Blogere Zane: "Ceļošana ir intensīvāka kopā būšana nekā laulībā"

“Pirmā reize, kad ceļojumā devos viena, bija studiju laikā. Braucu pārstāvēt Latviju Pasaules farmācijas studentu konferencē. Tas nebija tipisks ceļojums, tomēr ietvēra daudzus ceļošanas elementus – lētākās transporta iespējas atrašana, biļešu rezervēšana, viesnīcas sameklēšana. Atceros, jutos dīvaini – esmu viena svešā vidē, “zaļš gurķis”, kas nejēdz neko ne no dzīves, ne ceļošanas. Bija drusku bail, bet galā tiku. Pirmā nopietnā ilgtermiņa ceļošanas pieredze vienatnē bija ASV – aizlidoju uz Losandželosu, noīrēju mašīnu un devos apskatīt rietumkrasta nacionālos parkus. Arī toreiz ceļi mazliet trīcēja, taču ne tāpēc, ka biju viena. Lai arī esmu pieredzējusi autovadītāja, tomēr sēdēt pie nepazīstama auto stūres, piektdienas vakara satiksmē, tumsā un lietū, traucoties pa astoņu joslu šoseju bez nojēgas, kur jānogriežas, bija pārbaudījums.

Ceļojot viena, esmu brīva savā izvēlē, un tas, manuprāt, ir galvenais, lai gan arī ceļošanai kompānijā ir savi plusi – finansiāli izdevīgāk, dažreiz drošāk, var dalīties emocijās, un bieži vien kopā ir vienkārši jautrāk. Taču vārdam pielāgošanās ir laba un slikta nozīme. Ir situācijas, kad pielāgošanās otram vai situācijai ir vitāli nepieciešama, tomēr, ja visu dzīvi pavadām pielāgojoties, tā nav jēdzīga pieeja. Vienatne ir mazliet egoistiska un ļoti brīva. Citreiz vientuļa. Vienatnē ir daudz vieglāk iepazīt vietējo vidi un cilvēkus, arī citus ceļabiedrus. Esot kopā ar kādu, gribot negribot esi pašpietiekams – ir ar ko sarunāties, kopā paēst, apmeklēt pasākumus, attiecīgi neesi tik atvērts apkārt notiekošajam kā vienatnē. Esmu secinājusi, ka, piemēram, ejot pārgājienā viena, daudz vērīgāk uztveru visu, kas ir ap mani, – augus, akmeņus, putnus, vēju. Šādos brīžos rodas saturīgākas domas, jo galva nav aizņemta ar sarunām.

Esmu ceļojusi ar vecākiem, draugiem, dzīvesbiedru, tomēr, ja ir vēlēšanās atrast ceļabiedru, to visvieglāk izdarīt ceļā. Braukt atvaļinājumā uz pāris nedēļām, kad ceļošanas laiku var saskaņot ar līdzbraucēju, nav tas pats, kas doties prom uz vairākiem mēnešiem. Ne katrs var izbrīvēt laiku, un ne ar katru ir vēlēšanās doties ilgā ceļā, jo ceļojot nepieciešama ļoti laba saskaņa. Tā ir intensīvāka kopā būšana nekā laulībā. Dzīvojot mājās, vairākumā gadījumu pa dienu esi darbā kopā ar citiem cilvēkiem, bet vakaros un brīvdienās – ar ģimeni. Savukārt, ceļojot septiņas dienas nedēļā divdesmit četras stundas diennaktī, esi kopā ar ceļabiedru. Teiciens – ja vēlies kādu kārtīgi iepazīt, dodies kopīgā ceļojumā, ir patiess. Atrast kādu, kura putni draudzējas ar taviem putniem, ar kuru ir kopīgs miega ritms, ēšanas paradumi, interešu loks, tas negadās bieži. Ja ceļo lielākā grupā, risks pieaug – agrāk vai vēlāk rodas konflikts, jo cilvēku raksturi un intereses ir raibas kā dzeņa vēders.

