Labākā aktrise Daiga Kažociņa: „Līgavas kleita nav ne prātā”

Viss sākoties no bērnības – ko tu no tās ņem līdzi?

Iespējams, es būtu gluži citāds cilvēks, ja nebūtu manu bērnības gadu Jaunpiebalgā – manu lauku, vecāsmātes un vecātēva. Vecāki strādāja un mani maziņu ik pa nedēļai atstāja pie vecvecākiem. Biju abiem kas īpašs. Pēc ilgiem laikiem viņiem atkal bija mazs bērniņš aprūpē!

Citiem bērniem varbūt atmiņā paliks pirmais brauciens sava tēta džipā, bet man... Dzīvojām dziļā nomalē, tālu no ciema, viensētā ar lopiem, suņiem, kaķiem un putniem. Veikala tuvumā nebija, un kaut reizi nedēļā ceļa galā piestāja „autolavka”, dažkārt mēs uz pagasta centru braucām iepirkties droškā! Ar zirgu! Tā bija „kundzīga” sajūta, sēžot vecamtēvam un vecaimātei pa vidu. Zirgi bija vecātēva mūža mīlestība, un šo ērzeli sauca Ringa.

Jāt proti?

Sedliem biju par mazu, tādēļ pirmie jājieni notika kopā ar vectēvu, kājām kūļājoties pāri zirga mugurai. Ar laiku gan seglus uzlika, bet citreiz vienkārši piesēju zirgu kādam elektrības stabam, uzrāpos mugurā, un aidā! Tad vecvecākiem bija liels kreņķis. Vecaistētis dusmojās, kas tik viss ar zirgu var notikt, vecāmāte pretim: „Bet bērns zirgā!” Par to tiku mazliet sodīta. Patiesībā rāta. Ai, nu tikai aprāta.

Kurp tad ar zirgu tā aizlaidies?

Pļavās. Apkārt jau nekā cita nebija – rudzu, miežu lauki, mežs.

Vai tad tāds mazs bērns var atrast ceļu mājup?

Kā gan citādi?! Mobilo telefonu nebija, vienkārši vajadzēja atcerēties ceļu. Turklāt zirgs taču zina, kur viņa māja.

Mācījies Valmieras Viestura vidusskolā, kas slavena ar teātra novirzienu. Vai tur radās doma kļūt par aktrisi?

Nē, turp aizgāju jau ar šādu domu, kaut tieši tajā gadā specializētajā klasē uzņemšanas nebija. Kad bija klāt 12. klases beigas un pienāca laiks stāties, aizbraucu uz Rīgu, aizgāju līdz Kultūras akadēmijas durvīm, pagriezos un gāju atpakaļ. Nesanāca, jo nobijos.

Gadu nodzīvoju mājās. Sapratu, ka kaut kas jādara, un pabeidzu Kultūras koledžas Masu pasākumu režisoru nodaļu. Bija pagājuši trīs gadi, un atkal notika uzņemšana „aktieros”. Tajā laikā biju praksē Ventspils kultūras centrā, kur man piedāvāja pastāvīgu darbu un dzīvokli. Teicu: „Darām tā! Ja neiestājos, atgriežos un strādāju.” Viņi mani gaidīja. Un tad es piezvanīju un teicu: „Piedodiet! Nebūšu.”

Tad jau juties samērā droša iestājeksāmenu laikā – jo bija, kur atgriezties?

Būs, būs, nebūs, nebūs. Man bija vairāk gadu nekā citiem. Tātad tā bija vienīgā iespēja, jo nākamai uzņemšanai jau būtu par vecu.

Pirmajā kārta bija jārunā dzeja un prozas fragments. Paguvu vien norunāt divas rindiņas, kad mani apturēja: „Tagad nostājieties te. Pagriezieties profilā. Un mazliet virs celīša paceliet svārkus!” Pacēlu. „Paldies. Varat iet.” Aizgāju. Otrajā dienā bija jāatnāk paskatīties, vai tavs vārds ir nākamās kārtas sarakstā. Biju pilnīgi pārliecināta, ka manējā tajā nav, tādēļ nebiju ne gatavojusies, ne uzposusies turpmākajiem pārbaudījumiem. Atceros, pasniedzēja Anna Eižvertiņa teica: „Vakardien jūs bijāt vissmukākā!”

No visa kursa Nacionālais teātris štatā paņēma tevi un Mārci Maņjakovu. Taču pārējo kursu, kas teātrī ienāca pēc gada, ievēroja vairāk. Kādēļ tā? Kur biji pazudusi?

Es strādāju, lomu netrūka, taču taisnība – biju kā nošķelta no kursa. Ar saviem kursabiedriem tikai pavisam nesen sāku spēlēt kopā, jo līdz šim – tikai ar pamattrupu. Atceros, reiz kāds no administrācijas brīnījās: „Kā – tu esi pabeigusi fakultāti? Mēs domājām, ka tevi vienkārši paņēma no ielas!” Tā ka nekur nebiju pazudusi, ir pat kritikas no tā laika. Atceros, Normunds Naumanis par mani izrādē „Vētra” rakstīja – kaut kāds ārprāts, kaut kāds monstrs, kur režisors raugās un kāpēc tādu laiž uz skatuves!

Un tu to ar smiekliem stāsti?

Tiešām to uztvēru ar smiekliem! No rīta šo recenziju nepamanīju. Biju iegājusi Jaunajā Rīgas Teātrī paēst pusdienas. Jūtu, kaut kas nav labi – visi iet man garām un tā līdzjūtīgi pasveicina. Beidzot viens saņēmās: „Tu lasīji šodienas „Dienu”?” „Nē!” „Ārprāts, kāda briesmīga recenzija!” Turpat kafejnīcā pārbraucu ar acīm, un man tas šķita nenormāli smieklīgi, jo tas bija pilnībā neadekvāts vērtējums. Pati taču zinu, ka neesmu monstrs. Ir vēl viens stāsts par kritiķiem. „Indulī un Ārijā” atveidoju Vizbulīti. Tā bija ļoti laba loma un arī recenzija – cildinoša, tikai tajā tiku saukta par Daigu Gaismiņu.

Nu gan tevi vairs nejauks – esi tak’ gada labākā aktrise! Taču, saņemot titulu, tu teici gluži tāpat, kā tiekot Teātra fakultātē: „Biju ļoti gandarīta par nomināciju, tomēr negaidīju un necerēju, ka man piešķirs balvu.”

Iemesls tam bija pamatots, jo par izrādi „Pierādījums” presē pavīdēja vien pavisam maza atsauce. Par laimi, nosaucot laureāti, Kultūras akadēmijas rektors Jānis Siliņš iesāka ar ievadu: „Šī meitene skatuves gaitas sāka ar Vizbulītes lomu.” Paga, paga, kura tad vēl pēdējos 10 gados to spēlējusi? Vai tiešām tā esmu es? Tāpēc bija mazāks šoks, kad nosauca manu vārdu.

Vēlāk arī atzinies, ka nemūžam nebūtu vilkusi 12 centimetrus augstus papēžus, ja zinātu, ka būs jākāpj uz skatuves. Toties frizūra tev bija vienkārši lieliska.

Man bija tīkliņš ap matiem. Manuprāt, tas ir profesiju un aktrisi raksturojošs priekšmets. Ar to satur sarežģītas frizūras, to valkā zem parūkām. Tādēļ tīkliņš šķita pasākumam atbilstošs.

Tad to apliki nevis modes pēc, bet kā simbolu?

Jā! Taujāju gan arī pēc kostīmu mākslinieces Kristīnes Abikas padoma. Viņas tērpi man palīdzējuši lomu atrast. Mēdz sacīt – tērps iedeva lomu. Piemēram, „Sarunās kaimiņistabās”, kur atveidoju Soņu (pēc Fjodora Dostojevska „Noziegums un sods” motīviem) Kristīne savas tantes bēniņos sameklēja īpašu, gadus septiņdesmit, astoņdesmit vecu kleitu. Izbalējušu, nodilušu. Dzīves un saules gaismas batikotu. Šajā kostīmā viss ir īsts. Nekā butaforiska.

Un ko aktrise velk zem tā? Stringus un mežģīņu krūšturi? Un kā ar apaviem?

Arī apavi tika sameklēti seni, no teātra kostīmu krātuvēm. Zeķes arī īstas. Vienīgi veļu man uzšuva. Autentisku. Kā nēsāja Soņas laikā.

Man tas šķiet visai unikāli – citu specialitāti (filozofiju) studējoša aktrise. Cenšos atcerēties vēl kādu piemēru, bet nespēju. Kāpēc tu to dari?

Pastāstīšu. Bet vai vari apsolīt, ka tu mani neizcelsi? Nepadarīsi par kaut kādu „kolosālu izņēmumu”? Man to ļoti negribētos.

Labi, sākam vēlreiz. Kāpēc tu, strādādama profesijā, par ko sapņo visas meitenes...

Vai tiešām? Man reiz kādā intervijā jautāja: „Visas meitenes sapņo par līgavas tērpu. Daiga, kāda ir jūsu sapņu kleita?” Tas dīvainākais, ka nekad par to nebiju sapņojusi – par līgavas kleitu. Līdzīgi jautāts arī fakultātē: „Kāpēc stājaties? Ko domājat te darīt? Smukās kleitas nēsāt?” Arī tad nebija, ko atbildēt, jo smukas kleitas nekad nebiju asociējusi ar teātri. Un otrkārt – smukas kleitas jau var dabūt un nēsāt tāpat, vai ne? Tāpēc jau nav jākļūst par aktrisi.

Kāpēc sāku mācīties Filozofijas fakultātē? Bija brīdis, kad vairāku notikumu iespaidā mainījos kā personība. Manī bija sakrājies milzums domu, ar kurām nekad nebiju dalījusies. Nebija gaidījies cilvēka, ar kuru šos sev svarīgos atklājumus un pārdomas varētu pārrunāt. Biju visu glabājusi sevī. Te, pēkšņi, atradās šādi ļaudis. Atkal pamodos un nodomāju: „Re, ir vide un cilvēki, ar kuriem tas iespējams!” Viena no tām vidēm ir Filozofijas fakultāte.

Tu saki – „es atkal pamodos”. Vai iemigšanas un atmošanās brīži tavā dzīvē ir vairāki?

Protams. Mērķa sasniegšanas procesā cilvēks, vismaz es, aizmirstu pati sevi. Jo tikai funkcionē un esi par daudz dziļi tai mehānismā. Esmu aptvērusi, ka man nav dabiski būt vienkārši skrūvītei. Tāpēc vienmēr pārmests: „Daiga, nedomā tik daudz!” Tādos gadījumos vienmēr izmantoju gatavu atrunu: „Tas ir mans profesionālais kretīnisms, jo lomas jāanalizē. Tādēļ piedodiet, analizēju arī situācijas. Atvainojiet, ka es domāju.”

Vārdu sakot, esmu atskārtusi – lai neiestrēgtu, ir jādomā. Esmu gluži pretējās domās pieņēmumam – jo dumjāks aktieris, jo labāk, ir vieglāk ar viņu manipulēt. Ja teātri uztver kā radošu vidi, aktierim jābūt spēcīgai, erudītai, zinošai, pieredzējušai personībai. Nepietiek ar to, ka varu pēc komandas labi raudāt.

Man gan šķiet, ka lielāks pieprasījums ir pēc vienkāršākiem cilvēkiem, jo domātāji ir neērti.

Cilvēks, kurš cenšas saprast, agri vai vēlu nonāks pie mūžsenās atziņas, ka viss patiesībā ir vienkāršs. Taču līdz šai atskārsmei nav nemaz tik viegli tikt. Mārtiņš Egliens reiz teica: „Līdz vienkāršībai ir jāpaceļas.”

„Būt primadonnai, ja tā nav tava un citu iekšējā izjūta, ir grūti,” tā esi teikusi. Bet cilvēki taču dodas uz teātri primadonnas skatīties?

Žēl, man gribētos, lai nāk uz izrādi. Nekļuvu par aktrisi, lai taisītu karjeru, bet tādēļ, lai „darītu teātri”.

Neticu, ka māksliniekiem vienalga, vai kāds viņa darbus skatīsies, klausīsies.

Ja cilvēks atnāk uz izrādi, viņš uz mani skatās „šā kā tā”. Varbūt primadonnas statuss iespaido režisoru vai teātra vadību aktiera izvēlei lomai, taču man tik un tā šķiet, ka noteicošā ir profesionālā varēšana.

Tikko tu ienāci teātrī, atpazīstamību ieguvi ne tikai ar lomām, bet arī ar tavām un jaunā režisora Regnāra Vaivara presē izskandinātājām attiecībām. Visi tad skrēja tevi skatīties.

Nogurdinoši, ka vēl aizvien par šo manas dzīves posmu man tiek uzdoti jautājumi. Zini, ko domāju? Tāpēc skrēja skatīties, ka tas bija patiesi. Ne tikai tāpēc, ka jauna aktrisīte un jauns režisors – tādu attiecību ir daudz. Īstums pievelk un interesē.

Tad varbūt vērts pamest ziņkārajai publikas daļai kādu patiesības mirkli?

Kā tu domā, ko tad es tagad te daru? Tam, ka satiekoties teicu, ka reti sniedzu intervijas, ir pamats. Bieži ļaujoties iztaujāšanai, tu vairs neko nepasaki. Tad kāda jēga likt vārdiņus kopā, ja tajā brīdī nav nekā, ko teikt?

Mēs te visu laiku tikai par augstām sfērām, bet lielākoties jau dzīve sastāv no vienkāršām lietām, vienkāršām baudām.

Man patīk vienkāršs ēdiens. Man patīk uzvārīt griķus. Vai apliet auzu pārslas vienkārši ar ūdeni. Brūnie rīsi. Dārzeņu salāti. Rupjmaize. Ja gaļa, ko nekāroju bieži, tad vistas fileja vienkārši novārīta ūdenī. Ja kaut ko gatavoju, tad pusjēlu vai arī zivis vispār ēdu jēlas.

Tu tiešām ēd vienkārši. Kā tas nācās?

Tas notika pats no sevis. Sāku dzirdēt sevi, savu ķermeni. Saklausīju organisma vajadzības pēc sev vajadzīgas pārtikas. Pārstāju ēst produktus, kas, kā domāju, uztur mani. Izrādījās – tie tikai lieki patērē enerģiju. Tādēļ tik ātri noguru. Taču to visu aptvēru tikai pēc tam, kad sāku ieklausīties sevī. Tas ir, kā izvēlēties smaržas – ņem tās, kas patiesi valdzina. Ēdu, ko gribu, un tikai tad, kad patiešām gribu, kad jūtu izsalkumu. Un nekad nepārēdos.

Šis ir Kaķa gads. Kāds tas tev rādās būt?

