Agris Blaubuks: „Vīrieši, saņemieties un appreciet savu civilsievu!”
„Esam laimīgākais pāris Latvijā un tādi grasāmies palikt līdz pat mūža beigām,” drīz pēc kāzām teic Laura un Agris Blaubuki. Viņi ir pārliecināti, ka vēl labāk saprasties un vairāk mīlēt nav iespējams.
Vēl lielāka stabilitāte un mīla
Kas jūsu dzīvē mainījies tagad, kad abi esat vīrs un sieva?
Laura:Kas mainījies? Man ir jauns uzvārds. Izņēmu jaunu pasi. Ir jocīga, bet forša sajūta. Manuprāt, ja precas, tad visiem ģimenē vajag vienu uzvārdu. Man gan vēl pie tā jāpierod.
Kāpēc kā daudzas sievietes nepaturēji arī savu uzvārdu?Laura: Ja godīgi, sākumā biju domājusi savējam piekabināt jauno, bet pusgadu pirms kāzām nolēmu, ka gribu tikai vienu – vīra uzvārdu. Vienkārši tā sajutu, un viss.
Agris:Spiediens no manas puses nebija, jo uzvārds mūsu attiecības taču nemainītu. Bet kas vēl ir mainījies? Ir citādākas sajūtas! Parādījies jauns vārds, kā varam viens otru uzrunāt – sieva un vīrs.
Laura: Ir ļoti patīkami, kad iepazīstoties sakām, ka šis ir mans vīrs vai sieva, nevis, ka esmu Agrim tikai draudzene. Tagad tas ir tik nopietni!
Agris:Ir arī lielāka stabilitāte. Domāju, ka mēs pašlaik esam vislaimīgākais pāris un tādi arī grasāmies palikt.
Kādas bija jūsu kāzas?Agris: Fantastiskas! Visas sajūtas, kādas mums bija kāzu dienā un medusmēnesī, ir neaprakstāmas. Fantastiskas!
Laura:Mums bija svarīgi, lai svinības ir jautras, lai viesi nav jāvelk dejot.
Agris: Lai viņi nav saspringuši. Mums viss tiešām sanāca tik brīvi! Nebijām izveidojuši sīku scenāriju, protams, mičošana bija pusnaktī, bet citādi darbojāmies pēc sajūtām. Arī mūsu dzīves un biznesa, kurā katrs esam iesaistījušies, pamatā ir sajūtas. Tādas gribējām arī mūsu kāzas.
Laura:Tradicionālo septiņu tiltu mums nebija, bet bija citas tradīcijas. Domāju, ka kāzas bija tik izdevušās tāpēc, ka saviem vedējiem – Valērijam un Agitai Mironoviem – bijām pateikuši, lai viņi jūtas kā ciemiņi un neiespringst. Kāzu organizēšanā daudz palīdzēja brāļi un māsas, jo gribējām, lai vedējiem būtu mazāk pienākumu. Galu galā viņi tobrīd vēl darbojās deju šovā.
Agris: Mūsu kāzās aicinājām tuvākos cilvēkus. Tā sanācis, ka daudzi no viņiem ir mākslinieki, tāpēc arī kāzas bija ļoti jautras. Roberto un Ralfs Rubenis mums daudz dziesmu veltīja, visi dejojām un priecājāmies. Vēl tagad mums zvana un saka, cik viss bijis superīgi, nepiespiesti un pozitīvi.
Vedēju izvēle bija apzināta, jo jūs abi iepazināties tieši deju šovā?
Laura:Jā, tieši Agita deju šovā mūs abus ar Agri salika pārī. Kad aicinājām viņu par savu vedējmāti, tā arī teicām – viss iesāktais ir jāpabeidz.
Agris: Turklāt Agita un Valērijs ir tik ļoti saticīgs un laimīgs pāris. Labs piemērs.
Laura:Viņi abi man ir kā otrie vecāki, jo, kamēr vēl dejoju, viņu studija man bija kā otrās mājas.
Kāzās raudāju
Kad dejojāt šovā, varējāt iedomāties, ka jau pēc diviem gadiem būsiet precējušies?
Agris:Sākumā – noteikti nē. Arī šova beigās, kad mūsu starpā jau bija jūtas, par kāzām nedomājām. Lai gan kā jau iemīlējušies cilvēki domājām, ka visu mūžu būsim kopā.
