Ingus Pētersons par īstu vīru romantiku: "Tas lielais spēkrats ir mīlestība"

Ingus Pētersona lielā kaislība ir opera. Un arī viņš pats ir kaislību cilvēks – ne skaļi patētisks, bet smeldzoši dziļš. Jau bērnībā Ingū ir ielikts labs sportisks azarts un ambīcijas – tie viņu aiznesa uz skatuvēm Eiropas operteātros, kuros viņš dziedāja divdesmit savas radošās dzīves gadus. Ogles vēl gruzd – uz lielās skatuves gribas kāpt joprojām. Jo tas emociju un pieredzes kamols, kas nepieciešams lielam operas māksliniekam, tikai tagad tā pa īstam ir satīts. Varētu dot.

Sākums ir ģimenē

– Pēdējā laikā esat ieguvis jaunu titulu – romantiskākais Latvijas tenors. Kā ar to sadzīvojat?

– Mūzika, kuru man ir lemts dziedāt, ir visai romantiska, sākot ar operu lomām un beidzot ar estrādes dziesmām, gandrīz visas ir par mīlestību. Bet nezinu, vai pats tāds esmu. Diez vai. Taču zināms iespaids ir, ja visu laiku par šo tēmu runā un dziedi. Mūzikā izpildīts vārds ir daudz stiprāks nekā izrunāts, un būtu nepareizi teikt, ka uz mani tas nekādu iespaidu nav atstājis. Bet laiks ir aizskrējis, gadu desmiti aizaulekšojuši, un daudz kas ir mainījies. Es nedzīvoju ar sajūtu, ka man šis tituls ir dots. Zinu, ka pāris tenoru noteikti ir daudz romantiskāki par mani (smejas).

– Bērnībā tētis jūs gribēja ievadīt aktīvā sporta dzīvē, bet jums sirdī bija mūzika?

– Arī tētim sirdī bija mūzika. Viņš brīvajā laikā spēlēja ģitāru, dziedāja, komponēja, rakstīja dzeju – bija visai romantisks cilvēks, lai gan bija fizkultūras skolotājs un pat Latvijas izlasē vieglatlētikā. Viņš bija mans pirmais treneris, sāku ar astoņcīņu, desmitcīņu, tad pārgāju uz šķēpa mešanu. Bet arī mūzikas mīlestība lielā mērā ir no viņa.

– Esat stāstījis, ka jūs nepieņēma Rīgā mūzikas skolā un jūs traucāties uz Cēsīm.

– Tā tiešām bija. Mediņa skolā netiku uz pianistiem un ar motociklu braucu uz Cēsu mūzikas skolu, pa taisno gāju eksāmenā, nospēlēju, aukstām rokām, jo biju braucis bez cimdiem, bet kaut kā izdevās atbrīvoties. Es sevi nekad neesmu apzinājies par lielu pianistu, tā drīzāk bija pēdējā iespēja iet mūzikas ceļu. Jo tēvs man teica: Saulkrastu skolā nepaliksi, izvēlies – vai nu nāc man līdzi uz Murjāņu sporta skolu, vai stājies kādā, kas saistīta ar mūziku.

– Jūs audzināja arī vecāku grāmatplaukts?

– Jā, ļoti. Viss, kas tajā bija, izgāja cauri manām smadzenēm. Tētis man bija dabūjis tā laika aizliegto literatūru – Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni”, tā kļuva par manu mīļāko grāmatu. Es tā priecājos, ka tagad pēc tās top filma. Redzēju fragmentu, kas uzņemts Ādažu poligonā, ļoti patika.

Laimīgais gadījums

– Jums bieži dzīvē ir nācies ko atrisināt ar uzņēmību?

– Ļoti bieži. Pirmoreiz, kad 86. gadā braucu uz Operas festivālu Īrijā. Aizbraucu uz Maskavu, atdevu Latvijas PSR pasi, dabūju Padomju Savienības ārzemju pasi un viens pats lidoju. Bet reiz es paliku Londonā – pieņēmu lēmumu nebraukt atpakaļ uz Latviju. Tētis un mamma atbrauca tikai ciemos, bet tas bija absolūti patstāvīgs laiks.

