Kā cīnīties ar kiberhuligānismu

Protams, neviens nav aizliedzis vārda brīvību, bet tas nenozīmē, ka mēs nedomājot mierīgu sirdi varam apliet cits citu ar samazgām sociālajos tīklos tikai tāpēc, ka mums tā gribas. Turklāt jāsaprot, ka viss, ar ko mēs dalāmies internetā, tur paliek uz mūžu, un viens neapdomīgs vārds mums var ļoti dārgi maksāt. Nevelti mēdz sacīt: ko sēsi, to pļausi.  

Kas ir kiberhuligānisms?

Kiberhuligānisms tiek definēts kā mocīšana, ņirgāšanās, draudēšana, apsaukāšana un cita veida morālā vardarbība starp bērniem un pusaudžiem, izmantojot internetu un digitālās tehnoloģijas (datoru, planšeti, viedtālruni un citas ierīces). Runājot vienkāršiem vārdiem, tā ir otra pazemošana interneta vidē.

Mūsdienu slimība

Kiberhuligānisms ir salīdzinoši jauna parādība, līdz ar to nav vienotas statistikas par to, cik daudz bērnu un pusaudžu cieš no šāda veida morālās vardarbības. Valstīs, kur šāds vardarbības veids starp pusaudžiem pastāv, tā ir kļuvusi par nekontrolējamu problēmu. Piemēram, Amerikā ir izstrādāta speciāla likumdošana un arī soda sankcijas, kas tiek piemērotas pāridarītājiem. Kanādiešu portāls StopCyberbullying.org uzsver, ka pēdējos gados valstīs, kur par kiberhuligānismu soda, reģistrēts aizvien vairāk gadījumu par krimināllietu ierosināšanu pret vainīgajiem. Tāpat daudzviet vainīgo sodīšanā iesaistās skolas. Dažās valstīs ir izveidota speciāla disciplinārā programma kiberhuligāniem, kas ir obligāta, ir arī anonīmas psiholoģiskās palīdzības un atbalsta grupas viņu upuriem. Daudzviet, tostarp Latvijā, ir speciāli izstrādāti mācību materiāli, lai jaunieši spētu ātri reaģēt un tikt galā ar šāda veida situācijām. Eiropas Padome 2012. gadā uzsāka kampaņu Jaunieši pret naidu internetā, lai cīnītos pret pazemošanu, rasismu un diskrimināciju kibertelpā. Kampaņas ietvaros jaunatnei ir iespēja iemācīties pamanīt un pazīt šādas situācijas, kā arī risināt tās. Izskanējuši priekšlikumi, ka pie kriminālatbildības jāsauc ne tikai kiberhuligāni, bet arī sociālo vietņu īpašnieki, sevišķi gadījumos, kad pazemošana virtuālajā vidē novedusi pie fiziskiem kaitējumiem, piemēram, miesas bojājumiem un/vai pašnāvības mēģinājumiem.

Biedējošā statistika

Vadoties pēc nesen veiktajiem pētījumiem, Amerikā kiberhuligānismu ir daudz grūtāk, kontrolēt, ierobežot un apkarot, jo, pirmkārt, vidēji tikai 25% jauniešu, kuri cieš no pazemošanas internetā, par to ziņo. Otrkārt, internetā ir ļoti grūti noteikt robežu starp kiberhuligānismu un sava personīgā viedokļa izteikšanu, jo bieži vien pusaudži, kuri izsaka aizvainojošus komentārus par saviem vienaudžiem, to uzskata par sava viedokļa paušanu. Pētnieki vērš uzmanību uz faktu, ka ne tikai Amerikā, bet arī daudzās citās pasaules valstīs ir likumi par vārda brīvību, taču vēl nav ieviesta vienota likumdošana, kas paredzētu soda sankcijas par kiberhuligānismu, tāpēc pusaudži turpina terorizēt cits citu interneta vidē.

Nesen sociālā interneta vietne DoSomenthing.org apkopoja pēdējo gadu pētījumu rezultātus, kas saistīti ar pazemošanu internetā ne tikai Amerikā, bet arī dažās Eiropas Savienības valstīs, un sniedza aptuvenu situācijas raksturojumu. Aptuveni 42% pusaudžu vismaz reizi dzīvē ir saskārušies ar kiberhuligānismu, savukārt ceturtā daļa no aptaujātajiem paši kādu ir pazemojuši virtuālajā vidē. Diemžēl DoSomenthig.org apkopotie pētījumu rezultāti arī atklāj, ka aptuveni 70% no visiem aptaujātajiem pusaudžiem tiek pazemoti un apsaukāti interneta vidē gandrīz katru dienu. 68% tīņu atzīst, ka kiberhuligānisms ir visai nopietna problēma, ar ko, viņuprāt, ir grūti cīnīties. Savukārt 81% uzskata, ka pazemot interneta vietnē ir daudz vieglāk un drošāk, nekā esot aci pret aci.

Gordons Floross savā pētījumā par kiberhuligānisma negatīvajām sekām grieķu jauniešu vidū raksta, ka bieži vien upuri nevienam neko nestāsta, tāpēc viņu pāridarītāji paliek nesodīti, līdz ar to pazemotie turpina ciest, bet pazemotāji turpina pazemot, jo uzskata, ka viņiem par to nekāda soda nebūs. Pētnieks arī uzsver, ka tas tā turpinās līdz pirmajai nelaimei, piemēram, pašnāvības mēģinājumam vai fiziskam uzbrukumam saviem pāridarītājiem. Pētījumi parāda, ka lielākoties ar kiberhuligānismu saskaras tieši pusaugu meitenes – gan kā pāridarītājas, gan kā upuri.