Jums bija mīlestība no pirmā skatiena?
Agris:Nē! Sākumā iepazinām viens otru kā deju partneri. Romantiski viens uz otru neskatījāmies, tikai pēc tam viss izvērtās citādāk.
Laura: Mūsu mērķis sākumā bija pavisam cits: piedalīties šovā un labi nodejot.
Jums jau tolaik bija arī katram savas – citas attiecības?
Laura:Man vairs nebija, jo neilgi pirms šova sākuma biju izšķīrusies. (Laurai bija četrus gadus ilgas attiecības ar dejotāju Valdi Škutānu – aut. piez.).
Agris: Tobrīd biju vēl precējies. Bet viss notiek, kā jānotiek. Šķirties no sievas, protams, bija grūti. Kuram tas nebūtu sāpīgi? Labi, ka mums nebija bērnu, jo tad izšķirties būtu daudz grūtāk.
Laura:Vēl grūti mums bija arī tāpēc, ka šķiršanās notika publiski.
Agris: Negribas jau sevi attaisnot, bet daudzi pāri precas un šķiras. Tā notiek, jo katram no mums jādzīvo tikai sava dzīve.
Iepriekš mīlestība vienā dienā vienkārši izsīka?
Agris:Jā, bet man to ir ļoti grūti izskaidrot. Aiz cieņas pret iepriekšējām attiecībām negribu notikušo skaļi analizēt.
Laura: Nē, tam nebija īpaši lielas nozīmes, jo galvenās taču ir jūtas un cilvēks, kas man ir līdzās, nevis viņa pagātne.
Agris:Tikpat labi es varētu būt greizsirdīgs uz Lauru, kura četrus gadus bija kopā ar Valdi, kas ir pat ilgāk, nekā es biju kopā ar savu sievu. Īstenībā daudzi vīrieši baidās sievietēm lūgt roku un apliecināt savu mīlestību. Viņiem vajadzētu saņemties savām civilsievām teikt JĀvārdu, nevis visu laiku paturēt sev drošu atkāpšanās ceļu. Izšķirties jau tāpat būs grūti, ja būs jāšķiras.
Kāpēc vīrieši baidās precēties?Agris: Mūsdienās liela loma ir finansiālajai stabilitātei. Visu laiku šķiet, ka pēc gada vai diviem, kad būs vairāk naudas, tad gan precēsimies. Bet tā nav pareizi. Tajā brīdī, kad jūti, ka gribas precēties, tas ir jādara.
Laura:Nevis jāizdomā atkāpšanās ceļi un jābārsta meitenēm solījumi. Kad gatavojāmies kāzām, daudz lasīju kāzu portālus, kur sievietes prasīja pēc padoma: ko darīt, ka viņas jau sešus gadus ir kopā ar saviem vīriešiem, bet viņas vienalga neprec. Kā uzvedināt vīrieti uz domām par ģimeni?
Agris: Tā varbūt arī ir vīriešu vājuma pazīme.Laura: Daudzi baidās, ka būs iegrožoti, ja apprecēsies. Bet, ja ļoti mīl, šaubas zūd. Pati pirms kāzām biju mierīga un pārliecināta, ka visu darām pareizi.
Agris:Baznīcā tanī mirklī, kad Laura nāca man pretī un es pats biju pie altāra, mani pārņēma tik liela laimes sajūta! It nemaz nebija šaubu... Kā tev bija? (Skatās uz Lauru.)
Laura: Man bija tāpat. Ja agrāk domāju, ka neesmu emocionāla un neraudu, tad savās kāzās pārliecinājos, ka tā tomēr nav. Iegāju baznīcā, un man aiz priekiem bira asaras. Un gāju ātrāk uz priekšu – pie Agra.
Nevaru sagaidīt, kad nokritīs rozā brilles
Kad sapratāt – ir jāprecas?Agris: Laura stāsta, ka viņa juta – es viņu grasos bildināt, bet es pats ņēmu vērā savas sajūtas. Nebiju tipisks vīrietis, kurš iepriekš prātā salika plusus un mīnusus, lai pieņemtu lēmumu. Es jūtas neanalizēju, bet ieklausījos sirdī, vienkārši zināju, ka mīlu un vēlos Lauru bildināt.
Ņujorka. Centrālparks. Kariete.
Laura: Ar zirgu.