– Staigājāt pa operteātriem, piedāvājot savu talantu?

– Man Londonā bija aģents.

– Kā jūs to dabūjāt?!

– Tas ir vesels stāsts. Viļņā bija visu Baltijas republiku operteātru solistu noklausīšanās, no visas pasaules bija sabraukuši menedžeri. No Rīgas aizbraucām diezgan kupls bariņš, bet vienu dienu par vēlu – visi bija jau prom... Vakarā piebraucam pie Viļņas operteātra, ar Māri Skuju ieejam vestibilā un skatāmies – tur vēl grozās viens vīrs, pēc skata ārzemnieks. Māris saka – iesim, pajautāsim, vai viņš arī nav kāds menedžeris. Izrādās – jā, no Londonas, un viņam tieši vajag tenoru, man saka – ja vari nodziedāt tūlīt pat, es labprāt noklausītos. Tā sanāca – no autobusa uz dziedāšanu. Labums tāds, ka nepaspēju nobīties. Atradām telpu, Māris spēlēja klavieres, es nodziedāju divas operārijas, vēlāk menedžeris man atsūtīja vēstuli ar lūgumu ierakstīt vēl vienu fragmentu, un tad nāca uzaicinājums. Pēc gada es jau dziedāju Veksfordas operas festivālā Īrijā. Tas bija absolūts laimes gadījums. Durvis, kas pavērās vienkārši caur gadījumu.

– Arī uzņēmība – iet klāt svešam cilvēkam.

– Par to jāsaka paldies Mārim Skujam, jo tā nebija mana uzņēmība. Es nevienā valodā, izņemot latviešu un krievu, toreiz vēl nerunāju. Ja nebūtu Māra, es noteikti nebūtu piegājis. Un bija vēl viena sakritība – konkrēti cilvēki mani nelaida uz Īriju. Tajā laikā kultūras ministrs bija Jāzeps Barkāns, maniem draugiem labi pazīstams. Aizgāju taisni pie viņa – man liek šķēršļus. Viņš piezvanīja uz Operu un pateica – viss, Pētersonam jābrauc! Atkal – ja nebūtu tādas pazīšanās... Tā laikam dzīvē ir.

– Jāsaredz ceļš?

– Jāgrib. Es jau visu laiku ar domām tiecos turp – izmēģināt. Dziedātāja mūžs nav pārāk garš, gribas pierādīt sevi, paskatīties, kāds esi uz pasaules fona, kā tiec novērtēts. Izrādes bija gan Londonā, gan citās Anglijas pilsētās, man bija galvenās lomas: Rigoleto biju hercogs, Traviatā – Alfredo, Lučijā – Edgardo. Tas man deva pamatu zem kājām, sajūtu, ka varu pastāvēt. Pēc tam aizbraucu uz Vāciju, tiku Āhenes teātrī, vēlāk – Ķīlē. Stokholmā Tautas operā sāku ar Hofmaņa stāstiem, pēc pāris gadiem tiku arī Karaliskajā, nodziedāju lomas četros iestudējumos.

Pasauli pret mīlestību

– Dziedātāja Anna Netrebko Manhetenā kredītā paņēmusi miljoniem vērtu dzīvokli. Kāpēc jums nav dzīvokļa Manhetenā?

– Tā ir tāda vieta – laikam dārgāk vairs nevar izvēlēties.

– Labi, Stokholmā...

– Tur dzīvokli Opera deva. Pēc tam es kādu laiku dzīvoju Grācā un pamazām atgriezos Rīgā.

– Bet kāpēc?

– Tāpēc, ka es Ditu sastapu.

– Ak, mīlestības dēļ – ļoti romantiski.

– Tā varētu teikt, jā.

– Varējāt Ditu aizvest sev līdzi – arī viņa ir liela māksliniece.

