekos un bēdās, slimībā un veselībā, pārticībā un nabadzībā, līdz nāve mūs šķirs”. Taču Jānis, īstens katolis būdams, laulāties baznīcā nepiekrita, jo vienas laulības jau viņam tur bija slēgtas. Tā jautrā gaisotnē sarakstījāmies Juglas Dzimtsarakstu nodaļā pie Miervalža Jenča.” Vita pasmaida par dienu, kad abi rakstījuši iesniegumu. „Mums prasa: „Līgava, kuru reizi jūs stājaties laulībā? Un jūs, līgavaini?” Jānis saka (atveido rupju vīrieša balsi): „Trešo, bet tā ir pēdējā, vairs es nenākšu”,” reizi, kad abiem no smieklu valdīšanas vaigos metušies krampji, atminas Vita.

Ar siltu smaidu Vita atceras, kā pirms četriem gadiem divatā gājuši gar jūru. „Viņš nesa visus smagumus, i man vēl bērnu mugursomiņu gribēja atņemt. Vienu vakaru uznāca drausmīga vētra. Mēs, ekstrēmisti, teltī, kas pielijusi ar ūdeni, līdzpaņemtās drēbes izstumdītas pa stūriem, lai uzsūc slapjumu, zibeņi sper, un es slēpju galvu viņa klēpī... „Zini, ko,” viņš teica, „tu esi vienīgā sieviete, kas nekliedz balsī, ka grib mājās.” Smējāmies, par visu ko runājām. No rīta sagaidījām skaistu saullēktu, peldējāmies pa pliko, kurinājām ugunskuru... Ja nebūtu Jāņa, nezinu, vai dzīvē būtu ko tādu piedzīvojusi,” nosaka Vita, nocilādama senu metāla kārbu, kurā sakrātas Jāņa rakstītas zīmītes. „Viņš vai ik rītu centās man tādu atstāt pie ledusskapja, un es viņam...”

Pagājušā gada Ziemassvētki tā arī paliks pēdējie abiem kopā. „Mēs gājām vienmēr skatīties eglīti. Pērn nekādu eglīšu nebija, ieraudzīju ļoti smuku priedīti. Saku – ņemam to priedīti, skuja paliek skuja. Viņš – nē, Vita, priede aug daudz ilgāk, to nedrīkst cirst.” Aktiera sieva atklāj, ka mājas skapī aizvien glabājas grezns salaveča tērps, kas kādreiz piederēja Uldim Vazdikam un kurā viņš staigāja, iepriecinādams bērnus. „Kad pirms trim gadiem sākām dzīvot Baltezerā, kaimiņi ieprasījās, vai Jancītis nevarētu par Ziemassvētku vecīti nākt. Tā kā Janka bija tievāks par Vazdiku, sabāzām daudz spilvenu apkārt, sapolsterējām. Viss ciems zināja, ka mums ir savs Ziemassvētku vecītis. Apstaigāja te visas mājas. Visi gaidīja, viss bija norunāts, kur un cikos dāvanu maisus atstāt. Pats arī nāca mājās ar dāvanām, kas viņam kā vecītim bija sadāvinātas. Tā mēs ļoti labu sniega lāpstu dabūjām,” atceras Vita. Kamēr Jānis dalījis dāvanas un klausījies pantiņus, Vita saklājusi galdu, sapucējusies, uzvilkusi skaistāko kleitu, un tālāko vakaru pavadījuši divatā.

Dzīvo atkailinātiem nerviem

Taču patiesas laimes brīži mijās ar kritienu bezdibenī, kad kārtējo reizi Jānis bija padevies alkohola varai. Līdz šā gada pavasarī aktieris piekrita iziet Minesotas programmu. „Pirmajā nedēļā viņš centās mani sazvanīt, lai arī saziņa ar ārpasauli bija liegta. Atrunāju, teicu – Janka, tā ir šmaukšanās, tev ir jārīkojas pēc noteikumiem. Bet viņam vajadzēja zināt, kā man iet, kas ir ar kaķi, kas dārzā notiek...”