Kiberhuligānisma iemesli

Mēdz teikt, ka labākā aizsardzība ir uzbrukums. Šo parunu zināmā mērā var attiecināt arī uz kiberhuligānismu. Vēlme pazemot ir cieši saistīta ar pazemotāja sevis izpratni un zemo pašvērtējumu, piemēram, ar kompleksiem par ārējo izskatu, attieksmi un uzvedību. Būtībā šādi pusaudži ir neapmierināti ar sevi, tāpēc bieži vien sāk apcelt pārējos, jo citu pazemošana liek viņiem sajusties pārākiem un labākiem. Tāpat mēdz būt gadījumi, kad upuris kļūst par pāridarītāju, respektīvi, pusaudzis, kurš ir cietis pazemojumus, pats kļūst par pazemotāju.

Daudzu kiberhuligānu motivācija ir izklaide. Zinātnieki pierādījuši, ka vismaz vienu reizi savā dzīvē pusaudži, kuri pazemo citus internetā, dara to bez jebkāda īpaša iemesla. Savu vienaudžu pazemošana un apcelšana kibertelpā ir arī veids, kā pievērst sev uzmanību, pat ja tā ir negatīva uzmanība. Tāpat pētījumi atklāj, ka lielāko daļu neuztrauc, ar ko šāda izklaide var beigties.

Dažus kiberhuligānus motivē vēlme gūt virsroku pār pārējiem, būt līderiem. Pētnieki teic, ka vēlme būt visvareniem ir cieši saistīta ar kliķu sistēmu jeb sociālajām grupām. Uzskatāms piemērs tam ir amerikāņu tīņu filmas, kurās bieži vien populārie jaunieši apceļ tā sauktos lūzerus jeb autsaiderus.

Dažreiz otra pazemošana var notikt pavisam nejauši, kad cilvēks ar saviem vārdiem vai darbiem kibertelpā ir kādu aizvainojis, bet nav to darījis ar nolūku.

StopCyberbullying.org eksperti skaidro, ka kiberhuligānu motīvi ir ļoti dažādi un atšķirīgi, līdz ar to katrs šāds gadījums jāvērtē kā atsevišķs noziegums. Tas nozīmē, ka katrā gadījumā jābūt atšķirīgam sodam atkarībā no tā, kas ir bijis par iemeslu, kiberhuligānismam un kādas ir tā sekas.

Lai izvairītos no kļūšanas par upuri vai kiberhuligānu, speciālisti iesaka ļoti rūpīgi pārdomāt, kādu informāciju tu publicē savos sociālo tīklu profilos. Tas attiecināms gan uz personīgo informāciju, gan uz visu, ar ko tu dalies, ko tu raksti un komentē.

1.    Ja kāds tevi apceļ, apsaukā vai kā citādi pazemo internetā, bloķē šim cilvēkam piekļuvi savam profilam un, ja iespējams, ziņo sociālā tīkla administrācijai vai izstāsti vecākiem par šo situāciju.

2.    Rūpīgi pārlasi savus ierakstus, pirms tos izrādīt plašākai publikai, jo viens nepareizs vārds var izraisīt visai nepatīkamas sekas, ar kurām pēc tam var būt visai grūti tikt galā.

3.    Apzinies vārda spēku!

Amerikāņu psihologs Ričards Donehans savā grāmatā kiberhuligānismu kā parādību skaidro šādi: «Būtībā galvenā problēma ar pazemošanu internetā ir tāda, ka pusaudži neapzinās vārdu spēku – viņiem šķiet, ka viņu izteikumi neizraisīs nekādas nopietnas sekas, jo tie taču ir tikai tādi «jociņi», un, ja kādam nav humora izjūtas, tā ir viņa problēma. Bet patiesībā šiem tā sauktajiem jociņiem ir visai bēdīgas sekas, jo bieži vien tie materializējas, proti, pazemošana turpinās arī ārpus kibertelpas sienām. Ja kāds tiek pazemots internetā, tad visbiežāk viņš tiek pazemots arī skolā, un otrādi. Tas ir kā apburtais loks, kam nav ne gala, ne malas – pusaudzis cieš no pazemojumiem gan virtuālajā realitātē, gan reālajā dzīvē. Un tam ir visai bēdīgas sekas – atkarība no alkohola un citām apreibinošām vielām, lai aizmirstos, depresija, domas par pašnāvību, kas bieži vien noved arī pie letāla iznākuma. Nereti kiberhuligānisma upuri saviem pazemotajiem atbild ar to pašu, vadoties pēc vienkāršas loģikas: kāpēc viņš var apsaukāt un pazemot mani, bet es viņu ne? Un tā tas turpinās līdz pirmajai nelaimei. Šādās situācijās abpusēja vārdiskā pazemošana nereti beidzās ar fizisku izrēķināšanos. Galvenais, kas jāatceras kiberhuligānisma upuriem: neklusē! Jā, iespējams, tavi vienaudži tevi uzskatīs par sūdzambībeli, bet cik ilgi tu to cietīsi?»