Paradoksāli, bet ceļojot vienatnē, reti sanāk būt vienai – apkārt ir vietējie, citi ceļotāji. Sāc pļāpāt ar blakussēdētāju autobusā vai nolem aiziet vakariņās ar hosteļa istabas biedru, un, ja kopā ir interesanti, diezgan bieži tiek pieņemts lēmums turpināt ceļu kopā. Ar šiem cilvēkiem ir arī vieglāk šķirties – kolīdz parādās atšķirības plānos – adios, un vari turpināt savas gaitas. Iepazīties ir ļoti viegli, un kopā ceļošanas laiks var būt dažāds – no pāris stundām līdz vairākiem mēnešiem.

Vai sievietei ceļot vienai nav bīstami? Es nedotos viena uz valstīm, kurās ir ļoti kriminogēna situācija vai radikāli atšķirīga izpratne par sievietes lomu uz šīs zemes. Dzimuma dēļ savādi esmu jutusies Tunisijā, Turcijā, Gruzijā un visās “-stānās”. Neteikšu, ka jutos apdraudēta, bet vīriešu uzmanība vientuļai ceļotājai mēdz būt ļoti nogurdinoša. Līdzīga sajūta ir ceļojot Āzijas nomalēs, tiesa, rases, nevis dzimuma dēļ. Vairākumā valstu ceļot vienatnē sievietei vai vīrietim ir vienādi droši vai bīstami – abi dzimumi var pieredzēt brīnumus un laipnību, abi var dabūt pa tauri. Daudz kas atkarīgs no ceļotāja veselā saprāta un arī veiksmes.

Nezinu, vai tieši ceļošana vienatnē man ir daudz ko iemācījusi, drīzāk ceļošana kā tāda. Pieņemt citādo, nenosodīt, novērtēt to, kas ir, apjaust, cik maz mums dzīvē nepieciešams, novērtēt cilvēku labo sirdi, svešinieku laipnību visās pasaules malās, ticēt brīnumiem un paļauties, paskatīties uz Latviju no cita rakursa un vēl daudz ko citu.

Visspilgtākie bijuši divi ceļojumi – Antarktīdas apmeklējums pagājušā gada sākumā un Santjago ceļš pirms pāris gadiem. Tie abi bija emocijām piesātināti. Un atkal jau – es nedomāju, ka man ir bijusi iespēja piedzīvot šos brīžus tāpēc, ka ceļoju viena, bet gan tāpēc, ka ceļoju. Komodo pūķu lēnā gaita džungļos, spilgti zils mirguļojošs planktons okeānā Indonēzijas salu vidū, Jaungada nakts, dzerot šampanieti ar Lieldienu salas Lielajiem akmens vīriem, lēciens ūdenskritumā Flores salā, vējš matos uz motorollera Vjetnamā, tirkīza ezera acs Patagonijas sniegoto kalnu virsotnē, saullēkts virs Lielā Kanjona, varavīksne Igvasu ūdenskritumā, nejaušs bildinājums Maču Pikču vidū, pēkšņs negaiss, braucot nostopētas mašīnas kravas kastē, kondora planējums dažu metru attālumā Villarica vulkāna sniegos, Santjago katedrāle, kur cilvēku sejas slapjas no lietus un asarām... Esmu ļoti laimīgs un īpašiem brīžiem bagāts cilvēks.

Tiem, kas nolēmuši doties ceļojumā vieni pirmo reizi, iesaku vienkārši doties. Visās pasaules malās ir laipni, atsaucīgi un izpalīdzīgi cilvēki. Ir arī nejauki, bet viņu ir krietni mazāk. Ja interesē kājāmiešana, brīnišķīga iespēja pirmajai reizei ir Santjago ceļš. Īsākiem izbraucieniem iesaku nedēļas nogali kādā Eiropas pilsētā. Nakšņo hostelī vai – vēl labāk – lai pabūtu vietējo paspārnē, meklē naktsmītni Airbnb vai Couchsurfing vietnēs. Tas nebūs pārāk dārgi, kā arī sākumā varēs patrenēties pabūt svešumā, mums ierastā kultūrvidē. Jā, un met pie malas iedzimto kautrību – ej klāt un iepazīsties ar svešiniekiem, nekautrējies prasīt padomu vietējiem, dari to, kas patīk, ko gribas. Nebaidies. Un paļaujies. Esi atvērta piedzīvojumiem un nejaušībām – tās tevi atradīs pašas.”