Agris:Vai tad kāda kariete ir arī bez zirga? (Abi smejas.)
Laura: Bija Valentīndiena – 14. februāris. Man jau divus mēnešus bija sajūta, ka Agris mani grasās bildināt, un biju izdomājusi, ka tas notiks tieši tad. Bet nekā! Agrim todien bija daudz jāstrādā, un viņš bija vēlu mājās. Nākamajā dienā braucām karietē pa parku, bija skaists vakars, mana galva pilnībā brīva no bildināšanas domām, kad skatos – Agris man dod gredzenu. Bija ļoti romantiska atmosfēra. Tieši tobrīd rietēja saule.
Agris:Neplānoti, bet viss sanāca tik ideāli. Jau labu laiku biju prātojis, ka gribu bildināt Lauru. Pēc darba tikšanās Ņujorkā gāju pa ielu un ieraudzīju skaistu juveliera veikaliņu. Man bija sajūta, ka tajā man jāieiet, jo tur varētu būt Lauras gredzens. Tā arī bija – īstais gredzens stāvēja man tieši pretī. Nopirku un nodomāju, ka nēsāšu to līdzi, lai piemērotā brīdī pasniegtu Laurai.
Vēl nesen tu, Laura, teici, ka kāzām esi par jaunu. Šīs sajūtas tik ātri mainījās?Laura: Tad vēl nebiju satikusi Agri, tāpēc man šķita, ka neprecēšos ātrāk, kamēr man nebūs 25 gadi. Bet, iemīlot Agri, domas mainījās. Tiesa, kad bijām kopā, šādi atbildēju, lai žurnālisti man lieki nejautātu. Tā mums izdevās lieliski noslēpt arī faktu par bildināšanu.
Agris:Pirms tam bija manas šķiršanās publikācijas. Cilvēki domātu, ka tas Blaubuks galīgi sajucis. Var jau būt, kāds tā domā arī tagad, bet man tas ir mazsvarīgi.
Ko sevī esat mainījuši, lai attiecības būtu saticīgas?
Agris:Iešu nu es teikt (smaida). Tie ir dažādi sīkumi. Piemēram, esmu diezgan nepiekāpīgs, bet Lauras dēļ piekāpjos biežāk.
Laura: Es atkal cenšos būt mazāk egoistiska. Ja agrāk biju tikai uz sevi koncentrēta, tagad domāju, lai arī otram ir labi.
Agris:Tas varbūt ir tāpēc, ka izaugi ģimenē, kur biji jaunākā meitiņa un visi tevi vairāk lutina? Bet patiešām – tagad esi mainījusies, lai gan nemaz neesmu tev to prasījis.
Laura: Man ir vairāk jāpacenšas, lai par otru varētu domāt tikpat daudz, cik par sevi. Tieši šajās attiecībās to esmu mācījusies.
Ko viens otrā novērtējat?
Agris:Laura ir tik labsirdīga un mīļa. Mīļš lācītis. Mīlestība no Lauras nāk lavīnām. Viņa ir ļoti strādīga, disciplinēta.
Laura: Tas viss man no dejošanas.
Agris:It kā pieminēju to izlutināšanu, bet Laura tāda nav. Viņa ir ļoti saimnieciska un māk izdarīt visus sieviešu darbus. Ideāla sieva.
Laura: Jā, mazgāju traukus, gludinu veļu (abi smejas).
Agris:Bet Laura zina, kas ir jāizdara. Mūsu mājās nekad neredzu lielas veļas kaudzes. Arī skapis „sakārtojas” teju pats no sevis. Citreiz sevi pat pieķeru pie domas – o, es taču kreklu nesalocīju, bet paskatos, Laura jau salocījusi. Kā vīrietis esmu fantastiski aprūpēts. Man atliek tikai strādāt un pelnīt naudu.
Laura: Viens pie otra esam ļoti pieraduši. Nav jau vērts cepties, ka kaut kas ir nomests. Labāk visu savākšu, man būs prieks par padarīto darbiņu, bet Agris nebūs dusmīgs, ka viņam aizrādu.
Man mīlestība ir neizskaidrojama sajūta. Tā mani kā magnēts velk pie Agra. It kā gaidu, kad man nokritīs rozā brilles, bet nav nemaz, kam krist. Agris ir ļoti, ļoti ģimenisks.
Esi arī kādreiz Agra dēļ raudājusi?Agris: Tu domā, vai esmu Laurai darījis pāri? (Skatās uz mani – aut. piez.)
Nuja! Sievietes taču mēdz kādreiz kaut ko pārspīlēt, vairāk pārdzīvo, ir jūtīgākas...
Laura:Protams, manī ir dabīgā greizsirdība, piesavināšanās domas, bet līdz raudāšanai neesmu nonākusi. Visu laiku cenšos sevī ieslēgt vīrišķo domāšanu, sakot – muļķa sieviete, atkal kaut ko esi sadomājusies. Prātoju, ko gudras sievietes šajā situācijā darītu? Un nomierinos.
Agris (manāmi sašutis): Vai tad šādām domām ir pamats?
Laura: Nav jau pamata, bet mēdzu sadomāties par sīkumiem.
Laura: Līdz šim tā mums nav traucējusi. Man ir pat patīkami, ka Agra acīs redzu nelielu greizsirdību. Tad redzu, ka esmu viņam svarīga.
Agris:Tā jau tu to neredzi, ja? (Smaida.)
Laura: Bet greizsirdība mazos daudzumos ir laba. Ja kaut kur ejam, tad vienmēr kopā, mums nav pamata uztraukties vienam par otru.
Negribu sievu - mājsaimnieci
Kā diendienā izrādāt, ka mīlat viens otru?Laura: Ar vārdiem.
Agris:Pieskārieniem. Skatieniem.
Laura: Acu miegšanu. Bučām. Bet ne ar puķēm katru dienu un šmorēšanu virtuvē, gatavojot ēdienus, kas Agrim garšo. Ar dāvanām – arī nē.
Agris:Mums nevajag otram kaut ko pirkt, lai viņu noturētu.
Laura: Nesen lasījām grāmatu „Piecas mīlestības valodas”. Secinājām, ka mūsu mīlestības valoda ir pieskārieni un vārdi. Dāvanas ir pēdējā vietā.
Bet kā sadzīviski sadalāt savus pienākumus?
Agris:Es nedaru neko, Laura – visu pārējo (smejas)! Bet, ja nopietni – nav jau tā, vienmēr ir dažādi mazi darbiņi. Tev patīk kārtība, vai ne?
Laura: Tiešām. Man patīk arī mazgāt traukus. Nevaru izturēt, ja uz galda ir netīri trauki. Kad pie mums atnāk ciemiņi, viņiem saku, lai nesatraucas – nedzenu viņus ārā, bet man vajag tīrus traukus.
Laura: Nē! Protams, kad vecāki lūdza kaut ko izdarīt, darīju. Tik kāra uz kārtību kļuvu tagad, kad dzīvoju atsevišķi.
Sievietēm jau gan vismaz nedaudz saimnieciskām jābūt, vai ne?
Laura:Jā! Vienīgi man nepatīk mazgāt grīdas. Agris naglas iesit, miskasti iznes... Viņš man vienmēr teic, ka viņam jānopelna nauda, lai mājās varu ērti darboties ar labu aprīkojumu.
Agris: Negribu, lai Laura pārvēršas par mājsaimnieci. Esmu izaudzis ģimenē, kur mājās ir saimniece. Mana mamma rūpējās par mājām, bet tētis pelnīja naudu. Tā arī es esmu izaudzināts. Tāpēc cenšos darīt visu, lai Laurai būtu pēc iespējas ērtāk. Lai viņai ir arī brīvs laiks, ko veltīt pašai sev, lai var skaisti izskatīties.
Ko tomēr viens otram nespētu piedot?
Laura:Nekad jau nevar teikt nekad. Nāks situācija, un tad arī zināsim. Nav vērts domāt par to, kas varētu notikt. Tā nevar dzīvot!
Agris: Tik daudz reižu ir teikts – nekad nedarīšu tā vai šitā, bet beigās tas atgriežas tieši pret mani. Labāk saku – pašlaik esmu laimīgs un ceru, ka tāds būšu vienmēr.
Laura:Ne velti izrunātam vārdam un domām ir liels spēks. Ko pasaki nolieguma formā, tas atgriežas tieši tā, kā negribējām.
Agris: Tāpēc dzīvojam ar apziņu – domāt tikai pozitīvi un ap sevi censties turēt pozitīvus cilvēkus.
Laura:Šis ir vēl viens iemesls, kāpēc ļoti mīlu Agri.
