Ko ēst un dzert, lai justos labi? TV sejas Kristīnes Anžes recepte

Fanoju par grūbām un kvinoju!

“Es absolūti neesmu sabiedriskās ēdināšanas piekritēja. Jā, es varu kādu maizīti apēst, kaut ko no salātu bāra paņemt, bet būtībā tas nav priekš manis. Manuprāt, šis dienas kafejnīcu un ieskrietuvju ēdiens ir tik vienveidīgs, ka es to saucu, atvainojiet, par plastmasu. Man šie ēdieni liekas daudzreiz uzsildīti, un tajos nav dzīvības, tāpēc ļoti bieži nāku uz darbu pati ar savām kastītēm – galvenokārt tajās reizēs, kad darba režīms iestiepjas ilgāk.

Kas tajās kastītēs ir iekšā? Piemēram, grūbas. Man ļoti garšo grūbas, tās gatavoju kopā ar dārzeņiem, ar dažādiem zaļumiem. Es fanoju par grūbām! Reizēm cepu tās gī sviestā, kad sagribas kādu treknumiņu. Šķeltie zirņi man ļoti garšo un lēcas arī. Un kvinoja! No tās taisu saldo ēdienu ar rozīnēm un ananasiem, vispār vienalga, kādiem augļiem, ar āboliem, tad medu pārleju pāri, pieberu dzērvenes, godži ogas, reizēm arī riekstus. Es virtuvē brīvi, radoši eksperimentēju – kā man kurā mirklī sagribas, tā daru. Kvinoja ar bietēm ir brīnišķīga!

Jā, tagad daudzi sāk runāt par kvinoju, bet es ar to iepazinos pirms gadiem četriem pieciem. Katru gadu apmeklēju sulu kūri pie Dagnijas Brūveres, un patiesībā tas arī ļoti mainīja manus priekšstatus par ēšanu, jo es biju ļoti tradicionāla ēdāja, bet nekādi nevarēju saprast, kāpēc nejūtos labi. Un tad sulu kūrē, piecas dienas dzīvojot tikai uz suliņām un aprunājoties ar cilvēkiem, kuri dzīvoja savādāk, nekā es tajā brīdī dzīvoju, pamazām sapratu, ka ļoti daudz no tā, ko mēs ēdam, mums nemaz nevajag. Tad manās rokās patrāpījās arī brīnišķīga grāmata "Kā ēdīsi, tā dzīvosi", un tajā bija rakstīts par lieliskajām kvinojas īpašībām un par to, cik tā garšīga. Tā es kvinoju mērķtiecīgi sameklēju, izvārīju un sapratu, ka man garšo. Tāpēc, ja runājam par modi, man kvinoja nav nekāda modes lieta. Es vispār esmu cilvēks, kas daudzas lietas adaptē caur savu pieredzi. Es nelasu grāmatas tad, kad visi tās masveidā lasa, piemēram, Krēslu vai Da Vinči kodu. Es sagaidu savu brīdi, un reizēm tas brīdis notiek jau krietni agrāk, nekā tas ierodas pie visiem citiem. Tā ir gan ar grāmatām, gan ar kvinoju.

Un domāt par to, ka tas nav mūsējais produkts... Manuprāt, tas, kas atnāk līdz mums, tas ir mūsu. Ja tu ar to nesatiecies vai tev tas negaršo, tad jau nav jāēd.

Kas pie manis vēl tā atnāca, pirms citi to pamanīja? Jā, čia sēklas. Tās lieku pie putrām brokastīs. Kokospiens arī tā atnāca. Kopš brīža, kad pārtraucu ēst piena produktus. Savā pieredzes ceļā sapratu, ka piens manī rada gļotas, ka tek deguns, ka kaklā kaut kas kņudina, ko nevar izklepot. Un tad pārgāju uz kokospienu. Piena putras vispār vairs neēdu un pienā arī neko nevāru. Man, piemēram, ļoti garšo burkānu un zirnīšu sautējums, un to es tagad taisu ar kokospienu. Tas ir brīnišķīgs aizvietotājs!

Man dzīvē bija tāds periods, kad pārtiku gandrīz tikai no piena produktiem, katru rītu sāku ar biezpienu, ar jogurtiņiem; nespēju iedomāties, kā var dzīvot bez zaļā biezpiena uz rupjmaizes. Un tad vienā mirklī sapratu, ka jūtos slikti, ka esmu pārdozējusi. Tad pamazām, ieklausoties sevī, atteicos no piena vispār. Bet ir, piemēram, reizes, kad mammai saku: “Lūdzu, lūdzu, uz Lieldienām uztaisi pashu!”, jo man ir sagribējies biezpienu ar sukādēm. Tas, ka es no kāda produkta atsakos, nenozīmē, ka esmu norobežojusies pilnībā un ka dzīvoju ar kategorisku domu – lūk, to nekad mūžā vairs neēdīšu! Es saprotu un sajūtu, kas man nāk par labu, kas man dod enerģiju un kas man ņem to nost. Vienā brīdī piena man bija par daudz!

Arī gaļas nav manā ēdienkartē, taču es to neēdu nevis tāpēc, ka kāds man būtu pateicis, ka gaļu ēst ir slikti, bet gan tādēļ, ka, ēdot gaļu, jutos ļoti, ļoti smagi. Sapratu, ka mans ķermenis un gars negrib, lai es pati apzināti ar gaļas ēšanu spiestu lejā savu enerģiju, jo gaļas sagremošanai aiziet ļoti daudz enerģijas. Taču es nesaucu sevi par veģetārieti, jo neesmu tāds cilvēks, kas ķeksē gaļas gabaliņus ārā no mammas ceptajiem pīrādziņiem. Un, ja ir lauku speķītis ar sīpolu un maizīti un ja man ļoti gribas, tad apēdu.

Mans bērns ēd gaļu, un es viņam to arī gatavoju. Jo, dzīvojot tādā saspringtā, agresīvā vidē – un skola neapšaubāmi ir agresīva vide, jo tur nepārtraukti jācīnās par izdzīvošanu un savu vietu zem saules, it īpaši tīņa vecumā, – viņam ir vajadzīga šī zemākā enerģija. Es nevaru viņu pārvilkt pāri pieciem sešiem pakāpieniem un teikt: “Tagad tu dzīvosi šajā stāvā!”, ja viņš vēl atrodas pirmajā stāvā. Tad viņam šis laiks pirmajā stāvā arī ir jānodzīvo, un viņam ir jāēd gaļa, lai viņš neēstu citus cilvēkus! Nu, tāda ir mana saprašana – atļaut katram cilvēkam būt tur, kur viņš ir.

Tad, kad sāku atteikties no gaļas ikdienā, sajutu pilnīgi citu enerģijas pieplūdumu un spēju novērtēt, kā patiešām garšo dārzeņi un kāda kuram produktam ir īstā garša! Un spēju sajust atšķirību, kā garšo lielveikala tomāts un kā garšo tas, kas audzis dabīgos apstākļos. Tāpat kā ir izveidojusies tiešās pirkšanas kustība, tā tagad var pasūtīt arī dabīgus produktus no tālienes, piemēram, ķiršu tomātiņus no Itālijas, cukīni, sparģeļus, apelsīnus. Tie ir eko produkti, protams! Kad tomātiņš ir dabūjis īstu dienvidu sauli, tā smaržu un garšu buķeti nevar salīdzināt ar lielveikala sintētiskajiem tomātiem! Agrā pavasarī ir tukšais periods, kad vietējie rudens dārzeņi beidzas, bet jaunie vēl nav izauguši. Mūsu pašu Latvijas burkāniņš ap šo laiku ir no sevis jau atdevis visu, kas kopš rudens tajā bija glabājies. Un tad šur tur veikalos parādījās burkāni no Itālijas, tajos ir iekšā dzīvība un saule. Man neceļas roka pirkt arī tās ārkārtīgi lielās puķkāpostu galvas, no kurām ar dažādām indēm izspiests pats maksimums, ko no tāda puķkāposta var izspiest.

Bet tā ir mana sajūta! Es neko negribu sludināt, jo zinu, ka ir cilvēki, kas tam vispār nepievērš uzmanību, un tad man liekas, ka tas uz viņiem arī neattiecas. Ja viņi par to nedomā, tad, iespējams, viņiem nekas ļauns arī nenotiek. Bet, ja es par to domāju, tad tas attiecas uz mani. Tā ir mana personīgā atbildība, tikai mana, ko citiem nevar un nevajag uzspiest.

Gan paradīze, gan elle ir mūsos

Tur jau lielākoties ir tā problēma, ka mēs meklējam kaut ko ārpus sevis, ka, piemēram, slimība ir kaut kas tāds, kas man uzbrucis no malas. Bet patiesībā mēs to paši gadu gaitā esam smuki sastrādājuši: ar domām, ar ēšanas paradumiem, ar mazkustīgumu, jo viss jau ir mūsos – gan paradīze ir mūsos, gan elle ir mūsos.

Man šajā ziņā gadījās lielisks piedzīvojums. Stāvēju homeopātiskajā aptiekā rindā, pirms manis bija kundzīte ap gadiem septiņdesmit kopā ar savu vīru un ārkārtīgi izjusti stāstīja farmaceitei par to, kādas viņai vainas – nu, viss, kas vien iespējams, nestrādā kuņģis, ar aknām problēmas, un galva sāp, arī mugura šķība. Tā tas ilgst kādas desmit minūtes, vīrs arī piedalās žēlabās. Un tad es nodomāju – tā man ir lieliska skola, paldies par to! Redzi, tas jau arī ir dzīvesveids – visu laiku dzīvot ar savām kaitēm un nēsāt tās apkārt kā ordeņus. Tas ir tas, ar ko un kā tu piepildi savu dzīvi. Tajā brīdī es sajutu, ka man savas dzīves šajā brīdī ir jādara viss iespējamais, lai man nebūtu šādu stāstu, lai mana dzīve būtu piepildīta ar pavisam ko citu, lai es būtu aktīva vecmāmiņa, kas skraida ar mazbērniem, ēd zaļumus un priecājas par dzīvi, nevis krāj stāstus par kaitēm un vainām.

Būt atbildīgam par domu tīrību

Man šķiet svarīgi būt atbildīgam par savu domu tīrību, būt atbildīgam un godīgam pret sevi. Gavēņa laikā daudzi atsakās no gaļas, sak, es, lūk, gavēju. Taču bieži vien gaisā virmo tāds viegls uzbudinājums, aizkaitinājums, paši gavētāji tādi stresaini, jo viņiem tas mēnesis jāiztur, un rodas saspringums. Un tādos brīžos man liekas – tad labāk apēd vienu lieku gaļas gabaliņu, bet atsakies no dusmām, atsakies no stresa, aizsūti labu gaismas domu pats sev un saviem tuviniekiem, jo tad tu būsi daudz vairāk izdarījis, nekā veselu mēnesi un vēl ilgāk mocījies pēc principa – uff, paldies Dievam, izturēju! Man patīk arī teiciens – nevis uztraucies par to, ko tu ēd no Ziemassvētkiem līdz Jaunajam gadam, bet gan domā par to, ko tu dari no Jaunā gada līdz Ziemassvētkiem!