– Sākumā tā bija – dzīvojām Grācā, bet viņai arī, protams, vajadzēja izpausties, nevarēja tikai kā sieva braukāt līdzi. Tā bija liela pretruna.

– Diviem māksliniekiem ir grūti dzīvi samenedžēt?

– Nav viegli. Bet es nevaru iedomāties, kāda būtu jēga dzīvot, ja nebūtu mīlestības. Nekādas mākslas nebūtu (smejas). Jo tomēr tas lielais spēkrats ir mīlestība. Lielais radītājs.

– Jūsu meita tagad ir romantiskā jaunības vecumā.

– Jā, viņa ir pasteļa krāsās. Jūlijā paliks astoņpadsmit. Meita ir izaugusi, es priecājos, ka viņa ir laimīga, atradusi ceļu, kuru iet.

– Mūziku?

– Nē, viņa jau otro gadu mācās Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Milzīgi daudz jāstrādā, bet es tiešām redzu, kā veidojas viens mākslinieks. Man šā talanta nekad nav bijis, neesmu varējis neko uzzīmēt, uzgleznot, man nav proporciju izjūtas. Protams, Marta Līna visu laiku arī dzied – zīmē, rasē, šuj un dzied. Tā dzirkstele viņā ir, brīnišķīga balss – kad klausos, neviļus acīs riešas asaras, tik unikāla. Pabeigs šo skolu, redzēs, kā talants attīstīsies, cik spēcīgs tas būs. Jo tas neliek cilvēku mierā. Viņš nejūtas savā ādā, ja iet citu ceļu.

– Bet jūs Martu Līnu tomēr neaizstiepāt uz mūzikas skolu – spēlēt flautu vai citu instrumentu, dziedāt?

– Viņa desmit gadu mācījās Doma kora skolā. Ļoti nopietni – kora dziedāšanu, flautu, klavieres, visu smago programmu, aizgāja prom no 10. klases.

– Vecākiem parasti šķiet, ka tā ir sešpadsmitgadīgā kaprīze.

– Tā arī bija, mēs teicām – nedomā, ka tur būs vieglāk. Doma kora skolā ir ļoti augstas prasības, bija milzīgi daudz jāmācās, arī brīvajā laikā. Un tad likās – ā, tur jau viegli, tikai pazīmē, bet viņiem ir vēl vairāk jāmācās. Taču tur nav... tās skatuves. Var darīt mierīgi, mājās, varbūt tas ir būtiski.

– Jo skatuve tomēr ir plēsoša, paģēroša, tērējoša?  

– Tā ir.

– Jums arī vēl ir lampu drudzis?

– Jā, protams. Tā tas ir, un tur neko nevar darīt.

 Oglītes vēl gruzd

– Operdziedātājam jūsu gadi nav nekāds vecums. Jūsu skolotājs Kārlis Zariņš dziedāja līdz sirmam vecumam, viņam deva pat romantiskās jaunekļu lomas. Bet kā jūs jūtaties – jums vēl ir ko darīt uz Operas skatuves?

– Labu laiciņu esmu atgājis no tā visa. To zināmā veidā var salīdzināt ar izdzisušu ugunskuru – ja pelnus parušina, oglītes vēl gruzd. Pie kāda labvēlīga vēja tās var aizdegties.

– Sūtāt domas Operas virzienā, lai nāk kāds labs piedāvājums?

– Tas lielā mērā saistīts ar veselību un daudziem objektīviem apstākļiem. Bet es tik un tā savu identitāti saredzu caur opermūziku. Lai cik jauki skanētu vieglā mūzika, mana sirds un dvēsele ir klasiskajā. Bet esmu ārkārtīgi laimīgs par Jāņa Lūsēna jauno koncertu ciklu. Tas zināmā mērā ir... neteiksim, glābšanas riņķis, bet ļoti vērtīga dāvana man, īstajā laikā. Mūsu pirmais koncerts bija 7. aprīlī – paša Lūsēna dzimšanas dienā. Jauki, ka viņš cilvēkiem to dāvā.

