VIDEO: Laimes mirklis! Slavenā Austrālijas žagata Mollija atgriezusies mājās pie savām labākajām draudzenēm — un tie nav cilvēki!

Kvīnslendas štata Goldkoustas pāris Džuljeta Velsa un Rīzs Mortensons 2020. gadā paņēma pie sevis no ligzdas izkritušo žagatēnu, kurš uzauga ar viņu Stafordšīras bulterjeru Pegiju, bet pēc tam, kad Pegijai piedzima Rūbija, putns kļuva par viņas savdabīgu "krustmāti". Jautrās trijotnes gaitām interesenti varēja sekot "Instagram", "Facebook" un "YouTube", un Mollijas fanu skaits pastāvīgi palielinājās.

Interesanti, ka vārdu Mollija žagatēns saņēma, jo Velsa bija domājusi, ka viņa ir sieviešu dzimuma putns, taču vēlāk izrādījās, ka tas ir tēviņš, taču vārds palika vecais.

Nekas neliecināja, ka ģimenes dzīvē gaidāms nelāgs pavērsiens. Līdz brīdim, kad Mollijas kontam soctīklos uzdūrās dzīvnieku aizstāve Keta Kouksa, kura nodarbojas ar nelikumīgi mājas apstākļos turēto savvaļas dzīvnieku glābšanu. Gada laikā viņa iesniedza vairākas sūdzības Vides, zinātnes un inovāciju departamentam, un 1. martā amatpersonas savāca Molliju, jo viņas saimniekiem nebija putna turēšanai nepieciešamās licences.

Satriektā Džuljeta Velsa pažēlojās saviem sociālo tīklu sekotājiem, kuru uzsāka Mollijas atbalsta kampaņu, daudziem tūkstošiem cilvēku parakstot petīciju, lai ļautu Mollijai atgriezties pie saviem saimniekiem un četrkājainiem draugiem. Kampaņā iesaistījās visdažādākās slavenības, tostarp profesionālais sērfotājs un 11 reižu Pasaules sērfa līgas čempions Kelijs Sleiters, kā arī Kvīnslendas premjerministrs Stīvens Mailzs, kurš aicināja varas iestādes rast pieņemamu risinājumu, turklāt speciālisti atzina, ka Mollijai nav ne mazāko izredžu izdzīvot savvaļā.

Galu galā, amatpersonas nolēma atdot Molliju atpakaļ, taču ar stingriem nosacījumiem — saimnieki ar Molliju vai tās tēlu, kuras “Instagram” kontam ir 920 tūkstoši sekotāju (pēdējās nedēļas laikā to skaitam palielinoties par 60 tūkstošiem!), nedrīkst pelnīt naudu, kā arī viņiem jāsadarbojas ar varas iestādēm, lai nodrošinātu putna pienācīgu aprūpi, un jāiziet apmācības kursi par pieradināto savvaļas dzīvnieku kopšanu.

Kad Mollija atgriezās mājās, abi suņi laimē smilkstēja un luncināja asti, bet spārnotā namamāte pēc mājas iekštelpu aplidošanas kārtīgi novannojās, un piepildīja māju ar dziesmām un "suņu rejām". Saimniece atzina, ka Mollija "rej" pat biežāk nekā suņi.

"Mollijas pirmās 24 stundas mājās mums visiem bijušas brīnišķīgas," savā "Instagram" kontā rakstīja saimniece. "Trīs labākie draugi kopā baudīja saulīti vai baudīja viens otra sabiedrību", kā viņi vienmēr darījuši. Saimniece piebilda, ka mājas mīluļi atgriežas normālā ikdienā, Mollija dažas reizes vannojās un spēlējās ar savām mantiņām. "Mums vairākkārt nācās pieliekties, kad viņa gar mūsu galvām novēzē spārnus un pastāvīgā dziedāšana ir mūzika mūsu ausīm," atzina laimīgā saimniece.

Jāpiebilst, ka Austrālijas žagata (Gymnorhina tibicen) — kaut arī ir līdzīga Eiropas žagatai — nav  vārnu dzimtas (Corvidae), bet meža bezdelīgu (Artamidae) dzimtas pārstāvis.

Un vēl — katru pavasari Austrālijas žagatas kļūst par dramatisku ziņu personāžiem, kad pilsētu ielas, parki un citas sabiedriskas vietas kļūst par īstu kaujas lauku, viņām ar cilvēkiem uzsāk tradicionālos “karus par teritoriju”. Šajā laikā žagatas dēj olas un audzina savus mazuļus — un ārkārtīgi kareivīgi aizsargā ne vien ligzdu, bet visu apkārtējo teritoriju, pikējoši uzbrūkot ikvienam, kuru uzskata par potenciālu draudu, liekot vietējiem iedzīvotājiem un ieklīdušajiem svešiniekiem likt uz galvas visdažādāko aizsardzības ekipējumu. Katru dienu tiek ziņots par vairākiem putnu uzbrukumiem, reizēm nodarot smagas traumas, gadu gaitā ir bijuši pat letāli gadījumi. Kaut gan iemīļoti putni, kurus daudzi mēdz uzskatīt par nacionālo simbolu, Austrālijas žagatas var būt ļoti bīstamas no augusta līdz novembrim.

Eksperti saka, ka žagatas, kas ir ļoti gudri putni, var dažādas cilvēku darbības, piemēram, skriešanu pa putnu teritoriju, interpretēt kā agresīvu rīcību, turklāt viņi spēj atcerēties atsevišķu cilvēku sejas. “Pieņemsim, jūs pret putnu vicinājāt rokas vai mēģinājāt tam iesist, lai aizdzītu,” sacīja dzīvnieku uzvedības pētniece, profesore Džizela Kaplana, kura ir sarakstījusi grāmatu par žagatām. “Tas ir kara pieteikums. Žagata to uztver kā agresijas pazīmi un kopš tā laika katru gadu pikēs uz šo cilvēku. Persona ar līdzīgu figūru, līdzīgu garumu un matu krāsu arī var kļūdaini krist par upuri tās dusmām vai satraukumam.”

Vairumā gadījumu cietušie tiek sveikā ar skrambām, taču ir zināmi gadījumi, kad cietušie ir zaudējuši redzi vai guvuši smagas sejas traumas. Bijuši arī pavisam traģiski gadījumi, piemēram, 2021. gadā gāja bojā mazs bērns, kad viņa mamma nokrita, cenšoties izvairīties no žagatas uzbrukuma. 2019. gadā sirmgalvis guva nāvējošas galvas traumas, nokrītot no velosipēda, kad bēga no uzbrūkošā putna, bet 2010. gadā 12 gadus vecu zēnu līdzīgos apstākļos notrieca automašīna.

Daudz biežāka ir cilvēku agresīva uzvedība pret žagatām. Maijā Viktorijas štatā kādam vīrietim tika piespriests naudas sods par četru žagatu nogalināšanu un divu tik smagu sakropļošanu, ka viņas nācās iemidzināt. Gandrīz katru gadu tiek atrastas daudzas nošautas, noindētas, sadedzinātas un citādi mokošā nāvē mirušas žagatas. Reizēm varas iestādes uzdod likvidēt problēmas radošās žagatas.

Dzīvnieku aizstāvji uzskata, ka lielākus draudus rada cilvēku neadekvāta pretreakcija. Kaut gan pastāv pavisam neliels patiešām agresīvu žagatu skaits, un šo agresiju veicina viņu bēdīgā pieredze saskarē ar cilvēkiem, absolūtais vairums putni ir miermīlīgi un saprātīgi radījumi, uzsver Kaplana. Vislabāk ir likt viņām mieru un izvairīties no viņu ligzdu vietām. Varas iestādes ne vien uzstāda atbilstošajās vietās brīdinājuma zīmes, bet dažos štatos pat darbojas lietotnes, kas informē par ligzdu atrašanās vietām.

Ja saskaraties ar pikējošu žagatu, eksperti iesaka neskriet un nesist putnam. Ja braucat ar velosipēdu, nokāpiet. Saglabājiet mieru un ātrā gaitā pameties bīstamo rajonu. Lietojiet lietussargu vai turiet virs galvas mugursomu. Vēlams izmantot arī tādus aizsarglīdzekļus kā saulesbrilles un triecienizturīgas galvassegas, parasti par tām izmanto lielas plastmasas saldējuma tvertnes, kurās izgriezti caurumi acīm, vai ķiveres.

Ja nekas nelīdz, pamēģiniet lidoņus pielabināt. Kaut gan varas iestādes parasti brīdina nebarot savvaļas dzīvniekus, profesore Kaplana iesaka kritiskā situācijā izlīdzēties ar maizi vai gaļu. “Jūs varat sadraudzēties ar žagatām… viņas mēdz būt ļoti diplomātiskas,” viņa sacīja.