Kaķa gads? Kolosāli! Tad man jau ir veiksme mājās! Francis vārdā. Tas ir brīnišķīgs stāsts, kā viņš pie manis nokļuva. Īsi pirms tam man bija cits kaķis, ko biju savākusi kāpņu telpā jau lielu, pieaugušu. Bija ziema, auksts, šis nosalis, un es vienkārši teicu: „Nāc nu, kaķi, pie manis siltumā.” Diemžēl izrādījās, ka dzīvniekam ir iedzimta kaite un viņš īsi pēc tam, neraugoties uz manām un ārstu pūlēm, nomira. Tā man bija tāda trauma, jo pirmo reizi mājās mironītis. Vedu uz Uģa Rūķīša dzīvnieku kapsētu. Bija tik smagi, ka nolēmu – viss, vairs nekādu dzīvnieku. Nekādu kaķu! Suni – vēl mazāk, jo tam Rīgas dzīvoklī ir mokas, ne dzīve. Protams, ir jau vēl padušu susināmie – zini tos?

Mazie sunīši, ko „beibes” visur nēsā padusē līdzi?

Jā, jā! Lūdzu, tieši tā arī uzraksti, ka padušu susināmie mani neinteresē! Turpinu par kaķi. Vasara. Kristīnei Klētniecei tuvojas kāzas, un es braucu pēc dāvanas. Ir ļoti slikta diena – tveice un šausmīgs karstums. Sanīkusi sēžu trolejbusa pieturā un dzirdu: „Viēee...Viēee.”

Pilnīgi refleksīvi pasaucu: „Mincīt!” Domāju, vismaz kaut ko foršu paskatīšos. Taču pa pieturas nojumes apakšu izspraucas mazītiņš nieks ar aizpūžņojošām acīm – tizliņš un izkāmējis. Ak, tu, nabags! Žēl, bet ko varu darīt? Turpinu sēdēt. Bet šis ko? Atnāk un apguļas man uz pēdām!

Sasodīts! Labi, lai paguļ. Taču pati klusībā risinu ar sevi dialogu: „Nē, kaķi, uz mani neceri. Tūliņ atnāks trolejbuss, es kāpju iekšā un viss. Slikta diena, man tāpat ir grūti, kur nu vēl dzīvnieks.”

Pieturā pienāk cilvēki, un visi tā, aizkustinājuma pilnām acīm, noraugās mūsos, it kā sakot: „Ai, cik skaisti! Jūs taču viņu paņemsiet, vai ne?” Es dusmīgi blenžu pretī: „Nē! Ņemiet paši! Kāpēc tieši es?!”

Liktenīgā kārtā gaidu 1. trolejbusu, kas kursē tieši garām veterinārajai klīnikai. Skaidrs, tas ir likteņa pirksts, tādēļ sevī nolēmu: „Ja viņš aizies līdz trolejbusa pienākšanai – laimīgu taciņu! Tad neko nevar darīt, daba ir tāda, kāda ir un dzīvnieciņam jāmēģina izķepuroties pašam.

Bet, ja trolejbuss atnāks un viņš vēl uz manām kājām gulēs – tad ņemu to kaķi un braucu uz poliklīniku.” Protams, mēs abi devāmies pie daktera. Kaķim izrakstīja pasi un kaudzi zāļu. Uz Kristīnes kāzām neaizgāju, jo bija jāārstē kaķis.

Tā nu man ir Francis. Pirms dažām dienām ciemos bija kursabiedrene, kura teica: „Šitādu kaķi mūžā neesmu redzējusi – viņš taču pilnīgi no tevis atkarīgs.” Ja apguļos, viņš uzreiz klāt – dusam vienādās pozās purnu pret purnu. Jā, tāda mums tuvība... Dzīvnieki sniedz tik daudz mīlestības, cik vien tev gribas un pat vēl vairāk. Citreiz atnāku, esmu pārgurusi, bet Francis mācas virsū. Un notiek tas, ko visi dzīvnieku īpašnieki zina – tu noglāsti vienreiz, otrreiz, atmaigsti, sāc smaidīt, muļķoties, smieties – kļūst aizvien jaukāk un patīkamāk. Nav šaubu, šis gads būs veiksmīgs. To garantē mans veiksmes talismans!

Aija Kažoka / Foto: Rojs Maizītis, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva