Gleznotāju sānsolis: tapis jauns rotu zīmols "Musha"

Kādēļ izlēmāt pievērsties rotaslietām?
Vladimirs: Mūsu ceļi krustojās Latvijas Mākslas akadēmijā. Studējām vienā kursā, un tas kļuva par skaistas draudzības sākumu. Abi esam gleznotāji. Aizvien vēl velkam audeklus uz rāmjiem, piedalāmies izstādēs. Musha ir neliels sānsolis – stipri mazākos formātos, tagad rāmis ir nevis no koka, bet sudraba. Gleznošanai izmantojam vissmalkākās otas – ar diviem vai vienu matu.

Anita: Glezniecība vēl aizvien ir pirmajā vietā, no tās nekur neaizbēgsim. Korekcijas dzīvē ieviesa mūsu mazās Aleksandras ierašanās. Palika mazāk laika lielajiem darbiem, iestājās radošā pauze. Bet mākslinieks ir tāds cilvēks, kurš nevar neko nedarīt. Sāku piņķerēties, vērt un pērļot, tad sapratu, ka tas nav nekas ievērojams, tāds mājsaimnieču hobijs, un meklēju iespēju to padarīt sev interesantāku. Radās ideja, ka mēs varētu gleznot rotās – līdzīgi kā viktoriānisma laika miniatūras.

Vladimirs: Ar gleznu tapšanu saistītās tehniskās lietas mums ir zināmas, arī ar reālismu esam uz tu. Tādēļ atlika noskaidrot, kā šīs glezniņas pasniegt juvelierdarbu veidolā, kā apstrādāt un kombinēt.

Anita: Vajadzēja atrast piemērotus juvelierus. Indijā zināju juvelierdarbnīcu, kurā biju sev pasūtījusi rotas, un vienojāmies par pirmās kolekcijas veidošanu. Arī viņiem bija interesanti – ne viņiem bija skaidrība par gleznu ievietošanu ietvarā, ne mums. Bet pamazām, eksperimenējot un, protams, caur neveiksmēm nonācām pie galarezultāta. Paši pārbaudījām rotu izturību. Rotas nenovelkot, gāju pat dušā, strādāju. Bija jāatrisina arī jautājums, kā pasargāt gleznas virsmu. Atradām laku, kura glezniņas virsmu padara līdzīgu stiklam, un aizmuguri aizsargā sudraba ietvars.

Vladimirs: Viens no izturības pārbaudījumiem bija dot rotas valkāt man. Neesmu pret tām uzmanīgs un neierobežoti daru visu, nepievēršot uzmanību tam, kas man ir uz rokām. Ja pat man nesaplīst – viss ir kārtībā!

Kādēļ muša?
Anita: Jau gadsimtiem ilgi mušas tēls ir mākslinieku iemīļots motīvs. Īpaši reālismā. 15. gadsimtā, renesanses laikā, saistīts ar reliģisku simboliku, populārs 16. gadsimtā Holandē un arī sirreālismā, sevišķi Salvadora Dalī daiļradē. Mušu kā joku mākslinieki ieviesa, lai parādītu savu meistarības pakāpi. Portreta stūrī uzgleznoja mušu ar visu ēnu, lai skatītājs nesaprot un cenšas to aizdzīt. Negribu piesavināties oriģinalitāti – neesam to izgudrojuši, tikai turpinām izmantot. Un man patīk mušas tēls, jo tas nav pārāk salkans. Nav taurenītis vai bitīte Maija.

Vladimirs: Muša ir arī pašu gleznotāju simbols – muša sēž uz sienas un vēro visu, ko cilvēks dara. Tāpat arī mākslinieks fiksē visu notiekošo, viņu var padzīt, bet viņš tāpat neaiziet. (Smejas.) Muša ir mākslinieka klātbūtnes simbols.

Jūsu rotaslietu miniatūrās gleznas ir amizantas un asprātīgas. Kā izvēlaties tēmas un kā iespējams tās tik smalki izgleznot?
Vladimirs: Redze joprojām ir laba, palielināmos stiklus neizmantojam. Sižetu ziņā izvēlamies visu, kas piesaista aci, rosina domu. Bieži tie ir simboliski, sen pazīstami mākslas vēstures motīvi vai vienkārši priekšmeti citā kontekstā. Iedvesmas avots ir viktoriānisms – vizuālo motīvu papildina klasiskā reālisma piegarša. Tam pievienojam sirreālisma spēli, pārsteiguma momentu un simbolismu. No dadaisma – konteksta maiņa, kas ikdienas sadzīves priekšmetus padara par mākslu un ļauj uz tiem paskatīties no citas puses.

Anita: Jāņem vērā arī tas, ka tā ir rotaslieta. Kad lemjam, apdomājam, kā tā izskatīsies uz valkātāja ķermeņa. Abstrakts pelēks mākonis auskaros izskatīsies pēc pelēka plankuma. Tādēļ izvēlamies grafiskākus elementus, kuri piesaista uzmanību, kaut ko interesantu un sevišķu, kaut ko tādu, kas nav pārāk bieži redzēts, īpaši rotās.

Gleznojumam piemeklējat formu vai otrādi?
Anita: Būtiskākais ir materiāla pieejamība, mūs ierobežo tā iegādes iespējas. Meklēju, uz kā gleznot. Redzu perlamutra neregulāro formu un domāju, kas tai atbilstu, kā izskatīsies, kur ielikšu. Man nepatīk gatavas nopērkamas lietas, tad sanāk tāda pērlīšu vēršana, kurā nav radošā momenta, kurā kāds cits tavā vietā jau izlēmis tādu vidējo, normālo rotaslietu līniju.

Vai rotaslietu funkcija ir rotāt?
Anita: Piesaistīt uzmanību, izcelt sevi, pastiprināt un ierāmēt to, kas jau ir.

Vladimirs: Rota ir akcents. Ja cilvēks ir ar humora izjūtu, izpratni, intelektuālu līdzību, sagatavotu pieredzi, viņš ar šo rotu varēs paspīdēt un tā viņā izcels tikai pašu labāko. Savukārt, ja viņam dzīvē ir citas prioritātes, manuprāt, viņš uz mūsu rotām pat neskatīsies. Šīs rotas ir cilvēkiem ar mākslinieka dvēseli, tiem, kuriem piemīt radošā dzirkstelīte.

Anita: Rotas spēj parādīt arī to, kādai sociālajai klasei piederi. Ja pievērs uzmanību šim aspektam, tā faktiski ir tava dienasgrāmata. Tā tu prezentē cilvēkiem to, kāds esi un kādu iespaidu par sevi vēlies radīt. Ezoteriķi un garīgie cilvēki izvēlēsies Musha rotas ar indiešu lūgšanu kreļļu sēkliņām. Taču nevajag arī rakt pārāk dziļi, templī mēs rotas nesvētām.

Vladimirs: Rotai ir jārosina iztēle.

Pēc kādiem kritērijiem nosakāt, ka rota ir izdevusies?
Vladimirs: Es varētu parakstīties zem teiciena, ka ir jātaisa tā, lai ir, un nevis tā, lai būtu. Īpaša sajūta ir tad, kad redzi, ka elementi savā starpā nekonkurē, viens otru papildina un nenoēd.
Anita: Daudzas gatavās rotas esmu pārtaisījusi. Gleznojot neapmierinošo var arī aizkrāsot, bet rotu dizainā viss ir jāizdomā jau no paša sākuma, jāievēro pakāpeniska secība – rāmis jau ir pasūtīts, daudzas lietas vairs pārtaisīt nevarēsi. Bet vienalga mēs ņemamies un pārtaisām, ja jūtam, ka vēl kaut kas nepatīk vai, piemēram, rotas smaguma centrs ir funkcionāli nepareizs.

Kā sadalāt darba pienākumus?
Vladimirs: Es rūpējos par to, lai nekā nebūtu par daudz, Anita – lai nekā nebūtu par maz. Šajā ziņā saderam, Anita ir maksimāliste un es minimālists. Gleznojam abi. Mušas motīvu izdomāja Anita, arī rotu veidošanas ideja pieder viņai. Un tagad Anita ar savām smalkajām rociņām lodē un ņemas ar tiem daudzajiem instrumentiem.

Anita: Lai gan esmu sev uztaisījusi juvelierdarbnīcu un eksperimentēju ar lodlampu, pārdodamās rotas veido profesionāli juvelieri. Ja būs iespēja un laiks, vajadzētu arī pašai pamācīties. Bet jau tagad redzu, kā rotas taisītas, kādi materiāli izmantoti, un varu vairāk kontrolēt juvelierus. Ja pēkšņi kaut kas saplīst, pats vari salabot.

Vai sekojat līdzi aktualitātēm rotu dizainā un modē?
Anita: Mani iedvesmo vēsturiski dizaini.

Vladimirs: Un tas ir tieši tas, kas ir modē – vintedžs, retro, rokām darinātas lietas. Viss tirgus ir pārpludināts ar nevērtīgām, uz masām vērstām, lētām un neizturīgām mantām. Hipsteru kustība pēc inflācijas bija atbildes reakcija masveida produkcijai. Tagad vai katrs savā mazdārziņā kaut ko audzē un mājās kaut ko meistaro. Tā īsti neko atļauties nevari, bet, ja kaut ko proti, pats vari radīt. Tagadējā radīšanas mode mums ir ļoti mīļa.

Anita: Tas ir tāds vilnis, kurā daudzi visādos veidos izmēģina prasmes. Tas ir forši, un to neviens tev nevar atņemt! Tādas platformas kā interneta veikals Etsy cilvēkus iedrošina. Ja esi tāds viens, ir nedrošība par to, kam produkts būs vajadzīgs, ka neizdosies, ka pūles var būt veltīgas. Etsy ir tik milzīgs, tur tu redzi, ka arī tu tā vari – tātad dari! Brīvība ir kaifs darīt to, ko gribi. Un gribas darīt apgūtajā profesijā. Par spīti visām negatīvajām pusēm, kas saistītas ar mākslinieka likteni. Ir ieguldīts daudz laika un līdzekļu.  

Pastāstiet par savu ikdienu Indijā!
Vladimirs: Visa sadzīve ir saistīta ar mūsu aktīvo, foršo, smieklīgo un skaisto meitiņu. Tas ir liels projekts. Kā gan ar to neņemties? Ja tam pa vidu paspējam kaut ko uzgleznot vai uzmeistarot – diena ir izdevusies. Protams, Indijā tas viss ir atšķaidīts ar vietējo kolorītu. Govju, cilvēku un kazu pūļi, ļoti īpaša vide.

Kādēļ tieši Indija? Kā tur nokļuvāt?
Anita: Sagadīšanās. Pirms sešiem gadiem Galerija 21 mūs nosūtīja piedalīties India Art Summit mesē , tagad – India Art Fair. Mūs tur lieliski uzņēma. Atgriezāmies Latvijā, te pavadījām divus gadus, bet kaut kas vilka atpakaļ. Tā kā mums nebija nekādu saistību, izdomājām, ka varam paši sev vēlreiz noorganizēt komandējumu. Vieta zināma, mums tur bija draugi. Saistīja Indijas izjūta, jo tur viegli vari justies kā brīvs cilvēks. Indijā cilvēki uz dzīvi lūkojās citādāk, viņi ir relaksētāki un vienkāršāki. Īstās problēmas ir tad, kad mirsti vai dzimsti, viss pārējais var pagaidīt.