– Romantikas koncerti notiks daudzviet Latvijā. Kuras ir jūsējās?

– Viena sirdsvieta ir Cēsis. Bet mūsu koncertu vietas ir Kuldīga, Alūksne, Rēzekne, Ādaži... Nē, par Cēsīm man nekā tuvāka nav. Tā ir īpaša vieta.

– Gulbeni jūs īsti neatceraties – bijāt mazs, kad tur dzīvojāt?

– Man bija viens koncerts Gulbenes Katoļu baznīcā, un pēkšņi iekšējā balss teica – aizej apskaties to māju, kurā dzīvoji! Skatos – divstāvu ķieģeļu, padomju laika, balta – tā, bet kāpēc tu domā, ka tās ir īstās? Atceros, kā gāju uz bērnudārzu – no mājas, mazliet pa ielu, un tad kreisajā pusē jābūt parkam, kuram gājām pa diagonāli. Domāju – ja tālāk tas būs, tad viena no tām mājām ir īstā. Un bija parks, pareizi, Rīgas ielā.

– Vajadzēja tādu atskaiti dabūt, pie bērnības punkta, mājas sienai roku pielikt?

– Par pielikšanu – atceros, kā brālis pie tās mājas man Rīgu rādīja. Teica – pieliec mēli pie ragaviņām! Es pieliku un redzēju! (Smejas.)

– Ko jūs gribētu novēlēt Jānim Lūsēnam dzimšanas dienā?

– Mūsu laikos bieži šķiet, ka visas melodijas jau ir bijušas, bet Jānis uzraksta, un atkal iekšā ir svaigums, viens plūdums ar dzeju. Es novēlu, lai šis avots nekad neizsīkst, tas māksliniekam ir dzīvības jautājums. Lai ciniskums, apnikums un visas šīs lietas paiet nost, jo māksla tās iznīcina, tāpat kā mūzika – visu negatīvo.

– Un ko jūs sev gribētu novēlēt – to pašu?

– Zināmā mērā jā – lai to potenciālu, kas manī ir, es dabūju ārā. Lai tas nepaliek, kā saka, zem pūra.

Romantika ir visur

– Jūs abi ar Lūsēnu – divi smagsvari mākslā – vēršaties pie cilvēkiem ar ko tik gaišu kā romantika.

– Man šķiet, tas cilvēkiem ir vajadzīgs.

– Atgādinājums par mīlestību?

– Ne tikai. Romantika var būt dažādās formās. Nav obligāti nepieciešami divi cilvēki. To var izjust ar kafijas smaržu, vērojot saulrietu jūras malā, pie ezera no rīta, kad putni mostas, rozes, zāles smaržu... Manuprāt, tā ir sajūta, kas modina cilvēkā jūtas, kas saistītas ar skaisto, ko neikdienišķu, ko nepamanām katru dienu. Tāpēc romantiku var izbaudīt arī dziļā vientulībā. Tas arī ir romantisks stāvoklis, kad cilvēks sapņo, domā par ko nezināmu, nebijušu.

– Nav taču tā, ka dvēsele ar gadiem notrulinās?

– Pieņemu, ka ir arī tā. Labi, ja cilvēks patur dvēseli romantisku, atsperīgu, jūtīgu. Šķiet, lielākais ienaidnieks, kas to nogalina, ir komforts, viss, kas saistīts ar tā saukto labklājību. Arvien labāk dzīvot nozīmē vairāk naudas, dzīvojamās platības, mašīnu, iespēju. Manuprāt, ceļot ir viens veids, kā baudīt romantiku. Jo pasaule ir tik interesanta un dažāda. Kā grāmatu atšķirt – katra lappuse, diena ir citāda. Tu tiecies, iepazīsti ko jaunu. Cilvēki ir dažādi – tādi, kas romantiku saskata pat mazā nieciņā, un tādi, kas nostājas jūras malā vai pie ārkārtīgi skaista skata kalnos un ir pilnīgi nespējīgi to uztvert. Pazīstu tādus diezgan daudz, tad domāju – tu vari vienreiz apklust? Lūdzu, nerunā par ikdienu, savām lietām – paskaties apkārt, kur esi atbraucis! Bet cilvēks vienalga domās visu laiku risina kādas materiālas lietas. Mēģini pārslēgties, paskatīties apkārt! Cilvēkam jāierauga skaistais – tas atver dvēseli.

- Un paliek kā nospiedums...

– Protams, to nevar atņemt. Tas ir bijis tavs piedzīvojums, vēl ilgi atmiņās var atsaukt to smaržu vai skatu. Iespēju ir milzīgi daudz, tikai jāprot tās saskatīt.

 Citreiz to nevaru panest

– Jums kā māksliniekam dvēselei ir jābūt atvērtai, nemaz nevarat visas durvis aizvērt. Jābūt kādam vējam, pat caurvējam.

– Jā, bet tas ir mazliet bīstami. Ja cilvēks ir pārāk jūtīgs, viņam ir grūti šajā pasaulē. Viņš visu pārāk ņem pie sirds. Pat negribot. Pietiek jau, ka klausies mūziku un lasi dzeju, kas koncertā Romantika ir brīnišķīga. Un Jānis ir uzrakstījis tik lielisku mūziku, ka klausies un dvēsele kūst. Citreiz man tas ir par daudz, nevaru panest. Tad mēģinu distancēties no šīs pārmērīgās jūtības...

– Jūs to mākat?

– Ne vienmēr. Bet ar gadiem tomēr kaut ko iemācās.

– Kaut kā sadzīvot ar sevi?

– Tas ir lielākais noslēpums. Ja cilvēks spēj sadzīvot ar sevi, tad jau var teikt, ka viņš ir veiksmīgs. Novēroju, ka par sevi tik bieži esmu pārsteigts, domāju – kā es tā varēju izdarīt?! Vai tiešām vēl kas tāds var nākt laukā? Tās lielās, sāpīgās vilšanās jau vienmēr ir sevī. Neviens cilvēks nevar tā pievilt kā pats sevi.

– Un paiet gari gadi, kamēr iemācies sev piedot, nebērt katru dienu pelnus uz galvas?

– Dzejnieks Kārlis Krūza ir jauki teicis – pārāk smagi nav jāņem nekas, nav jāskumst katru dienu. Manuprāt, precīzāk vairs nevar. Jo galu galā – ko tas dod? Ja izraisa kādu pozitīvu darbību, tad jā, bet, ja cilvēks vienkārši ir sabrucis zem smaguma, tas nepalīdz dzīvot. Domāju, komponistiem, rakstniekiem tāda dvēseles plosīšana palīdz radīt ko dziļu, bet izpildītājmāksliniekam, dziedātājam nepalīdz nekādā veidā. Tas tikai apgrūtina dziedāšanu un balsi padara smagāku. Protams, dvēselei pieredze ir, sāpes mūs audzina, skolo, un beigās – viss, kas tevi nesalauž, padara stiprāku. Līdzsvars ir ļoti svarīgs.

– Jūs protat kultivēt laimes sajūtu ikdienā?

– Nemāku. Bet bieži vien cenšos. Ir tāda metode – tev jāsmaida, pat ja galīgi negribas, jo tas fiziski smadzenēm dod impulsu. Kaut īsti nesaprotu, kā tā var būt, jo smadzenes jau ir pirmā instance, kas dod impulsu. Laikam kāda atgriezeniskā saikne – ka tās sāk ražot laimes hormonu. Vismaz prieka. Un tiešām esmu ievērojis – eju staigāt, pilnīgi jūtu, ka seja nokritusi tādā nelaimīgā izteiksmē – nē, nē, smaidi, vienkārši smaidi, piecas minūtes! Un tad kaut kas atvelkas nost. Tehniku noteikti ir milzīgi daudz, bet šī ir ļoti vienkārši īstenojama jebkurā brīdī.

– Jūs kā izbijis sportists taču zināt, ka arī kustības...

