Pasaules apceļotājs Dons: "Braukt kompānijā vai vienatnē – tās ir divas dažādas garšas"

Mazāk runāt, vairāk klausīties un skatīties

“Pēc raidījuma 1000 jūdzes Indijā uzņemšanas mājās nesteidzos. Jau braucot uz Indiju, zināju, ka palikšu ilgāk. Biju aizrāvies ar jogu, mani interesēja indiešu kultūra, un gribējās to iepazīt. Tas bija 2009. gadā – mana pirmā pieredze vienatnē svešā valstī. Neesmu ekstrēmists, ar izpletni lēktu piespiedu kārtā, bet iepazīt pasauli man patīk. Arī negaidīti un pārsteidzoši notikumu pavērsieni nebiedē, bet – kas interesanti – bīstamākos brīžus Indijā piedzīvoju kopā ar filmēšanas grupu, nevis vienatnē. Atradāmies slēgtā zonā džungļos, un vietējais gids piedāvāja sešos no rīta to pamest, lai apskatītu neskartu dabu. Neviens negribēja tik agri celties, bet es biju ar mieru. Lai to uzfilmētu, līdzi bija jānāk arī operatoram, un viņš par to nebija īpaši priecīgs. Kādus trīs kilometrus aiz drošās teritorijas elektrības žoga redzējām svaigas tīģera pēdas, čūskas, rāpuļus un citus dzīvniekus. Toreiz nezināju, ka tīģeri ik gadu Indijā saplosa vairākus desmitus cilvēku. Tikai pēc tam sapratu, cik bīstami tas bija, un tagad notikušo atceros kā pasaku. Kad paliku viens, braucu no pilsētas uz pilsētu, bija arī vietas, kur atgriezos. Nevaru akceptēt indiešu kastu sistēmu, bet ir vērtības, kas šajā kultūrā man ir pieņemamas un patīk. Piemēram, jēdziena būt šeit un tagad patieso nozīmi izpratu tieši Indijā. Iespējams, tas šķiet novazāts, bet, ja aizdomājies, saproti, ka šodiena ir viss, kas tev ir. Šodien nav ne rītdienas, ne vakardienas.

Man patīk ceļot vienam. Pēc Indijas sapratu, ka man tas der. Tā ir neaprakstāmas brīvības izjūta. Nav jārēķinās ar otru, vari pats plānot dienu un darīt, ko gribas. No vienas puses – egoisms pārākajā pakāpē, no otras – iejūtība pret otru cilvēku, kurš nebrauc līdzi. Ja nepaņem līdzi draugu, iespējams, ieguvēji esat abi, un jūsu draudzība turpināsies. Es, protams, ampelējos, bet var būt visādi. Ceļojot viens, vairāk uzsūc, vairāk esi ar sevi un attiecīgi pēc tam vari vairāk dot. Tas vairo drosmi, īpaši, ja no šīs pieredzes baidies. Noriskē, jo tas ir jāizbauda. Varbūt tas būs pilnīgi garām, bet tad tu zināsi, ka tev tas neder. Tā būs jauna pieredze, turklāt nožēlot varam tikai to, ko neesam izdarījuši.

Vismaz kaut ko es dzīvē esmu izdarījis - iekāpu tajā vilcienā, par kuru dziedu

Arī uz Vārānasī cauri Sibīrijai devos viens – tas bija pienākums. Ceļojuma kulminācija bija brīdī, kad Deli iekāpu vilcienā uz Vārānasī. Lai cik sentimentāli tas izklausītos, ieslēdzu iPad un noklausījos Pēdējo vēstuli. Mani pārņēma savādas emocijas. Tas bija tāds – jē, forši! Vismaz kaut ko dzīvē beidzot esmu izdarījis – iekāpis tajā vilcienā, par ko dziedu.

Protams, man patīk ceļot arī kompānijā, bet tas ir citādi. Tās ir divas dažādas garšas. Vienatnē ir lielāka iespēja iepazīties un gūt vairāk iespaidu. Piemēram, ja vilcienā uz Vārānasī man būtu ceļabiedrs, kontakts ar apkārtējiem samazinātos. Es pilnīgi noteikti nebūtu tā smējies un dzirdējis tik daudz dažādu stāstu. Ceļojot plašumā vēršas pieklājība. Jo vairāk iegūsti – foršākus stāstus un notikumus, jo kļūsti pieklājīgāks. Veidojas tolerance, vairāk izproti cilvēkus. Esmu piefiksējis, ka mazāk runāju un vairāk klausos un skatos. Esmu vērotājs. Tas man ir paticis vienmēr.

Lai sevi restartētu, uzlabotu fizisko sagatavotību un veselību, reizi gadā ārpus Latvijas rīkoju sporta nometni. Veicu paša izdomātus pārbaudījumus – skrienu, vingroju, ēdu sabalansētu uzturu un baudu vienatni. Man patīk paņemt laivu un braukt gar jūras krasta klintīm, apbrīnot to gigantiskumu un apzināties, ka lielāks vilnis mani pret tām izšķaidītu kā putekli. Dabas varenība un spēks, un cilvēks, kas patiesībā ir tikpat vērtīgs kā mērkaķis vai zebra... Pēc disciplīnā un rutīnā pavadītas nedēļas ceļojums ir nedaudz apnicis, taču ir gandarījums. Pērn biju Krētā, aizpagājušajā gadā Turcijā. Esmu tiešām laimīgs, ka man ir šāda iespēja. Ceļojumus plānoju laikus, jo tas ir lētāk. Ir bijuši arī spontāni braucieni tepat uz Viļņu, Palangu vai Tallinu. Tikpat ļoti kā Sibīrijas plašumi man patīk arī Londona un Losandželosa. Iespējams, karstuma iespaidā nebiju sajūsmā par Ņūdeli, bet, ja man jānosauc sava mīļākā pilsēta, tā noteikti ir Rīga.”