Kad atgriezies mājās, virsū atkal uzgāzusies reālā dzīve ar rūpēm gan par izdzīvošanu, gan radošo darbu ar visām no tā izrietošām sekām. Kādu svētdienu, stāvot pie baznīcas, abi izlēmuši padzīvot atsevišķi. „Jānis uz vasaru iekārtojās draudzes nama dzīvoklītī, kas ir desmit minūšu gājienā no mūsu mājas. Mēs katru dienu sazvanījāmies, kopā vakariņojām, strādājām dārzā, pastaigājāmies, taču tajā pašā laikā katrs savā mājā centāmies tikt galā ar dzīvi. Mēs ļoti daudz runājām, viņš man bija bezgala tuvs cilvēks un interesants sarunu partneris, kas daudz bija lasījis un uzzinājis. Taču viņš dzīvoja atkailinātiem nerviem, tāpēc redzēja un juta pasauli saasinātāk nekā daudzi citi.” Jānis mēdzis aizsvilties par negodīgu rīcību, netaisnību, tāpēc ik vakara Panorāmas vai citu ziņu skatīšanās izvērtusies par ilgu monologu pie televīzijas ekrāna. „Viņam bija tīra sirds un instinkts uz pareizību. Viņš ļoti pārdzīvoja par to, kas notiek valstī, un īpaši iekarsa par veciem cilvēkiem un bērniem,” atceras Vita.

Kad dzīvojuši Rīgā, Klijānu ielā, un Reinis vēl strādājis Nacionālajā teātrī, kādu vēlu rudens vakaru, nākdams mājās „cauri kapiem”, viņš atradis zemē nomestu urnu – skaistu, ozolkoka, virsū sudraba uzraksts, kas, visticamāk, saturējusi kāda veca jūrnieka pīšļus. „Atnāk Jānis mājās un saka: „Nē, Vita, tā nedrīkst būt! Tagad iesim uz staķiku, nopirksim lāpstu, lukturi un to urnu apglabāsim.” Abi arī gājām. Jānis izraka bedri, noskaitīja Tēvreizi gan latgaliski, gan latviski. Aprakām, uzlikām svecīti. Domāju: cik daudz cilvēku atnāktu mājās un teiktu – ārprāts, urna izmesta kapos –, sēdētu pie galda, ēstu vakariņas un šausminātos par to, kādi ir cilvēki. Bet Jānis cēlās un gāja, „jo cilvēkam jābūt zemē iekšā”, viņš teica. Tā rīcība viņu tik ļoti raksturoja,” aizdomājas Vita.

„Kāpēc Janka nevarēja...”

Draudzes mājā Reinis aizmiga arī mūža miegā. „Viņa nāve mani nenormāli satrieca. Vienas no pārdomām, kas neliek mieru, ir tās, ka vajadzēja izvilkt no Rūdiņa (aktieris Rūdolfs Plēpis – red.)... Kad nesen lasīju, ka Rūdis izķepurojies no dzeršanas, domāju: nu kāpēc Janka nevarēja izvilkties no visiem tiem mēsliem laukā? Zinu, ka neviens ne pie kā nav vainīgs, ka katram savs ceļš, ka tikai katrs pats ir atbildīgs par savām izvēlēm, bet... es nevaru par to nedomāt. Nemitīgi atgriežos – vai un kā es varēju ko mainīt, lai tā nenotiktu. Ko nozīmē gudrais teiciens „katrs savas laimes kalējs”? Ir taču tik daudz apstākļu, kas maina dzīvi un liek mest kūleņus. Ir tik nenormālas skumjas iekšā, par to domājot, ka brīžam gaisu nevaru ievilkt,” asarām acīs nopūšas Vita.

Pēc aktiera bērēm Vita palasījusi komentārus internetā. „Līdzās patiesi labiem vārdiem bija arī ķengas. Man gribējās kliegt: nodzīvojiet jūs 55 gadus un izdariet tik daudz, cik Janka izdarīja! Lai kāds viņš bija ar savām atkarībām, viņu zina visi, viņš atstājis mantojumu mākslā, dvēselēs, bērnos, viņš ir vēsturiska personība, un beidziet runāt par viņu sliktu!” Aktiera sieva atceras kādu Jaungada nakti Rīgā. „Tramvajā braucām no salūta Vecrīgā. Kad Janka ierunājās, apkārtējie saausījās un sāka sačukstēties: re, kur Rambāns! Es saku – jā, jā, Rambāns! Cilvēki lūdza uz biļetēm parakstīties. Jānis vēl bija dusmīgs, ka es tā pateicu, bet es taču lepojos ar viņu.”

