Stirnu mazuļi, skudras un ugunspuķes - ko redzēt dabā jūlijā
Vides žurnāliste Anitra Tooma iepazīstina ar dabā atrodamo jūlijā.
Viena Vide Visiem
2016. gada 1. jūlijs, 21:02

Stirnu mazuļi, skudras un ugunspuķes - ko redzēt dabā jūlijā

Jauns.lv

Šis ir laiks, kad briežu un stirnu mātes dzemdē mazuļus. Stirnām parasti dzimst divi raibi bērniņi, mātes tos noslēpj zālā krietnu gabalu vienu no otra un pašas dodas plūkt zāli. Un dažas reizes dienā pie tiem atgriežas zīdīt. Lai sameklētu mazo, māte un bērns sasvilpjas apmēram tādā toņkārtā, kā mēs svilpjam caur zāles stiebriņu.

Stirnām un aļņiem dzimst jaunā paaudze

Cilvēki bieži vien iedomājas, ka stirnu bērns ir pamests, un stiepj nelaimīgo mājās. Tāpēc vēlos bargi atgādināt: savvaļas dzīvnieku turēšana mājās ir stingri aizliegta, un to var bargi sodīt, kaut tā notiek reti. Ja esat savākuši medījamo dzīvnieku – sods kā par malu medībām no Valsts mežu dienesta. Ja aizsargājamu – būs jāskaidrojas ar Dabas aizsardzības pārvaldi. Bet tajā pašā laikā Dzīvnieku aizsardzības likumā teikts, ka nedrīkst atstāt dzīvnieku bezpalīdzīgā stāvoklī. Labi, ja esat gana izglītots un spējat saprast, kad vajag jūsu palīdzību un kad viss jāatstāj Dabas mātes ziņā. Ja spriežat, ka palīdzība dzīvniekam nepieciešama, ziņojiet vietējai pašvaldībai, viņiem valsts uzlikusi pienākumu ar šo problēmu tikt galā.

Arī aļņu mātēm tagad dzimst mazuļi, un viņas padzen pērnos jaunuļus. Tāpēc augumā lielie, bet prātā mazie alnēni bieži iekuļas nepatikšanās un uzvedas dumji. Piemēram, stāv uz ceļa vai, kā nesen, iemaldās Jelgavas ielās. Ja redzi uz ceļa vai ceļmalā alni, nobremzē un skaties – nemaz tik bieži tev nebūs iespēja labi aplūkot īstu savvaļas dzīvnieku. Pagaidi, lai alnēns izlemj, kurp dosies, un neapskādē tavu auto.

Skudras: ferma uz zāles stiebra

Mēs pat iedomāties nevaram, kādas kaislības notiek uz zāles stiebriņa! Te skudras aprauga savu laputu fermu, jo šie sīkie kukainīši ne tikai čakli sūc augu sulu, bet arī gardi čurā tā saukto medusrasu. Labu mantu nedrīkst žāvēt vējā, un skudras apsargā savu fermu, pie reizes sātīgi ieturoties. Ja laputi pakutina, viņa naskāk slapina. Tiesa, ne vienmēr cilvēki priecājas par skudrām. Lai tās atvairīšanai no dobēm, iesaku izmantot kanēli, tas skudrām patiesi riebjas – šovasar jau pārbaudīju.

Mazais nātru raibenis: divi taureņi vienā

Bija laiks, kad tauriņpētnieki domāja, ka maijā lidojošie oranži melnie mazie nātru raibeņi ir viena suga, bet melnbaltie, kas izlido jūlijā, – cita. Audzējot kūniņas inkubatorā, atklājās: mazajiem nātru raibeņiem Araschnia levana vienā gadā izlido divas dažādi krāsotas paaudzes. Kāpēc tā? Tauriņu krāsojums atkarīgs no laikapstākļiem – ja kūniņa piedzīvo ziemas aukstumu, šķiļas oranžie raibenīši, bet vasaras laikā attīstās melnbaltie.

Šaurlapu ugunspuķe: skaists augs vērtīgai tējai

Plašos klājienos jūlijā zied šaurlapu ugunspuķes Chamerion angustifolium. Es jau ceturto gadu pati fermentēšu ugunspuķu lapas un arī tev iesaku izmēģināt, jo šī ir tēja, kas varētu glābt tos, kas cieš no galvas asinsvadu sašaurinājumu izraisītām atmiņas problēmām, migrēnas un saaukstēšanās. Kopš ikdienā to lietoju, esmu pamanījusi, ka slimoju retāk, mati aug labāk, krunkas neveidojas, un – galvenais – šī tēja dod brīnišķīgu iedvesmu.

Ugunspuķu lapas vākt ir ļoti viegli – uz elkoņa uzkar maišeli, ar kreiso roku satver auga galotni un ar labo roku brauki lapas, līdz pirmajiem gliemežiem, kas sanākuši uz maltīti. Uzvelc rokā cimdu, tad neuzberzīsi tulznas. Vienu nakti lapas apžāvē, otrā rītā samaļ gaļas mašīnā vai kā citādi saberz, līdz izdalās sula (kā kāpostus skābējot), un sabāz lielajās 2–3 litru stikla burkās līdz divām trešdaļām un uzskrūvē vāku.

Tagad jāsāk fermentēt: 1–3 diennaktis lapas jāsutina 50–70 grādu karstumā. Es to daru pirtī, citi – cepeškrāsnī un panāk, ka lapas kļūst tumšas kā melnajai tējai. Jūlijs un augusts ir labākais laiks, kad vākt dziedinošās lapas. Ugunspuķes garšo ne tikai gliemežiem, bet arī briežu dzimtas dzīvniekiem, tās ir arī vērtīgs nektāraugs.

Latvijas ķirzakas: tēviņi ietērpjas riesta krāsās

Latvijā mīt divu sugu ķirzakas – pelēcīgā un nelielā, apmēram 12 centimetru garā pļavas ķirzaka Lacerta vivipara un sprīdi garā, ļoti ašā sila ķirzaka Lacerta agilis (attēlā). Pļavas ķirzaka mūsu klimatam ir labāk piemērojusies: olas iznēsā sevī un dzemdē jūlijā 3–12 veiklus mazuļus, tāpēc to Latvijā netrūkst. Sila ķirzakas Latvijā ir aizsargājama suga. Tās sastopamas daudz retāk, un skaisti zaļi krāsoti tēviņi skraida maijā riesta laikā, pēcāk tie atkal kļūst brūngani. Jūnijā mātīte ierušināja saules apspīdētā smilšainā vietiņā 5–14 pupas lieluma oliņas, un jūlija beigās no tām izšķilsies ķirzacēni.

Anitra Tooma, “Kas Jauns Avīze” / Foto: Anitra Tooma, Vilnis Skuja, Māris Puķītis, Shutterstock