Nebija grūti to pieņemt?
Anita: Sākumā bija grūti, dusmojos, kāpēc elektriķis nenāk laikā, kāpēc viņš saka, ka rīt, bet ierodas pēc mēneša. Šķita, ka tā ir necieņa pret mani un manu laiku, šķita, ka man taču pienākas. Indiešiem ir cita attieksme – saule spīd, kur problēma? Pēc kāda gada kļuvām relaksētāki, un tagad rēķināmies ar to – ja cilvēks apgalvo, ka viņš atnāks, tad reiz viņš tiešām ieradīsies… Un arī mēs taču varam kādu reizi izlaist un kaut kur neatnākt.

Vladimirs: Dzīvojam īpašā vietā, bijušajā franču kolonijā, kas atrodas tuvu ideālajai pilsētai Aurovillai, kuru par savu dzīvesvietu sešdesmitajos gados izvēlējās daudzi hipiji. Tā joprojām ir īpaša komūna, kur sadzīvo cilvēki, kuri taisa keramikas podus, kaut ko audzē, meditē, nodarbojas ar jogu vai vienkārši tērē savu pensiju. Aurovillieši mierīgi dzīvo un strādā savā pilsētiņā, savā mikroklimatā. Viņiem ir pilsētas dibinātājas – mātes kults, un, kad dodies nopirkt maizīti vai sporta zālē spēlē tenisu, viņa uz tevi raugās no sienas ar bargu skatienu. Mēs dzīvojam netālu, tur normāli indieši brauc ar mocīti darīt normālus indiešu darbus. Uz mocīša – kaza, sieva, pieci bērni, katli, trepes un spoguļi. Mēs viņiem šķietam skaisti, jo mums ir gaiši mati. Man jautā, vai neesmu kāds aktieris. Vispirms prasa autogrāfu un pēc tam – kas tu esi? Pēc mūsu vēsās vides, kur baidās netīšām vai tīšām izteikt kādu komplimentu, Indijā ir patīkami, tur redzējums uz dzīvi ir ļoti jauks.

Anita: Arī bērnišķīgs – ja tu nepatīc, varētu arī ar koka nūju iesist. Bet mūsu dzīvesvietu no pārējās Indijas atšķir tās dīvainais konteksts un daudzie ārzemnieki, kuri vidi piemērojuši savām vajadzībām.

Kur paši kā radošas personības bagātināties, kā atpūšaties?
Anita: Tajā pašā mākslā. Ja ir iespēja gleznot, domāt, radīt, pabūt vienatnē ar savām idejām, tur arī viss rodas – darba procesā. Ja ir radošā pauze, jūties diskomfortā, ka liegta iespēja darīt to, kas tev ir ļoti būtisks.

Vladimirs: Iedvesma laikam ir dvēseles apetīte. Vajag izskrieties, strādāt, lai gribētos ēst. Tāpat ir ar mākslu. Lai būtu iedvesma un prieks radīt, dvēselei ir jāstrādā un jābūt visos procesos aktīvai. Idejas atnāks pašas no sevis.

Māksla ir darbs?
Vladimirs: Tas ir smags, patīkams darbs.

Anita: Posts un laime. Ja kaut kas neizdodas, neveiksmes ļoti ņem pie sirds. Bet arī par veiksmēm priecājies vairāk. Jāstrādā. Kā gan cilvēki zinās, ka esi mākslinieks, ja tikai gaidi iedvesmu un neko neradi? Neviens nav lietas kursā, kādos dvēseles bezdibeņos slīgsti, kādas ģeniālas idejas tev ir.

Vladimirs: Tā kā lietišķā māksla cilvēkiem ir tuvāka, ar Musha palīdzību varam runāt par mākslu. Māksliniekam ir jārāda un jārunā, jāizlien no savas pasaules. Mūsu kultūrā attēlam ir milzīga nozīme, ar tiem apmaināmies, tos novērtējam. Musha ir mūsdienīga, jo tā ir attēlu krājums, kur sev tuvo var atrast katrs.