Minesotas dienasgrāmata

Cik bezgala jūtīgs cilvēks Reinis bijis, Vita tā īsti apjautusi tikai pēc viņa nāves. „Zināju, ka Jānis rakstīja Minesotas dienasgrāmatu. Kad no draudzes mājas pēc bērēm vācām laukā mantas, starp teātra papīriem atradu dienasgrāmatu. Ilgi nevarēju tai pieķerties, domājot, ka viņš pats nebija vēl nobriedis man to dot. No otras puses – man gribējās zināt, tik ļoti gribējās atklātu sarunu ar viņu, kādu, cerēju, man šī dienasgrāmata sniegs. Lasīju pamazām – pa rindkopai, pēc tam visu vakaru pārdomājot viņa teikto...” Dienasgrāmatā Jānis lielākoties rakstījis par sievām, bērniem, ārstēšanos no atkarības, par jaunības laikiem, kā ienācis teātrī un par attiecībām ar vecākiem.

„Sadaļā, kurā apraksta savu bērnību, Jānis atceras, ka vislabākais brīdis viņam bija tad, kad nebija mājās ne mammas, ne tēva un viņš varēja dzīvot savā sapņu un grāmatu pasaulē.” Vita secina, ka Reinis bezgalīgi mīlējis mammu un viņu vidū bijusi cieša saikne. Tāpat – savus bērnus, ko viņam dāvājusi gan pirmā sieva Ilze (tagad – Rūdolfa), gan otrā – Lāsma Kugrēna. „Puikas arī brauca satikties ar tēti uz Baltezeru, kopā staigāja. Jānis ļoti pārdzīvoja par viņiem,” turpina Vita, īpaši pievēršoties Jēkabam, kas TV3 seriāla UgunsGrēks skatītājiem labi pazīstams kā Āboliņu viesnīcas administratora Dina lomas atveidotājs. „Šķiet, Jēkabs ir pamatīga sakne, kas turēs tālāk šo dzimtu. Ļoti godīgs, kārtīgs, nobriedis, pareizs, foršs puika. Redzu, ka bērnos turpinās Jāņa krietnums un pamatīgums.” Šķirstot vecos kinožurnālus, ko saglabājusi un iesējusi viņas mamma, Vita vairākos atradusi arī rakstus par Reini un bijusi pārsteigta, cik Jēkabs tagad ir līdzīgs tētim jaunībā.

Citam citu nepazaudēt...

Maisot karstā tējā medu, Vita neslēpj, ka vientulība ir šausmīga. „Man ir brīnišķīga dvīņumāsa, brīnišķīgi bērni, mazbērni, kas par mani rūpējas šajā laikā. Bet neviens jau nevar aizvietot vīru – viņa plecu, uz kā vakarā nolikt galvu. Cilvēki kā divi kamoli satiekas, un pavedieni, krāsas sāk vīties kopā. Kā to pārcirst?” Vita aizdomājas, ka telefonā nav izdzēsusi Jāņa numuru un arvien mēdz uz to piezvanīt. „Zinu, ka neviena otrā pusē nebūs, bet piezvanu, noklausos, ka „abonements nav sasniedzams”, bet ir tā sajūta, ka zvanu.”

Sievietes, kurām vīri aizgājuši, Vitai teikuši, lai nelolo ilūzijas, ka sāpes pāries. „Un tā arī ir. Ik pa brīdim kāda nianse, kāds pēkšņs klikšķis kaut ko atgādina, kā dēļ izmisīgi jāraud.” Vita cer, ka vieglāk kļūtu, ja Jancis beidzot atnāktu pie viņas sapnī. „Es gribētu no viņa atvadīties, justies, ka viņš mani ir apņēmis, un pateikt, ka tiksimies...” nočukst Vita. Stāvot uz jaunā gada sliekšņa, aktiera sieva novēl citam citu ciešāk uzlūkot, pieturēt un nepazaudēt.

Ieva Valtere / Foto: Uldis Valters, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva