Edgars Zveja: "Savas dzīves pēdējo "bildi" varētu iedomāties kā milzīgu cunami vilni, vulkāna izvirdumu vai atombumbas sēni, bet nekādi ne mazu kukainīti, kuru sauc ērce.."
Māte latgaliete, tēvs liepājnieks, bet es dzimis rīdzinieks un lielākā manas dzīves daļa ir nodzīvota pilsētā. Neskatoties uz lielo piesaisti Rīgai, kopš bērnības esmu mīlējis Latgales ezerus un mežus, kā arī Kurzemes jūru. Bērnībā piedzīvotais ir gan kā jaukas atmiņas, gan kā noderīga pieredze turpmākajai dzīvei, jo pavadītās vasaras Latgales lauku sētā pie vecmāmiņas ir ļāvušas man iepazīt dabu un izprast tās likumsakarības.
Šī pieredze man ļoti noderēja uzsākot TV raidījumu ciklu ,,Zveja”, kuru veidoju 12 gadus. Strādājot režīmā – katru nedēļu jauns raidījums, mana dzīve krasi mainījās un lielāko daļu laika es pavadīju filmējoties dabā. Šādā ritmā darbojoties vairs nav laika eksperimentiem un neskaidrībām, viss ir jāparedz uz priekšu un kļūdīties nedrīkst, jo grafiks nepieļauj, ka kāds no filmēšanas grupas izkrīt slimības vai traumas rezultātā. Tad nu bez ierastā makšķerēšanas rīku komplekta un apģērba, manā arsenālā parādījās arī iespaidīgā izmēra ,,aptieciņa”, kurā bija koncentrēts viss nepieciešamais ,,izdzīvošanai”. Visu paredzēt nav iespējams un tam par piemēru var kalpot kāds gadījums no dzīves. Saulainā svētdienas dienā mēs ar kolēģi Silvestru Sīli filmējām bērnu sacensības makšķerēšana. Nekas sarežģīts, jauka diena, darbs nav grūts un viss norit gludi līdz brīdim, kad Silvestrs pasniedzās pēc dzēriena bundžiņas, kura atvērta stāv uz mašīnas jumta un iedzer. Pēc brīža viņš saviebjas un konstatē, ka ir norijis lapseni, kura ir iekodusi ķermeņa iekšpusē. Steidzami sēdāmies auto un braucām, pa ceļam skaidrojot situāciju, jo, ja dzēliens būtu kaklā, draudētu nosmakšana. Silvestram paveicās, jo lapsene iedzēla barības vadā. Slimnīcu mums nācās apmeklēt, jo kolēģim izrādījās ir alerģija no šādiem kodumiem un mediķu palīdzība tomēr bija vajadzīga. Viss beidzās labi, bet mācību mēs dabūjām.
Pavasarī, iestājoties siltam laikam visa daba mostas, tas ir fantastisks laiks. Šajā laikā jābūt modriem, jo siltajos saules staros mēdz sildīties čūskas un aktivizējas arī ērces. Ja no čūskām mēs varam izvairīties valkājot garus zābakus un vērīgi lūkojoties zem kājām, tad ar ērcēm ir sarežģītāk. Saprotu, ka varu pareizi ģērbties, rūpīgi aplūkot sevi atgriežoties no filmēšanas dabā, bet tas nedos 100% garantiju, ka kāda ērce paliks nepamanīta un tomēr izdarīs savu. Sekas esmu redzējis no dažiem paziņām, kuri ilgstoši atrodas slimnīcā un mēģina izķepuroties. Man tas neder, tāpēc es esmu potējies un miers. Tagad miers atrodoties dabā, miers guļot naktī un arī tuviniekiem par mani ir miers.
Dzīvē esmu maksimālists un pieļauju, ka varu iet bojā negaidīti. Savas dzīves pēdējo ,,bildi” varētu iedomāties kā milzīgu cunami vilni, vulkāna izvirdumu vai atombumbas sēni, bet nekādi ne mazu kukainīti, kuru sauc ērce.
Reklāmas raksts tapis sadarbībā ar GlaxoSmithKline Latvia SIA
LV/ENC/0030/18
Sagatavots 05/2018