Agris: Zinu, ko nozīmē, ja cilvēks sāk negatīvi domāt. Tad šī negatīvisma sērga izplatās, un viss šķiet slikti. Latvijā cilvēkiem ir tieši tāda uztvere. Tāpēc mēs neskatāmies ziņas un dzīvojam ar lielu pozitīvismu.
Kā šo pozitīvismu izdodas ilgstoši noturēt?
Agris:Mēs kā tādi pozitīvi tankeri dodamies uz priekšu. Piemēram, darbā savām modelēm saku – ja viņas kaut kas neapmierina vai viņas jūtas slikti, lai to uzreiz saka. Bet, ja domā, ka es slikti strādāju, lai droši nāk un visu pasaka, kā ir. Cenšos neturēt pie sevis cilvēkus, kuriem ir slikti. Sievietes saprot, ka arī modeles darbu, kaut arī tam nav laba slava, var parādīt pozitīvā gaisotnē. Tā arī es un Laura gribam sevi parādīt.
Mūsu bērni neēdīs frī ar kečupu
Nebaidāties, ka brīdī, kad svinēsiet 10 gadu kāzu jubileju, būsiet tipiskais latviešu neapmierinātais pāris: vīrs sēž ar pulti pie televizora, bet sieva audzina bērnus un gatavo ēst?
Agris:Mēs neesam tipiski latvieši. Mūs ļoti saista Amerika un tās kultūra. Darba dēļ tur arī bieži esam.
Laura: Bet arī šajā situācijā varu teikt, ka mēs nekad nezinām, kāda būs nākotne. Ja tajā brīdī – pēc 10 gadiem – tā patiesi notiks un mums šāds attiecību modelis neapmierinās, tad domāsim, ko darīt. Bet ļoti iespējams, ka tieši tā būsim ļoti laimīgi. To taču tagad nezinām.
Agris:Tik tālu savu dzīvi neesam vizualizējuši. Zinām, ka būsim aktīvi un daudz ceļosim. Mums vajadzīga kustība.
Ko atbildētu uz tipiskāko jautājumu pēc kāzām – kad plānojat pirmo bērniņu?Agris: Kad Dievs dos, tad arī mums viņš būs. Konkrētu mēnesi neesam ieplānojuši.
Laura:Ideja, ka mums bērnu nebūs, nav.
Kādi būsiet vecāki?Laura: Es būšu stingra mamma.
Agris:Stingra? Man šķiet, ka tu būsi godīga. Abi būsim pilni ar mīlestību. Vismaz zinu, kāds esmu pret saviem audžubērniem – manām modelēm. Vienmēr viņām cenšos teikt patiesību. Domāju, ka pret saviem bērniem arī būšu godīgs. Bet saudzīgi godīgs (smaida).
Laura: Man šķiet, ka tu viņus arī drusku palutināsi. Kad ejam kopā kādreiz paēst kādā kafejnīcā un redzam, ka vecāki saviem bērniem pasūta frī kartupeļus ar kečupu, abi esam vienās domās – savus bērnus ēdināsim veselīgi.
Kādi pašlaik ir jūsu kopīgie sapņi?
Agris:Lai mums izdodas piepildīt to, ko katrs atsevišķi sapņojam. Par sapņiem nav pieņemts atklāti runāt, bet mums tie ir. Pieklājīgi un labi. Tie noteikti arī piepildīsies. Bet nesapņojam par to, ka mums noteikti jāizaudzina divi bērni, jānopērk jauns dīvāns vai džips.
Laura: Mums ir sajūtu, nevis materiālie sapņi.
Agris:Zinu, ja Laura būs laimīga, arī es tāds būšu.
Esam ļoti laimīgi. Mums nav ne jausmas, kā ir citiem pāriem, bet mums ir ļoti labi. Stāstām visu, kā ir. Neko nesapušķojam. Mums patīk vakaros sēdēt pie krūzes tējas vai glāzes vīna un runāties par sajūtām. Mēs viens otram diezgan daudz stāstām. Neesmu tipiskais vīrietis. Savās jūtās un pārdomās dalos ar Lauru.
Laura:Arī tas ir vēl viens iemesls, kādēļ Agri mīlu.
Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu „Marta”
Kintija Bulava / Foto: no personiskā arhīva, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva, Līga Zemniece, studija „Kaia”
Stils un grims: Rene Gute
