Gada aktierim Kārlim Arnoldam Avotam "Lielā Kristapa" ceremonijā draudzene gādā burgerus

Piecas stundas… Tik ilgi notika ikgadējā kinobalvas pasniegšanas ceremonija, pēc kuras turklāt negaidīja bankets. Iespējams, pēdējā laika telpu nomas cenu lēciena dēļ pasākums šogad noritēja taupīgāk nekā citkārt – atnācējiem tika pasniegts pa dzirkstošam velkomdrinkam, izstāvot garu rindu, bija pieejams atbalstītāju kvass vai alus, bet starpbrīdī tie, kas līdzās fotografēšanās stendam stūrī pamanīja uzkodu galdu, tika arī nedaudz iestiprināties.

Kā novēroja "Kas Jauns", vislielākā drūzmēšanās bija pie maksas bāra, un, beidzoties pasākumam, ne viens vien lūkojās apkārt pēc vīna un tortes ar salūta svecēm, to neesamību pirmdienas priekšvakarā uztverot kā drošu zīmi, ka jādodas vien mājās. Atsevišķos kolektīvos gan bija saklausāmas runas, ka jāiet svinēt tālāk kaut kur naksnīgajā Rīgā.

Krietni ilgāk Rīgas cirkā nācās uzkavēties balvu ieguvējiem, lai saņemtu apsveikumus, fotografētos un sniegtu intervijas televīzijai un presei. Starp viņiem bija arī Kārlis Arnolds Avots. Tikai, kad teju visi apmeklētāji izklīda, gada aktieris varēja beidzot atvilkt elpu un atcerēties, ka izsalkums nomocījis arī viņu, ķeroties pie draudzenes Milenas pasniegtiem burgeriem.

Balvu Kārlis Arnolds saņēma par Jaža lomu režisora Viestura Kairiša filmā "Janvāris".  Izmantojot iespēju, “lai pateiktu paldies cilvēkiem, bez kuriem te nestāvētu”, balvas laureāts bija sagatavojis vienu no šī "Lielā Kristapa" emocionālākajām runām. “Mans dārgais skolotāj Mihail Gruzdov, tu man mācīji uztvert dzīvi, nepaiet tai garām, tu teici, ka aktieris ir peļķe, kurai uzsmaidījis Dievs. Un es vēl pacentīšos, lai tur, augšā, būtu, par ko pasmaidīt,” iesāka Avots, savā runā pieminot gan Staņislavu Tokolovu, kas bijis pirmais režisors, kurš noticējis viņam kā kinoaktierim – “ja neskaita Aiku Karapetjanu, kurš mani pirmais nofilmēja, bet pilnībā izgrieza” –, gan Viesturu Kairišu, kurš “mainīja manu dzīves kursu kā Dailes teātra režisors”.

“Ieva Jurjāne, tu esi "Janvāra" sirdsapziņa, Viesturs Kairišs bez tevis nebūtu pilnīgs, tas ir fakts, un kādam tas ir jāpasaka, piedod, Viestur, es tevi mīlu!” raisot smieklus zālē, pauda gada aktieris, runu noslēdzot ar akcentu uz mākslu kā būtisku cīņā par brīvību. “Ukrainas tauta pašaizliedzīgā cīņā katru dienu mums par to atgādina – par pārņemtību, par brīvību, par risku, par bezgalīgu drosmi un gatavību atdot dārgāko. Cilvēks un kamera ir tie, ka fiksē patiesību, un lai lāsts pār tiem, kas paceļ stobru pret cilvēku, kameru un līdz ar to – arī pret patiesību. Slava Ukrainas varoņiem!”

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!