– O, jā! Tā simtprocentīgi strādā – īsta fiziska slodze – uzkāp uz riteņa, trenažiera, un minies!

– Jums tāds ir?

– Reizēm es tam noslauku putekļus. Bet ir periodi, kad tiešām lietoju. Vairāk dodu priekšroku pastaigām svaigā gaisā. Jo tur ir laime iekšā – kad no rīta atver logu un iesmaržo rīta gaisu, tajā ir kas tāds... Gaisā ir milzīgi daudz tā, ko mēs nezinām, bet intuitīvi jūtam kā enerģiju.

– Joprojām dzīvojat Grīziņkalna rajonā?

– Jā, Zvaigžņu ielā. Un man ir palaimējies, ka dzīvoju starp diviem parkiem – Ziedoņdārzu un Grīziņkalnu. Tur man ir iezīmētas savas trases – lielie apļi, mazie apļi, apmēram zināms attālums. Katru dienu mēģinu nostaigāt kādus sešus kilometrus.

– Bet jūs taču zināt, ka pats esat kā tāda recepte, lai cilvēki sāktu smaidīt, tiklīdz dzird jūs dziedam Vindsērfingu?

– Es ļoti par to priecājos. Citreiz eju pa ielu, jūtu – kāds paskatās uz mani un tā pasmaida. Tas ir jauki, ja cilvēkiem izraisu pozitīvas emocijas. Kāpēc ne?

Celtnes ar sirdsapziņu

Ingum Pētersonam ir savs ieskats par to, kāpēc vienā telpā balss skan, bet citā – ne lūdzama. Viņš uzskata, ka arī mūsu Operā pirms pārbūves bijusi pilnīgi cita gaisotne. Hm, vai tika izdzenāts Operas spoks?

– Kāds gariņš acīmredzot tika izdzenāts, jo pēc tam... vismaz manās sajūtās kaut kā ir trūcis – tās omulīgās sajūtas, kas bija, ļoti labās akustikas; sāpīgi, ka tā tika izjaukta. Skatuves griestus pacēla par sešiem metriem, un līdz ar to skaņa lielākoties paliek uz skatuves. Plus vēl tendence – likt mākslīgo segumu, it kā lai dejotājiem būtu vieglāk. Bet līdz ar to skaņa vispār pazūd. Skatuve ir koka – perfekts rezonators, un agrāk tam virsū lika biezu lina pārklāju, kas arī ir dabisks materiāls un neizjauc akustiku. Bet, ja uzklāj plastmasu, – cauri, skaņas vairs nav.

Bet tas nevienu, izņemot dziedātājus, neinteresē. Tā ir diezgan izplatīta nelaime, ne tikai Rīgā. Neuzdošos par ekspertu, bet arī Grācā pēc pārbūves akustika pazuda. Tas tika uzskatīts par vienu no izcilākajiem akustiskajiem operteātriem Austrijā, pēc tam vairs nebija. Un tādu piemēru ir diezgan. Kad Sanktpēterburgas Konservatorijas Baltajā zālē izjauca skatuvi, zem tās ieraudzīja stikla lausku klājumu. Šie domāja – kāds muļķis sabēris – un izmeta ārā. Bet tas bija darīts ar lielu gudrību. Kādreiz bija zināšanas, nu tās ir aizgājušas. Kopā ar sirdsapziņu. Tur arī pazuda akustika.

Visi skatās uz lētākiem materiāliem. Viens no tādiem, ko nedrīkst izmantot akustiskās telpās, ir finieris. Toties finieris ir ļoti lēts. It kā koks, bet salīmēts, pretēji šķiedrām, un tas lauž dabisko skaņas vilni. Visās jaunajās prominentajās Latvijas koncertzālēs tas ir izmantots. Speciāli pārbaudīju – trijās mūsu lielajās zālēs izmantots finieris. Skaņa izplatās pa segmentiem – vienā vietā skaļāk, otrā – klusāk, galīgi haotiski.

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: no personīgā arhīva, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva