Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Daudzus Bregovičs kaitina. Viņam pārmet tautas melodiju izmantošanu un vienkārši mūzikas zagšanu. Viņam negrib piedot faktu, ka Balkānu karu viņš pārlaida Parīzē un nopelnīja uz savas tautas ciešanu rēķina. Ka ir bagāts. Kur nu vēl to, ka joprojām, nu jau 68 gadu vecumā, viņš ir velnišķi izskatīgs un pat seksīgs. “Esmu laimīgs, ka man nepiesien vēl arī ragus un asti,” uz visiem šiem pārmetumiem atbild pats Gorans Bregovičs. (Foto: Publicitātes foto)

Reiz čigāniete viņam izzīlēja – puis, tu vēl kļūsi par zvaigzni! Saruna ar slaveno Balkānu mūziķi Bregoviču

Cilvēki
13. septembrī 06:24 2018. gada 13. septembrī 06:24
Jeļena Vlasova | Pastaiga
Ineses Galantes festivālā Summertime šovasar augustā atkal uzstājās visslavenākais Balkānu mūziķis un komponists Gorans Bregovičs. Pirms viesošanās Jūrmalā viņš piekrita sniegt ekskluzīvu interviju žurnālam Pastaiga.

Gorans Bregovičs čigānu mūzikas popularizēšanas labā paveicis tik daudz, cik reti kurš visā plašajā pasaulē. Taču čigānu asiņu viņa dzīslās nav ne piles. Tēvs horvāts un katolis, māte pareizticīga serbiete, sieva no musulmaniskās Bosnijas. Arī Bregoviča Kāzu un bēru orķestra sastāvs ir nacionālajā ziņā neganti raibs: horvāti, serbi, maķedonieši, bulgāri… Ir arī īsti čigāni, rekrutēti pa tiešo no kāzām un bērēm, daži no viņiem sakās neprotam rakstīt un lasīt pat burtus, kur nu vēl notis. Jau 20 gadu šis Noasa šķirsts apceļo pasauli, sajūsminot publiku ar savu neprātīgo čigānu un Balkānu melodiju kokteili, kas aizdarīts ar roka ritmiem.

Reiz čigāniete viņam izzīlējusi – puis, tu vēl kļūsi par zvaigzni! Gorans pavīpsnāja, jo tobrīd jau bija zvaigzne. Visi jaunie dienvidslāvi juka vai prātā no sajūsmas par viņa rokgrupu Bijelо Dugme (Baltā poga). Kur tad nu vēl augstāk? Taču izrādījās – ir, kurp. Sadarbība ar režisoru Emiru Kusturicu, mūzikas celiņi filmām Čigānu laiks, Arizonas sapnis un Pagrīde sagādāja Bregovičam pasaules slavu un pirmo vietu etnomūzikas komponistu rangā. Domstarpības ar Kusturicu un tām sekojošā šķiršanās (kopš 1995. gada abi tā arī nav izlīguši un laiku pa laikam apmainās publiskām dzēlībām) viņa starptautisko karjeru neapstādināja, tieši pretēji – piešķīra tai jaunu impulsu. 

Daudzus Bregovičs kaitina. Viņam pārmet tautas melodiju izmantošanu un vienkārši mūzikas zagšanu. Čigānu tēmas ekspluatēšanu un čigāna tēla romantizēšanu, kam nav nekāda sakara ar dzīves īstenību. Viņam negrib piedot faktu, ka Balkānu karu viņš pārlaida Parīzē un nopelnīja uz savas tautas ciešanu rēķina. Arī to, ka viņš, iztiekot bez klasiskās mūzikas izglītības, atļaujas sacerēt operas, liturģijas un koncertus. Ka ir bagāts. Un viņa nedziestošo slavu, fanu pilnās koncertzāles. Kur nu vēl to, ka joprojām, nu jau 68 gadu vecumā, viņš ir velnišķi izskatīgs un pat seksīgs.

“Esmu laimīgs, ka man nepiesien vēl arī ragus un asti,” uz visiem šiem pārmetumiem atbild pats Gorans Bregovičs.

Foto: Publicitātes foto

Joprojām spēlējat ap simt koncertiem gadā. Atmetot versiju, ka vienkārši ļoti mīlat naudu, – atliek viens pieņēmums. Daudzi mūziķi teikuši, ka skatuve viņiem sniedz absolūti brīnišķīgu sajūtu, ko var salīdzināt ar nirvānu vai orgasmu.

Oh, patīk gan mūsu kolēģiem sevi mistificēt… Nirvāna, orgasms… Man tas ir vienkārši darbs. Esmu mūziķis, komponists, šādi pelnu iztiku. Protams, man ir ļoti paveicies – apkārt ir talantīgi cilvēki un es gūstu milzu baudu no sava darba. Man maksā par to, ko es darītu arī par brīvu… Taču, saprotiet, esmu vecmodīgs. Neesmu no tiem, kuri bieži parādās televīzijā un internetā. Savu mūziku cilvēkiem pasniedzu vecmodīgā veidā – koncertos. Tie man vienmēr ir svētki. Ietērpjos skaistā uzvalkā, dzeru alkoholiskos dzērienus, jo manā raiderī ir rakstīts, ka koncerta laikā man ir jāiedzer. Viena vienīga bauda! Kāds cits vakarā dodas palīksmot uz restorānu, es tālabad kāpju uz skatuves.   

Pie viena pastāstiet, kā radies jūsu slavenais baltais uzvalks… 

Tam, protams, piemīt savs kiča elements. Čigānu apģērbs vispār ir kičs. Baltus uzvalkus tradicionāli valkā čigānu baroni. Taču tas ir arī mana firmas zīme, pēc tā mani publika atpazīst momentā. Ir ļaudis, kuri dzer tikai tādu vīnu, kas maksā pāris tūkstošu dolāru par pudeli. Manuprāt, vīns nevar būt tik dārgs, taču… Kad iet tāds cilvēks, citi viņam aiz muguras sačukstas – re, kur aizgāja tas, kurš dzer tos traki dārgos vīnus! Viņam ir tāda iezīme. Man savukārt ir baltais uzvalks. Saprotams, ikdienā es neko tādu nevalkāju. Kurš normāls cilvēks staigās apkārt baltā uzvalkā un sarkanās lakkurpēs?

Kad sākās jūsu čigāniskā epopeja? Stāsta, ka Bijelo Dugme laikos esat aicinājis čigānu mūziķus ģērbtuvēs uzspēlēt pirms koncerta, lai uzlādētos ar viņu īpašo draivu.

Nē, tas sākās daudz agrāk. Es starp viņiem vienmēr esmu bijis savējais. Apbrīnoju čigānu ārkārtīgo muzikalitāti, taču mani sajūsmināja arī viņi paši – šī bezkompromisu brīvība, prasme dzīvot, nekam nepieķeroties, nedomājot par rītdienu. Domāju, ka sirds dziļumos katrs no mums sapņo nedaudz būt čigāns.   

Vai tiesa, ka bērnībā jūs padzina no mūzikas skolas?

Skolā mācījos spēlēt vijoli, taču ātri attapu, ka meitenes dod priekšroku ģitāristiem. Kā jau vairums mūziķu, paņēmu rokās ģitāru tikai ar vienu mērķi – patikt meitenēm.

Kā to vērtēja jūsu vecāki?

Mans tēvs bija pulkvedis un, dabiski, redzēja manu nākotni citādu. Atceros, ka viņš teica – ceru, tu nestrādāsi šo čigānu darbu! Jo Balkānos mūziku uzskata par čigānu darbu. Taču tieši to es daru visu dzīvi. Nebijis mūzikas, es droši vien būtu kļuvis par marksisma profesoru. Mācījos Filozofijas fakultātē, un kāda filozofija tajos laikos bija? Tikai marksistiskā. Par laimi, pēdējā kursā jau izlaidām pirmo plati un es kļuvu par rokzvaigzni.

Vēlāk muzikālo izglītību tomēr ieguvāt? Cilvēkam, kurš raksta oratorijas un liturģijas, šķiet, noderētu vairāk zināšanu šajā nozarē? 

Nē, klasisku izglītību ne. Vēl vairāk – uzskatu to par kaitīgu. Darīt visu pēc noteikumiem, ko izdomājuši citi, mehāniski atkārtot iemācīto – tas ierobežo radošo brīvību. Es neaicinu vispār ignorēt muzikālo izglītību, un manas meitas, piemēram, mācījās mūzikas skolā. Taču man personīgi tas būtu stipri traucējis. Es nezinu, kā rakstīt mūziku pēc noteikumiem, man nenomāc visas šīs autoritātes. Taču man blakus vienmēr bijuši cilvēki, kuri pratuši darīt to, ko nemācēju es, – no viņiem tad arī mācījos. 

Kļūt par rokzvaigzni var tikai noteikta tipa cilvēks – apveltīts ar iekšējo brīvību, kurāžu, vēlmi paņemt publiku. Kad sajutāt šīs īpašības sevī? 

Gana agri. Kopš 14 gadu vecuma spēlēju bāros. Kad man bija 17, jau uzstājos striptīza klubos. Piekritīsiet, ne katram pusaudzim ir tāda privilēģija. (Smejas.) Kad tādā vecumā redzi tik daudz kailu meiteņu, tu domā – lūk, tā ir brīvība! Taču, vai es tolaik zināju… Domāju, tikai Jēzus Kristus jau kopš dzimšanas saprata, kas viņš ir un kas viņam ir jādara. Pārējie iet uz to visu dzīvi.    

