Maestro Pauls: "Tik nožēlojami kā tagad savā mūžā neesmu juties"
Tajā pašā rindā, tajā pašā zālē, tajā pašā vietā: pārfrāzējot slaveno Allas Pugačovas dziesmu "Maestro", kas esot veltīta tieši Raimondam Paulam, un pēc kuras izskanēšanas Paula kungs ieguva savu vispāratzīto titulu.
Intervijas
2013. gada 3. novembris, 06:13

Maestro Pauls: "Tik nožēlojami kā tagad savā mūžā neesmu juties"

Jauns.lv

Ja kāds viņam pamāj pa tramvaja logu, viņš pasveicina atpakaļ. Katru dienu, ejot uz darbu Latvijas Radio, Raimonds Pauls fotografējas ar tūristiem. Mājās Baltezerā viņš cīnās ar milzīgo ābolu un tomātu ražu. Viss skaisti. Taču tik nožēlojami kā pēdējos gadus Pauls savā mūžā neesot juties. Paldies Dievam, joprojām vesels ir plāksteris – skatuve.

Jaunums Latvijas Radio ir Paula atkarotais stūrītis pagraba telpās – mājīga, pustumša telpa ar klavierēm, mīkstiem ādas krēsliem sarunām (tam noder arī laba konjaka pudele). Gala sienu grezno melnbalta fotogrāfija – kā izgriezta no Maestro jaunības laikiem – orķestris, kurš spēlēja, kad Pauls bija vēl jauns. Negaidot jautājumus, komponists stāsta par to, ka bijusi doma atjaunot slaveno džeza orķestri, taču viss kārtējo reizi atdūries kā pret sienu.

Necenšos no sevis tēlot

– Jums nesen bija kārtējais veiksmīgais koncerts Dzintaros un arī citās Latvijas pilsētās.

– Jā, diezgan veiksmīgi aizgāja – zināmā mērā Dziesmu svētku noskaņojums. Daļēji to varēja paredzēt, jo izpildījām repertuāru, kas lielai daļai mūsu auditorijas patīk. Ja gribat, sauciet to par šlāgermūziku. Mani tas absolūti neuztrauc. Par šlāgeri ņirgājas, bet no tā mūsu dziedātāji dzīvo. Ja tā nebūtu, viņi staigātu, es atvainojos, ar pliku dibenu. Mēs akcentu liekam uz Latvijas Radio 2 stilu – visādā ziņā tas ir populārākais. Lai kā to kritizē, lamā visi tie dīdžeji, lielie disku licēji, vairāk jau viņi neko nemāk – uzlikt un tik muldēt.

– Kādreiz intervijā teicāt, ka pluss ir tas, ka esat arī izpildītājs – sēžat pie klavierēm un sajūtat publiku. Tas kaut kā atsaucas arī uz jaunu dziesmu radīšanu?

– Pilnīgi pareizi! Jo publika diktē... Vismaz man tā visu laiku ir diktējusi tos principus. Pateicoties dziesmiņām, tika uzturēti veseli kolektīvi, arī mūziķu, dziedātāju ģimenes. Cilvēki jau nāca uz koncertiem, kas viņiem patika. Lai gan man tā pieredze ir tik liela, ka es vairs vispār neklausos… Tā visatļautība, kas internetā... aizgājusi galīgi šķērsām! Bet tur profesionāli, gudri cilvēki neizsakās. Viena daļa ir slimi, otra sevi tādā veidā vienkārši grib uzmundrināt – izgānīt mākslinieku, apliet ar mēsliem. Bet viegli jau runāt no malas. Pamēģiniet iznākt uz skatuves!

– Kaut uz piecām minūtēm.

– Jā, iznāciet, lūdzu!

– Lai arī sabiedrība caur medijiem no jums ir dzirdējusi arī asākus vārdus, jūs vienmēr ir raksturojis atvērtums. Esat teicis, kas jums patīk, nepatīk, arī par savu dzīvi... Lai gan varējāt nostāties tik augstā plauktā, ka neviens netiktu klāt. Esat tik daudz sasniedzis, ka varējāt kļūt lepns.

– Nē, redziet... Nu, ko tas dod? Te vienu otru reizi var manīt – jaunam iesācējam veicas, konkursā dabū pirmo vietu, un viņam jau sakāpj galvā. Viņš to uztver, ka ir jau nezin kas, un nepadomā, ka tikpat ātri, cik nācis, tas arī aizies. Un lielai daļai ir aizgājis! Tas ir ļoti slikti. Nu, ko mēs te, mūsu apstākļos, varam sasniegt? Tādā diezgan lētā televīzijas šovā... Vai, dieniņ, bilde būs uz žurnāla vāka, aprakstīts, ar ko dzīvo, ar ko šķiras... Un jau pēc divām nedēļām nerakstīsiet. Jūs tas neinteresēs. Tā ir bijis apmēram 90 procentos gadījumu. Reti izņēmumi...

– … kas spēj izturēt pārbaudījumu ar kaut mirklīti popularitātes?

– Dabīgi! Bet par sevi man pašam ir grūti runāt, es necenšos no sevis tēlot. Labi, es dzīvoju normāli. Arī materiālajā ziņā varu atļauties daudz vairāk nekā citi. Bet es nekad ar to nespēlējos. Varbūt nopērku labāku automašīnu. Varu iekārtot savu saimniecību, savu dzīvi. Jā, galvenais – varu palīdzēt mazmeitām, kas mācās. Man ir jāpalīdz māsai (tekstilmāksliniecei Edītei Pauls-Vīgnerei – Aut.), kurai ir ļoti grūta situācija. Viņai nākamgad būs 75 gadi, palīdzēšu uzrīkot izstādi. Viņa ir lieliska māksliniece, diemžēl ļoti slima.

– Viņa joprojām strādā?

– Jā, līdz šai dienai! Un es gribu ar lielu vērienu ko uzrīkot! Redziet, cik interesanti – neviens jau neatradīs līdzekļus no valsts māksliniecei ar vārdu, kāda ir mana māsa, meistare, kas tika atzīta par vienu no labākajām! Par to jau neviens neinteresēsies. Mums pašiem tas jādara.

– Jums visās malās ir paziņas, neesat domājis – piezvanīt?

– Priekš kam!? Aizvakar ar mani runāja viens no Krievijas lielākajiem kultūras dzīves regulētājiem! Bija iebraucis Rīgā, lai pierunātu mani rakstīt mūziku muzikālai izrādei – ar jebkuriem noteikumiem!

– Pats varējāt ierakstīt honorāru, kādu gribat?

– Jā. Varu piedalīties koncertā tālajās austrumu zemēs. Kad nosaukšu honorāru, te vienam otram kļūs slikti!

– Un piedāvājums jums bija interesants?

– Ar viņiem ir interesanti. Mana kolēģe un draudzene Rēzija Kalniņa ļoti labi jūtas Novosibirskā. Saka – pirmām kārtām tas tiek labi atalgots, tur ir citi apgriezieni, teātris neknapinās. Te direktora iespējas atvēlēt līdzekļus ir niecīgas. Pie mums direktors teic, ka 20–30 tūkstoši latu muzikālai izrādei ir par daudz, bet Vēbers savu iestudējumu sāk tikai no 18 miljoniem! Tad par ko mēs te runājam?! Ar savām vecajām lupatām, kuras staipām no vienas izrādes uz citu, kaut ko stellējam kopā. Lai gan ir ļoti talantīgi skatuves dekoratori – Andra Freiberga skola. Bet arī tur nauda vajadzīga. Nevar atļauties algot orķestri, glābjamies ar kaut kādiem ierakstiem. Bet to jau nedrīkst!

– No Rietumu puses jums ir bijuši priekšlikumi?

– Nē. Mums nav cilvēku, kas tur ar to nodarbotos. Nav menedžera, kas tavu mūziku reklamē, darbojas, lai to pārdotu. Un mēs jau arī nevaram tur konkurēt.

– Lai gan jūs varētu atļauties ekstra labu menedžeri aizsūtīt.

– Saprotiet, man ir par vēlu. Vajadzēja no kādiem 20–30 gadiem mesties iekšā. Bet šajā žanrā, atklāti runājot, man tāda Anglija ir aizvērta, Francija un Itālija tāpat.

– Kāpēc?

– Mēs nemākam. Viņiem tur vajadzīgs kas cits. Tas ir tieši tas pats, kas ar krievu klausītājam. Varu zināmā mērā plātīties, ka man tas Krievijas tirgus joprojām ir vaļā. Tas ir – pateicoties kam? Manai sadarbībai ar krievu dziedātājiem. Tas tirgus diktē savus noteikumus! Un tam ir pilnas tiesības uz to. Tā ir Krievija.

– Bet, kad paklausāties Vēberu, vai sevī nodomājat, ka arī tā varētu?

– Nezinu, vai es tā varētu. Redz, esmu pārāk paškritisks. Tāpēc saku – ja kādu varam apskaust, tad angļu komponistu. Ja viņš ko uzraksta, tā ir internacionāla mūzika. Ja mēs ko uzrakstām, tas ir lokāli. Esmu simtprocentīgi pārliecināts – ņemiet jebkuru angļu hitu, iztulkojiet latviski, un cauri! Tās dziesmas vairs nav. Valodas dēļ. Tie šņāceņi un pārējais, kas ir mūsu valodā, Dies pasarg, visu mūžu ar to valodu esmu nodarbojies.

– Tā vienkārši nav melodiska?

– Nezinu. Tāpat kā poļu. Visi priecājas, kā itāļi runā. Nu, neko – tāds ir mūsu liktenis! Tajā pašā laikā mūsu nopietnie dziedātāji ir izgājuši pasaules apritē, arī diriģenti ir lieliski!

– Viņi dzīvo pasaules mūzikā.

– Jā! Paskatieties, gandrīz neviens no viņiem nediriģē latviešu mūziku. Ar retiem izņēmumiem – kādreiz nospēlē Melanholisko valsi.

Bet man tas Rolex ir īsts!

– Jums pašam zvaigžņu slimības nekad nav bijis? Jaunībā – ar popularitātes uzrāvienu...

– To prasiet citiem! Es varbūt šo to arī nejūtu, lai gan iekšēji cenšos neuzspēlēt. Kā to mēdz darīt – koncertā ierodas pēdējā momentā, lai visi redz, ka tu apsēdies. To ļoti labi var redzēt, ka gaida tieši pēdējo minūti, lai ieietu zālē. Operā bieži esmu sēdējis beletāžas ložās – ir dāmas, kas obligāti savas rokas uzliek uz barjeras, lai visi redz gredzenus, pulksteņus, sprādzes. Es arī vienreiz uzliku, man bija Rolex, bet neviens kaut kā nepievērsa uzmanību – droši vien domāja, ka lētais. Bet izrādījās – oriģināls. Es pret to vairāk izturos ar smaidu. Jo bieži vien tie uzspēlētāji ir cilvēciņi, kas būtībā nekas nav.

– Varbūt tas drīzāk ir pašapziņas trūkums.

– Bet paskatieties, kā pasaules zvaigznes uzvedas. Kā mana draudzene Alla Pugačova reizēm rīkojas Maskavā – vai dieniņ!... Nu, tāda ir dzīve. Ko lai dara? Viņiem ir pievērsta nenormāla preses uzmanība, un viņiem visu laiku jādomā, kā par sevi dot kādu ziņu. Kāda amerikāņu superzvaigzne veikalā nozaga krūšturi. Pati miljonāre, bet nozaga tādēļ, lai viņu pie durvīm apturētu un sāktu fotografēt. Un uzreiz tas ir visur – avīzēs, internetā. Uzspēlēts teātris. Nē, tur ir grūti, es negribu...

– Varbūt skatuve sabojā cilvēku, jo tā dzīve zināmā mērā ir ekshibicionistiska. Ar aktieriem esmu runājusi, ka jābūt vēlmei izrādīties.

– Neaizmirstiet, ka teātros ir drausmīga konkurence. Tā ir cīņa par izdzīvošanu, par galvenajām lomām. Ja tev vienu gadu nedod lomu, ar tevi ir cauri!

– Milzīgs presings smadzenēm.

– Tur jau tā lieta! Gadi arī iet uz priekšu. Un tu nevari visu laiku spēlēt Romeo vai Jūliju.

– Vai mūsu dziedātāji un mūziķi ir cīnījušies par jūsu uzmanību?

– Bieži vien skaudība spēlē augstos toņos – kāpēc tam iet no rokas, man neiet... Tad cilvēks kļūst nevadāms, no viņa var sagaidīt visādus brīnumus.

– Esat jutis?

– Vairāk nekā skaidrs!

– Un ko tādos gadījumos darāt?

– Neko. Ko es varu darīt?

– Kaut kā ignorējat, nesadarbojaties?

– Nu, ir visādi – apvainojumi no tā sauktajiem kritiķiem... Mūziķu un teātru aprindās jau visu laiku tas notiek. Neatzīst iepriekšējos – viņi nav nekas, mēs nāksim ar ko jaunu, tad tikai būs! Un bieži vien viņi cieš lielu krahu. Lai gan nenoliedzami jaunajiem ir jānāk. Tur nekā nevar darīt. Kāpēc ne – talantīgi cilvēki.

Mīļā, pievaldies mazliet!

– Jūs dažkārt diezgan asi esat izteicies par visādām talantu fabrikām, šoviem, bet jūsu pēdējā koncertā dziedāja Mārtiņš Ruskis. Tomēr kāda pērle tur gadās?

– Nē, redziet, es jau arī zināmā mērā tur piedalos, ka radām šīs tā sauktās zvaigznes. Viņi domā, ka ir zvaigznes, bet televīziju interesē tikai reitings. Viņus absolūti neinteresē dziedātāju liktenis. Viņi tikai rēķina, cik tajā vakarā ir skatījušies. Dzīve pati pēc tam visu noliek savās vietās. Vienkārši gribētos, lai šīs pārraides dotu arī kādus profesionālus rezultātus. Bet mēs visur zaudējam – Eirovīzijā, Jaunajā vilnī. Mums nav talantu, ko izvirzīt.

– Lai uzvarētu?

– Nē, vismaz, lai ietu pa vidu.

– Lai nebūtu tas pēdējās vietas kauns?

– Lūk, par to ir runa!

– Bet jums taču ir tik smalka oža – vai tiešām jūs…?

– Es jau tur nepiedalos. Droši vien tā oža arī man diktē, ka tur nav ko darīt. Kā pēdējā Jaunajā vilnī – iznāk gruzīniete, nu, man nav ko viņai likt pretī.

– Bet, ja jūs tādu redzētu, jūs mēģinātu?

– Nu, Dievs dod – vajadzētu vienam tādam dabas bērnam parādīties, kam ir lieliska balss, uz kuru var ko būvēt, tad kāpēc gan ne!

– Bet vai tās fabrikas tomēr nav talantu meklēšana?

– Tur viņi vismaz parādās. Var gadīties no tiem desmit, divdesmit dalībniekiem viens vai divi. Man ļoti veiksmīga likās, piemēram, Stafecka, viņai ir visas iespējas nākotnē. Lūk, te tas ir – kā pati veidos, tā dzīvos savu dzīvi tālāk.

– Bet viņa jau ir atkarīga no jums un citiem komponistiem!

– Kāpēc? Bieži vien viņi paši ir pārliecināti, rada savu repertuāru. Bet, redziet, ja viņi nespēs radīt vismaz reizi divos gados savu hitu, šlāgeri, populāro dziesmu, ko visi zina, tad nekā nebūs. Tā ir visā pasaulē, ka ar vienu dziesmu vari kļūt slavens.

– Bet diez vai viņa pati uzrakstīs – viņai jāgaida piedāvājums.

– Nē, tagad vairs nav kā kādreiz – komponisti, profesionāļi... Tagad visi komponē. Pie mums uzskata, ka jebkurš to var darīt. Bet nevar!

– Bet kāpēc viņi negrib sadarboties? Nav finansiāli izdevīgi?

– Nē, runa nav par to. Ilgu laiku, cik varēju, man bija savi favorīti, daudziem varbūt esmu palīdzējis sākt muzikālu karjeru. Un pat negaidu, ka man kāds teiks paldies. Daži ir tik ļoti pārliecināti par sevi, ka ar mani runā tā, it kā būtu Madonna! Vai LadyGaga to varbūt varētu atļauties. Bet es domāju – mīļā, pievaldies mazliet!

Es tepat

– Koncertu esat nosaucis Nekur nav tik labi kā mājās. Bet kā jums pašam ir bijis ar māju sajūtu? Vai vieta, kur atgriezties, bijusi svarīga?

– Ļoti. Es nekur nebraucu! Un tāpēc man nav jāatgriežas. Es tepat... Lai gan varu atļauties braukt, kur gribu, man pat ir iespēja dzīvot ārzemēs, bet es to neizmantoju. Drīzāk – man ir neliels īpašums laukos, skaistā vietā pie Salacas. Aizbraucu un pļauju zāli. Tā ir fiziska atslodze! Es izsvīstu... Turpat varu nomazgāties, man viss ir ierīkots, un jūtos pavisam citādi. Varu priecāties par dabu, par to skaisto dabas vietu Salacas krastā. Brīnišķīgi! Tik vien nožēloju, ka nevaru to izmantot kādām muzikālām darbībām. Bet priecājos, ka esmu sakopis vienu nelielu dabas stūrīti Latvijā. Man patīk braukt ar mašīnu – labs gabals, cauri Mazsalacai. Skatos riņķī un vēroju, kas notiek laukos. Ir nenormāli daudz veco graustu – sākot ar kolhozu kūtīm, lauki pieķēzīti... Neviens tos nenovāks, sabrukuši. Varbūt vajadzētu novākt. Man liekas, ar mūsdienu tehniku tas nav grūti. Jā, bieži vien ir tāda nepatīkama sajūta. Pustukšs – līdz Mazsalacai braucu 20–30 kilometrus un neredzēju nevienu cilvēku. Agrāk, ja tev iedeva gabalu zemes, tu biji laimīgs cilvēks! Tagad visi cenšas kādam pārdot. Tāda diemžēl ir visa mūsu ekonomika.

– Vai nav tā, ka radošs cilvēks tik ļoti dzīvo savās domās, ka varbūt mājas ir viņā pašā un viņš ar tām staigā kā gliemezis?

– Kā kurš tai lietai pieiet. Viens caurām dienām sēdēs kafejnīcā, cits lietos kādas tabletes, bet kāds cits tajā pašā laikā domās – pagaidi, šodien varbūt svarīgāk ir nevis kaut ko radīt, kas ir svarīgs process, bet gan padomāt, kā to pārdot.

– Kad jūs sākāt tā domāt?

– Tas nāca pats par sevi. Repertuārs, ko rakstīju, kļuva populārāks – jo vairāk dziedāja, jo autoratlīdzība auga. Krievu laikā tā bija ļoti liela. Katram restorānam bija obligāti jāmaksā, un toreiz likumus ievēroja daudz stingrāk, baidījās.

– Un tiešām par katru atskaņoto gabalu jums ieskaitīja naudu?

– Pilnīgi pareizi! Kapeikas, kapeikas, bet tajā milzīgajā zemē, ko sauca par PSRS, – ja katrs restorāns kaut ko spēlēja, salasījās lielas naudas.

– Tagad viņi ir tikpat korekti?

– Viņiem ir starptautiski līgumi, un tur nemaz citādi nevar. Drīzāk te, pie mums, tiek šmaukts. Dabīgi, no tā, ko savāc, autoram viss neaiziet. Krievijā man nodokļus novelk Krievija, atsūta manu honorāru – te atkal novelk nodokļus. Nu, cik tad var. Es ar savām autortiesībām, atvainojos, esmu uzturējis ļoti daudzus mūsu radošos. Ļoti daudzus. Tikai neviens par to negrib skaļi runāt. Tā bija mana nauda, ko es pelnīju.

Satversmes tiesā un mājās

– Jūs daudz strādājat mājās?

– Jā, bet man nav tā, ka jānolien alā, kaut dzirdu – sieva taisa ēst, klausās radio, es varu paralēli.

– Viņai nav bijis jāstaigā uz pirkstgaliem jums apkārt?

– Absolūti ne.

– Un, kad meita auga, tad taču arī – grūti bērnam iestāstīt?

– Kad dzīvojām visi kopā, mums tomēr bija drusciņ citādāk. To sauc par pieklājīgiem apstākļiem.

– Pietiekami plašs dzīvoklis?

– Jā, tā jābūt vidusšķirai. Vismaz pusei iedzīvotāju vajadzētu tā dzīvot! Pusei! Bet nu...

– Jūs zināmā mērā bijāt izredzēts…

– Bet pateicoties pats sev! Ne jau kādam... Daudz esam piedzīvojuši, it sevišķi tā sauktajos brīvības gados. Tik daudz esmu kļūdījies visādās blēdībās – no 1990. gada līdz šodienai. Tā, kā te ir darījies, krievu laikā neviens neatļāvās. Tāpēc cenšos pa lielu gabalu turēties no visām kultūras lietām. Daru savu darbu, un lai tikai mani neviens neaiztiek.

– Kā jūs tīri cilvēcīgi tikāt pāri tam, kas notika ar Krājbanku, kad zaudējāt lielu naudu?

– Nu, kā lai es tieku pāri?! Viņi vienkārši ņirgājas – līdz šai dienai nekas nav noskaidrots, neviens nav apcietināts. Viss kārtībā šajā valstī – apzagušies, sākot ar valdību, vēl tagad aptīra pēdējo, pārdod... Tiem noguldītājiem jau nekas netiks atdots, tas ir vairāk nekā skaidrs! Tā Satversmes tiesa – tik pazemots kā tur es vispār nekad neesmu bijis. Nožēlojami. Daudzi apskauž, ka varu to visu sevī saturēt, neizrādīt riebumu, kas manī ir.

– Bet saka, tas bendē veselību.

– Tāpēc atslodze ir, kad izej Dzintaru koncertzālē.

– Tas mazliet ārstē?

– Kas tad man vairāk ir vajadzīgs? Brauc garām cilvēki ar tramvaju, māj ar roku, aplaudē. Izeju te, Doma laukumā, ja būs grupa no Krievijas, man ar visiem jāfotografējas. (Smejas.) Viena aizelsusies kliedz, ka esot no Pēterburgas – davaite, ja s vami sfotografirujus!

Visu izšķir disciplīna

– Šodien (sarunājāmies 2. septembrī – Aut.) daudziem ir pirmā skolas diena. Vai atceraties savējo?

– Tā miglaini. Droši vien biju sapucēts, skolotājiem obligāti bija jānes puķes. Tagad runā, ka nesot pudeli alus... Es iestājos 1943. gadā, vācu okupācijas laikā.

– Netālu no mājām – turpat Iļģuciemā?

– Jā, tāpēc nekur nevarēju aizšmaukt. Skolotājs vakarā gāja gar manu māju, un māte izgāja uz ielas, lai parunātu. Attieksme pret skolotājiem bija pavisam citāda! Savam tēvam nekad nedrīkstēju sūdzēties, ka skolotājs ir slikts, varēju dabūt pa galvu. Tas bija vairāk nekā skaidrs. Mana teorija ir vienkārša – visu izšķir disciplīna. Ja esi iegājis tajā skolā, tev jāpakļaujas pilnībā. Tā klaunāde ar Izglītības ministriju... Mums bija ļoti laba izglītības sistēma – viss bija skaidrs: pamatskola, vidusskola, augstskola. Tagad – velns viņu zina, ko domā! Visādas koledžas, šitās stulbās atzīmes... Mums bija no viens līdz pieci. Pieci bija labi, divi – no tēva pa galvu. Vot, bija labi!

– Jūs labi mācījāties?

– Nē. Es labi spēlēju klavieres. Man lika atzīmes par to, ka piedalījos pašdarbībā. Lai gan – kad vecās liecības paskatos, tad caurmērā diezgan pieklājīgi!

– Jūsu meita gāja skolā padomju laikā. Jums izdevās viņu pasargāt no liekas uzmanības?

– Viņai bija grūti, un viņa man tikai pēc tam izstāstīja, ka cilvēki tomēr ir bijuši ļoti ļauni. Vienmēr mans vārds ir ticis minēts – un ne vienmēr pozitīvi. Tā ir bijis arī darbā. Tas uzvārds.

– Vairāk traucējis nekā palīdzējis?

– Jā. Bieži vien.

– Ko viņa dara tagad?

– Viņai ir divas lielas meitas, viena jau beidza Amerikā universitāti, otra mācās Itālijā.

– Par ko?

– Viņiem tagad tās profesijas... nemaz nezinu. Vienmēr smejos, ka esmu vecās sistēmas cilvēks. Agrāk bija ārsti, inženieri, advokāti, tagad kaut kādi psihologi, velns viņu zina, ar ko viņi nodarbojas! Bet nē, esmu apmierināts – tā ir pavisam cita paaudze ar citu domāšanu. Vienā klasē dažādas tautības. Un audzināšana pavisam cita. Vienreiz neuzmanīgi pateicu – nēģeri, un mazmeita aizrādīja, ka tā nevajag. Jo Amerikā nav paņemts tā saukt...

Dažreiz es diedelēju

– Ko domājat par to, ka jūsu skatuves vārdā ir nosaukta konfekte?

– Nu, tas Maestro... Ne jau man vienam tas būtu…

– Bet Laima tā pasniedz – cik saprotu, viņi ir jūsu sponsori.

– Lai viņiem tiek! Esmu tikai priecīgs, ka Laima sāk atjēgties. Tā ir viena no retajām reizēm, kad piekritu reklāmai, tas nav alkohols... Tās konfektes neesot sliktas, tā saka.

– Jūs nepagaršojāt?

– Vienu pagaršoju. Mana māsa uzreiz izēda un teica – dod atkal kaut kad! Lai gan viņa saldumus nedrīkst ēst, bet teica – nav slikti. Pasaulē kinozvaigznes un slavenie sportisti lielākos honorārus saņem par reklāmām. Tas, ko es tur saņemu, ir kapeikas. Par to labāk nemaz nerunāt. Domāju – ja par tādu reklāmu būtu samaksājuši miljonu, tad varētu teikt, nu labi... Bet pie mums to neviens neatļausies.

– Jums saldumi garšo?

– Man garšo, ļoti. Nemaz nenoliedzu.

– Ir kādi saldie ēdieni, ko Lana gatavo?

– Nē, tagad jau var nopirkt visādas kūkas. Ne visiem sanāk, jo ir jāmāk izcept. Interesanti ir pagaršot, teiksim, oriģinālo franču konditoreju – kā diena pret nakti! Un kāpēc gan ne? Pagaidām veselība ir, man nav nekādu aizliegumu. Man ir viens slavens latviešu ārsts, kuru ļoti cienu, Danilāns, biju pie viņa aizgājis sūdzēties par savu kuņģi. Viņš uz mani tā ilgi skatījās, runājām gudri, viņš ir asprātīgs. Beigās prasu – profesor, ko man darīt? Ko ēst, ko nedrīkst? Un viņš saka – ēd visu un to, no kā tev kļūst slikti, neēd! Vot, tev recepte!

Man liekas, mēs aizejam par tālu – to nedrīkst ēst, jo par daudz tauku, tur ķīmija... Dabīgi, ka šodien vairs neaudzēs kā agrāk, kad kūtsmēslus uzbēra, bija tīrs produkts. Atceros, kad mamma cepa gaļu, o, kā tā smaržoja! Tagad tas aromāts vairs nav tāds. Arī piegarša, kas jēram, un olas... Tas viss ir aizgājis, neko nevar darīt. Bet žēl... Viss noteikti atkarīgs no barošanas. Baltezerā man ir divas ābeles, un ābolu tik daudz, ka nav kur likt! Ar kaimiņieni Katrīni Pasternaku satiekamies pie komposta kaudzes un runājam – varēja taču braukt pa mājām cilvēki, kas savāc! Lai ved prom un dara, ko grib! Vakar uz kora mēģinājumu atstiepu, saku – ēdiet! Tie ar lielu prieku. Pēc mēneša vairs nebūs – ātri pūst, bojājas. Un ko mēs pirksim? Poļu ābolus. Savējos ne. Un cik daudz var apēst? Tagad ir bez jēgas. Tomāti tāpat.

– Jūs visu laiku dzīvojat Baltezerā?

– Nē, nē. Baltezers ir slikta vieta tādā ziņā, ka par tuvu Rīgai. Bet es tur braucu ar lielu prieku, ļoti skaisti tur ir. Kad atbrauc krievi skatīties, visi ir izbrīnīti, ka es pats kopju! Mani draugi, miljonāri, prasa – vai tad tu nevari atļauties? Saku – es jau varētu dārznieku, bet man tas process pašam patīk! Ir traktors, ar to arī bakstos. Man visu laiku ir ko darīt. A ko? Tāds es esmu.

– Bet tik un tā nākat uz darbu katru dienu...

– Nē, man tas nav darbs. Skatos uz to citādi, man ir līgums – it kā pie ierakstiem. Galu galā Latvijas Radio esmu jau kopš 1950. gada. Būtībā mani te vajadzēja uzņemt kā goda pilsoni. Bet domāju, viņi vairāk revanšējas par to, ka uzdāvināju tās dārgās klavieres, ko man uzdāvināja krievi – par 130 tūkstošiem eiro. To var nākt spēlēt, pasaules klases instruments. Pianista sapnis – tāds instruments!

– Jums pašam to īsti nevajadzēja?

– Turēt mājās lielo koncertflīģeli... Man pašam ir labs instruments, kuru, starp citu, esmu nopircis. Bet tas, kas Radio, ir mana dāvana tiem, kuri mācās, nāk uz ierakstiem. Ne jau visiem to dod spēlēt, bet labiem pianistiem – jā.

– Viņi prasa jums atļauju, kam var dot un kam ne?

– Nē. Ir cilvēki no Radio Klasika, kuri paši zina, kam var dot. Visiem iesācējiem jau ne.

– Sapnis par orķestra atdzimšanu pastāv vai esat atmetis ar roku?

– Gribējām jauniem mūziķiem sagādāt iespēju, savākt profesionālu vienību. Viņi jau koncertēja Rīgas ritmos – ar lieliem panākumiem. Labs orķestris! Bet atbalstīt pie mums nevienu neinteresē. Politiķiem galvā tikai viena doma – kā tikt uz Briseli.

Valdība ir panākusi, ka man nekādas vēlēšanās vairs nav. Es uz viņiem skatījos kā uz tādu pārpratumu, domāju – vai tiešām... Neko daudz neprasījām, tikai sīkumus. Nu, negribat – nevajag. Tāpēc daudziem skaidri un gaiši pasaku – ja gribat, lai braucu uzstāties, tikai nerunājiet ar mūsu Kultūras ministriju! Runājiet tieši ar mani. Un tad es pats lemšu – kur es braukšu un ko darīšu. Jā, diemžēl to viņi ir panākuši. Kultūrkapitāla fondā nevaru savu vārdu teikt, bet domāju – pagaidiet, mani taču arī vajag atbalstīt! Tad es parasti zvanu paziņām, kas ir mani cienītāji, un diedelēju – piesvied, man vajag tam un tam...

– Un atsaucas?

– Liela daļa atsaucās! Kad laiki bija labāki. Tagad vairs nav kam prasīt. Visiem, kam nauda, ir kopotie raksti ar iesniegumiem – tur diedelē visi! Un cik tad mums vispār ir no kā prasīt. Brīvosta, Latvijas dzelzceļš... Gāze lielās, ka atbalsta Operu. Žagaru izbalsoja, redzēs, kas būs.


Sandra Landorfa, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris