Bruno Birmanis: "Vienmēr esmu teicis, ka nevis kleita grezno sievieti, bet sieviete kleitu"

Apģērbs kā komunikācijas instruments

Mēs visi maināmies, mainās laiks, vide, lietas, kas mums ir svarīgas. Man nemainīgs palicis fakts, ka prioritāšu augšgalā nekad nav bijis tas, kā izskatos. Varu vienīgi piedomāt pie apģērba, jo tas ir vizuālās komunikācijas līdzeklis, instruments, ar kuru kādam kaut ko pateikt vai sūtīt vēstījumu. Piemēram, ja nodarbojos ar lietām, kas saistītas ar klasisko apģērbu un tajā brīdī man ir jākomunicē ar klientiem, nez vai to darīšu saplēstos džinsos. Lai gan vienmēr esmu teicis, ka nevis kleita grezno sievieti, bet sieviete kleitu, un tieši to pašu varu teikt arī par vīriešiem.

Sievietes, ēdiens un laiskais komforts

Attiecībā uz sievietēm gadiem nav pilnīgi nekādas nozīmes. Par precībām – precas divi cilvēki, nevis viens apprec otru, un viņi apprecas tādēļ, ka viens otru mīl. Man sieviete vispirms ir Cilvēks. Visu faktoru kvintesence. Raksturs, attieksme, intelekts, jā, un, protams, arī ārējā pievilcība. Un patstāvība. Ar visiem plusiem un mīnusiem.

Mana vājībā ir ēdiens, turklāt tieši ēst gatavošana. To daru, vadoties nevis pēc receptēm, bet pēc izjūtas. Otra vājība ir ceļošana, bet ne tradicionālajā soctīklu izpratnē, kad krāj aviobiļetes kā pastmarkas un liek Instagram bildītes – te esmu tur, te tur. Tas man liekas stulbi. Sieva Jana Johanna man ir atklājusi ceļošanu kā tādu pilnīgi visa aizmiršanu. Tā ir vietas izbaudīšana un izzināšana, kas notiek ar mani, ar mums, ar to vidi, kur esam.

To, ko šobrīd sauc par veselīgu dzīvesveidu, es nepiekopju. Esmu no tiem, kas ne reizi mūžā nav bijuši sporta zālē. Īstenībā man patīk fiziskas nodarbības, bet katrā ziņā esmu ļoti tālu no sporta tādā izpratnē, kā to ierasti uztveram. Kādreiz peldēju, slēpoju ar kalnu slēpēm, bet tas man nesniedz tādu gandarījumu, lai es būtu gatavs sportu iemainīt pret laisku komfortu. Un man nepatīk svīst. Lielāko daļu savas emocijas un kaislības izgrūžu tajā, ar ko nodarbojos.

Vīrietis un vecums

Vecums vīriešus uztrauc fundamentālāk nekā sievietes, kuras par to sāk domāt samērā agri – kad sāk konkurēt ar jaunākām sievietēm. Tad viņām paiet kāds brīdis, līdz vienas samierinās, citas krīt izmisumā, sāk dīlot ar sevi, lasīt visādas gudras grāmatas.

Ar puišiem ir citādāk. Lielākais vairums tā braši dzīvo līdz 45–50 un tad saprot, ka fiziskā spēka nav tik daudz, riepiņa uz vēdera nav no alus, bet vienkārši tur ir un sirmo matu ir tik daudz, ka tos vairs nevar izplūkāt. Un, ja vēl parādās mazbērni, tad ir vakars! Ha-ha! Manuprāt, vīrietis baidās no tā brīža, kad viņš var kļūt nevajadzīgs. Pat ne tādā ģimeniskā, bet darītāja nozīmē.

Tajā brīdī, kad saproti, ka atlicis mazāk, nekā jau nodzīvots, ļoti būtiska ir cilvēka psiholoģiskā, mentālā stabilitāte. Vai esi sasniedzis to, ko vēlējies sasniegt. Ja tu saki – ir okei –, un tās svarīgās lietas esi realizējis, tad viss ir kārtībā un tu piedzīvo tādu kā otro elpu. Ja ne, tad ir divi varianti: cilvēks sāk skraidīt un izskatīties pēc jauna puikas, kāds viņš nav, un otrs – viņš vienkārši sakrītas. Tātad viss ir par un ap sevis realizēšanu.

Bārdu būs kopt

Manas domas par vīrieti un skaistumkopšanu ir absolūti pozitīvas, it sevišķi, ja cilvēkam ir sajūta, ka tas ir nepieciešams. Ja tas tiek darīts tāpēc, ka to kāds ieteica vai tā dara visi, manuprāt, tas cilvēks vienkārši ir muļķis. Neesmu izteikts sevis kopšanas fans, bet sejas krēmu lietoju konstanti. Ja nu ir kaut kas, kam veltu laiku, tā ir bārda. Divas reizes mēnesi dodos pie bārddziņa – ja cilvēkam ir bārda, tai jābūt koptai, ar tādu slotu es negribu apkārt staigāt.

Procesa cilvēks

Cilvēki dalās vadītājos un radošajos. Vieniem svarīgāks ir rezultāts, otriem process, un es piederu pie otrajiem, respektīvi, pie māksliniekiem. Arī viņiem ir jāēd, jāmaksā rēķini, kaut kas sev jānopērk un kaut kur jāaizbrauc. Tāpēc ir normāli, ka māksliniekiem kādreiz kaut ko arī samaksā, ko tie pirmie bieži vien piemirst, lai gan tieši radošie ir tie, kas veicina attīstību.

Tomēr sava prāta konstrukcijas dēļ es sevi noteikti nepieskaitu pie bohēmistiem. Ir kaut kādas lietas, kuras man nav saprotamas un kurām man žēl tērēt laiku, tāpēc ka laika mums katram ir tieši tik daudz, cik Dievs atvēlējis. Tajā pašā laikā bohēmistus ļoti labi saprotu un varu ar viņiem sadzīvot daudz labāk nekā ar tiem, kuri dzīvo striktos rāmjos un pēc t. s. pareizā kalendāra principa.