Dziesma In the Deathcar, ko filmas Arizonas sapņi mūzikas celiņam ierakstīja Igijs Pops, kādu laiku bija viena no populārākajām tālruņu zvanu melodijām. Kā jutāties, dzirdot to skanam no teju visiem mobilajiem telefoniem?

Tas, kāpēc tā vai cita melodija kļūst par hitu, man pašam ir liela mīkla. Patiesībā šo dziesmu nerakstīju Igijam. Tā radās vēl Bijelo Dugme laikos. Igijs pie mana apvāršņa parādījās nejauši. Viņš pazina Džoniju Depu, kurš filmējās Arizonas sapņos, no Depa uzzināja, ka mūziku filmai raksta tāds Gorans Bregovičs, vēlāk mēs iepazināmies. Oriģinālajā versijā dziesmai bija cits teksts, to sauca On the Back Seat of the Car, par to, cik labi ir mīlēties auto aizmugures sēdeklī. Taču Igijam šie vārdi neiepatikās. “Es netaisos dziedāt par tādām blēņām,” teica viņš un uzrakstīja jaunu tekstu – savā infernāli drūmajā stilā. Sanāca dziesma par katafalku. Viena no retajām manām dziesmām angļu valodā, starp citu.

Kas jums vajadzīgs, kad rakstāt mūziku, – īpaša noskaņa, īpaši apstākļi?

Taču ne, es jau teicu, ka tas ir vienkārši darbs. To jums apstiprinās visi komponisti, mākslinieki un citu radošo profesiju pārstāvji. Mēs, tāpat kā visi pārējie, strādājam astoņas stundas dienā. Talants ir kā sūknis. Ja nespiedīsi, nedarbosies.

Pastāstiet par savu jaunāko projektu Trīs vēstules no Sarajevas!

Šo koncertu vijolei sarakstīju Parīzes Svētā Denī bazilikai. Tur šis sacerējums izskanēja pirmoreiz, pēc tam 2017. gada rudenī izdevām albumu. Koncertā dzirdami trīs vijoles spēles stili – klasiskais, kā spēlē kristieši, klezmera jeb ebreju spēles stils un austrumu jeb musulmaniskais.

Tās ir trīs dažādas vijoles – simbols tam, kā mierīgi var sadzīvot dažādas kultūras un reliģijas. Taču tur ir vēl viena metafora – Sarajeva. Ne vienkārši pilsēta, bet mūsdienu pasaules metafora, kur vēl vakar ļaudis gāja cits pie cita ciemos, bet šodien gatavi cits citu nogalināt tikai atšķirīgas ticības dēļ. 1991. gadā tas notika Sarajevā, tagad tas notiek visās pasaules malās.

Vai, jūsuprāt, reliģija spēj cilvēkus arī vienot, ne tikai šķirt?

Uz šo jautājumu atbildēt man ir grūti. Taču es skaidri zinu, ka mana mūzika cilvēkus vieno. Manos koncertos dažādu ticību ļaudis vienojas kopīgā harmonijas sajūtā. Mūzika ir vissenākais komunikācijas līdzeklis. Vācijā ir atrasta 20 000 gadu veca flauta – tātad mūzika ir radusies vēl pirms politikas, reliģijas, vēl pirms valodām. Tādēļ man ir ļoti viegli apvienot kristiešus, jūdus un musulmaņus. Garīdzniekiem ko tādu izdarīt ir daudz grūtāk.

Bieži esat teicis, ka uzskatāt sevi par dienvidslāvu. No bijušās valsts nosaukuma Yugoslavia ir atvasināts pat tāds termins – yugonostalgia.

Man tā nepiemīt, ne. Vienkārši tad, ja zaudējat savu zemi, savu valsti – bet mana valsts Dienvidslāvija beidzās 2003. gadā – jūs šajā sakarā skumstat. Dzimtene nav tikai politisks vai ģeogrāfisks jēdziens. Tā ir emocionāla teritorija. Nejūtu nostalģiju pēc sociālisma vai Josipa Broza Tito (Leģendārais, arī tautā mīlētais sociālistiskās Dienvidslāvijas prezidents. – Red.). Jūtu nostalģiju pēc cilvēkiem, viņu attiecībām, tiem laikiem, kad dienvidslāvi dzīvoja mierā. Mans tēvs ir horvāts, māte serbiete, sieva bosniete. Man ir mājas Zagrebā, Belgradā un Sarajevā. Tā visa ir mana emocionālā teritorija.  

Foto: Publicitātes foto

Esat spēlējis kāzās vai bērēs?

Kad nosaucu savu ansambli par Kāzu un bēru orķestri, tas bija joks. Taču vairums manu mūziķu tiešām iepriekš spēlēja kāzās un bērēs – tāda ir Balkānu tradīcija. Mans brālis pēc laba baļļuka mēdz teikt – nebiju pieredzējis tādu līksmību, kopš apbērējām mūsu māti! (Smejas.)

Nu, bet jūs pats?

Bērēs neesmu spēlējis nekad, taču kāzās – bieži. 

Kur?

Krievijā, Itālijā… Daudz kur. Kāzām esam ļoti piemēroti.

Jūsu orķestrī valda demokrātija vai autoritārs režīms?

Visus lēmumus pieņemu es. Taču man līdzās ir augsta līmeņa mūziķi, un vienoties ar viņiem uz skatuves ir daudz vienkāršāk nekā sadzīvē. Mūzika vispār ļauj mums dzīvot citādāku dzīvi, nomaļus no visām šīm pasaules nekrietnībām. 

Pēc uzstāšanās Krimā jūs neielaida Ukrainā...

Es esmu vienkārši mūziķis. Nepārstāvu nekādus politiskos uzskatus, tikai savu mūziku. Smieklīgākais ir tas, ka manus koncertus Krimā un Ukrainā bija organizējuši vieni un tie paši cilvēki.

Esat sarakstījis daudz kinomūzikas – ne tikai Emira Kusturicas, bet arī Patrisa Šero, Nanas Džordžadzes un citu režisoru filmām.

Principā par kinokomponistu es kļuvu, pateicoties karam. Tad tā bija vienīgā iespēja nopelnīt. Taču pēdējā laikā ar to vairs nenodarbojos. Kino vairs nav lielā māksla, tas pārvērties par tīro biznesu, un atvēlēt laiku kaut kādiem niekiem… Kad saproti, ka dzīve ir īsa un laika atliek arvien mazāk, negribas to tērēt velti. Enjo Morikone sarakstīja mūziku 380 filmām, taču vai tik daudzas no tām ieies kinovēsturē?

Runā, ka esat kaislīgs dārznieks…

O, jā! Belgradā man ir liels dārzs, daudz augļu koku. Audzēju kartupeļus, tomātus, gurķus, salātus. Dievinu rakņāšanos.

Un kā ar kulināriju?

Jā, dažkārt man patīk pagatavot pusdienas saviem asistentiem. Īpaši tad, ja viss ir svaigs, no paša dobes…

Kā jūtaties savu sieviešu ielenkumā – sieva, četras meitas, mazmeitiņa… Esat ģimenes lielais boss?

Tas nav iespējams. Pār pasauli valda sievietes – vismaz manā ģimenē tā ir. Taču es neiebilstu, man patīk. 

Kā uzlādējat savas baterijas?

Vienkārši nedaru neko. Mazgāju mašīnu, skatos futbolu… Slinkoju, kā visi normāli cilvēki.

Ja varētu atgriezties pagātnē, ko jūs mainītu savā dzīvē?

Es tik ilgi neiestrēgtu rokzvaigznes statusā. Kamēr esi rokzvaigzne, ir ļoti grūti atteikties no tā visa – no naudas, ambīcijām, slavas. Manā dzīvē visu mainīja karš. Ja tas nenotiktu, es droši vien tā arī sēdētu uz vietas, paliktu provinces muzikants. Un tagad būtu pensionēts rokeris – kas ir visai nožēlojams skats. Sev par laimi, kara laikā es aizbraucu, sāku dzīvot pavisam citu dzīvi.

Vai jums ir sava laimes formula?

Ir, taču es to atklāju pārāk vēlu. Strādāju kopš 14 gadu vecuma, bez atelpas, nemitīgi. Nostrādāju visu jaunību, visus savus labākos gadus – tas ir briesmīgi! Domāju, ka jaunā civilizācija, kas sekos mūsējai, izcels citas prioritātes. Cilvēki sāks strādāt 40 gadu vecumā, bet līdz tam baudīs dzīvi. Tas būtu pareizi.

 

Vēl portālā

Kāpēc Agita Putāne vienmēr izvēlas tikai melnu vai baltu apģērbu 2
Kad "izdeg" pat vislabākā meita: 6 skaudri stāsti par to, kā ir kopt vecu, slimu vai demences skartu tuvinieku 8
Svētki tuvojas: padomā labi, pirms izmanto krāsainās papīra salvetes! 4
Pievienot komentāru

Беременная герцогиня Меган поразила глубиной декольте во время выхода в свет

Резидент Comedy Club о семье Масляковых и КВН: «Там мафия, они могут сказать: "У этого мальчика кривые зубы, к черту его!"»