Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv X
AFP/Scanpix/LETA

Vienkārši būt kailai nepietiek

12. augustā 09:11
Pastaiga
FEMEN ir Ukrainas feministu grupa, kuras protesta forma ir kailas krūtis. Viņas ir bijušas un protestējušas visur – Vatikānā, Putina un Trampa priekšā, pie Ukrainas parlamenta, Parīzes Dievmātes katedrālē... FEMEN aktīvistes regulāri nokļūst policijā, viņas sit un sēdina cietumos. Bet viņas vienalga raujas kā tanki – ar krūtīm uz priekšu. Tieši kailās krūtis viņas padarīja pazīstamas visā pasaulē. Kas mūsdienās ir pārsteidzoši, jo plikuma visapkārt taču netrūkst un mēs uz to šķietami vairs nereaģējam. Bet ne FEMEN gadījumā.

Kaut kas mainās gaisā, kad cilvēki redz lozungus, kuri uzrakstīti uz kailām sieviešu krūtīm.

“Policisti, mūs pamanot, kliedz: tikai neļaujiet viņām izģērbties!” smejas Anna Gucola, viena no kustības dibinātājām un galvenā ideoloģe.

Anna joprojām dzīvo Kijevā, atšķirībā no vairuma viņas domubiedreņu, kuras pēc 2013. gada represijām pārbāzējās uz Parīzi.

FEMEN sākās ar cīņu par sieviešu līdztiesību Ukrainā, ar iziešanu ielās ar rozā baloniem, peldēšanos un mazgāšanos Kijevas strūklakās tajās dienās, kad pilsētā plānveidā tika atslēgts siltais ūdens.

Nekā tāda, ko vēlāk žurnālisti nosauks par sekstrēmismu.

"Mans sapnis – lai katrai sievietei politiķei aiz muguras būtu a la FEMEN akciju tumšā pagātne!" deklamē viena no kustības dibinātājām Anna Gucola. (Foto: Vida Press)

Kādā intervijā teicāt, ka sākumā jūsu kustībā bija 200 – 300 aktīvistes, bet, kad sākāt topless akcijas, palika ap 20. Kāpēc? Meitenes netika galā ar kautrību?

Arī tas. Pārsvarā gan meitenes gāja prom varas un policijas spiediena dēļ. Ne katrs ir gatavs iet līdz galam, zinot, ka par saviem uzskatiem var ciest. Un tas ir normāli.

Varonība nevar būt masveida parādība. Toties tagad mums ir neliela, bet ļoti labi sagatavota komanda, kur katra zina, kāpēc ar to nodarbojas.

Kā vispār radās šī ideja – akciju laikā izģērbties? Vienkārši sakot, kura pirmā novilka krūšturi?

Mēs darbojamies praksē, mums viss rodas procesā, stihiski. Nebija tā, ka vienā jaukā dienā izdomājām, ka tagad iesim ar plikiem pupiem!

Kad iestājāmies pret sekstūrismu un prostitūciju Ukrainā, mums bija prostitūtu kostīmi – visas tās ādas korsetes, zeķes... Un viena no meitenēm atnāca toplesā.

Toreiz tas neizraisīja nekādu ažiotāžu. Bet, kad mēs ķērāmies klāt politiskām tēmām – pusplikas ielauzāmies vēlēšanu iecirknī, kur bija jābalso Ukrainas bijušajam prezidentam Viktoram Janukovičam, saskārāmies ar nenormālu varas, policijas un sabiedrības reakciju.

Visi sašuta: ko jūs lienat politikā, ejiet nodarboties ar savām sieviešu lietām!

Tad mēs sapratām, ka mums nevajag citus ieročus. Un pat masveidību nevajag. Viena pati sieviete ar kailām krūtīm var izbiedēt milzīgu daudzumu vīriešu.

Kā feministe un pētniece es saprotu, kāpēc tā notiek. Bet vispār tas ir ļoti smieklīgi, ka vīriešus tik ļoti baida kailas sieviešu krūtis.

Nebaida mājās, televizorā, gultā, filmās, bet, kad tādas parādās ielās ar politiskiem lozungiem – viņi baidās, pat ļoti!

Vīrieši politiķi – viņi visi taču ir tādi neaizskarami, dieviem līdzīgi, bet sanāk, ka mēs viņus desakralizējam, iznīcinām viņu svētumu. 

Respektīvi, mēs izmēģinājām šo taktiku, un izrādījās, ka tā ir efektīva. 

Ko jūs mācāt savas organizācijas meitenēm? Kā gatavojaties akcijām?

Meitenei ir jātic tam, ko viņa dara. Galvenais ir morālais noskaņojums.

Var daudz un ilgi gatavoties, bet vienalga pats grūtākais ir pārvarēt sevi, spert pirmo soli, izrauties no pūļa, skriet.

Tāpēc mēs nodarbojamies gan ar fiziskajiem treniņiem – skriešana, spēja atkauties no policijas, maksimāli ilgu laiku noturēties laukumā, lai tevi neaiznes prom jau pirmajā minūtē –, gan ar psiholoģisko sagatavošanu.

Protestētājas dzīve ir savienojama ar laulību?

Eiropā – mierīgi. Tur daudzām meitenēm ir ģimenes, bērni. Ukrainā ar to ir sarežģītāk, jo mums ir diezgan patriarhāla sabiedrība.

Nereti meitenes no mums šķiras ar vārdiem: “Viss, aizeju, mans puisis neatļauj.”

Nu, protams, tie taču ir viņa pupi, viņa īpašums, kā gan viņš ļaus tos demonstrēt publiski? Banāla vīriešu loģika. Bet sievietēm nav taču obligāti jāprecas. Es, piemēram, vēl neesmu precējusies un īpaši nealkstu to darīt.

No otras puses, FEMEN kustība varēja rasties tikai patriarhālā valstī. Parīzē jau nu noteikti ne.

Tur ar sieviešu tiesībām viss ir daudz labākā kārtībā. Un tur nav tāda spiediena no varas puses. Bet tieši tas izraisīja mūsu agresiju, vēlmi radikalizēties.

Ja tā nebūtu, mēs droši vien joprojām staigātu ar rozā baloniem.

Vai aizietu politikā un sēdētu parlamentā...

Patiesībā tā arī notiek – vismaz Eiropā. Daļa mūsu bijušo aktīvistu tagad raksta grāmatas, lasa lekcijas, piedalās politiskajā dzīvē.

Jo akcijas, protams, ir jauno lieta. Pēc tam tu izaudz un pārej jaunā līmenī. Mans sapnis – lai katrai sievietei politiķei aiz muguras būtu a la FEMEN akciju tumšā pagātne!

Bet tagad taču Femen ir pārstāvniecības visā pasaulē.

Jā, jo mūsu kustībai un feminismam kopumā nav dzimtenes.

Sieviešu jautājums visur ir sieviešu jautājums. Katrā valstī ir savi sāpīgie punkti. Un starptautisko problēmu kļūst arvien vairāk.

Šobrīd štābs ir Parīzē, pārsvarā FEMEN darbojas Eiropā. Bet, piemēram, Tunisijā bija aktīviste, kura uztaisīja topless fotogrāfijas, kuru dēļ viņai piesprieda divus gadus cietumā.

Pateicoties spēcīgam Eiropas un visas pasaules atbalstam, izdevās viņu atbrīvot no ieslodzījuma.

Mēs lepojamies ar savu uzbrukumu Vladimiram Putinam, toreiz parādījām, ka ir iespējams šim cilvēkam tikt klāt un izteikt viņam visu, ko par viņu domājam. Hanovere, 2013. gads. (Foto: Vida Press)

Vai domājat par to, kā savas akcijas pārvērst performancēs? Jūtaties piederīgas aktuālajai mākslai?

Mēs esam performanču mākslinieces.

Principā mēs atjaunojām ielas protestus, kādi tie bija 60. – 70. gados Eiropā un Amerikā.

Ļoti rūpīgi izvēlamies, kur to darīt, domājam, kā apspēlēt situāciju, lai notikums izskatītos spilgti. Būt vienkārši kailai ir par maz.

Ar to pietiek, ja izskrien pret Putinu vai Berluskoni, bet citās reizēs mūsu iznācieni prasa lielāku fantāziju. Neiziesi taču ar plakātiem: “Jūs esat slikti!”

Kad Parīzē notika musulmaņu konference, uz kuru ieradās cilvēki no Saūda Arābijas, mūsu meitenes karājās no tiltiem, kā karātavās.

Kad Kijevā organizējām atbalsta akciju Pussy Riot, nozāģējām krustu – šis antiklerikālais protests noteikti ieies vēsturē.

Protams, ne visas mūsu akcijas ir šedevri, bet dažas ir izcilas. 

Kails ķermenis visu acu priekšā, pilsētas laukumā – vai tas zaudē savu seksualitāti vai tā, gluži otrādi, pastiprinās?

Man kā performanču māksliniecei ir ļoti svarīgi, lai ķermenis uz laukuma būtu seksuālāks nekā jebkurā filmā.

Tas ir karstāks, uzbudinošāks... Pat, ja ir ļoti auksti.

Tu izej protesta akcijā, tevī ir tik daudz adrenalīna, spēka, uguns, ka šķiet ar tevi varētu kausēt ledu, sniegu un visu visapkārt.

Man šķiet, ka tas ir ļoti seksuāli. Neatkarīgi no formām, apmēriem, kritērijiem un skaistuma standartiem.

Starp citu, visas Femen meitenes ir skaistules. Jums ir kādi atlases kritēriji?

Patiesībā mums ir ļoti dažādu komplekciju meitenes.

Aleksandra Ņemčinova, kura izpildīja ļoti smieklīgu akciju Baltkrievijā, ir XXL izmēra.

Vienkārši Ukrainā ir ļoti daudz skaistu meiteņu, vēsturiski tā sanācis. Bet Eiropā mums ir visparastākās sievietes, nebūt ne modeles.

Kāda būtu visnegaidītākā reakcija uz Femen akcijām?

Pat nezinu. Aresti – tas jau ir iepriekšparedzami.

Reakciju ir bijis tik daudz – no ļoti maigām līdz skarbām, no atbalsta līdz sišanai pa seju. 

Ar ko jūs lepojaties visvairāk – visā Femen gandrīz desmit gadu vēsturē?

Būtiskākais sasniegums ir tas, ka FEMEN ir kļuvusi par starptautisku kustību.

Ļoti patīkami redzēt, ka sievietes iziet protestēt Čīlē vai Brazīlijā, – mūsu ideju, mūsu taktiku izmanto citas sievietes.

Tas ir ļoti patīkami. Bet no mazajiem priekiem... Mēs lepojamies ar savu uzbrukumu Vladimiram Putinam Hanoverē, jo mēs toreiz parādījām, ka ir iespējams šim cilvēkam tikt klāt un izteikt viņam visu, ko par viņu domājam.

Jums ir kādas pieļaujamā robežas? Ko nekad nedarīsiet?

Protams. Nekādas vardarbības un nekādu ieroču! Mūsuprāt, sieviete ir miers, sieviete ir brīvība. Ar savu protestu mēs rādām, ka sabiedrība var būt citādāka. Nav jākaro un jānogalina – visu var panākt arī bez ieročiem.