Mākslinieks Roberts Koļcovs: "Labie vārdi piepilda manu bāku"

Kā katru gadu, gaidot Ziemassvētkus, iegriežos galerijā Istaba Rīgas centrā, kur ir plašs apsveikuma kartīšu piedāvājums. Silts atmiņu vilnis pārņem, redzot pirms simt gadiem iecienītos tēlus un sižetus, bet, re, uz letes arī mākslinieka Roberta Koļcova kalendārs 2024. gadam! Te nu no sniedziņa pūkainuma un smaidīgām rūķu sejiņām ne vēsts. Sieviešu šmaugie stāvi pilda dekoratīvas funkcijas, uz vāka meitene ar vienradzi, kuru gan grūti uzreiz saskatīt.

Savulaik par pasīvo dekadentu dēvētais grafiķis un skulptors Roberts Koļcovs palicis uzticīgs saviem daiļrades principiem – viņa sieviešu tēli ir skaisti un auksti kā manekeni. Prātoju, kāpēc decembra dāmai nav kāds kažociņš uzmests uz pleciem, toties mākslinieks savas varones apaudis dažādiem ornamentiem. Spāres spārni, airis, zivs un atkal vienradzis. Botāniķis un vienradzis – tāds ir nosaukums Koļcova izstādei, kas Nacionālajā Mākslas muzejā skatāma no 2. decembra līdz 18. februārim.

“Jā, var gadīties, ka uz vāka kāds to vienradzi neierauga, bet, piemēram, mūzika uz smadzenēm iet pa taisno – uzreiz ir iekšā, notiek vibrācijas. Tikmēr ar vizuālo mākslu un baudu ir tā – tieši trāpīt tu nevari, skatītājs vispirms jāuzskaņo. Glezniecību pa īstam, praktiski nobaudīt tiešā veidā nav iespējams, jo maņu orgāni ir dažādi, otra cilvēka skatījums nav objektīvs. Manuprāt, aiz vizuālās mākslas darba stāv it kā bezgalīgs  ēters, uz kuru var nokļūt, sajūtot mākslas darba ritmu, izjūtu kopumu, vilkmi. Bet tev jābūt šim ceļam gatavam. Arī māksliniekam, ķeroties pie darba, jākļūst tīram, atbrīvotam. Var jau zīmēt arī emocionāli, atklājot neprāta sadaļu, tomēr pēc tam jāpieslēdz prāts, matemātiskā domāšana, liekot atpakaļ sajauktos ritmus. Bet nevajag sačakarēt to, kas ir labs, tāpēc nākas šķetināt – tas paliek, šis nepaliek. Šādas darbības esmu veicis visa gada garumā.”

Savulaik sacīji, ka māksliniekam ir ļoti grūti pateikt ko jaunu.

Arī šoreiz strādāju bez vēlmes kripatiņas pateikt kaut ko jaunu, tomēr šogad kalendārs man par prieku visās sadaļās ir sanācis labs, un tas ir pavadoņa projekts izstādei. Tuvojas dramatiskais Pūķa gads, tāpēc šī vāka sarkanā krāsa. Neesmu analizējis, kāds ir Pūķis, jo kalendārā un izstādē galvenā tēma ir vienradzis. Tēlotājmāksla ir attēlotājs, un attēlošana ir slidena, tāpat kā erotika un citas tiešas izpausmes, kas bagātina iztēli – vai tieši otrādi. Var jau būt, ka mans stāsts par vienradzi nolasās caur puķēm. Viena meitene stāv baļļā, viņai apakšā ir ūdens, otrai ūdens ir virs galvas, jo mēs visi nemitīgi atrodamies starp mums nesaprotamo, neredzamo, mums neko neziņojošo.

Vienradža tēls ir cilvēka izdomāts, zinām vien to, ka viņš ir pārnadzis, viņam ir viens rags, viņš laikam ir balts, ar lauvas asti, tāds mitoloģisks tēls. Bet, ja skatāmies dziļāk, viņš vienmēr ir viens pats. Vienradzim nav pāra, kad viens mirst, otrs rodas – kaut kas no Fēniksa leģendas. Manuprāt, vienradzis ir tas, kas nav satverams, kas dzīvo cilvēkiem sirdī, simbolizē tās tīrību. Kā to attēlot? Var jau ar parastām lietām, ka augša ir augšā un apakša apakšā, balts ir balts un melns ir melns, un tu dzīvojies tur kaut kur pa vidu. Taču vienradža teiksmainību cilvēks var visādi iztēloties. Ja neko nevar iztēloties, tad viņš ir balts un ar ragu pierē, vairāk briedis nekā zirgs, kā mums gribētos.

Vienradzis un Pūķis simbolismā varētu būt tuvi. Prātoju, kāpēc Austrumu un Eiropas pūķi ir tik līdzīgi. Kurā mirklī tas notika? Kad sākās tirdzniecība pa Zīda ceļu vai vēl agrāk? Es ticu, ka pūķi bija ērmi, kas palikuši dzīvi pēc Lielā Sprādziena, dzīvojās kaut kur pa krūmiem, līdz bruņinieki viņus noslaktēja, un tā viss beidzās. Ļaudīm patīk varoņi un varoņdarbi.

Izstāde Nacionālajā mākslas muzejā – vai tev ir kāda apaļa jubileja?

Dzimšanas diena man ir 24. novembrī, kalendārā to datumu esmu iekrāsojis ar sarkanu. Bet sešdesmit man apritēs vēl pēc dažiem gadiem. Mācoties lietišķajos, domāju, ka jau divdesmitpiecgadīgs ir opis, bet šobrīd tā, protams, nav.

Jā, valsts galvenais muzejs. Tagad jau modē zākāties par valsti, bet tas nav mans gadījums. Tev var kaut kas patikt vai nepatikt, bet pret valsti jāizturas ar cieņu, cik vien to spēj attiecīgais orgāns, kas ražo cieņu pret apkārtējiem. Mākslinieks mūžīgi grib pretoties, būt citāds, iebilst, un tas, protams, ir par mani, tā arī dzīvoju savu dzīvi, taču nevar pretoties grūti apstrīdamām lietām. Viena no tādām ir mākslinieka un cilvēka sasaiste ar valsti vispār, ar varu, pat ja tā ir negatīva, jo skaidrs, ka ar naudu māksliniekam ir tā, kā ir. 2014. gada sākumā es ļoti pārdzīvoju par ģeopolitisko situāciju, par laimi, bez neirozēm, bet fiziski šķita, ka uz krūtīm uzguļas lietuvēns, ko nevar dabūt nost. Tur nekas nav beidzies, viss turpinās, un māksliniekam ir būtiski saprast – ko iesākt?

Principā darīt es nevaru neko, esmu tikai džeks, kurš, ja vajag, var palauzties uz rokām. Pie manis neviens nenāk un neprasa: “Klau, Robert, kā rīkoties?” Izjūtām bija izmisuma pieskaņa, un trauksmainos sevis meklējumos vienīgais, ko var darīt, ir strādāt. Strādāt vēl labāk! Tas dod mobilizējošu spēku, jo principā pa šiem gadiem esam izlaidušies – potes dod par velti, viss labi. Un mākslinieka darbu izstādīšana Nacionālajā muzejā, manuprāt, ir sasniegums.

Tad ordeni nevajag, pietiek ar iespēju sarīkot izstādi?

Ja es zinātu, ko man vajag, es to dabūtu. Nedomāju, ka tas nepieciešamais būtu ordenis. Man šķiet, vajadzīgais man jau ir, un nav jēgas zākāties par to, kas notiek apkārt.

Šī izstāde man šķiet ļoti gaišs brīdis. Deviņdesmitajos, kad mācījos Mākslas akadēmijā, man jau bija saruna, ka jārīko izstāde Valsts mākslas muzejā. Bija sajūta, ka lielu izstādi vienreiz mūžā var atļauties, jo piecdesmit gados… Tad šķita, ka tik ilgi nedzīvo. Bet man piedāvāja vienu mazu zālīti, un es iespītējos – ja man nav viss muzejs, tad negribu. Tas ir tik jauki, ka notikusi tāda samierināšanās; tagad esmu gatavs izstādīties kaut vai patrepē. Teikt, ka citu domas, atzinība man nav būtiska, būtu klaja liekuļošana. Godīgi sakot, no tā vien dzīvoju, ja kāds pasaka kaut ko labu. Tas piepilda manu bāku. Ja kāds saka sliktu, ir neskaitāmas receptes, kā tikt galā, un esmu iemācījies arī to. Izstāde turklāt ļoti mobilizē, vēlos būt godīgs ieguldīto domu un darba ziņā. 

Esi daudz strādājis, droši vien iemīļotajam vaļaspriekam – makšķerēšanai – nav atlicis daudz laika?

Šogad to atstāju novārtā, vispār makšķerēšanu lietoju kā paņēmienu, lai nonāktu saskarē ar mūžīgo vērtību – dabu. Ūdens tek, gaisma atspīd, dabā es mainos uz seno arhetipisko cilvēku. Atgriežoties dzīvoklī, esmu atkal pavisam cits. Izstādē man ir arī metinājumi – vienradzis, cēlsirdīgie bruņinieki. Metināju, slīpēju… Tas ir ļoti netīrs, dzīvoklī nepaveicams darbs. Strādāju Mellužos, vasara pagāja intensīvā darbā, pavasarī vēl bija remonts vasarnīcā, iekšdarbi… Vājprāts, ko šogad esmu sastrādājis.

Vai iznāk laika nobaudīt arī dēla Gustava – profesionāla pavāra – ēdienus lokālā Veldze?

Veldze viņam jau aiz muguras. Tagad Gustavs ir individuāls pavārs, tīrās šausmas, viņš strādā mūsu virtuvē. Bet 18. novembrī Āgenskalna tirgū notika pasākums, kurā Roberts Koļcovs un Gustavs Zelmenis – viņam ir manas sievas Daces uzvārds – vārīja svētku zupu. Izstādes atklāšanā gan zupas nebūs, un stereotipiskā vīna vietā sliecos uz stipro alkoholu. Nelielā daudzumā tas neredzīgos skatītājus padara redzīgus, iejūsmina cilvēci. Protams, nevajag apdzerties. Gustavs palīdzēs, jā.

Savukārt vecākais dēls Kristaps Zelmenis ir kalendāra dizainers. Starp citu, sieva tagad pārgājusi Koļcovas uzvārdā, nomainījusi pasi. Man kā divdesmitgadniekam, rīkojot pirmās izstādes, likās, ka ar tādu uzvārdu nebūs lāgā, ka varbūt jāņem mammas uzvārds, bet toreiz nebija laika. Dēliem devām Daces uzvārdu, esmu apsolījis viņiem atmaksāt izdevumus par dokumentu maiņu uz Koļcovu.

Tagad jau tas šķiet bērnišķīgi, mūs taču tāpat pazīst, kādi esam, bet, redz, pieļāvu kļūdu. Līdzvērtīgu tai, kad atteicos no izstādes Valsts mākslas muzejā domādams, ka pēc piecdesmit gadiem vairs nekam neesi derīgs. Šogad kļūda tiek labota, un Botāniķis jūs gaida uz savu izstādi!